Pozitīvi par futbolu Saulkrastu Kauss 2022

Saite uz turnīra mājas lapu

Uldis Pūcītis: "Man patīk pļaut zāli, jo tad es nedzirdu savu telefonu"

Iepazīstini, lūdzu, ar sevi, pastāsti, kas esi un ko dari?

Esmu trīsdesmit deviņus gadus vecs čalis no Valmieras, kurš jau no sešu gadu vecuma nodarbojās ar BMX. Līdz 25 gadu vecumam kā braucējs. Pēc aktīvās karjeras beigām pievērsos administratīvajam darbam un turpināju darboties federācijā.  Sākumā kā menedžeris, bet vēlāk jau kā trenera asistents. Paralēli tam amatieru līmenī sāku spēlēt futbolu. Valmieras čempionātā uztaisījām komandu un tā arī spēlējām. Ziemā, savukārt spēlējām telpu futbolu, kur izlēmām piedalīties pirmajā līgā. Tam vajadzēja sponsorus. Viens no uzņēmumiem, kas atsaucās, bija AS “Valmieras stikla šķiedra”. Tiesa gan, ar vienu norunu – man bija jādodas palīgā arī FK Valmiera. Es piekritu, un tā arī aizsākās mana dalība šajā klubā. Amati mainījās vairākkārt, bet pašlaik esmu FK Valmiera prezidents. Vēl iepriekšējā sezonā, es apvienošanas kārtībā pildīju 4-5 amatu pienākumus, tāpēc varbūt šur tur man vēl piedēvē arī kādu citu amatu. Tagad mēs augam, un šī situācija ir krasi mainījusies.

Kā nonāci līdz BMX?

Kā jau visi, arī es tajā vecumā braukājos ar riteni, un šķiet, ka 1988. gadā BMX ienāca Latvijā un tieši Valmierā. Ar pagalma puišiem aizgājām uz pirmajām sacensībām, un tā arī viss sākās. Pirms tam Valmierā bija divi lieli notikumi – futbols un reizi gadā motokross. Skaidrs, ka visiem puikām patika šie motorizētie transportlīdzekļi, un braukāšana ar velosipēdu bija tuvākais tam, ko redzējām trasē.

Kuru panākumu savā BMX karjerā Tu vērtē visaugstāk?

Es esmu bijis Eiropas amatieru čempions, pāris reizes jauniešu vecumā biju arī Latvijas čempions, bet šajā sporta veidā Latvijā ir grūti ar kaut ko palepoties, jo mums ir Māris Štrombergs.

Tu es bijis arī Olimpiskajās spēlēs. Ko Tev ir devusi šī pieredze?

Tā ir milzīga un neaizmirstama pieredze, un es patiešām lepojos, ka esmu bijis un savu mazo rociņu pielicis mūsu panākumiem Olimpiskajās spēlēs.

Vai Olimpiāde ir Tava spilgtākā pieredze sportā?

Tas ir līdzīgi kā ar Ameriku. Kādam var patikt, kādam var nepatikt, bet es visiem, kuriem ir tāda iespēja, iesaku, kaut reizi aizbraukt un ko tādu piedzīvot. Ja ne kā sportistam vai funkcionāram, tad vismaz kā fanam un atbalstītājam. Tā subjektīvi man ir sajūtas, ka šis olimpiskais gars pašlaik iet mazumā, bet, kad es augu, tad tas noteikti bija kas tāds uz ko tiekties.

Kāda ir Tava izglītība? Varbūt kādreiz vēlējies kļūt par ko citu?

Kaut kad skolas laikā, kad man labi padevās rasēšana, vēlējos kļūt par arhitektu. Kad nonāca līdz reālai izvēlei, tad tomēr nolēmu doties uz LSPA. Sakrita gan tā, ka uzreiz pēc pirmā kursa devos uz ASV, kur pavadīju gandrīz gadu. Pēc tam bija izteikti grūti atsākt mācības, un reāli to izdarīju tikai tad, kad beidzu BMX braucēja karjeru. Tad mēs kopā ar Ivo Lakuču uzbūvējām BMX trasi pie Valmieras ar domu tieši gatavoties Londonas Olimpiādes spēlēm, un radās doma, ka tajā trasē es varētu pēc tam strādāt par treneri, tāpēc beidzot pabeidzu LSPA kā riteņbraukšanas treneris. Tiesa gan, plāni darbam par BMX treneri tā īsti beigās arī nerealizējās, bet trīs sezonas nostrādāju par Valmieras FK telpu futbola komandas treneri, un paralēli pāris futbolistiem palīdzēju ar fizisko sagatavotību.

Pastāsti par saviem pirmajiem soļiem FK Valmiera?

Tad, kad es ierados, tieši mainījās vadība. Iepriekšējais kluba vadītājs bija ļoti aizņemts ar saviem pamatpienākumiem un vēlējās doties prom. Es pirms tam desmit gadus biju vadījis savu amatieru klubiņu, mēs piedalījāmies dažādos amatieru turnīros un tikām līdz telpu futbola pirmajai līgai, kur strādāju kā treneris. Paralēli tam es mēdzu apmeklēt arī FK Valmiera, kurš tolaik spēlēja pirmajā līgā, kluba treniņus. Man tur bija daudz draugu, un sanāca tā, ka es visu jau zināju vēl pirms sāku tur strādāt. Pirmsākumos laikam manu amatu varētu pielīdzināt ģenerālmenedžerim, kurš dara visu – vāc sastāvu, taisa līgumus, meklē sponsorus, atbild par formām, organizē izbraukumus un mājas spēles utt. Tā mēs augām un augām, un pirmais lielais lēciens bija iekļūšana Virslīgā. Skaidrs, ka pirmais gads bija smags, naudas praktiski nebija, un praktiski turpinājām būt pirmās līgas līmenī. Jau tad man bija skaidrs, ka, ja mēs izkritīsim uz pirmo līgu, tad sastāvs pašķīdīs un tik drīz vairs atpakaļ netiksim, tāpēc braucu uz federāciju un vērsos pie toreizējā LFF prezidenta Kaspara Gorkša ar aicinājumu “nenogalināt” futbolu Valmierā un paplašināt Virslīgu. Sākums mums bija grūts, bet tad iepazinos ar šī brīža kluba īpašnieku, un solīti pa solīti dodamies uz priekšu.

Vai FK Valmiera vadītāja amats ir Tavs sapņa piepildījums, vai ir vēl augstāki mērķi?

Es saprotu, kā lietas notiek, un, lai gan gribētu strādāt FC Barcelona, es apzinos, ka tas ir praktiski neiespējami. Jā, ja esi ārkārtīgi spēcīgs speciālists, Tevi var pamanīt, un šāda iespēja var rasties, bet es jau neesmu tāds. Es daru un māku darīt visu, bet diez vai mani varētu saukt par vadošo speciālistu pasaulē kādā no jomām. Tajā pašā laikā es strādāju pie sevis attīstīšanas, un, ja tāda iespēja pēc pieciem, desmit vai vairāk gadiem radīsies, labprāt izmēģināšu spēkus starptautiskā līmenī.

Kādi bija mērķi laikā, kad Tu ienāci klubā, un kādi tie ir tagad?

Katru gadu man uzdod jautājumu, kurš mani kaitina - kāds ir komandas mērķis šosezon? Mans uzstādījums ir, ka, ja Tu kaut ko dari, tad dari to par 100%, ir jācīnās katrā spēlē par uzvaru un katru darbu, ko Tu dari, ir jādara par 100%.

Pirmais mērķis bija tikt Virslīgā. Sezonā pirms es ienācu klubā, tas finišēja otrajā vietā un pārspēlēs spēlēja pret Mettu. Ģenerālsponsoram bija uzstādījums, ka, ja klubs uzvar pirmo līgu, tad nākamajai sezonai būs prāvs papildus finansējums. Ja nevaram uzvarēt, tad neesam Virslīgai vēl gatavi. Mettai pārspēlēs zaudējām, bet, tā kā no čempionāta tika “izmesta” Skonto, tad arī mums tika piedāvāta vieta Virslīgā, bet, zinot sponsora attieksmi šajā jautājumā, mēs no šādas iespējas atteicāmies. Nākamais gads bija grūts, iepriekšējā vadība ļoti gribēja tikt Virslīgā,un finansiāli tas atstāja iespaidu arī uz nākamo sezonu, paralēli – ģenerālsponsoram radās finanšu grūtības, un liela daļa no komandas devās prom. Komanda principā bija jāveido no jauna. Pamainot attieksmi, ar mūsu pašu jauniešiem izdevās sasniegt lielisku rezultātu, un lielā mērā tikai neveiksme pret Smilteni, kurai nekad iepriekš nebijām zaudējuši, mums liedza sasniegt savu sportisko mērķi. Nākamajā gadā šādas vaļības nepieļāvām un bez zaudētām spēlēm uzvarējām 1. līgu.

Apetīte rodas ēdot, un mūsu nākamais mērķis bija noturēties Virslīgā. Pirmajā gadā tas neizdevās, bet jau 2019. gadā Tamazs Pertija pirms sezonas uzrunas laikā puišiem teica, ka jātēmē uz Eirokausiem. Jāatzīst, ka šī atklāsme mani šokēja, un aicināju Tamazu paskatīties, cik punktus nopelnījām iepriekšējā sezonā, un izvirzīt pieticīgāku mērķi. Beigās gan sanāca tā, ka mums pievienojās nozīmīgi spēlētāji, un patiešām spējām iesaistīties cīņā par medaļām.

Atgriežoties pie šodienas, tad tas noteikti mērķis ir Čempiona tituls. Man gan vienmēr ir bijis tāds mazais sapnis izcīnīt arī Latvijas Kausu. Līdz šim kluba 25 gadu pastāvēšanas vēsturē gan tālāk par pusfinālu mums nav izdevies tikt.

Kāpēc nolēmāt mainīt treneri?

Pirmo reizi to izdarījām 2018. gadā. Nebija viegli noskatīties, ka čaļi dodas no spēles uz spēli un nemitīgi zaudē. Spēlētāji jau grima pesimismā, un redzēju, ka arī treneriem sākt trūkt atbilžu uz jautājumiem, ko un kā darīt. Pēc ieteikuma satikos ar ukraiņu treneri, man viņš iepatikās, un tā arī vienojāmies. Pēc sezonas sākām lūkoties cita trenera virzienā, izskatījām Babičeva kandidatūru, bet ar viņu vienoties neizdevās, un tā nonācām pie Tamaza.

Klubā pašlaik ir vairāki treneri/speciālisti. Kāds ir pienākumu sadalījums?

Tamazs ir treneris, kurš ir pieradis visu darīt pats, tāpēc viņš varēja atnākt 2019. gadā, kad mums vēl nekā nebija, un tikt ar visu galā. Ja nepieciešams, viņš ir gatavs arī pats skriet laukumā un parādīt, ko un kā vajag darīt. Visu ko var teikt par Pertiju kā treneri vai personību, bet viņš sevi visu atdod futbolam. Cik daudz mums ir šādu fanātu?

Tagad esam spēruši plašu soli uz priekšu, piesaistījuši vairākus speciālistus, un galvenā trenera uzdevumi ir nosacīti “šaurāki”, bet mums joprojām nav strikti nodalīti pienākumi. Tamazs labprāt iesaista citus un uzklausa ne tikai trenera asistentu viedokļus, bet arī vārtsargu treneri un fiziskās sagatavotības treneri. Pat fizioterapeitam tiek prasīts viedoklis. Tajā pašā laikā Tamazs ir galvenais, viņš par visu atbild un pieņem gala lēmumu.

Vai Tamaza Pertijas nolīgšana bija jaunā īpašnieka lēmums?

Lai gan viņi abi klubam pievienojās vienā sezonā, nē, tas nebija viņa ierosinājums vai lēmums. Tamazs jau kādu pusgadu bija bez darba, un, neskatoties uz mūsu tā brīža finanšu iespējām, viņš bija gatavs pieņemt izaicinājumu un panākt rezultātu. Tajā laikā piesaistījām vairākus labus vietējos spēlētājus, kuri citiem klubiem bija mazāk vajadzīgi, papildus vēl Tamazs ar saviem kontaktiem palīdzēja, un izdevās izveidot konkurētspējīgu vienību.

Pastāsti par kluba īpašnieku un to, kā iepazināties?

Iepazināmies vēl tad, kad Guntis Indriksons bija LFF prezidents. Pirms sava pēdējā termiņa viņš braukāja apkārt un tikās ar biedriem. Rādīju viņam, kā mums te klājas, un mums izveidojās visnotaļ laba komunikācija. Vēlāk nekautrējoties gāju viņam klāt un lūdzu palīdzēt atrast kādu sponsoru. Izmantojot Gunta kontaktus, arī iepazināmies, un pirmie trīs nigērieši, kuri ieradās Valmierā, jau bija  jaunā sadarbības partnera “pirksts”. Tā soli pa solim un 2020. gadā viņš jau ienāca klubā kā īpašnieks. Viņš ir Šveices advokāts, kurš jau gandrīz trīsdesmit gadus ir futbolā. Viņš pārstāv gan futbolistus, gan futbola klubus, un līdz ar to kontakti viņam ir patiešām plaši. Viņš ir arī strādājis par juristu Kijevas Dinamo, un kluba prezidents joprojām ir viņa klients.

Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?

Neskatoties uz to, ka kluba darbinieku skaits ir būtiski audzis, nepieciešamības gadījumā joprojām varu kādu baneri aiziet uzlikt vai mūsu treniņbāzē zāli nopļaut. Ikdienas funkciju sarakstā ir sastāva vākšana sezonai, budžets, līgumi utt. Brīva laika man praktiski nav. Jāatzīst, ka es kā vadītājs mazliet grēkoju un vēl nespēju nodeleģēt visas lietas, kuras vajadzētu deleģēt, tādējādi atslogojot sevi no rutīnas darbiem un ļaujot vairāk pievērsties sponsoru piesaistei vai kādiem citiem globālākiem mērķiem.

Vai prezidentam, un vispār kluba darbiniekiem, kas nav tieši saistīti ar treniņu procesu, būtu jābūt treniņos/spēlēs?

Es domāju, ka tas nav obligāti, bet no otras puses tas ir gana svarīgi, lai Tu pazītu katru spēlētāju, katru savu darbinieku, lai veidotos draudzīgāka un ģimeniskāka atmosfēra. Tas gan var būt arī traucējošs faktors gadījumos, kad rodas kādas konfliktsituācijas. Te gan jāskatās arī kontekstā ar kluba izmēru. Domāju, ka lielākajos Eiropas klubos, kur šo subordinācijas līmeņi ir krietni vairāk, kluba prezidents ar atsevišķiem spēlētājiem satiekas varbūt tikai vienu reizi pie līguma parakstīšanas. Mums šeit ir citādāk, tāpēc arī labprāt veidoju ciešāku kontaktu.

Kā klubā notiek spēlētāju atlase?

Mums varbūt nav tipiska situācija, jo ar kluba īpašnieku jau pašā sākumā vienojāmies, ka viņš atbild par ārzemniekiem, un es par vietējiem spēlētājiem. Viņš ir ar plašiem kontaktiem visā pasaulē, tajā skaitā skautiem, kuriem viņš uzticas. Tajā pašā laikā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas viņš prasa manu viedokli. Ja mums šis spēlētājs šķiet pieņemams, tad vēl pajautājam Pertijas viedokli, un tikai pēc tam tiek pieņemts gala lēmums. Par Latvijas spēlētājiem iniciatīva nāk no manas puses, un pēc apstiprinājuma no īpašnieka vēršamies pie trenera, pēc kura akcepta aicinām spēlētāju uz pārbaudi, jo mums ir svarīgs ne tikai viņa sniegums laukumā, bet arī uzvedība ģērbtuvē un ārpus tās. Ja tas nav iespējams, tad zināmā mērā riskējam un parakstām līgumu.

Vai bija iespēja, ka Tolu pēc īres atgrieztos Latvijā?

Nē. Es zinu, ka viņš mums palīdzētu gan vietējā čempionātā, gan eirokausos, bet tas būtu liels solis atpakaļ un viņa vērtību dramatiski samazinātu.

Ko, jūsuprāt, vajadzētu darīt, lai klubus nepiemeklē līdzīgs liktenis kā FK Ventspils?

Tāds risks vienmēr pastāv. Arī mūsu sākotnēja vienošanās bija par šī īpašnieka dalību klubā uz pieciem gadiem, bet šobrīd es teiktu, ka viņš jau ir domas mainījis. Viņš ir ieguldījis pārāk lielas naudas summas, laiku un enerģiju, lai tā vienkārši pēc pāris gadiem pazustu. Manuprāt, šādus riskus vajag izvērtēt, bet, ja vēlamies ko sasniegt, tad nedrīkstam baidīties tos uzņemt. Arī Valmierā bija jaušama skepse par to, kāpēc spēlē leģionāri utt., bet jāsaprot, ka mūsdienu futbola realitāte ir tāda, ka bez leģionāriem vērā ņemamu rezultātu sasniegt ir neiespējami. Skaidrs, ka arī mūsu investors nav no Valmieras un nav pilsētas patriots. Viņam ir savs biznesa plāns, kā šo naudu ar transfēriem atgūt, paralēli tam viņš vēlas izveidot tādu, kā mini Latvijas “AJAX”. Mūsu pienākums ir šo klubu būvēt tā, lai, ja arī investors nolemj aiziet, tad mēs spētu turpināt funkcionēt, un, ja mēs to kvalitatīvi darīsim, tad futbols Valmierā tā vienkārši izbeigties nevarēs.

Latvijā klubi nereti ir vairāk kā atsevišķas komandas. Cik tuvu vai tālu no termina klubs ir FK Valmiera?

Nevienu neapvainojot, mēs esam daudz vairāk klubs nekā FK Spartaks, bet mēs ne tuvu neesam tāds klubs kā FK Metta. Apzinoties vietējās reālijas, sasniegt Mettas līmeni mums nav reāli. Valmiera ir lieliska pilsēta, kura dod iespēju jauniešiem nodarboties ar teju jebkādu sporta veidu, kas nozīmē, ka dabūt masveidību ir neiespējami. Mūsu uzdevums ir atrast savu nišu un turpināt strādāt. Arī es gribētu, lai Valmieras pieteikumā būtu vismaz piecpadsmit valmieriešu vai Valmieras FC akadēmijas audzēkņu, bet pašlaik vēl mūsu puiši nav gatavi tam līmenim. Pašlaik rit sestais gads, kopš esmu klubā, un nevaru teikt, ka esmu izdarījis ko grandiozu jaunatnes sistēmā, bet zināmi uzlabojumi tiek veikti nepārtraukti. Jāatzīst, ka laikā, kad Valmierā nebija Virslīgas komandas, arī jaunatnes futbols bija sporta skolu līmenī, un no tā arī pašlaik mēs ciešam. Pašlaik skatos uz ilgtermiņa darbu, manuprāt, jābūt godīgam un kaut ko varam sākt gaidīt no 2009. gada puišiem, ar cerību, ka varbūt izaugs kāds lietaskoks, jo šajā vecumā, vismaz pagaidām, ir kvantitāte un kvalitātes aizmetņi, protams, ceru, ka arī kāds no vecākiem gadiem izšaus jau ātrāk, bet tas nebūs tik daudz sistemātiska darba un kluba nopelns, bet gan spēlētāja talants un gribasspēks. Paralēli šim visam mēs jūtam spiedienu arī no federācijas, lai izveidojam spēcīgu kluba sistēmu, un mēs to labprāt arī uzņemamies un cenšamies realizēt.

Vai šo masveidības problēmu neesat domājuši risināt, sadarbojoties ar mazajiem Vidzemes klubiem?

Mēs jau arī mēģinām to darīt. Bija Vidzemes futbola centra projekts, sadarbojāmies ar Priekuļiem, Smilteni, Limbažiem, bet…, ko nozīmē sadarbība? Realitātē katrā vietā ir divi, trīs, varbūt pieci laba līmeņa spēlētāji vienā vecuma grupā. Viņi ikdienā trenējas katrs savās, nosacīti mājās, un uz spēlēm apvienojas zem vienas komandas. Tas ir labāk, nekā mocīties savā sulā, bet, lai tas būtu patiešām noderīgi un vērtīgi, viņiem arī ikdienā ir jātrenējas kopā. Lai to panāktu, ir nepieciešami līdzekļi. Manuprāt, izņemot algas, visam pārējam būtu jābūt identiskam gan Virslīgas komandā, gan U13 komandā. Ir jābūt fizioterapeitam, fiziskās sagatavotības trenerim, vārtsargu trenerim, pārtikai, kvalitatīvai infrastruktūrai utt. Virslīgas komandai tas tā ir, bet kurš ir gatavs ieguldīt tādus līdzekļus U13 grupā piecus vai sešus gadus pēc kārtas, pirms viņus var piesaistīt galvenās komandas sistēmai, kur, iespējams, lielākā daļa pēc pāris gadiem paziņos, ka vairs nevēlas spēlēt futbolu?

Vai ir kāds jaunais spēlētājs no akadēmijas, kuru varam drīzumā ieraudzīt Valmieras sastāvā?

Mēs visu laiku sekojam līdzi jaunajiem spēlētājiem, tāpat arī vecāki un aģenti nemitīgi cenšas iekārtot spēlētājus labākās vietās, bet skaidrs, ka mēs pašlaik neizskatām iespēju parakstīt kādu spēlētāju ar domu, ka piecu gadu laikā viņš varētu kļūt par Virslīgas spēlētāju. Ja runājam par vietējiem, tad ir pāris čaļi, kurus ik pa laikam cenšamies piesaistīt lielās komandas treniņos, tāpat arī ņemam jaunos līdzi uz treniņnometnēm. Arī uz eirokausiem paņēmām līdzi jaunos ar domu, ka viņiem ir iespēja sajust to lielo futbola atmosfēru. Žēl, ka nebija skatītāju, bet tāpat šī pieredze un emocijas ir neatsveramas.

Kā Jums kā FK Valmiera pietrūkst infrastruktūras ziņā? Kur trenējaties?

Mums pietrūkst īsta futbola stadiona. Mēs trenējamies normālas kvalitātes dabīgajā laukumā, kuru cenšamies lēnām savest kārtībā, bet tur vēl nāksies ieguldīt daudz laika un līdzekļus. Blakus ir iespēja izveidot vēl vienu laukumu, tā kā mums ir kur augt. Vēl mums ir, kā mēs to saucam – Futbola māja, kur ir ģērbtuves, konferenču zāle un trenažieru zāle. Tur arī puiši pārģērbjas, iesildās, pēc tam sakāpj mašīnās un dodas uz treniņu. Tajās nedēļās, kad mums ir mājas spēles, gan visu nedēļu pavadām Vidzemes Olimpiskajā centrā, kur trenējamies uz mākslīgā seguma laukuma. Daliņa stadions noteikti būs liels solis uz priekšu, bet tas ir un paliek vieglatlētikas stadions.

Vai ir vēl kaut kas nepateikts?

Es vēlos pateikt paldies savai sievai. Jo īpaši pirmajos trīs/četros gados un patiesībā arī tagad viņai sanāk ļoti daudz ciest, jo mans darba laiks nav no deviņiem līdz pieciem. Tās burtiski ir divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā. Šī noslodze arī ir viens no iemesliem, kādēļ labprātīgi braucu uz bāzi un pļauju zāli, jo tad es nedzirdu telefonu. Protams, es varu arī citā laikā nepacelt un neatbildēt, bet mana atbildības sajūta dara savu, un tas rada stresu par to, ka jāatzvana un jāatbild.

Dainis Kazakevičs: "Arī mūsu spēlētāji spēj trāpīt vārtu devītniekā"

Kā nokļuvāt futbolā?

Laikam jau kā lielākajai daļai no puišiem. Astoņu gadu vecumā pieteicos futbola treniņiem Jelgavas sporta skolā. Mans pirmais treneris bija Gunārs Jansons, kurš, manuprāt, bija ideāls treneris, lai iepazītu futbolu – inteliģents, vienmēr atbalstošs, pozitīvs un tāds, kurš nepaceļ balsi. Liels pretstats lielākajai daļai tā laika treneriem.

Kas vai kurš Jums iemācīja šo mīlestību uz futbolu?

To ir tā grūti definēt. Arī profesionāliem futbolistiem dažreiz piemirstas, ar ko tad tas viss sākās. Tā ir kaisle pret spēli, un lielākoties tā sākas pagalmā, nepārtraukti dzenājot bumbu. To nevar ieaudzināt, tas vienkārši notiek. Pēc tam daudziem no viņiem gribas atrast savu lomu futbolā.

Vai kāds no šiem bērniem, ar ko kopā bērnībā trenējies, ir izsities futbolā?

Diemžēl nē. Es to vairāk saistu ar pašu situāciju Jelgavas futbolā tajā laikā. Tie bija juku laiki, un bija brīdis, kad pilsētā nebija nevienas nopietnas pieaugušo komandas. Tajā laikā vienīgā iespēja izsisties bija doties uz Rīgu un tur censties iekļūt kādā no komandām.

Jau iepriekšējās intervijās esat minējis, ka viens no iemesliem, kādēļ nekļuvāt par profesionālu futbolistu, bija trauma. Vai pirms tam nopietni apsvērāt futbolista karjeru, un ar šodienas acīm Jūs sevi uzskatītu par perspektīvu?

Patiesībā tam bija vairāki iemesli. Jā, viens no tiem bija ceļgala trauma, pēc kuras gan vēl atgriezos un mēģināju spēlēt. Otrs iemesls noteikti bija arī jau iepriekš minētais iespēju trūkums Jelgavā, un visbeidzot arī diezgan ātri apjautu, ka neesmu nekāds supertalants, un iespējamie sasniegumi laukumā būtu diezgan ierobežoti.

Kā ar šodienas acīm Jūs vērtētu savus potenciālos griestus kā futbolistam?

Šis ir tāds pēc būtības teju neatbildams jautājums. Futbolā vieta atrodas ne tikai lielākajiem talantiem, bet arī tiem, kas piecpadsmit gadu vecumā ne ar ko īpašu nav izcēlušies, kuri ar savu centību un darbaspējām bieži sasniedz vairāk nekā šie supertalanti.

Man kaut kā līdz galam nav skaidrs, kā 15 gadu vecumā var nolemt veidot nopietnu komandu/klubu un turklāt vēl trenēt. Kā līdz tam nonācāt?

Patiesībā tas bija vienkāršāk, kā sākumā varētu likties. Es biju viens no retajiem latviešu puikām, kurš 15 gados trenējās kopā ar pieaugušo komandu, un 2. vidusskolas, kurā es mācījos, sporta skolotājs palūdza palīdzēt sagatavot skolas komandu sporta sacensībām. Pirmajā pusgadā es principā tikai asistēju. Vēlāk jau iesaistījos arvien vairāk, un tad, kad sāku domāt par aktīvās futbolista karjeras beigām, tad tā šķita lieliska iespēja palikt futbolā un realizēt sevi. Nebija tā, ka es mērķtiecīgi veidoju komandu ar domām par trenera karjeru. Tas prasīja apmēram pusotru gadu, pēc kura ar Aivara Ķera (Aļģirda Ķera) tēva un viņa uzņēmuma “Viola” palīdzību izveidojām FK “Viola/2. vidusskola”.  

Cik nopietni bija šie treniņi FK “Viola” sākumposmā?

Es domāju, ka tie bija diezgan nopietni. Izmantoju informāciju no treneriem, kuri mani līdz tam bija trenējuši un pamatprincipi man bija skaidri, tāpat arī jau tajā laikā braukāju uz Rīgu un aktīvi mācījos, un apguvu treniņu metodiku. Tajā skaitā arī daudz lasīju dažādu tajā laikā pieejamu literatūru, kas varbūt nebija tā modernākā un jaunākā, bet pietiekami nopietna un noderīga. Ar šodienas acīm raugoties, varu teikt, ka, jā, ņemot vērā tā laika manas zināšanas un prasmes, treniņi bija pietiekami nopietni. Jau tad biju diezgan prasīgs, un treniņos valdīja kārtība un disciplīna.

Kāda vecuma grupas trenējāt?

Sākotnēji, kad vēl vairāk asistēju, tie bija mani vienaudži, kuri varbūt nebija tik talantīgi, lai trenētos kādā sporta skolā, bet bija pietiekami motivēti nodarboties ar futbolu. Tajā laikā vēl pats iespēju robežās trenējos kopā ar viņiem. Pirmā jauniešu komanda, ko trenēju, bija 84./85. gada vecuma grupa. Patiesību sakot, ar šo manu grupu man ļoti paveicās, jo viņi bija patiešām talantīgi, kas pēc piecu, sešu gadu kopdarba rezultējās ar Latvijas jaunatnes futbola līgas čempionu titula iegūšanu.

Kuri ir tie atpazīstamākie spēlētāji, ko tajā laikā trenējāt?

No pirmās vecuma grupas noteikti būtu jāatzīmē Gints Freimanis, kurš vēlāk iekļuva arī Latvijas izlasē. Viņš gan pats ir no Saldus un mums pievienojās, šķiet, ka desmitajā klasē. Vēl bija vairāki spēlētāji, kuri 2009./2010. gadā spēlēja FK “Jelgava” rindās, piemēram, atzīmēšanas vērts noteikti ir tas pats Aivars Ķeris, kurš guva vienus no vārtiem Latvijas Kausa ceturtdaļfinālā pret FK “Liepāja”, kur papildlaikā izlīdzinājām rezultātu un vēlāk 11 metru sitienu sērijā arī uzvarējām. Tagad gan, paskatoties atpakaļ, varu secināt, ka arī tajā laikā situācija Jelgavā nebija tik labvēlīga, un liela daļa no spēlētājiem pēc vidusskolas beigšanas arī beidza savas futbolista gaitas.

Vairāki futbolisti ir Jūs nodēvējuši par tādu kā savu patronu, otro tēvu. Kas ir tā motivācija, kas liek jaunos futbolistus uzņemt savās mājās? Kur ir tā robeža, kas trenerim ir un kas nav jādara?

Man šķiet, ka šis stāsts nav nekas unikāls. Katrs treneris, kurš redz kaut kādu potenciālu, darīs visu, lai palīdzētu sasniegt rezultātu. Manuprāt, trenēt jauniešu komandu ir kā privilēģija ietekmēt likteņus, ietekmēt personības izaugsmi, iespēja palīdzēt piepildīt kāda sapņus. Tas ne vienmēr rezultējas ar profesionāļa karjeru, bet tā ir iespēja kaut ko iemācīt un dot. Nesen nosvinējām FK “Viola” 20 gadu jubileju, un bija prieks skatīties, ka no maniem audzēkņiem ir izauguši ne tikai futbolisti, bet arī mediķi, inženieri, skolotāji, juristi un daudzu citu profesiju pārstāvji. Treniņiem nevajadzētu aprobežoties vien ar nodarbībām laukumā. Tajā laikā, piemēram, devāmies uz izdzīvošanas nometnēm un darījām daudz citu lietu, kas audzināja raksturu un deva zināmu rūdījumu turpmākai dzīvei.

Runājot par šīm robežām, tas noteikti ir mainīgs lielums, kas mainās atkarībā no paša trenera un prioritātēm. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka labam trenerim nav “viss jāielej ar karotīti”. Trenerim ir jādod iespēja un jāpalīdz attīstīties tiem, kas to vēlas, un, piemēram, Ginta Freimaņa panākumi ir viņa paša, ne kāda cita nopelns.

Kāda ir Jūsu ģimenes iesaiste futbolā?

Vēsturiski manai ģimenei ar futbolu nebija nekādas saistības, bet līdz ar manu nonākšanu futbolā, daudz kas ir mainījies – abi māsas bērni trenējas futbolā, un arī mana vecākā meita apmeklē tieši futbola treniņus. Tas gan nenozīmē, ka es esmu kaut ko uzspiedis. Es esmu priecīgs, ka viņi ir futbolā, bet tajā pašā laikā priecātos arī, ja izvēle kristu par labu kam citam. Arī manai sievai patīk futbols, viņa mani atbalsta, un, manuprāt, tas, kas notiek mājās, lielā mērā nosaka to, cik augstus panākumus vīrietis izvēlētajā profesijā sasniegs, un trenera darbs nav izņēmums.

Kādi ir principi, pēc kuriem jāvadās, izvēloties klubu, uz kuru vest savu bērnu?

Šeit noteikti ir jāapskata divas situācijas. Pirmā, kad vecāki ir izlēmuši par labu kādam sporta veidam, un otrā, kad jau bērns ir pamēģinājis. Bez šaubām šiem lēmumiem jābūt sasaistītiem ar mērķiem, kādus esam izvirzījuši. Kāds vēlas, lai viņa bērns būtu veselīgs, pilnvērtīgi attīstītu savas prasmes turpmākajai dzīvei, nodarbojoties ar komandu sporta veidu, tad arī pēc šiem principiem jāizvēlas arī skola, kur sūtīt savu bērnu. Skola gan ir diezgan abstrakts jēdziens, un vairāk jāvērtē katrs treneris atsevišķi. Bērnam nedrīkst atņemt bērnību, tāpēc jāizvērtē arī vecāku un paša bērna ikdiena, lai nav tā, ka katru dienu pusotru vai divas stundas jāpavada ceļā uz treniņu, tādējādi atņemot laiku citām nodarbēm. Ja ir arī sportiski mērķi, tad jāizvēlas tāda skola, kur ir ne tikai labi pedagogi, bet ir arī laba metodika tieši futbola treniņiem, kur ir pietiekami augsta konkurence un cik labs ir pats treneris arī sportiskajā plāksnē. Tāpat arī svarīga ir pati organizācija. Jo augstvērtīgāka darbība tajā, jo lielākas prasības pret treneriem.

Kādā vecumā ir jādomā par sportiskiem mērķiem?

Pirmā indikācija, neskatoties uz bērna vecumu, ir tā, vai futbols ir galvenā bērna nodarbošanās, vai tas ir tas, kas bērnam rada prieku. Vecāki bērnu nereti uztver kā investīciju objektu, un tā ir lielākā kļūda, ko var pieļaut. Atgriežoties pie vecuma, domāju, ka 13-14 gadu vecumā jau var sākt izvērtēt bērna prasmes un spēju apgūt pamatelementus, un var novērtēt viņa spēles izpratni un citas specifiskas lietas. Tajā pašā laikā neatbalstu dažu treneru piekopto dalīšanu perspektīvajos un mazāk perspektīvajos. Jebkurā gadījumā vecākiem vienmēr ir jābūt bērna lielākajam atbalstam. Rezultātu prasīšana un kritika lai paliek treneru kompetencē.

Kā nonācāt līdz FK “Jelgava” veidošanai?

FK “Viola” auga un attīstījās, un pirmās komandas jau bija izaugušas, un 2003. gadā pieteicām spēlēt  komandu Latvijas čempionāta Pirmajā līgā. Tajā brīdī arī apvienojāmies ar FK “Auda-Neo”, ko trenēja Andrejs Jegorovs, un izveidojām pietiekami labu uz jauniešiem balstītu komandu. Paralēli tam čempionātā jau iepriekš startēja komanda “RAF”, kurai gan nebija nekāda saistība ar iepriekš panākumus guvušo vienību. Šī sezona pierādīja, ka ar mums pieejamiem resursiem abas vienības kūlās pa tabulas apakšdaļu bez lielām cerībām sasniegt ko vairāk. Ņemot vērā, ka ne tikai spēlētāju resursi, bet arī finanses bija visnotaļ ierobežotas, vērsāmies pie pilsētas vadības ar lūgumu kaut kādā veidā mūs atbalstīt. Saņēmām pozitīvu atbildi ar nosacījumu, ka abi klubi tiks apvienoti. Tā arī nonācām līdz FK “Jelgava” izveidošanai.

Kas ir tas FK “Jelgava” panākums, ko vērtējat visaugstāk?

Tas nav nekāds noslēpums, ka man pašam 2010. gada Latvijas Kausa iegūšana bija kas īpašs un fantastisks. Īpaši, ņemot vērā kontekstu. FK “Jelgava” attīstība notika loģiskā evolūcijas ceļā, ko izdzīvo reti kurš klubs Latvijā. To nodibinājām 2004. gadā. Sākām ar tabulas lejasdaļu un soli pa solim gājām uz priekšu, līdz 2009. gadā uzvarējām un ieguvām tiesības spēlēt Virslīgā.  Ļoti būtisks pavērsiens noteikti bija Aināra Tamisāra atnākšana, kurš risināja daudzus līdz tam neatrisināmus jautājumus. Līdzīgu ceļu izgāja arī fanu kustība, kura uzsāka savu ceļu krietni pirms kluba popularitātes pīķa.

Šo Kausa izcīņu uzsākām vēl kā Pirmās līgas komanda, no pašas pirmās kārtas. Kā tagad atceros, ka pirmā spēle bija derbijs pret FK “Ozolnieki”. Vēlāk bija emocionāli grūti brīži, jo līdz ar nonākšanu Augstākajā līgā mūs pameta daļa spēlētāju, kuri nespēja pavilkt vai apvienot to ar citām lietām, pat ņemot vērā to, ka pirmajā gadā vēl vairāk bijām amatieru, nevis pusprofesionāla komanda. Turpinājumā bija ļoti spilgts laiks, kad astotdaļfinālā uzvarējām papildlaikā un ceturtdaļfinālu, pusfinālu un finālu pēcspēles 11 metru sitienu sērijā. Visas karjeras laikā, ņemot vērā, ka man aiz muguras nav profesionāļa karjera, esmu saskāries ar zināmu neticību. Līdzīgi bija arī ar FK “Jelgava”, kad visi paredzēja izgāšanos un ātru atgriešanos Pirmajā līgā, tāpēc vēl jo spilgtākas emocijas mani pārņēma pēc šī titula iegūšanas un arī vietas saglabāšanas Augstākajā līgā.

Kā nonācāt līdz Sporta direktora amatam?

Paralēli kluba trenera amatam es vairākus gadus darbojos arī Jaunatnes komitejā, tajā skaitā arī biju tās priekšsēdētājs. 2012. gadā tiku ievēlēts arī LFF valdē un kļuvu par Sacensību komitejas priekšsēdētāju. Droši vien, ka arī darbs valdē ļāva mani vairāk iepazīt gan Mežeckim, gan Indriksonam. Es nekautrējos būt kritisks un pietiekoši skaļi runāju par lietām, kas nenotiek tā, kā tam būtu jābūt. Tas sakrita ar diezgan lielu izaicinājumu laiku Latvijas futbolā, kad iepriekšējie Latvijas futbola flagmaņi saskārās ar lielām grūtībām. Tāpat arī jutu, ka esmu sevi izsmēlis kā FK “Jelgava” treneris, un vēl pirms LFF piedāvājuma apsvēru domu paiet malā un ļaut sevi pierādīt kādam citam trenerim. Tajā laikā Sporta direktora pienākumus darbu apvienošanas kārtībā pildīja Jānis Mežeckis, bet FIFA tas neapmierināja, un LFF sāka meklēt kandidātus. Mežeckis mani uzrunāja, un es piekritu ar nosacījumu, ka to būšu gatavs pienēmt sezonas beigās, ja FK “Jelgava” izdosies noturēties Virslīgā, jo brīdī, kad mani uzrunāja, mēs bijām tabulas lejasdaļā, tomēr sezonas otro pusi izdevās aizvadīt veiksmīgi un finišēt tabulas vidusdaļā!

Esot Sporta direktora amatā, veicāt daudz pārmaiņu, principā izveidojāt jaunu sistēmu. Vai bija kādas valsts paraugs, kuru ņēmāt par pamatu šīm reformām?

Savu darbu šajā amatā sāku ar divām lietām. Pirmkārt ar revīzijas veikšanu, lai saprastu, kas tad te īsti notiek, cik daudz ir spēlētāju un kādā stāvoklī ir futbola saimniecība. Otrkārt, es ļoti aktīvi, gan ar UEFA palīdzību, gan caur Jāņa Mežecka kontaktiem centos iegūt citu valstu pieredzi. Tas, ko es uzreiz sapratu, ka ir jāizveido sistēma, kas pievērstu pienācīgu uzmanību jauniešu futbolam, kas līdz tam bija izteiktā pabērna lomā. Kā piemēru var minēt, ka lielākajā daļā organizāciju futbola apmācība beidzās 13-14 gadu vecumā, kad vēl spēlē uz mazajiem laukumiem. Tos varēja uzskatīt par maziem biznesa projektiem bez nopietnas vēlmes attīstīt un sagatavot pašus spēlētājus. Sākotnējais uzdevums bija nodrošināt resursus, tāpēc iepriekš uz iekšu vērsto organizāciju mainījām un radījām sistēmu un dažādus atbalsta mehānismus jaunatnes klubiem. Skaidrs, ka arī maniem pēcnācējiem vēl ir ļoti daudz izaicinājumu, bet tajā pašā laikā esam spējuši radīt vidi, kas vismaz pamatlīmenī ļauj sagatavot spēlētājus.

Vai ir kāda sistēma, kas Jums šķiet īpaši pievilcīga? Kuru varat izcelt? Kas tur ir tik īpašs? Ir iespēja nokopēt?

Tādu vienu valsti gan es nevaru nosaukt, jo katrā valstī šī futbola realitāte ir pavisam citādāka. Mums viss bija jābūvē no nulles, un, teiksim, pārņemt Beļģijas sistēmu pat nebūtu iespējams. Šī sistēmas izveide turpinās joprojām, un tas, ka ir uzbūvēts rāmis, nenozīmē, ka ir gatava sistēma. No tiem piemēriem, ar ko es saskāros, man visvairāk imponēja gan Šveices, gan Beļģijas piemēri. Anglijas un Vācijas gadījumā ir citas iespējas un mērogi, bet tur savukārt bija atsevišķas detaļas, ko varēja pārņemt.

Vai ir īstenojamas vēl kādas būtiskas reformas vai atliek gaidīt rezultātu?

Vēl noteikti ir daudz reformu ko īstenot. Tas, ko es redzu kā nākamo lielāko izaicinājumu, ir nodrošināt pāreju jauniešiem pēc akadēmijas pabeigšanas uz pieaugušo futbolu. Pašreiz 19 gadīgam futbolistam pēc akadēmijas nonākt Virslīgas komandā vai vismaz tās sistēmā ar pietiekamu nodrošinājumu un iespēju tuvākajā laikā sevi apliecināt nav pārāk lielas izredzes. Skaidrs, ka joprojām lielāko daļu futbolistu mēs sagatavosim šeit uz vietas, nevis viņi jau agrīnā vecumā dosies uz ārzemju akadēmijām, tāpēc nepietiks ar vienu vai diviem klubiem, kuri balstīsies uz vietējiem jauniešiem. Var jau arī saprast klubus, kuri vēlas, lai tiktu saražoti jau gatavi spēlētāji, kuri var izkonkurēt 27 gadīgu leģionāru. Skaidrs, ka arī bez sistēmas daži šādi spēlētāji izaugtu, bet tādu nebūs daudz. Pašlaik esam aizveduši šos 13-14 gadīgos puišus līdz 19 gadu vecumam. Tagad mums ir jāpanāk, lai viņi nonāk līdz 22-23 gadu vecumam, un būtu jau gatavi, konkurētspējīgi futbolisti. Šeit ir jāstrādā no vairākām pusēm. Gan akadēmijām ir jāstrādā produktīvāk, labāk jāsagatavo spēlētāji, gan jāveicina Virslīgas komandu ieinteresētība Latvijas spēlētāju iespēlēšanai un attīstīšanai.

Viens no klubu argumentiem ir šie papildus izdevumi, kas nepieciešami futbolistu attīstīšanai. Vai Latvijā ir apsvērta doma izmantot līdzīgu modeli kā Igaunijā, kad no federācijas tiek piešķirts līdzfinansējums jaunajiem futbolistiem?

Latvijas apstākļos tas nav noteikti tikai finansiālais aspekts, jo komandām ar lielām sportiskām ambīcijām noteikti ir ērtāk un ātrāk noalgot jau gatavu leģionāru, nevis mēģināt izaudzināt vietējo spēlētāju. Jā, Igaunijā šāda sistēma eksistē. Mēs esam gājuši citu ceļu, un saistībā ar leģionāru sistēmas maiņu pagājušajā gadā ieviesām mehānismu, kā šīs leģionāru maksas tiek novirzītas Virslīgas klubiem, balstoties uz to, cik daudz vietējie jaunie spēlētāji nospēlē. Šādā veidā atsevišķi klubi ieguva dotācijas no LFF pat līdz 100 000 eiro. Domāju, ka pie šī mēs nedrīkstam apstāties, un jāmeklē veidi, kā turpināt motivēt klubus izmantot vietējos jaunos spēlētājus.

Iedomājieties ideālo situāciju, kad visi Latvijas futbolā domā vienādi. Kāds ir tas pareizais ceļš, kā sasniegt rezultātus?

Šāda ideāla sistēma diemžēl nav iespējama, jo, piemēram, kluba īpašnieks, kurš ir ieguldījis naudu, agri vai vēlu vēlas redzēt rezultātu vai varbūt ar laiku ieguldīt mazāk, vai pat nopelnīt. Viņš vēlas redzēt, kā klubs gūst panākumus Eiropā, un medaļas otra puse ir Latvijas izlase un tās intereses. Domāju, ka šī potenciāli ideālā sistēma būtu balansa atrašana starp dažādām interesēm. Latvijas izlase būs ieguvēja arī tad, ja divi trīs Latvijas klubi veiksmīgi spēlēs Eirokausos, un katrā no tām būs 3-4 Latvijas spēlētāji. Arī tas ir veids, kā attīstīties. Mūsu uzdevums ir maksimāli nodrošināt pieejamību un panākt, lai pašreizējie futbolā iesaistītie 20 tūkstoši ar laiku kļūst par 35-40 tūkstošiem. Mums jāpanāk, lai Latvijā būtu 6-8 vadošās futbola skolas ar kvalitatīvu treneru, finanšu un medicīnas resursu, lai nodrošinātu maksimāli efektīvu spēlētāju sagatavošanu līdz pieaugušo līmenim, kas rezultēsies ar klubu ticību vietējiem spēlētājiem un pārliecību, ka naudu var iegūt ne tikai no eirokausiem, bet arī no latviešu spēlētāju transfēriem.

Vai vajadzētu izveidot līdzīgu sistēmu, kāda bija, piemēram, Nīderlandē, kur visām jauniešu komandām bija jāspēlē pēc vienas sistēmas, kur viņi to dara jau no mazotnes?

Es uz to neskatos īpaši pozitīvi, jo jāsaprot, ka mēs runājam par futbolā dominējošām valstīm. Domāju, ka Latvijā to būtu grūti realizēt. Mēs esam valsts, kurai drīzāk būs vairāk jāpielāgojas pretinieku spēles stilam, nevis jāuzspiež savējais, tāpēc mums noderīgāki būtu taktiski gudri, labi apmācīti spēlētāji, kuri spētu sekmīgi nospēlēt dažādās sistēmās. Manuprāt, mūsu spēlētāju un arī izlases konkurētspējas pamatā būtu fiziski spēcīgi, labi attīstīti spēlētāji, taktiski izglītoti un gudri spēlētāji. Bez šaubām, mūsdienu futbolā ir jābūt pietiekami labai tehniskai bāzei un prasmju kopumam, bez kura vienkārši nevar iztikt. Tie ir tie trīs pamatpīlāri kvalitatīvam latviešu spēlētājam.

Latvijas futbolistiem bieži tiek pārmests tieši tehniskās meistarības trūkums. Tā ir sistēmas problēma, vai varbūt paši futbolisti pie tā nepietiekami daudz piestrādā?

Tehniskajai meistarībai, bez šaubām, ir ļoti liela nozīme, un tā arī atšķir futbolistu kvalitātes. Pavisam nesen spēlējām pret Jovetič, kurš spēj sarežģītā situācijā trāpīt vārtu devītniekā. Arī mūsu spēlētāji to spēj, bet varbūt ne tik bieži un ar tik lielu pārliecību. Es domāju, ka Latvijas futbolistiem ir ļoti lielas rezerves savai individuālajai pilnveidošanai, un daļa pie tā arī nopietni piestrādā. Spēlētāju līmenis gan nav tikai viņa tehniskajā arsenālā, tam nāk klāt arī domāšanas/lēmumu pieņemšanas ātrums un pareizība, darbību ātrums un citi aspekti. Vēl arī jāņem vērā iedzimtības bāze, un, iespējams, ka Latvijā spēlētāji izsitušies vairāk ar raksturu, cīņassparu, spēju veiksmīgi nospēlēt divcīņās un citiem rakursiem.

Virslīgas klubu licencēšana un akadēmiju nepieciešamība attaisno cerības? Vai šī sistēma strādā?

Virslīgā joprojām ir vērojama situācija, ka ir klubi ar akadēmijām un ka ir klubi kā atsevišķas vienības. Manuprāt, tas nav labi un var liecināt par to, ka šie klubi ir kā īstermiņa projekti. Viņi nemēģina ražot sev spēlētājus tādus, kādus vajag tieši viņiem. Lielā mērā tas, protams, ir saistīts ar finansiālo situāciju, un mēs nevaram salīdzināt sevi ar futbola lielvalstīm vai valstīm ar mērķi ražot spēlētājus, kā Serbija, Horvātija, tā pati Čehija un Slovēnija. Tur nevienam nav jautājumu par to, kāpēc un vai ir nepieciešama akadēmija. 2010. gadā lielākā daļa Latvijā bija vienkārši komandas ar 25 cilvēkiem, un tad federācija paziņoja, ka Jums jāveido klubs ar akadēmiju, savu infrastruktūru un pārējām kārtīga kluba funkcionēšanai nepieciešamām lietām, tad daudzi bija neizpratnē. Federācijas uzdevums ir, balstoties uz to, kādu futbolu gribam redzēt Latvijā, izveidot noteikumu kopumu jeb rāmi, un klubiem šie spēles noteikumi ir jāpieņem. Līdzīgi kā ar autovadītājiem un ceļu satiksmes noteikumiem.

Piekrītu, ka sistēma nav ideāla, bet jau tagad vērojamas pozitīvas tendences, un, piemēram,
“Riga FC” ir lielisks piemērs. Viņi neizvēlējās kādam vienkārši samaksāt, bet uz Šitika futbola skolas bāzes izveidoja savu akadēmiju.

Latvijā pašlaik ir diezgan sarežģīta skolu sistēma, jo daļa no tām pieder pašvaldībām, kuras nevar nonākt klubu īpašumā, daļēji arī tāpēc tiek slēgti šie sadarbības līgumi. Ja mēs skatāmies no pašu akadēmiju puses, tad arī tur ir zināma loģika, ka akadēmijai ir arī piramīdas virsotne jeb komanda, kurai gatavot savus spēlētājus. Ja man jautājat, kāda ir ideālā sistēma, tad, manuprāt, katram klubam jābūt savai akadēmijai, un kā vienam no mērķiem vajadzētu būt katru gadu sagatavot vismaz vienu pamatsastāva spēlētāju.

Vai Latvijas apstākļiem šī licencēšanas kārtība ir adekvāta un cik lielas atkāpes būtu pieļaujamas?

Mūsu mērķis ir laba un stabila līga, un, izejot no tā, arī ir izstrādātas šīs prasības. Kā piemēru varu minēt Dublieru turnīru. Daudziem joprojām ir jautājums, kādēļ tāds ir nepieciešams, bet pirms gadiem septiņiem, ja klubam X izbeidzas finansējums, futbolisti aizbrauc, paliek seši septiņi futbolisti un nav, kam iet laukumā. Viņiem vienkārši nebija citu komandu, citu resursu, no kā smelties. Ja paveicas un transfēru logs ir vaļā, tad vēl var ātri atrast un pieteikt spēlētājus, bet, ja nav, tad klubs jeb komanda pat nevar pabeigt sezonu. Šobrīd šāda situācija nemaz nav iespējama, un vienmēr ir iespēja pabeigt čempionātu ar vietējiem jaunajiem spēlētājiem. Mēs vēlamies radīt labvēlīgu augsni loģiskai un pilnvērtīgai klubu attīstībai. Arī dažiem Pirmās līgas klubiem ir problēmas ar licencēšanas noteikumu izpildi, un tad arī aicinām klubu veidot no visām pusēm, nedomājot tikai par tiem, kuri ies laukumā. Jāatzīst arī, ka mums ir arī vairāki izteikti pozitīvi piemēri šajā jomā.

Runājot par konkrētām lietām, protams, ir lietas, kuras ir jāpilnveido, un, piemēram, jaunpienācējiem sistēmas ietvaros būtu jādod zināmas atlaides.

Kādam ir jābūt labam izlases trenerim, ko vispār var dot izlases treneris?

Labs izlases treneris ir tāds, kurš uzvar visas spēles. Ja runājam par trenera tipu, tad viņam ir jābūt ar izteikti labām komunikācijas prasmēm ne tikai ar spēlētājiem, treneriem, medicīnas personālu, bet arī ar žurnālistiem un sabiedrību kopumā. Tāpat arī viņam ir jābūt spēcīgam motivatoram un psihologam, jo jāsaprot, ko tad reāli izlases treneris var ietekmēt. Piemēram, individuālo meistarību izlases treneris ietekmēt nevar, viņš var ar pārdomātu atjaunošanos un slodžu režīmu zināmās robežās ietekmēt spēlētāja funkcionālo gatavību. Izlase kopā sanāk vien uz dažām dienām, kuru laikā tiek aizvadītas 2-3 spēles, un tādos brīžos liela nozīme ir trenera spējai motivēt komandu, likt tai noticēt savām spējām. Izlases trenerim ir jābūt arī ar labām menedžmenta prasmēm, jo spēlētāju un personāla loks ir visnotaļ plašs, jāatrod katram sava loma un jāspēj nodrošināt rezultātu. Protams, nevar iztikt arī bez analītiskajām spējām un taktiskās sagatavotības, lai spētu sagatavot komandu konkrētajam pretiniekam, lai vajadzības gadījumā spēles laikā varētu arī mainīt plānu.

Vēl gribētos atzīmēt emocionālo noturību. Izlases trenera darbs vienmēr ir saistīts ar lielu spiedienu no apkārtējiem, un trenerim ir jāspēj no tā norobežoties, neiespaidoties no apkārtējiem un saglabāt spēju analizēt situāciju.

Galvenais izlases trenera uzdevums ir radīt vidi un apstākļus, lai spēlētāji spētu parādīt savu labāko sniegumu.

Kādas ir Jūsu stiprās un vājās puses?

Nebūšu oriģināls un ļaušu sevi vērtēt tiem, kas mani pazīst un ar mani kopā ir strādājuši. Skaidrs, ka katram ir savas stiprās un vājās puses, bet svarīgi, lai treneris apzinātos šīs lietas un tās prastu attiecīgi pielietot, līdzīgi kā spēlētājiem.

Kā izvēlējāties treneru korpusu un kā esat sadalījuši pienākumus?

Es esmu no tiem treneriem, kuriem patīk spēcīgi cilvēki sev apkārt, un ticu, ka tikai spēcīgi cilvēki var viens otram palīdzēt sasniegt augstākos mērķus. Tādēļ es nebaidījos uzaicināt spēcīgus, jau sevi pierādījušus trenerus ar vārdu savā komandā, kā Marians Pahars, Jurģis Pučinskis, Māris Smirnovs un Aleksandrs Proskurņins. Šī, protams, ir tikai daļa no komandas, kurā ir arī citas spēcīgas personības. Katram no viņiem ir sava loma - gan vienkārši saredzama, gan specifiskāka. No redzamākajām lietām - Māris Smirnovs atbild par fizisko sagatavotību un aizsardzības līniju, Marians Pahars ir atbildīgs par darbu ar uzbrucējiem, un Jurģis Pučinskis vairāk atbild par pussargu līniju. Papildus tam vēl katram ir savi specifiski pienākumi. Turpinot par kritērijiem, tā noteikti ir profesionālā kompetence konkrētajā jomā, kurā viņš ir nepieciešams, un visbeidzot arī cilvēciskās īpašības, kas ir ļoti svarīgas vienotas komandas izveidē.

Vai Jūs labprātāk visu darāt pats, vai nebaidāties atbildību nodot arī asistentu rokās?

Man ir būtiski izveidot spēcīgu komandu. Katram no treneriem ir sava loma komandā, un kaut kādas atbildības sfēras esmu nodevis viņu ziņā. Tajā pašā laikā par galvenajām lietām tādas kā pamattaktika, sapulces, analītikas lietas, es atbildu pats, bet situācijās, kad man ir nepieciešamība pavērot no malas, es to bez lieliem satraukumiem varu darīt, jo pilnībā uzticos saviem asistentiem. Ticu, ka arī trenera asistentiem, tāpat kā futbolistiem, ir jādod iespēja sevi apliecināt.

Vara, koalīcija, grupējumi Latvijas futbolā. Ir dzirdēts, ka patiesībā Jūs esat visu lietu kārtotājs un bīdītājs. Kā Jūs to varētu komentēt?

Manī šie komentāri izraisa vieglu smīnu. Domāju, ka tā ir vai nu vēlme kādu maldināt, vai vienkārši cilvēki paši neapzinās, ko runā. Ņemot vērā, ka diezgan ilgu laiku esmu strādājis par Sporta direktoru ar plašu darbības lauku, man ir viedoklis par daudziem jautājumiem, un, ja man kāds pajautā, tad nekautrējos arī to atklāti izklāstīt. LFF ir skaidra varas vertikāle ar prezidentu, valdi, un ģenerālsekretāru priekšgalā. Man ir savi pienākumi un atbildības sfēras, kurās arī darbojos un par ko uzņemos atbildību. Bieži šīs konfliktsituācijas rodas komunikācijas trūkuma un stila dēļ, un šis process noteikti ir jāuzlabo. Bet pats galvenais ir sākumā definēt mērķi. Ko tad mēs īsti gribam sasniegt? Kādu mērķu vadīti mēs pieņemam vienu vai otru lēmumu.

Vai apsverat domu kādreiz atkal trenēt kādu klubu? Kāpēc?

Bez šaubām. Pirms es sāku strādāt federācijā, es visu mūžu strādāju par treneri. Un, ja nebūtu iespējas apvienot Sporta direktora amatu ar U21 izlases vadīšanu, es noteikti tik ilgi amatā nebūtu noturējies. Ilgstoši būt funkcionāra amatā nekad nav bijis mans mērķis. Es vienmēr esmu vēlējies būt par treneri un arī pēc izlases posma beigām domāju turpināt trenera darbu.

Ko vēl vēlaties piebilst?

Latvijas futbola ģimene, futbola sabiedrība nav pārāk liela, un ticu, ka ikviens no viņiem mīl un rūpējas par futbolu. Tas, ka lietas redzam atšķirīgi, iestājamies par savām idejām un aizstāvam tās, tas ir normāli un norāda uz to, ka mums nav vienalga. Jāatceras, ka viss, ko darām, ir vērsts uz to, lai padarītu mums tik mīļo spēli plašāk pieejamu, populārāku un veiksmīgāku.

Paulius Jakelis: "Pirmajā tikšanās reizē draudzenei paziņoju, ka futbols man ir pirmajā vietā!"

Kāpēc Tu, kā lietuvietis tik labi runā latviski?

Sešu gadu vecumā mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Latviju, un man izvēle šajā jautājumā dota netikta. Tajā laikā vecākiem bija bizness Lietuvā, un, saskārušies ar mafijas šantāžu, viņi nolēma pārcelties uz drošāku vidi. Mūsu ģimene pazaudēja visu – lielu māju, biznesu, mašīnu. Principā dzīve Latvijā bija kā jauns, bet drošs sākums. Kad tiek izteikti draudi taviem bērniem, saprotu vecāku rīcību. Tie bija mežonīgi laiki.

Es, protams, par to toreiz neko nezināju, un pieņēmu faktu, kāds tas bija. Tā nu pārcēlāmies uz Jūrmalu, kur nodzīvoju līdz sešpadsmit gadu vecumam. Nāku no lielas ģimenes, esam pieci bērni, turklāt es vecākais. Bija laiks, kad Dubultos visi dzīvojām vienistabas dzīvoklī.

Interesanti, ka pa šiem gadiem paspēju nomainīt četras skolas. Savas skolas gaitas sāku Slokas pamatskolā, tad divi gadi tika pavadīti Rīgā Jura Barbina kristīgajā vidusskolā, pēc tam mācības turpināju sākumskolā Atvase un Jūrmalas 1. ģimnāzijā. Astoņas klases pabeidzu Latvijā, un pēc tam pārcēlāmies atpakaļ uz Lietuvu. Interesanti, ka Lietuvā, līdzīgi kā Latvijā, daudzi domā, ka esmu latvietis, bet, ja paskatāmies no radniecīgo saišu puses, tad man ar Latviju nav nekāda saistība.

Kāpēc tik bieži mainīji skolas?

Vecāki ir ļoti ticīgi un pēc diviem gadiem, ko pavadīju Slokas pamatskolā, viņi uzzināja, ka ir pieejama privātskola, kur vairāk tiek pievērsta uzmanība kristīgām vērtībām. Tajā laikā mēs bijām jau trīs skolas vecuma bērni, tāpēc mums tika piešķirtas arī atlaides, kas deva papildu motivāciju. Atceros, ka klases bija ļoti mazas, manā klasē mēs bijām astoņi, bet brāļa, šķiet, ka tikai trīs. Jāatzīst, ka tur bija patiešām forša atmosfēra. Tagad gan īsti vairs neatceros, bet, šķiet, ka pēc diviem gadiem tā skola bankrotēja, tāpēc atgriezāmies Jūrmalā, kur uzsāku mācības sākumskolā Atvase. Tā bija saistīta ar ģimnāziju, tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka, ja labi mācies, tad septītajā klasē mācības turpini ģimnāzijā.

Vai Tu jūti kultūras atšķirības?

Lielākā atšķirība, ko es izjūtu, ir tā, ka lietuvieši ir lielāki savas valsts patrioti. Vismaz man rodas tāds priekšstats. Lietuviešiem ir skaidrāka identitāte, un sabiedrība nav tik sašķelta kā Latvijā. Latvijā liela sabiedrības daļa ir krievvalodīgie, Lietuvā tā nav, tāpēc mums ir grūti saprast, kādēļ te ir tik daudz krievu kanālu, radiostaciju un laikrakstu. Arī veikalos mēdz gadīties, ka Tevi vispirms pasveicinās krieviski, un tikai pēc tam latviski. Tas varbūt nav šokējoši, bet specifiski gan. Kopumā lietuviešu un latviešu mentalitātes gan man liekas ir ļoti līdzīgas un tuvas. Lielas atšķirības neredzu.

Savu nākotni Tu saisti vairāk ar Latviju vai Lietuvu?

Es uzskatu, ka mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad esam vienkārši Pasaules cilvēki. Protams, es esmu lietuvietis, patriots un mīlu savu valsti, bet tajā pašā laikā, ja man, teiksim pēc 5-10 gadiem, būs interesants darba piedāvājums, kaut kur citur, kaut vai otrā pasaules malā, tad es nevilcināšos to izmantot. Pašreiz es par to nedomāju, un esmu laimīgs šeit. Ja runājam par tālāku nākotni, tad vecumdienas gan laikam izvēlētos pavadīt Lietuvā.

Vai Tev ir kaut kāda vīzija, sapnis, mērķis saistībā ar karjeru?

Bērnībā šis mērķis man bija ļoti skaidrs – es vēlējos spēlēt Kauņas Žalgira basketbola komandā. Šo mērķi man neizdevās sasniegt, un par profesionālu sportistu es nekļuvu. 13-14 gadu vecumā par mērķi kļuva Lietuvas futbola un basketbola izlašu spēļu komentēšana televīzijā, un to man izdevās piepildīt visnotaļ ātri. Jāatzīst, ka pašlaik tāda viena izteikta mērķa man nav. Gribu augt un pilnveidoties, uzlabot savas zināšanas, iemācīties piekto valodu. Futbols ir tas sporta veids, kas man patiešām patīk, un bez tā es savu dzīvi šobrīd nespēju iedomāties. Arī iepazīstoties ar draudzeni, viņai uzreiz paziņoju, ka futbols man ir pirmajā vietā, un tikties varēsim vien tad, kad nebūs svarīgu spēļu. Viņa vēl joprojām iesmej par mani, kad šo visu atceras. Ja atgriežamies pie mērķiem, tad gribētos kādreiz strādāt kādā spēcīgā organizācijā klubu, vai līgu līmenī. Tajā pašā laikā mans primārais mērķis vienmēr ir bijusi arī komentēšana, un nespēju iedomāties labāku darbu par to. Es to izbaudu. Man patīk runāt, izteikt savu viedokli, dalīties ar emocijām un pārdzīvojumiem. Nespēju iedomāties dzīvi bez futbola, bez spēļu gaidīšanas, bez emocijām. Tāda dzīve man šobrīd izklausās kā bezjēdzīga un ļoti garlaicīga. Man vajadzīgs azarts, ko sniedz sports. Vismaz šajā dzīves stadijā.

Kā noprotu, tad futbols nebija Tava pirmā aizraušanās?

Man vienmēr ir paticis sports, un atceros, ka bērnībā Jūrmalā, pat skrienot uz veikalu no rīta pēc piena, vienmēr liku hronometru, un centos to izdarīt pēc iespējas ātrāk. Pirmā tāda nopietnāka aizraušanās bija basketbols, kas noteikti vairāk saistīts ar to, ka dzīvoju nosacīti svešā valstī, kas vairoja patriotismu un radīja vēlmi darīt kaut ko, ko lietuvieši pieprot īpaši labi – spēlēt basketbolu. Man basketbols patika, un līdz 2004. gadam par futbolu vispār neinteresējos. Tajā gadā Eiropas čempionāta laikā biju pie vecmammas Lietuvā un katru dienu skatījos futbolu un gaidīju, kad beidzot spēlēs Lietuva, un man bija grūti saprast, kāpēc spēlē Latvija, Portugāle un citas Eiropas valstis, bet Lietuva ne. Kad draugs beidzot izskaidroja, ka ir kvalifikācijas, man bija liels pārsteigums. Neko par to nezināju. Tas arī bija lūzuma punkts, kad sāku pastiprināti interesēties par futbolu. Basketbolā sāku trenēties Jūrmalas sporta skolā, vēlāk turpināju arī Žalgira basketbola skolā, bet tur pirmajā komandā tā arī netiku un sapratu, ka profesionāls sportists no manis nesanāks. Arī pirmā darba pieredze sporta organizācijā bija tieši basketbola klubā, kad vienpadsmitajā klasē pievienojos Kauņas Žalgirim.

Pirmā futbola spēle, ko noskatījos, bija Latvijas uzvara pār Luksemburgu Skonto stadionā ar 4-0, un tad jau maisam gals bija vaļā, un centos apmeklēt arī visas Jūrmalas kluba spēles Virslīgā. Gāju uz stadionu ļoti agri, lai caur sētu varētu paspiest roku lietuvietim Gintaram Staučem, kurš toreiz sargāja Jūrmalas kluba vārtus. Bieži gan spēles skatījos arī ārpus Jūrmalas stadiona uz kalniņa, jo man nebija 20 santīmu biļetei. Vēlāk sāku braukt arī uz izbraukumiem kopā ar jūrmalnieku faniem. Meloju par savu vecumu, jo līdzi ņēma tikai tos, kam bija vismaz 15 gadi. Braucot ar faniem viss bija par brīvu – gan biļete, gan autobuss, bet fani vēl bieži uzcienāja arī ar bulciņām. Tas man patika. Kādu gadu ar faniem diezgan bieži braucu līdzi uz izbraukumiem, bija tāds laiks.  

Kad atmeti sapni par profesionāla sportista karjeru?

Pilnai ainai laikam iesākumā jāpastāsta par žurnālistikas aizsākumiem. Jau četrpadsmit gadu vecumā es sāku rakstīt Sportacentram dažādus rakstus, un par to visu mūžu būšu pateicīgs Anatolijam Kreipānam. Kopš 12 gadu vecuma katru dienu klausījos SWH sporta stundu. Tajā laikā ļoti populārs bija portāls draugiem.lv, un es tajā uzmeklēju raidījuma vadītājus Anatoliju Kreipānu un Krišjāni Kļaviņu, un pēc katra raidījuma apbēru viņus ar jautājumiem. Man par pārsteigumu saņēmu arī atbildes, un reizē, kad Anatolijs brauca uz Jūrmalu skatīties spēli, viņš uzaicināja mani satikties. Satikāmies, parunājām un turpinājām uzturēt kontaktus. Vēlāk viņš mani uzaicināja uz redakciju un parādīja, kā strādā, tiku arī TV3 studijā, kur Anatolijs komentēja spēli, turklāt manā rīcībā nonāca reāli strādājošas austiņas, un varēju nokļūt tiešajā ēterā. Viņš man bija kā elks un skolotājs. Esmu bezgala pateicīgs gan viņam, gan Krišjānim Kļaviņam, kuri nevairījās atbildēt uz maniem bērnišķīgajiem jautājumiem. Tas bija kā lūzuma punkts, kad nolēmu – vēlos kļūt par sporta žurnālistu, komentētāju. Brīdi vēlāk, pēc vienas no basketbola spēlēm, kurā patiešām slikti nospēlēju, treneris man pajautāja, par ko tad es īsti gribu kļūt. Es atbildēju, ka par žurnālistu, un tad, lai arī uz treniņiem vēl gāju, lēmums jau bija pieņemts. Vēl spilgtā atmiņā man palika Anatolija lūgums iztulkot vienu rakstu no lietuviešu valodas, kad Bagatskis kļuva par Žalgira treneri. Atceros, kā lielā steigā visu pametu un ķēros pie darba. Nākamajā dienā saņēmu ziņu no Kreipāna kunga, lai nopērku avīzi, šķiet, ka tā bija Neatkarīgā Rīta Avīze. Nopirku, un pēdējā lapā bija raksts, kur vēl lielākā šriftā ievadā bija izcelts fakts, ka no lietuviešu valodas tulkojis Paulius Jakelis. Tas bija tik patīkami no viņa puses, visu dienu jutos kā uz spārniem.

Tad žurnālistika nesākās tāpēc, ka neizdevās basketbola karjera?

Noteikti nē. Žurnālistika man patika pati par sevi. Kā tagad atceros, ka, lai gan krievu valodu tajā laikā nepārzināju, es vienmēr pirku Sport Express un centos pēc bildēm saprast, kas tur ir rakstīts. Es nepalaidu garām nevienu rakstu, kas saistīts ar sportu.

Futbols vai basketbols?

Man ļoti patīk abi sporta veidi, bet šajā manā dzīves posmā futbols noteikti ir prioritāte, un, ja salīdzinām attiecību, cik daudz skatos futbolu un basketbolu, tad tā būtu apmēram 80:20. Tajā pašā laikā kādreiz šī attiecība bija pavisam savādāka.

Kā nokļuvi Žalgirī?

Kauņas Žalgiris vienmēr man ir bijis mīļākais klubs. Tā bija manas dzimtās pilsētas komanda. Atceros, kā izmantoju iespēju savu piecpadsmito dzimšanas dienu nosvinēt ar Žalgiri, kad pirms spēles arī mani izsauca laukumā, ar spēlētājiem noklausījos himnu, un pēc tam devos skatīties spēli. Tā bija nopietna manas dzīves daļa, kreklus, penāļus un citas lietas ar kluba simboliku ieskaitot. Sešpadsmit gados es jau rakstīju Sportacentram, un, pārcēlies atpakaļ uz Lietuvu, neizlaidu nevienu Žalgira spēli, nešķirojot basketbols vai futbols. Tagad par to varu vien pasmaidīt, bet tolaik, šie ļoti apjomīgie raksti man likās ļoti nozīmīgi. Šajās spēlēs es iepazinos ar dažādiem cilvēkiem un Žalgira preses sekretārs piedāvāja man kļūt par viņa palīgu. Tā arī nostrādāju tur pāris gadus, rakstot rakstus portālam, gatavojot spēļu programmas, bet spēļu laikā mans pienākums bija mača live apraksti. Tas sakrita ar laiku, kad kluba īpašnieks bija skandalozais Vladimiras Romanovas, un ar diviem gadiem, to visu redzot no iekšpuses, man pietika, lai gribētu no basketbola kādu laiku paiet malā. Šos visus notikumus uztvēru pārāk personiski. Atnācu strādāt kā liels kluba fans, bet ieraudzīju visu haosu, kas tobrīd notika kluba iekšienē, lapiņas ar spēlētāju maiņām un citas lietas. Manas rozā brilles ātri pazuda. Pēc aiziešanas no Žalgira apmēram gads pagāja līdz atkal spēju noskatīties kādu basketbola spēli.

Ko darīji pēc tam?

Es pārcēlos uz mazu pilsētiņu Pakruojis, kur pievienojos vietējam futbola klubam. Kruoja tobrīd spēlēja augstākajā līgā, bija jauns mājīgs stadions ar 1000 skatītāju vietām. Dzīvoju tādās kā barakās kopā ar komandu un rūpējos par visu, kas saistīts ar komunikāciju. Daudzi nespēja saprast, kā no Kauņas Žalgira var pārcelties uz ciematu ar pieciem tūkstošiem iedzīvotāju. Interesanti, ka kluba īpašnieks mani aicināja jau iepriekšējās sezonas laikā, bet tad es atbildēju, ka man ir saistības ar Žalgiri, un viņš aicināja pie šīs sarunas atgriezties pēc sezonas. Aizbraucu uz kluba bāzi, redzēju, ka īpašniekam reāli deg acis, un es noticēju, ka te varētu būt kaut kas labs. Ambicioza komanda, maza pilsēta, dzīvošana un ēšana par brīvu, alga lielāka nekā Žalgirī. Kāpēc ne? Man ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki ir man apkārt. Es viņiem noticēju, patika vīzija un viņu lielais azarts. Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka jau tobrīd daži kluba spēlētāji nodarbojas ar totalizatoru.

Kā tālāk attīstījās Tava karjera?

Es vairāk pievērsos spēļu komentēšanai. Šķiet, aizsākumi meklējumi 2009., vai 2010. gadā, kad jau iepriekš kolēģiem biju ieminējies, ka labprāt nokomentētu kādu spēli. Tajā laikā tika dibināta pirmā interneta televīzija Lietuvā, un viņi meklēja komentētājus. Mani ieteica, un tā es tiku pie savas pirmās spēles. Tā bija 2. līga basketbolā. Beigās sanāca tik labi, ka man piedāvāja pilna laika darbu kā spēļu komentētājam, un es nolēmu vairāk pievērsties tieši šai nodarbei. Tas bija intensīvs, bet ļoti interesants laiks, un bija mēneši, kad nācās komentēt ap 30 spēlēm mēnesī, bez brīvdienām. Paralēli tam visam taisījām daudz dažādas reportāžas par spēlētājiem. Spēles notika visā Lietuvā, katru dienu bija jābrauc uz citu pilsētu. Braucām agri, lai klāt būtu trīs – četras stundas pirms spēles sākuma. Palīdzēju nēsāt visu aparatūru, saslēgt vadus, tad komentēju spēli, ņēmu intervijas, pēc tam vēl stundu – divas bija jāgaida, kamēr visu uz vietas kolēģi samontē. Tad atkal krāmējām mantas mašīnā un braucām mājās.

Kādas bija Tavas sajūtas pirmo reizi komentējot spēli?

2. līgas basketbola spēles sajūtas īsti neatceros, bet es ļoti labi atceros savu pirmo reizi TV, kas arī bija pašos pirmsākumos. Man piedāvāja būt kā otrajam komentētājam, un, kā tagad atceros – man likās, ka jārunā pēc iespējas vairāk, jārāda pēc iespējas vairāk emociju un jābūt spilgtākam par savu partneri. Tagad par to varu vien pasmaidīt, bet fakts ir un paliek fakts. Sākumā, kad Tev vēl nav izveidojies savs stils, pavisam neapzināti, sanāk kādu kopēt, bet tas ar laiku pazūd.

Kādam ir jābūt labam komentētājam?

Tas ir jautājums, uz kuru nav iespējams atbildēt, jo lielā mērā tas ir gaumes jautājums. Kādam patīk detaļas, cits dod priekšroku emocijām. Kādam patīk, ka seko vairāk līdzi spēlei, cits atkal vēlas uzzināt kādus jaunus faktus. Tas ir stipri individuāli.

Kāda stila komentētājs esi Tu?

Man ļoti nepatīk viltotas emocijas. Es cenšos būt atklāts, un, ja spēle ir laba, es tieši to arī atzīmēšu, tāpat kā tad, ja tā būs pagalam garlaicīga. Cenšos būt objektīvs un profesionāls. Nekavēju un iespēju robežās cenšos sagatavoties. Es neteiktu, ka man ir kāds konkrēts stils. Es vienkārši daudz skatos sportu, un tā ir laba bāze, uz kā būvēt stāstījumu. Es necenšos izklausīties gudrāks, kā esmu, bet, ja man tā jāsaka, tad es vairāk esmu play by play komentētājs, tāpēc labprāt komentēju kopā ar kādu bijušo spēlētāju. Tādā gadījumā mums ir katram sava loma, es esmu nosacīti galvenais komentētājs, kurš runā par spēli, piemin kaut kādus faktus, bet viņš analizē detaļas, kombinācijas un spēles zīmējumu.

Cik daudz laika nepieciešams sagatavoties spēlei starp komandām, kuras skaties retāk?

Tas viss ir ļoti atkarīgs no spēles. Ja tā ir Anglijas Premjerlīga, UEFA Čempionu līga, Eirolīga vai kas tāds, kam cieši sekoju un kontekstu pārzinu ļoti labi, tad nav īpaši jāgatavojas. Paskatos vai nav kādi jauni savainojumi, diskvalifikācijas, ko treneri teikuši pirms spēles. Tas arī viss. Situācija ir savādāka ja jākomentē kas tāds, kam īsti daudz nesekoju līdzi. Tad vismaz pāris stundas noteikti jāpasēž, jāsagatavojas. Man nepatīk iet ēterā ja neesmu gatavs. Cenšos vienmēr būt profesionāls. Sagatavoties, atnākt laicīgi. Protams, ir bijušas situācijas, kad sēžu kafejnīcā, bet man pēkšņi zvana un jautā, vai pēc 10 minūtēm varu būt studijā. Tad visu atstāju un ātri braucu komentēt. Tādās situācijās arī ir jāprot improvizēt un izdarīt savu darbu.

Ko bez futbola un basketbola vēl esi komentējis?

Neko, lai gan piedāvājumi ir bijuši diezgan daudzi. Es uzskatu, ka ir jāizvirza prioritātes, jo nevari, nesekojot līdzi, iedziļināties visās detaļās, un tas prasa laiku. Man pat futbolam neatliek tik daudz laika, cik vēlētos. Šogad gan man bija paredzēts komentēt Olimpiskās spēles. Šādi pasākumi nenotiek tik bieži, un ir vērts papildus pastudēt un apgūt arī mazāk populārus sporta veidus. Uzskatu, ka labāk ir būt labam vienā vai divos sporta veidos, nevis viduvējam visos. Vismaz es izvēlos tādu ceļu. Tas gan nenozīmē, ka nesekoju līdzi arī citiem sporta veidiem, bet tos komentēt un izlikties, ka esmu gudrāks nekā īstenībā esmu, nevēlos.

Pastāsti par projektu Futbolo TV?

Tas bija ļoti interesants TV projekts, kurš vairāk orientējās tieši uz futbola spēļu translācijām. Tajā laikā bieži nācās komentēt pa 25-30 spēlēm mēnesī. Par to jau nedaudz stāstīju. Mums bija arī sadarbība ar Lietuvas futbola federāciju, un apmeklējām un filmējām visus pasākumus, kas kaut kādā mērā ir saistīti ar federāciju, tajā skaitā bērnudārzu futbola festivālus un citus. Šādās reizēs mani pienākumi bija, sākot ar scenāriju rakstīšanu un beidzot ar jautājumu domāšanu, intervēšanu un voice over sagatavošanu. Devāmies kopā ar Lietuvas futbola izlasi arī visos izbraukumos, un, ja kāds domā, ka tā bija izklaide, tad viņš rūgti maldās. Mums bija strikts grafiks ar vairāku video sagatavošanu katru dienu, tajā skaitā scenārija rakstīšanu, filmēšanu un montēšanu, kā rezultātā montētājs gulēja pa 3-4h dienā, bet man tika 5-6 stundas. Tas bija sarežģīts laiks, kas deva man rūdījumu, un tagad neviens vairs mani nevar iebiedēt ar to, ka būs daudz jāstrādā. Diemžēl šis projekts izbeidzās, un, kā jau tas mēdz gadīties, tad mums palika parādā samērā lielu naudu. Vienam no kolēģiem pat 7000EUR, kas bija vairāk kā pusgada alga.

Paralēli komentēšanai un Futbolo TV bija darbs arī Lietuvas A lyga?

Futbolo.TV projekta īpašnieks bija ambiciozs cilvēks. 2015. gadā viņš kļuva par A līgas vadītāju, komandā piesaistīja leģendāro spēlētāju Deividu Šemberu, bet mani iecēla par A līgas komunikācijas vadītāju. Paralēli milzīgajai slodzei Futbolo.TV vajadzēja organizēt arī visu Lietuvas čempionāta komunikāciju. Toreiz taisījām ļoti daudz foršas lietas un tiešām pusgada laikā mārketinga un komunikācijas ziņā Lietuvas čempionātu pacēlām vēl neredzētos augstumos. Reāli dzīvoju ofisā, mājās tikai izdevās pagulēt, bet bija gandarījums par padarīto. Diemžēl pēc pusgada izrādījās, ka līgas finanses ir beigušās. Mums jau tā stipri kavējās algas, dažreiz atceros man bankas kontā bija pēdējie 20 Eiro par kuriem tik un tā lēju benzīnu savā mašīnā, lai kopā ar kolēģiem varam aizbraukt un uztaisīt translāciju. Bijām nereāli labs kolektīvs, bet līgas vadītājs mūs reāli uzmeta. Visu laiku solīja, bet... Palika parādā lielas summas. Sapratu, ka upurēt personīgo dzīvi un strādāt bez algas nevēlos. Aizgāju projām, projām aizgāja arī Šemberas. Drīz viss sabruka. Vēlāk noskaidrojās, ka daudz naudas aizgāja kaut kur sānos, ar viņu saistītiem uzņēmumiem un cilvēkiem, bet mēs tikmēr strādājām kā traki, lai tikai viss būtu labi. Bija laba skola un pieredze. Kopš tās sezonas Lietuvas A līgai nav bijis neviens ģenerālsponsors. Viss ar katru gadu iet uz leju.

Ko tālāk?

Man bija divi piedāvājumi. Vai nu doties uz Viļņas Žalgiri, vai uz Kauņas Stumbras, kuru bija iegādājies portugāļu investors. Satikos gan ar vieniem, gan ar otriem, un nolēmu palikt Kauņā. Man ļoti patika viņu pieeja, kur varēja sazīmēt līdzības ar Jūrmalas Spartaka pieeju, tāpat arī mani simpatizēja kluba treneris Mariano Barretto, kurš mani personīgi aicināja nākt strādāt, būt par viņa labo roku, būt katrā treniņā, solīja parādīt visu virtuvi, komunicēt ar spēlētājiem utt. Biju klāt sarunās ar spēlētājiem par līgumiem, visu redzēju no iekšpuses. Viņš bija treneris, aģents un līdzīpašnieks vienā personā. Nostrādāju tur divas ar pusi sezonas, kuru laikā klubs ieguva Lietuvas kausu, vēl vienu reizi spēlēja kausa finālā un divas reizes iekļuva Eiropas līgas atlasē. Man tur viss patika, bet problēmas bija līdzīgas, kā citur. Algas visu laiku kavējās, investori vēlējās atgūt ieguldīto, bet ar jauno spēlētāju pārdošanu viņiem īsti neveicās. Līdz ar to diez ko spoža nākotne nerādījās, tāpēc nolēmu doties prom, un nākamās sezonas vidū klubs paziņoja, ka nav naudas un pārtrauca savu darbību. Tas notika nedēļu pirms kluba otrā starta Eiropas līgā. Beigu beigās viņu vietā tur startēja Kauņas Žalgiris.

Barretto ir ļoti interesants treneris, un no viņa es ļoti daudz ko iemācījos. Viņam ir plaši sakari un pieredze Portugālē, viņš ir strādājis Krievijas Premjerlīgā, vadījis Ganas izlasi Atēnu Olimpiskajās spēlēs, strādājis ar Bobby Robsonu, Žoze Mourinju, trenējis Luišu Figo. Lietuvā viņu daudzi nenovērtēja, bet, kad Lietuvā ieradās Portugāles prezidents, pirmā vieta, ko viņš Lietuvā apmeklēja, bija tieši Stumbras. Mums bija oficiāla tikšanās ar Portugāles prezidentu. Un ne vienkārši apsveicināties, bet reāli ar mums apskavās un teju ar katru parunājās.

Pēc Stumbras pievienojos Viļņas Žalgirim, un paralēli tam sāku strādāt arī par TV3 Sport komentētāju. Tur nostrādāju pusotru gadu.

Kā nokļuvi Latvijā?

Es vienmēr sekoju Latvijas futbolam, un, kad Valdas Dambrauskas kļuva par RFS treneri, viņš man šad tad kaut ko apjautājās par Latvijas futbolu un aicināja uz spēlēm. Tā nu es apmeklēju vairākas RFS spēles, un iepazinos ar dažiem cilvēkiem, tajā skaitā Maksimu Krivuņecu. Mums izveidojās kontakts, man ļoti patika viņa idejas un vīzija, kā varētu attīstīt Virslīgu. Mums izveidojās kontakts, un runājām, ka kādreiz būtu ļoti interesanti pastrādāt kopā. Uzzinot, ka eju prom no Viļņas Žalgira, viņš ar mani sazinājās un piedāvāja darbu. Latvijas Virslīga strauji attīstās, un nodomāju, ka man būtu interesanti pamēģināt kaut ko jaunu. Uzskatu, ka cilvēkam dažreiz ir jāiziet ārā no savas komforta zonas. Tam gan bija viens nosacījums – iespēja komentēt spēles lietuviski no TV3 studijas Rīgā. Saņēmis pozitīvu atbildi no TV3, pēc mēneša biju šeit. Caur Valdas biju iepazinies arī ar Artjomu Milovu, un vēlāk no viņa nāca piedāvājums kārtot komunikācijas jautājumus arī RFS. Satikos ar Māri Verpakovski, atradām kopsaucējus un sāku darbu.

Kā Tu salīdzinātu Latvijas un Lietuvas futbolu?

Pirms pieciem, sešiem gadiem Lietuvas līga, pret Latvijas Virslīgu bija kā diena pret nakti, bet pašlaik viss ir pretēji - ja salīdzinām līgas, tad šaubu nav, Latvijas Virslīga ir spēcīgākā līga Baltijā, un šeit viss ir labāks. Latvijā viss iet uz priekšu un attīstās, Lietuvā pašlaik viss nīkuļo un attīstība praktiski nenotiek. Arī spēlētāji, un treneri, kuri, pabijuši abās līgās, tam piekrīt, pat tiesneši neformālā gaisotnē atzīst, ka Latvijā līmenis ir jūtami augstāks. No otras puses Eirokausos Lietuvas klubu rezultāti ir labāki, bet tas ir vēsturisku panākumu dēļ. Lietuvas vadošie klubi eirokausu apritē ir daudzus gadus krājuši punktus, un tagad ir izsēto statusā, pirmajās kārtās, dabūjot sev izteikti vājākus pretiniekus.

Ja runājam par izlasēm, tad tās ir līdzīgās pozīcijās, es dotu 55% Lietuvai un 45% Latvijai. Igauņi gan, manuprāt, atpaliek. Lietuvā varbūt ir vairāki individuāli spēcīgāki spēlētāji, piemēram, Arvīdas Novikovas, kādu Latvijā, manuprāt, nav.

Vai vari salīdzināt Latvijas un Lietuvas klubus kā organizācijas?

Negribētu izcelt kādu konkrētu klubu, bet ja paņemtu teiksim piecus vadošos Latvijas un Lietuvas klubus, tad Latvijā tas pašlaik viennozīmīgi ir daudz nopietnākā līmenī.

Vai ir kas tāds, ko vēlies mainīt Latvijas futbola Virslīgā?

Vienmēr ir daudz vieglāk atnākt strādāt organizācijā, kurai ir lielas problēmas. Tad arī nelielas pozitīvas izmaiņas ir ātri redzamas un cilvēki to novērtē. Virslīgas gadījumā jāatzīst, kā pēdējie pāris gadi ir bijuši ļoti veiksmīgi un Virslīga ir spērusi platus soļus uz priekšu. Viss strādāja diezgan labi.

Neskatoties uz to, protams, ir lietas, kuras jāuzlabo. Pašlaik līgā esmu pavadījis vien divarpus mēnešus. Sezonas vidū kaut ko krasi mainīt nebūtu īsti pareizi, turklāt, kā jau minēju, kopumā viss strādā diezgan labi. Man svarīgākais šajā laikā bija iepazīties ar cilvēkiem, ar klubu pārstāvjiem, novērtēt situāciju, saprast, kā strādā visi procesi. Protams, ka esmu nācis ar savām idejām, tomēr vairāk izmaiņu noteikti varēs sagaidīt pēc sezonas. 

Šobrīd esam mainījuši dažas lietas. Par galveno video platformu ir kļuvis Optibet Virslīgas YouTube kanāls, kas līdz šim nav ticis īpaši izmantots. Tur tagad iespējams ērti atrast ne tikai spēļu labākos momentus, bet arī visas preses konferences. Izdevās uzlabot video satura operativitāti – gan labāko momentu video, gan pēcspēļu komentāri parādās ātrāk kā tas bijis līdz šim. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.

Virslīgas mājaslapā esam uzlabojuši foto un video sadaļas. Tās kļuvušas ērtākas un pārskatāmākas. Veidojam foto arhīvu, lai izmantojot “hashtags” varētu ātri un ērti atrast jebkura konkrētā spēlētāja bildes. Tas nākotnē atvieglos darbu gan mums, gan kolēģiem žurnālistiem.

Tāpat sākām vairāk izmantot WSC video platformu, kas ļauj cilvēkiem piedāvāt dažādus interesantus spēļu momentus ērtā formātā. Tie ir daži piemēri, kas veikts šajā laikā.

Jānis Mežeckis: "Futbols ir mans aicinājums"

Sāksim ar saknēm. Kas ir Jūsu vecāki, un, vai nokļūšana sportā bija loģiska, vai tomēr nejaušība?

Es piedzimu 1953. gadā Rīgas centrā. Tēvs visu mūžu nostrādāja tirdzniecībā. Viņš bija Rīgas Centrāltirgus direktors, un vēlāk divdesmit septiņus gadus nostrādāja arī par Jūrmalas tirgus direktoru. Mani vairāk pieskatīja mammas māte, kura, pēc mātes nāves (man bija septiņi gadi) pārcēlās no Latgales uz Rīgu.

Ja runājam par nokļūšanu sportā, tad tēva tur loma nebija izšķirošā. Viņam ar sportu nebija nekāda saistība. Es mācījos Rīgas 50. vidusskolā, kas bija pirmā specializētā angļu valodas skola Latvijā. Tur gribot negribot ne tikai nācās iemācīties angļu valodu, bet arī tiku pie pirmās pieredzes sporta jomā. Spēlējām visu, ko vien var iedomāties, skrējām, slēpojām, darījām visu. Tolaik vēl nebija ne datoru, ne telefonu un cita veida izklaižu. Nopietnāk tieši futbolam pievērsos pēc tam, kad draugs mani desmit gadu vecumā paaicināja līdzi pierakstīties uz futbola nodarbībām. Atceros, ka treneris Krišs Maisītājs mani ielika sarakstā. Toreiz nebija tā kā tagad, kad pieņem visus, kuri ir atnākuši. Nākamajā dienā bija atlases treniņš un mums vajadzēja pierādīt trenerim Maksam Levitānusam savu lietderību. Mani jau pēc piecām minūtēm pasauca malā un atzina par labu esam. Jau pēc nedēļas Daugavas stadionā man bija iespēja padot bumbas Daugavas pirmajai komandai pilnu tribīņu priekšā, kas neapšaubāmi, bija liels gods, un katru reizi uz divpadsmit vietām pretendēja 50-60 puišu. Līdz šai dienai atceros, kā pirmajā spēlē izgāju stadionā, un šķiet, ka visi divdesmit tūkstoši skatās uz Tevi. Trenējos, spēlēju visu vecumu jauniešu izlasēs, un 1971. gadā vienu sezonu nospēlēju Daugavas dublieru komandā pirmajā līgā.

Tajā pašā laikā arī skolā turpinājās dažādas sporta aktivitātes, un, pateicoties nopelniem bagātajam skolotājam Aleksandram Blumbergam, skola bija izteikti sportiska. Vienīgais, ko viņš mums vecākajās klasēs neļāva, ir organizēt boksa turnīru.

Interesanti, ka otrajā klasē veselu gadu trenējos arī tenisā. Katru rītu ar draugu no centra ar tramvaju devāmies uz Baldones ielu spēlēt tenisu. Tenisā nokļuvu, pateicoties trenerei Gunai Pīlāgai, kura ieradās skolā un burtiski izvēlējās mani treniņiem. Viņa vienmēr lūdza mani ierasties vismaz pusstundu agrāk, un kā tagad atceros, ka, kamēr citi skraidīja un dauzījās, es stāvēju pie sienas un trenēju kreiso sitienu. Trenere mani visu laiku rāja un nemitīgi norādīja uz kļūdām. Tolaik likās, ka es neko neprotu, un tikai vēlāk sapratu, ka viņa manī saskatīja potenciālu. Gadu vēlāk, ar drauga starpniecību nodevu trenerei, ka turpmāk es vairs tenisā netrenēšos, pašam man bija bail.

Vai bija kāds, kurš no Tavas komandas sasniedza patiešām augstu līmeni?

Tādu patiešām augstu varbūt arī neviens nesasniedza, bet, piemēram Zvejniekā, un tajā pašā Daugavā spēlēja ne viens vien.

Kādā pozīcijā spēlēji?

Es sāku kā pussargs, bet Daugavas meistarkomandas dublieros mani pārkvalificēja par aizsargu. Spēlēju gan kreisā aizsarga, gan, nu jau tādā piemirstā pozīcijā, kā libero.

Spilgtākais spēlētājs ar ko, un pret ko ir sanācis spēlēt?

Tie bija spēlētāji, kuriem kādreiz padevu bumbu, bet vēlāk kopā trenējāmies - vārtsargs Laimonis Laizāns, aizsargs Reinis Zālītis, Roberts Skadats un citi. Ļoti interesants spēlētājs bija Valentīns Porkujans, kurš spēlēja arī PSRS izlasē. Pret viņu sanāca uzspēlēt dublieru sastāvā. Interesanti, ka ar daudziem no viņiem vēlāk satikos, jau citā ampluā. Piemēram, Valērijs Gazajevs vēlāk brauca uz Rīgu pēc padoma, kā organizēt apvienoto Krievijas un Ukrainas čempionātu.

Vai vēl joprojām spēlējat?

Nē, pēdējo reizi es spēlēju Olimpiskajā centrā, kad LFF sacentās ar Saeimas deputātiem, un mani pa tiešo aizveda uz Traumatoloģijas institūtu ar pārplēstu muskuli. Ar to gan manas traumas vēl nebeidzās, un pagājušajā gadā mazmeitai rādīju, kā jālec ar lecamauklu, un pie trešā mēģinājuma ar dubulto apgriezienu pārrāvu Ahilleju. Tagad manas sportiskās aktivitātes aprobežojas ar peldēšanu, ko daru visu gadu.

Vai bija arī citas izvēles iespējas kā Fizkultūras institūts?

Pēc vidusskolas pabeigšanas bija jāmeklē risinājumi, kā nenokļūt armijā, un vienīgais saprātīgais variants bija iestāties institūtā. Nez kāpēc mana pirmā doma bija censties iestāties RPI, ko pabeidza arī Starkovs, Miļevskis un citi, bet pēc pāris dienām sagatavošanās kursos sapratu, ka tas nav mans, tāpēc nācās meklēt alternatīvas. Mans bērnības draugs bija pasniedzējs Latvijas Universitātē, un viņš mani pierunāja mēģināt iestāties Ekonomiskās kibernētikas fakultātē. Matemātika nebija mana stiprā puse, un es netiku uzņemts, kā rezultātā nonācu armijā. Mani nosūtīja uz Kaļiņingradu, klubā, kurš pārstāvēja Rīgas ASK. Tas bija interesants laiks, un ar dažiem no tā laika komandas biedriem satiekamies joprojām. Pēc divu gadu dienesta atgriezos Rīgā, un pievienojos Rīgas VEF, kas tolaik bija ļoti spēcīga komanda. Tajā laikā oficiāli profesionālu futbolistu nebija, un es skaitījos kā piektās kategorijas atslēdznieks, un divreiz mēnesī devos uz cehu pēc algas. Tad mans labs draugs Valērijs Platoņenko ieteica turpināt mācības Fizkultūras institūtā. Iesniedzu dokumentus un devos uz iestājeksāmeniem – vingrošanu, peldēšanu utt. Fiziku man pieņēma skolotāja, kura man pasniedza skolā fiziku, un es ļoti cerēju, lai viņa mani atcerētos. Ar tēmu man nepaveicās un daudz ko prātīgu pateikt nevarēju, tāpēc potenciālā atzīme svārstījās starp trīs un četri. Tajā laikā pēc armijas studēt gribošie tika godāti, un blakus sēdošā otrā pasniedzēja vien noteica – “Kāpēc ne četri?”. Ķīmiju savukārt pieņēma pasniedzējs Tankels. Arī tur biju uz robežas, bet dabūju četri, ar ko izpelnījos īpašu “uzmanību” visu studiju garumā. Vēl bija jāraksta domraksts par mīļāko sportistu, un es izvēlējos rakstīt par Jāni Lūsi. Toreiz vēl nespēju iedomāties, ka pēc  vairākiem gadiem Latvijas Radio organizētajā pasākumā “Jāņi dzied” dziedāšu kopā tieši ar Jāni Lūsi.

Ko darījāt pēc Institūta beigšanas?

Pēc institūta visiem obligāti bija jāstrādā skolā. Es sāku meklēt laimi Daugavas sporta skolā, bet tur brīvu vietu nebija un nonācu konkurentu nometnē Rīgas futbola skolā, kur nostrādāju astoņus gadus par futbola treneri. Mihails Zemļinskis un Igors Troickis bija mani audzēkņi. Sākās viss ar trenera Maisītāja un citu treneru aizvietošanu, un tā soli pa solim gāju uz priekšu. Ar laiku man tika uzticētas arī U16 un U18 jauniešu izlases. Paralēli tam sāku strādāt Daugavas pilsētas padomē, kur biju atbildīgs par sporta spēlēm un dažādām sacensībām, kas bija kā laba prakse administratīvajā darbā. 1988. gadā pēc Vadima Ulberga ieteikuma kļuvu par valsts treneri futbolā. Tas bija vienīgais algotais darbinieks, kurš atbildēja par futbolu Latvijā. Gadu tur nostrādāju un aizbraucu uz Liepāju. Vladimirs Žuks tajā laikā bija Liepājas Zvejnieka galvenais treneris, un viņš mani aicināja sev par palīgu. Tas sakrita ar laiku, kad šķīros no sievas, un pēc Skredeļa iedrošinājuma es piekritu. Liepājā pavadīju trīs gadus un tās ir tikai labākās atmiņas. Izbraukājām visu Padomju savienību, pieredzējām visdažādākās tiesāšanas manieres un bijām pirmie, kuri uzdrošinājās uz krekliem drukāt reklāmas. Mūs atbalstīja Lauma, Kaija, Baltika un citi. Tas it kā vēl bija aizliegts, bet neviens neiebilda. Vēlāk mums parādījās sponsors no Itālijas, un spēlējām ar viņu logo. Ar Ikarusu divas dienas braucām uz Itāliju, lai aizvadītu draudzības spēles ar vietējām komandām. Sākās juku laiki un bijām pirmie, kas atteicās startēt PSRS čempionātā. Bet 1991. gadā ar komandu braucām uz Rīgu, uz barikādēm. Tas bija laiks, kad sapratu, ka man nav jēgas palikt Liepājā un startēt tikai Latvijas čempionātā, tāpēc pārcēlos atpakaļ uz Rīgu. Sāku trenēt Daugavas sporta skolas 1974. gadā dzimušo puišu komandu, kur spēlēja Bleidelis, Koļinko un citi. Tā arī bija ļoti laba komanda.                

Tavs spilgtākais audzēknis?

Mihails Zemļinskis. Grūti spriest, vai viņš bija vistalantīgākais, bet viņam piemita neiedomājas darba spējas un raksturs.

Kā nokļuvāt un ko darījāt Beļģijā?

Mans draugs, ar kuru kopā jaunībā spēlējām Daniels Solomons, 1971. gadā emigrēja uz Izraēlu un es par viņu 20 gadus neko nebiju dzirdējis. 1991. gadā ar veterānu komandu devos uz turnīru Beļģijā, un, zinot, ka viņš dzīvo pavisam netālu, sarunājām tikšanos. Viņš nodarbojās ar tirdzniecības biznesu un meklēja kādu, kuram var uzticēties, tāpēc piedāvāja man darbu, un pēc nelielām pārdomām es piekritu. Tas sakrita ar apvērsuma laiku, un, es, izkāpjot Maskavā no vilciena, sev priekšā ieraudzīju tankus. Baidījāmies, ka visi ceļi būs bloķēti un netiksim līdz lidostai, bet tas izdevās un nokļuvu Beļģijā. Darbs bija interesants, un ar laiku iepazinos ar vietējiem futbola cilvēkiem, un palīdzēju Beļģijā nokļūt Vitālijam Teplovam, Dzintaram Sproģim. Gribēju atvest arī Igoru Stepanovu, bet Skonto toreiz viņu nepalaida.

Kā nokļuvāt LFF?

Jau 1991. gadā, kad aizbraucu no vienas valsts, un vēlāk skatoties CNN laika ziņas, un redzot, ka Baltijas valstu kontūras ir atdalītas, mani pārņēma tirpas. Tāpat arī 1991. gada PK atlases cikla izlozes laikā, kad izdzirdēju vārdu Latvija, mani pārņēma patīkams satraukums. Tas bija liels toreizējā LFF prezidenta Vladimira Ļeskova, nopelns, kurš devās uz Cīrihi un panāca, ka jau 1992. gadā Latvija varēja startēt kā neatkarīga valsts. Viss ritēja savu gaitu, un 1993. gadā vienā rītā pamodos un izlēmu, ka gribu braukt uz mājām. Draugs bija saprotošs, un izlēma, ka vēlas paplašināt savu biznesu, un izvērst to Baltijas valstīs. Tā nu nokļuvu Latvijā kā uzņēmuma pārstāvis. Benetton, Mango un vairāki citi veikali bija mūsu pārvaldībā. Pēc divu mēnešu darba sapratu, ka tas galīgi nav priekš manis, un, pēc Giļa aicinājuma pievienojos federācijai Ģenerālsekretāra amatā, kur nostrādāju 25 gadus.

Kā iepazināties ar Gunti Indriksonu, kā viņš kļuva par prezidentu?

Laikā, kad sāku strādāt LFF, viņš bija FK Skonto prezidents, un saskarsme bija neizbēgama. Ļeskovs bija ļoti stipra personība gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un, pēc tam, kad trīs gadus bijām kopā nostrādājuši viņam nācās bēgt uz Krieviju, ko viņš arī veiksmīgi izdarīja. Vēlāk viņš ilgu laiku kriminālvajāšanas dēļ nevarēja atgriezties, un viņa darbu pārņēma Modris Supe. Ilgi gan viņš nenostrādāja, un pēc tam, kad bija aizlidojis uz kongresu, bet pašu kongresu tā arī neapmeklēja, mums nācās palūgt viņam atstāt šo amatu. Tad parādījās Gunta Indriksona kandidatūra, kuru man ieteica Vilnis Baltiņš. Viņu ievēlēja un tā arī daudzus gadus kopā nostrādājām. Uzreiz gan jāatzīst, ka, ja mums būtu diendienā jāstrādā vienā kabinetā, tad es to noteikti nespētu. Lielu skandālu mums nebija, bet domstarpības bija regulāri, tikai atšķirībā no šiem laikiem, nekas netika laists uz āru.

Vai Stepanova pārvilināšanas mēģinājums neko nesabojāja?

Indriksons bija Skonto prezidents, bet toreiz es viņu vēl nepazinu. Man bija labi sakari ar Germinal Ekeren vadību un viņi vēlējās iegūt kādu vēl pilngadību nesasniegušu talantu, jo tad to varētu pieteikt čempionātam, un viņš neskaitītos ārzemnieks. Strādājot Daugavas sporta skolā, pāris turnīros pamanīju Igoru Stepanovu, kuram bez šaubām piemita talants un es uzreiz par viņu iedomājos. Es piezvanīju Skonto toreizējam trenerim Markam Zahodinam, kurš par to neko negribēja dzirdēt un ātri sapratu, ka te nav variantu, tādēļ painteresējos, vai ar Igoru ir noslēgts līgums, kas tajā laikā un vecumā bija reta parādība. Sazinājos ar viņu pa tiešo un aicināju uz Beļģiju. Zahodins to uzzinājis, sadusmojās, atņēma iepriekš dāvināto televizoru un aizsūtīja Igoru uz dublieriem, kā rezultātā viņš tā arī neatbrauca. Kas zina kā būtu izvērtusies viņa karjera, ja viņš būtu nonācis Beļģijā.

Kādi bija LFF izaicinājumi un sasniegumi toreiz un pēdējos gados?

1993. gadā pirmais ofiss mums bija Skonto stadionā virs garāžām, kaut kādās barakās ar saplēstu linoleju, un grāmatvede visu skaitīja ar skaitīkļiem. Sākums bija interesants. Atceros, ka pirmajā izlases treniņā, kuru apmeklēju, Zemļinskis bija Spānijas izlases kreklā, vēl kāds Īrijas kreklā, tā kā tāds čigānu bars. Pasaucu administratoru un treneri un jautāju, vai tiešām mums nav formu? Bet viņiem pat tāda doma prātā neienāca, ka arī treniņos visiem jāizskatās vienādi. Katra spēle, katrs izbraukums bija kaut kas jauns un izaicinājumiem pilns. Man bija jādara teju viss, un vienīgais palīgs bija Gunārs Apfelbergs, kurš arī runāja angļu valodā. Piemēram, Garija Džonsona laikā es treniņos pildīju arī tulka lomu. Sākotnēji bijām piesaistījuši tulku, bet ātri sapratām, ka, ja Tu neesi futbolā, tad nevari pilnvērtīgi nodot visu informāciju.

Visu laiku bija problēmas ar finansēm. Pirmais TV kontrakts bija ar zviedru kompāniju, un, pieredzes trūkuma dēļ, pieļāvām kļūdu, un, pirms vēl tā termiņš bija iztecējis, noslēdzām līgumu arī ar vienu Beļģijas kompāniju. Tajā laikā visa "lielā" nauda nāca par TV translācijām, un ienākumi bija ļoti atkarīgi no tā, kādas komandas ir Tavā grupā. Vācija, Nīderlande, Anglija, Francija, Itālija un Spānija varēja ienest miljonus. Kā tagad atceros lietuvieši sēž izklājušies dīvānā ar cigāriem zobos un smaida. Viņiem grupā Vācija – garantēti trīs miljoni. Mums Zviedrija – 100 tūkstoši…, bet mēs tajā ciklā izcīnījām vietu Eiropas čempionātā.

Uz pārspēlēm Turcijā mums nebija naudas par ko čārteri paņemt, tāpēc parakstījām līgumu ar TV kompāniju vēl uz četriem gadiem, lai tikai varētu dabūt naudu, par ko nokļūt Turcijā. Uzvarot Turciju, garantējām sev 7.5 miljonus un tad varējām mazliet atslābt, bet jāatzīst, ka ir grūti, ja nav naudas, bet, ja ir, tad ir vēl grūtāk. Par naudu un tās trūkumu vispār var stāstīt un stāstīt. Atceros, ka viens no valdes locekļiem reiz teica, ka mums ir izdzīvošanas ne attīstības budžets. Savukārt viens no bijušajiem VDK darbiniekiem norādīja, ka labi vien ir, ka mums nav naudas, jo citādi varbūt kāds iekārotu manu vietu. Lai nu kā, esmu lepns, ka mēs bijām pirmā no bijušās PSRS valstīm, kura uzsāka mākslīgo laukumu ieklāšanas programmu.

Liels pavērsiens federācijā un Latvijas futbolā bija Garija Džonsona piesaistīšana trenera amatā. Viņš mainīja mūsu domāšanu, mentalitāti, un viņa laikā septiņi spēlētāji devās uz Angliju. Pēc tam sekoja Starkovs, kurš iepriekš strādāja par Giļa un Džonsona palīgiem iecelšana galvenā trenera amatā bija loģisks solis. Domāju, ka viņš paņēma no visiem treneriem to labāko un panāca rezultātu.

Vai ir kas tāds, kas neizdevās, vai ko tagad darītu savādāk?

Tagad es noteikti neparakstītu līgumu ar Beļģijas TV kompāniju, kas bija pieredzes trūkuma rezultāts. Visādi citādi es nedomāju, ka bija kādas lielas, būtiskas kļūdas. Sirdsapziņa man ir tīra un… varbūt kādu sīkumu es pamainītu, bet lielos vilcienos visu darītu tāpat.

Kāpēc izlases rezultāti ir tādi, kādi ir?

Te varbūt jāatzīst, ka mēs pietiekami efektīvi neizmantojām futbola popularitāti sabiedrībā pēc iekļūšanas finālturnīrā. Varbūt arī finanses varēja novirzīt citiem mērķiem, varbūt varēja uzcelt stadionu, bet tajā laikā pat doma nevarēja prātā ienākt, ka Skonto stadions varētu kļūt nepieejams. Jāsaprot arī, ka 2004. gada panākumi ir vairāk iepriekšējās sistēmas augļi un jaunās sistēmas augļus vēl mazliet ir jāpagaida. Mums ir talantīgi puiši, un esmu drošs, ka 2013. gadā Daiņa Kazakēviča nozīmēšana par sporta direktoru bija pareizs lēmums, un panākumi neizpaliks. Zinot Daiņa darba spējas un motivēšanas prasmi, arī rezultāti būs.

Kā kļuvāt par delegātu?

Sākot no 1994. gada, es biju Fair Play komitejas loceklis un gadu vēlāk es ierosināju “handshake” procedūru. Sākumā visi pretojās, bet pēc veiksmīgiem eksperimentiem, to ieviesa kā normu. Tāpat arī savulaik UEFA ierosināju visas Austrumeiropas TV tiesības apvienot, un ienākumus sadalīt līdzvērtīgi. Tajā laikā šo ideju noraidīja, bet pašlaik tieši tā arī notiek. Tāpat arī ierosināju noslēgt līgumu par kopēju tehnisko sponsoru. Tā arī visus šos 25 gadus dažādās komitejās nostrādāju.

Atgriežoties pie delegāta jautājuma, viss sākās 1996. gadā, kad aizbraucu uz Eiropas čempionātu. Visapkārt zvaigznes, pirms tam uz Pele kā uz dievu skatījos, bet tagad viņš man blakus sēž. Tad arī iepazinos ar cilvēkiem, kuri atbild par delegātu sistēmu, mani apstiprināja un tā arī visu šo laiku nostrādāju. Vairāk kā divi simti spēļu. Kā delegāts esmu bijis sešos Eiropas čempionāta finālturnīros. No Latvijas pašlaik esam deleģēti divi pārstāvji - es un Artūrs Gaidels. Pirms tam bija arī Jevgēņijs Meļevskis, kuram savulaik palīdzēju iegūt arī Latvijas pilsonību, bet iepriekšējais prezidents svītroja viņa kandidatūru no sarakstiem.

Kādi ir galvenie delegāta pienākumi?

Tādi ir vesela virkne – drošība, TV, masu mediji, medicīnas pieejamība, skatītāji. Principā delegāta uzdevums ir visu pārraudzīt un pieņemt lēmumus problēmu gadījumos. Jo augstāks līmenis, jo vieglāk strādāt delegātam. Pirms katras spēles jātiekas ar drošības un medicīnas dienestiem, jāaizpilda anketas utt. Mēdz būt vienkāršākas un sarežģītākas spēles.

Kādi ir interesantākie atgadījumi pildot delegāta pienākumus?

Notikumu ir bijuši daudz, piemēram, man nācās atlikt FC Barcelona un FC Newcastle United spēli Čempionu līgas ietvaros, jo visu dienu lija lietus. Tāpat arī FC Barcelona spēlē pret FC Chelsea, līdz ar spēles sākumu pa visu sektoru tika izklāts milzīgs baneris – Katalonija nav Spānija. Atceros, kā drošības dienesta vadītājs satraucies atskrēja pie manis un jautāja, ko darīt. Teicu, lai nedara neko. Galvenais bija nepieļaut banera nokļūšanu TV ekrānos, un ar laiku, tas tiks "sarullēts" atpakaļ, jo skatītāji tak gribēs redzēt spēli. Pēc brīža viņš ir atpakaļ, jauna problēma – Chelsea līdzjutēju sektorā biļetes nopirkuši apmēram 50 japāņu līdzjutēju, un visi kā viens FC Barcelona formās. Uzzinot, ka viņi visi arī izskatās, kā japāņi, atļāvām viņiem doties uz savām vietām, nodrošinot ar papildus apsardzi. Ir valstis un reģioni, kur kultūras un organizēšanas nepilnību dēļ vienmēr ir, ja ne problēmas, tad izaicinājumi noteikti.

No pozitīvākiem gadījumiem jāatzīmē spēle starp FC Liverpool un AS Roma, kad dienu iepriekš nomira George Harrison, un stundu pirms spēles viss stadions dziedāja The Beatles dziesmas.

Tiesnešu komitejas vadīšana? Loģisks solis no vadības puses?

Kļūstot par prezidentu, Vadims Ļašenko mani uzrunāja, un es pieklājīgi atteicu, bet vēlāk padomāju un nolēmu, kāpēc ne. Skaidrs, ka šis ir vairāk politisks amats, un es nemācīšu tiesnešus tiesāt. Es zinu, ka es esmu objektīvs un neitrāls, un tas ir tieši tas, kas šobrīd ir nepieciešams.

Kāda ir Latvijas tiesnešu kvalifikācija, meistarība, tiesnešu rangs?

Neapšaubāmi mums ir vadošā tiesnešu brigāde ar Andri Treimani priekšgalā. Viņi ir ļoti tuvu elites līmenim un augstu kotējas arī starptautiskajā arēnā. Nevajag lidināties pa mākoņiem, bet mums ir jābūt lepniem, ka mums ir tiesneši šajā līmenī. Mums ir Aleksandra Anufrijeva brigāde, kura nupat kā no trešās kategorijas pacēlusies uz otro. Tāpat arī skaidrs, ka mums nepieciešami jauni talantīgi tiesneši, un būs jāiegulda liels darbs gan pilsētās, gan reģionos.

Tiesneša darbs ir ļoti atbildīgs, un, ja spēlētājs var no metra neiesist, un visi to aizmirsīs, tad tiesneša kļūda, kas ietekmē vai izšķir spēles likteni var nozīmēt, ka elites līmenī vairs otra iespēja var arī netikt dota.

Kāpēc cīņa par LFF vadību ir tik asa? Jūsu viedoklis par pašreizējo situāciju?

20 gadus šī cīņa galīgi nebija asa. Tagad, kad ir cits budžets, arī interesentu kļūst arvien vairāk. Tas pat neskatoties uz to, ka viss budžets sastāv no mērķdotācijām un lielas atkāpes nav iespējamas. Kā papildus motivācija varētu būt fakts, ka futbola federācijas prezidenta amats var atvērt daudzas durvis visā pasaulē.

Savulaik izskanēja ziņa, ka Baltijas kausa dēļ atteicām spēli ar Franciju. Kā Jūs varētu to komentēt?

Baltijas kauss ir vecākais izlašu turnīrs Eiropā, un mums ir jāciena gan sevi, gan partnerus. Tāpēc atcelt to, tā vienkārši nevar. Savulaik daži aģenti it kā izteica variantu par Franciju, bet konkrēts un reāls piedāvājums tā arī neizskanēja. Domāju, ka, ja šāds piedāvājums būtu, tad mēs varētu sarunāt ar kaimiņiem spēles pārcelt par pāris dienām uz vienu vai otru pusi. Ja ir bijuši reāli piedāvājumi, mēs vienmēr esam tos izskatījuši un akceptējuši. 1999. gadā, kad mums Brazīlija piedāvāja draudzības spēli, mēs pat atradām iespēju uztaisīt pārtraukumu Virslīgā.

Vai no turnīriem esi atvedis arī kādu īpašu suvenīru?

Mežaparkā man ir savs kabinets, kur no katras spēles, katra brauciena, katra čempionāta ir kāds suvenīrs. Kaklasaites man ir vesela soma, bet galvenais, ka par katru no šīm lietām varu ko pastāstīt. Situācijā, kad šo suvenīru ir tik daudz, izcelt kaut ko ir grūti, bet, ja tomēr, tad varbūt varētu izcelt fotogrāfijas, kur esmu kopā ar Pele, Eisebio un Platini. 

Kristofers Ritovs:"Ticu, ka man kāds norādīja, ka jārīkojas tieši tā. Playoff Arena ideja un pati realizācija bija vairāku apstākļu sakritība."

Kristofers Ritovs vismaz futbola sabiedrībā līdz šim nav bijis plaši atpazīstams vārds. Īsumā pastāsti nedaudz par sevi?

Pēdējos desmit gadus esmu nodarbojies ar koka karkasa ēku projektēšanu, ražošanu un celtniecību Francijā. 2009. gadā studēju Francijā, pēc tam bija darbs Latvijas vēstniecībā Francijā un, kad atgriezos Latvijā, uzsāku šo biznesu. Arī šo mini pitch konceptu es pirmo reizi ieraudzīju Francijā, kad pavisam nejauši 2009.gadā sanāca tādā uzspēlēt. 2016. gadā šosejas malā ieraudzīju vēl vienu tādu halli, kas radīja vēlmi radīt ko līdzīgu Latvijā. 2017. gadā pirmo reizi mēģināju šo ideju realizēt, bet neatradu tam piemērotas telpas. 2020. gadā beidzot tas izdevās, un drīz vērsim vaļā halles durvis.

Kāpēc Francija? Latvijas vēstniecība Francijā?

Es mācījos Franču licejā, un tēvs ieteica maģistrantūrā mācīties Francijā, tāpēc, lai labāk tai sagatavotos, bakalaura studiju laikā izmantoju Erasmus dotās iespējas. Apmaiņas programmas laikā, veiksmīgu apstākļu sakritības rezultātā, man bija iespēja strādāt vēstniecībā, kur man lūdza uzrakstīt pētījumu par Francijas koka māju tirgu. Pētījuma rakstīšanas laikā komunicēju ar vairākiem Latvijas un Francijas uzņēmējiem un saskatīju savu iespēju šajā biznesā.

Kā Tu nokļuvi biznesa pasaulē? Tas bija Tavs mērķis jau no mazotnes, vai tas notika nejauši?

Arī šeit liela ietekme bija maniem vecākiem. Gan tēvs, gan māte pēc profesijas ir ārsti, bet 1991. gadā, kad man bija pieci gadi, tēvs uzsāka uzņēmējdarbību un mājās to vien dzirdēju, kā runas par un ap to. Jau no mazotnes es aktīvi iesaistījos un vasaras mēnešos palīdzēju vecāku kafejnīcā, tādējādi pelnot sev kabatasnaudu. Šī saistība ar vecāku uzņēmējdarbību jau no agras bērnības, tā neapzināti, nedeva man citu iespēju, kā saistīt dzīvi ar biznesa pasauli.

Kur Tu turpināji mācības pēc vidusskolas?

Četrus gadus mācījos Banku augstskolā, no tiem vienu gadu pavadīju Francijā, apmaiņas programmā. Tad nodibināju savu pirmo uzņēmumu un turpināju studijas Banku augstskolas MBA programmā. Pēc tam turpināju mācības arī doktorantūrā, un visbeidzot pavisam nesen pabeidzu arī mini-MBA programmu Rīgas Biznesa skolā.

Pastāsti nedaudz par savu pirmo uzņēmumu - Kontaktu Vēstniecību?

Tas ir uzņēmums, kas veido tiltu starp Latvijas un Francijas uzņēmumiem, palīdzot Latvijas uzņēmumiem pārdot savu produkciju Francijā.

Kādēļ atkal Francija?

Tajā laikā es pazinu dažus ražotājus Latvijā, pazinu dažus potenciālus klientus Francijā, un Kontaktu Vēstniecība palīdzēja Latvijas ražotājiem pārdot savu produktu Francijā, tādā veidā veidojot noieta tirgu pie pāris, iepriekš man pazīstamiem Francijas uzņēmējiem.

Kristofers Ritovs un sports?

Es nedaudz vairāk kā desmit gadus trenējos Valda Valtera basketbola skolā. Diezgan agrā vecumā pievērsos arī spēļu tiesāšanai, jo nāku no ģimenes, kur tiek kultivēta izglītība un darbs. Sports tika uzskatīts kā iespēja labi pavadīt laiku, uzlabot savu veselību, dauzīties ar draugiem un iemācīties dažādas spēles. Futbolu es spēlēju tikpat daudz kā citi manā vecumā, spēlējām pagalmā, sporta stundās un stundu starpbrīžos. Tagad sanāk dažreiz uzspēlēt pludmales volejbolu un golfu.

Ar kuriem pazīstamiem basketbolistiem kopā esi, spēlējis?

Es spēlēju vienā komandā ar Andri Biedriņu. Viņš bija komandas garākais spēlētājs, un es biju īsākais. Nevarētu gan teikt, ka mēs daudz spēlējām kopā, jo viņš bija tik labs, ka bieži tika izmantots pie vecākiem puišiem. Pozitīvākais no šī LJBL laika bija tas, ka spēles tika organizētas sabraukumu veidā, un uz citām spēlēm devās un visu dienu kopā pavadīja, šķiet sešas vecumu grupas. Tas ļāva dienas pavadīt kopā ar tādiem to laiku elkiem kā Kristaps Janičenoks un Armands Šķēle.

Tu esi azartisks?

Nereāli! Es esmu ārkārtīgi azartisks. Mana vismīļākā nodarbe un labākais brīvā laika pavadīšanas veids ir galda spēļu spēlēšana. Tā pozitīvā ziņā ir mana atkarība. Pirmais sadarbības līgums ko noslēdzām, bija ar Brain Games, kā ietvaros Playoff Arena apmeklētāji pie mums varēs bez maksas spēlēt ļoti daudz un dažādas galda spēles. Es tieši vakar saņēmu 11 lielas kastes ar spēlēm.

Kāpēc futbols, nevis basketbols?

Es esmu ticīgs cilvēks, un ticu, ka kāds man norādīja, ka tieši tā vajag darīt. Tā bija vairāku apstākļu sakritība, kur mana loma bija ārkārtīgi maza. 2009. gadā vienu reizi nejauši šādā hallē ar studiju biedriem uzspēlēju futbolu. Tad, pēc septiņiem gadiem nejauši pamanīju šādu halli ceļa malā un nodomāju, ja šajā laikā neviens to vēl nav izveidojis, tad tā ir mana iespēja. Tajā pašā laikā iepriekšējais gads celtniecības nozarē bija ārkārtīgi veiksmīgs, bet arī nogurdinošs, kas raisīja vēlmi kaut ko mainīt savā dzīvē.

Playoff Arena ir kā papildus bizness?

Nē, jau kopš februāra sešas no septiņām nedēļas dienām tiek pavadītas, domājot un strādājot pie Playoff Arena attīstīšanas. Nauda ir svarīga, tā ir jāpelna, tā dod Tev brīvību, bet tās dēļ Tu nedrīksti pazaudēt sevi kā cilvēku un degsmi darīt lietas, kas sagādā baudu.

Kā radās Playoff Arena nosaukums?

Ar nosaukumiem vienmēr ir ļoti grūti. Svarīgi bija neizgudrot ko tādu, ko cilvēki nevar atcerēties. Tāpat arī tam bija jābūt saistītam ar sportu, saprotamam arī starptautiski. Ļoti svarīga bija arī iespēja iegūt atbilstošu domēna vārdu. Bija vēl vairāki varianti, bet tos tagad neatceros. Interesanti, ka daudzas lietas, kā domēns, uzņēmuma reģistrēšana, interjera skices un citas lietas tika radītas jau 2017. gadā.

Bieži lielās spēļu arēnas tiek nosauktas sponsoru vārdā, vai tiktu izskatīta iespēja pārsaukt arī kādu no jūsu radītajām hallēm?

Jā, un ceru, ka ar laiku šai hallei būs vēl skanīgāks nosaukums.

Kādi bija kritēriji vietas izvēlei?

Tas ir pats grūtākais. Ja Tu saliec uz lapas visas savas vēlmes un vajadzības, ātri nākas saprast, ka Rīgā šādu nekustamo īpašumu vienkārši nav. Tad nākas iziet uz kompromisu un atteikties no vienas, vai vairākām vajadzībām, tādā veidā tiekot pie trīs, četru īpašumu izvēles iespējām. Mums bija svarīgi, lai tā ir viegli sasniedzama vieta gan ar auto, gan sabiedrisko transportu. Otrkārt, svarīgi bija iespēja klientiem novietot savas automašīnas. Treškārt, lai ēka un apkārtējā vide nav nolaista un noplukusi. Ceturtkārt, bez kura vispār nav jēgas apskatīt pārējo, ir ēkas plānojums un iekšējo kolonnu solis. Piektkārt, optimāls telpu augstums, lai nav bezjēdzīgi jāsilda tukšs gaiss, bet tajā pašā laikā būtu iespējams spēlēt futbolu. Tad vēl mums bija svarīgas attiecības ar telpu īpašnieku. Šis ir ilgtermiņa projekts, kurš nebeigsies pēc gada, un ir ļoti svarīgi, lai ar telpu īpašnieku mēs spētu cilvēcīgi saprasties. Nenoliedzami svarīga bija arī cena, lai vispār mēs to varētu atļauties.Liels paldies LNK Group un, jo īpaši Artjomam Milovam, bez kura iesaistes šajā projektā, tas vienkārši nebūtu iespējams.

Kuri vēl ir tie cilvēki, uzņēmumi, kuriem būtu jāsaka paldies par šī projekta realizāciju?

To ir ļoti daudz, tāpēc baidos kādu saukt vārdā, jo var apvainoties kāds, kuru būšu nepamatoti piemirsis. Bez tiem, kurus nosaucu jau iepriekš, liels paldies visiem, kuri ir palīdzējuši dažādu sadarbības formu veidā, un tie ir atspoguļoti mājaslapā. Liels paldies manai ģimenei, it īpaši sievai Baibai, bez kuras atbalsta tas nebūtu iespējams. Esmu ārkārtīgi laimīgs par savu komandu un cilvēkiem, kuri līdzdarbojas šajā projektā – Ilvars Koscinkevičs, Sergejs Glaskovs, Edgars Buļs. Milzīgs paldies Mārim Verpakovskim, Jurijam Žigajevam, Anatolijam Kreipānam, Mārcim un Karīnai par videomaterāliem.Tāpat arī liels paldies dažādiem pakalpojumu sniedzējiem – Ivanam, Mārtiņam, Guntaram, Madarai, Lienei. Paldies par atbalstu un konsultācijām LFF, Vadimam, Edgaram, Haraldam, Renāram, kā arī Eduardam un Guntaram. Tāpat man ir patiess prieks sadarboties ar visu LNK komandu – Artjomu, Pāvelu, Andri, Artūru. Patiesībā, kopš šis projekts ir kļuvis publisks, esmu saņēmis neskaitāmus uzmundrinājuma vārdus un atbalstu no visdažādākajiem cilvēkiem, manus sadarbības partnerus no celtniecības uzņēmumiem ieskaitot.

Vai esat saņēmuši atbalstu arī no LFF?

Vienā no pasākumiem, kur uzstājos, uz šo jautājumu atbildēju, ka finansiāli nē, bet morāls atbalsts ir. Zāli pārņēma smiekli. Turpinot savu domu, teicu, ka daudz ļauna var nodarīt sprunguļu mešana riteņos un, morāls atbalsts ir ļoti apsveicama rīcība. LFF mums ir palīdzējusi ar dažādiem padomiem laukuma seguma izvēlē, tāpat arī LFF iesaistās dažādās mārketinga aktivitātēs, Līdz ar to, jā, mums ir LFF atbalsts.

Kāpēc šāds koncepts ar daudziem laukumiem?

Es esmu pārliecināts, ka šis ir vislabākais veids, kā amatieriem spēlēt futbolu. Ja Tu esi vienu stundu Playoff Arena mini-pitch futbola laukumā, tad Tu arī vienu stundu spēlē futbolu. Laukums ir pietiekami kompakts, lai Tu visu laiku būtu spēlē, un apmales nodrošina to, ka arī bumba visu laiku ir spēlē. Tev nav jābūt apveltītam ar fantastisku tehniku, lai patiešām izbaudītu futbolu. Turklāt astoņiem, vai desmit cilvēkiem savākties ir krietni vieglāk, kā sešpadsmit, vai divdesmit. Pat, ja Tev nav šīs kompānijas, būs iespēja apmeklēt atvērtā tipa laukumu, kur varēs doties trijatā, divatā, vai pat viens pats un kopā ar citiem šādiem apmeklētājiem uzspēlēt futbolu neierobežoti ilgu laiku.

Dzirdēts, ka būs arī apkārt lietas (aukles, PlayStation utt.). Pastāsti sīkāk par šo konceptu no šī skatupunkta?

Manuprāt, visi pietiekami labi apzinās, ko cilvēki vēlas, un kas viņiem ir nepieciešams, bet daudzi uz to vēlas papildus nopelnīt. Tas ir tāpat kā nopirkt Ryanair biļeti par 19 EUR un papildus maksāt par bagāžām, tualetes apmeklējumu un citām lietām. Mēs ejam citu ceļu, un strādājam pilnīgi godīgi un atklāti, visas papildus lietas nodrošinot bez maksas. Ir citas vietas, kur maksa par autostāvvietu ir pielīdzināma maksai par laukuma īri. Tāpat arī ar dzeramo ūdeni… Normālā situācijā visi nāk ar savām pudelēm, kas ir papildu izmaksas. Kādam gadās arī aizmirst, kas rada neērtības. Kādēļ to visu nenodrošināt uz vietas un pilnīgi bez maksas? Līdzīgi ir arī ar citām lietām. Pirms tam veicām aptauju, lai noskaidrotu, ko cilvēki vēlas, un kādi ir šķēršļi, lai ierastos uz treniņu. Viens no tiem bija nepieciešamība pieskatīt bērnus, tāpēc nolēmām nodrošināt aukles pakalpojumus un dažādas aktivitātes pašiem mazākajiem – bumbu baseins, galda spēles, PlayStation. Vēl kā papildus ekstru cilvēki nosauca pirts esamību, tad nu mums būs arī tā. Vēlējāmies Playoff Arena radīt kā futbola paradīzi, un esmu drošs, ka mums tas izdosies.

Kas ir jūsu mērķauditorija?

Tās noteikti ir vairākas. Galapatērētāji lielākoties varētu būt vīrieši, kuri vēlas spēlēt futbolu pēc darba, vai piedalīties turnīros nedēļas nogalēs. Tajā pašā laikā mums ir speciālas ģērbtuves arī daiļā dzimuma pārstāvēm, un pie sevis gaidām arī sievietes. Vēl, protams, arī bērni ar treniņu nodarbībām darba dienās un turnīriem brīvdienās. Tie ir galalietotāji, bet es redzu arī lieliskas sadarbības iespējas tieši ar sporta skolām, kuras pieņem lēmumus, kur tad bērni trenēsies un dažādu turnīru organizatoriem.

Vai arī kāds no lielajiem klubiem ir interesējies vai veicis rezervācijas?

Interesējušies ir daudzi, bet rezervējuši tikai daži, atšķirībā no amatieru grupām, kur rezervācijas ir krietni vairāk, kā bijām iedomājušies. No bērnu futbola skolām diemžēl rezervāciju ir krietni mazāk, kā bijām iedomājušies, un par to manas sajūtas un domas dalās. Var jau būt, ka klubiem pašiem jātiek skaidrībā ar jaunajiem “pēcCovid” apstākļiem un jāsaprot savas reālās iespējas un vajadzības.

Kāpēc laukums pie Jums maksā tik, cik tas maksā?

Šī maksa par laukuma izmantošanu balstās uz aprēķiniem, lai mēs spētu samaksāt telpu nomu, segtu komunālos maksājumus, varētu norēķināties ar partneriem un saviem darbiniekiem, lai varētu segt kredītsaistības, un, lai arī paši kaut ko nopelnītu. Ja runājam par amatieriem, tad tie ir 57EUR + PVN no grupas par vienu stundu. Ja izdalām uz desmit cilvēkiem, tad tie ir 6.80EUR no cilvēka. Tie ir apmēram 27EUR mēnesī, kas, manuprāt, nav dārgi. Ja pierēķinām autostāvvietu, tad ir vietas, kur tas maksās tikpat, un ir arī vietas, kur tas būs mazliet lētāk, bet vai tik daudz, lai tas būtu izšķiroši, ir jāizlemj katram pašam. Mēs nodrošināsim izcilus futbola apstākļus!

Tu esi nācis no biznesa vides, un noteikti esi veicis aprēķinus. Tas nozīmē, ka šis projekts var atmaksāties, lai ko arī skeptiķi neteiktu? Cik ilgā laika posmā un ar kādiem nosacījumiem?

Excel pacieš visu, un uzņēmēja uzdevums ir censties realizēt šo aprēķinu dzīvē. Gadu skaits nav tik izšķirošs tik tālu, cik cilvēkiem patīk Playoff Arena, un spējam segt saistības, kuras esam uzņēmušies.

Ar kādām summām jārēķinās, veidojot šādu projektu?

Tie ir 450000EUR, ar nosacījumu, ka telpas tiek īrētas. Ja tiek būvēts no nulles, tad jārēķinās ar summu reiz trīs, vai pat četri. Es gan nezinu nevienu, kurš būtu gatavs ieguldīt šādu summu. Vismaz man nav šādi līdzekļi.

No kurienes līdzekļi šī projekta realizācijai?

Tie ir mani un manas ģimenes līdzekļi, plus aizņēmums bankā un LNK Group ieguldījums telpu pielāgošanā.

Kā iepazinies ar Ilvaru Koscinkeviču? Nezinot vēsturi, varētu padomāt, ka viņš Tevi pavilka uz šo projektu?

Banku augstskolā es kursa, bakalaura un maģistra darbus rakstīju pie Kristapa Lešinska, un tad, kad man 2016. gadā radās šī ideja, es par to pastāstīju Kristapam, kurš man ieteica sazināties ar Ilvaru no LFF, kurš esot ļoti atvērts un atsaucīgs cilvēks. Tā es iepazinos ar Ilvaru. Manuprāt, cilvēcīgās attiecības ir ļoti svarīgas un varbūt pat svarīgākas par profesionālajām iemaņām (kuras gan arī Ilvaram ir TOP līmenī). Es domāju, ka Ilvars ir brīnišķīgs cilvēks, ārkārtīgi godīgs, gaišs, izdarīgs un strādīgs, viņam piemīt ļoti labu cilvēcisku īpašību kopums, kas man bija ļoti svarīgs. Viņš ir no futbola vides, viņš ir savas (komunikācijas) jomas profesionālis. Pirms tam mēs bijām tikai pāris reizes parunājuši par šo projektu, un pēc izšķirošās tikšanās ar LNK vadību es zvanīju Ilvaram un jautāju, vai viņš ir gatavs iesaistīties. Pēc pāris dienām viņš man atzvanīja, apstiprinot savu gatavību, un mēs noslēdzām interesantu mutisku vienošanos, ka, lai gan telpu nomas līgums vēl nav parakstīts, mēs strādājam, it kā viss būtu, un bez atlīdzības. Sliktākajā gadījumā, ja nomas līgums netiktu noslēgts, nāktos atkal šo projektu iesaldēt, bet, ja viss izdodas, tad būtu jau spēruši platu soli uz priekšu.

Kā nonāci tieši pie šīm telpām?

Šo gadu laikā esmu apskatījis ļoti daudz telpas. 2020. gadā pamanīju šīs telpas vienā portālā un ar mākleri aizbraucām apskatīties. Tad tikos ar LNK vadību, parādīju, ko vēlos uztaisīt, un veiksmīgi atbildot uz neskaitāmiem pārbaudes jautājumiem mēneša garumā, apliecināju, ka esmu gatavs šo visu realizēt un saņēmu zaļo gaismu projekta realizēšanai.

Cik ļoti esi informēts par Latvijas futbola reālijām? Cik ļoti seko līdzi vietējam futbolam?

Ar katru dienu sekoju arvien vairāk. Jā, es pārdzīvoju par mūsu izlases rezultātiem, esmu apmeklējis arī izlases spēles klātienē. Ja runājam par vietējo čempionātu, tad es parasti noskatos spēļu kopsavilkumus un apskatus. Spēlēju arī Virslīgas Fantasy spēli, kas gribot negribot liek iedziļināties spēlēs un spēlētājos.

Tavs favorīts vietējā čempionātā?

Viennozīmīgi RFS, kaut vai šī morālā atbalsta dēļ, jo bez LNK atbalsta Playoff Arena projekta nebūtu un izjūtu morālu pienākumu atbalstīt to, ko dara LNK.

Mājaslapā pamanīju arī ballīšu organizēšanas iespējas. Kā tas tiks realizēts?

Es domāju, ka futbolā laukums ir lieliska vieta, kur var darīt visdažādākās lietas.

Tās var būt gan dažādas spēles, gan, piemēram, piepūšamās gumijas atrakcijas, ko arī piedāvāsim. Viens no argumentiem, kādēļ vecāki vēlas svinēt bērnu ballītes ārpus mājas, ir, lai netiek “izārdīta” māja. Šeit ir lieliska iespēja bērniem izlādēt savas emocijas drošā vidē – futbola laukumā.

Kāds Tu esi kā vadītājs?

Tas gan drīzāk jājautā Ilvaram vai Sergejam, bet mana versija ir, ka esmu godīgi prasīgs.

Viktorija Mihaļčuka "Latvijas Futbola federācijai jābūt kā mīlošai mātei - jādzīvo un jāstrādā biedru dēļ"

Kā nokļuvāt futbolā?

Viss sākās divdesmit vienu gadu atpakaļ, kad satiku savu topošo vīru – profesionālu futbolistu. Kopš tā laika arī praktiski dzīvoju pa stadioniem, un draugi jau mēdz jokot, vai es vairāk mīlu savu vīru vai futbolu?

Kā Jūs satikāties?

Mēs satikāmies baznīcā, kur draugi mūs sapazīstināja. Redzēju, ka viņam cieņā ir kristīgās vērtības, kas mani uzrunāja, un tā mēs sākām satikties.

Ne visi pieņem savu otro pusīšu nodarbošanos, un vēl mazāk tajās iesaistās paši. Kas Jūs ievilka futbolā?

Atceros, ka pirmie treniņi, kurus apmeklēju, bija LU stadions Barona ielā, kur devos pēc darba beigām. Es joprojām atceros to laimes sajūtu, esot šajā vidē. Man ļoti patika vērot sportistu un treneru savstarpējo komunikāciju un ķermeņa valodu. Tas var daudz ko pastāstīt par katru cilvēku, ne tikai kā par profesionāli, bet arī kā par personu kopumā – kurš ņem atbildību uz sevi, kurš pilda tikai savu darbu un nevēlas uzņemties līdera lomu, kam ir svarīgas attiecības un kam – tikai sava darbs komandā, utt. Pašā sākumā varbūt nē, bet man futbols nav tikai spēle, tas ir dzīvesveids un filozofija.

Kurā brīdī futbols kļuva par Jūsu lietu, nevis vīra profesiju?

Tas laikam bija brīdis, kad vīra karjera viņu aizveda uz Paņevežas Ekranas. Es tajā laikā viena gāju uz Skonto stadionu, skatījos spēles, analizēju, un zvanīju vīram, lai pastāstītu par redzēto. Tāpat arī mājās TV visu laiku fonā bija futbols.

Izklausās, ka Jums ir psihologa izglītība?

Jā, biznesa – psihologa izglītība. Ar psiholoģiju saistījās mans darbs vairāk nekā desmit gadu garumā Nordic Group, kur sāku kā PR (Sabiedrisko attiecību) vadītāja, vēlāk pārdošanas vadītāja un valdes priekšsēdētāja. Tā ir biznesa apmācību kompānija, kura veido un ražo instrumentus: biznesa apmācības, lietišķas galda spēles un simulācijas, kuru pamatā ir dažādi psiholoģijas principi, tādā veidā atklājot cilvēkus, kurš ir kurš, un, palīdzot viņiem strādāt pareizā virzienā, lai sasniegtu savus mērķus un izpildītu savas dzīves misiju. Turpinot par izglītību, man ir augstākā izglītība Biznesa psiholoģijā, kas bija apzināts lēmums, pārejot no klasiskas Uzņēmējdarbības vadības programmas. Man patīk pielietot biznesa psiholoģijas elementus no organizācijas puses uz cilvēka. Piemēram, tā pati SVID analīze, kas var atklāt ļoti interesantas un svarīgas lietas. Pašlaik esmu iestājusies maģistrantūrā, studēšu Vadības psiholoģiju.

Kas ir Nordic Group? Ar ko nodarbojas, un kāda loma Jūsu dzīvē bija darbam šajā uzņēmumā?

Uzņēmuma profils ir biznesa apmācības. Tā ražo biznesa apmācību spēles, organizē treniņus, biznesa simulācijas, team building pasākumus, vadības apmācības utt. Manā laikā tas bija vienīgais biznesa apmācību uzņēmums, kuram bija savi treneri, nevis piesaistīti speciālisti. Es tur izaugu kā personība, un tie “Nordikas” principi un cilvēki palīdzēja man uztaustīt savu dzīves ceļu. Principā es esmu darbaholiķe un burtiski dzīvoju ar darbu.

Vai Jūsu klientu vidū bija arī ar futbolu saistīti uzņēmumi?

Ciešāka sadarbība ar federāciju (LFF) veidojās tad, kad es kā ar futbolu cieši saistīta persona, organizēju man labi pazīstama uzņēmēja tikšanos ar federāciju saistībā ar iespējamo Latvijas nacionālās izlases sponsorēšanu. Viņi bija ar mieru slēgt līgumu, pie nosacījuma, ka es visu koordinēšu. Lai gan nebiju ar to rēķinājusies, es piekritu.

Pēc gada Nordic Group kļuva par Futbola Biznesa kluba biedru, un mēs daudz kontaktējāmies ar vadību, organizējām dažādas apmācības LFF personālam un vadītajiem, cieši sadarbojāmies ar LFF reģionu vadītājiem, izstrādājot katra reģiona stratēģiju un strādājām arī ar PRO kategorijas treneriem.

Visi piemēri bija saistīti ar LFF. Vai Latvijas klubi nav izauguši līdz tam, ka ir gatavi apmācīt savus darbiniekus?

Es domāju, ka daži ir izauguši, bet, ja paskatāmies uz kluba īpašnieku kā uzņēmuma vadītāju, tad ir jāsaprot, ka, ja viņš iegulda naudu un laiku savā darbiniekā, tad sagaida arī to, ka tas ir ilgtermiņā. Mūsu Virslīgas klubos diemžēl ir diezgan liela personāla, tajā skaitā arī spēlētāju mainība, tādēļ klubi vairās ieguldīt naudu sava personāla izaugsmē. Daudz kas ir atkarīgs arī no vadītāja vērtībām un mērķiem. Kādam apmierina team building pasākums pludmalē, vai boulingā, citam ir vēlme saņemt ne tikai pozitīvas emocijas, kas nenoliedzami arī ir svarīgas, bet arī kaut ko vairāk un dziļāk, kas palīdzētu veidot šos cilvēkus kā personības.

Es uzskatu, ka tieši LFF vajadzētu ņemt uz sevi atbildību un iniciatīvu par klubu, reģionu un visu biedru personālu apmācību. Gan profesionāli, gan psiholoģijā. Jo, piemēram, tai pašai LFF Izglītības daļai ir milzīgs potenciāls kopā ar speciālistiem organizēt apmācību kursus un seminārus futbola kluba direktoriem, administratoriem, ka arī izglītot spēlētāju vecākus utt.

Sabiedrība valda šķelšanās jautājumā par Biznesa klubu. Kāds ir Tavs viedoklis par tā vajadzību, nozīmību un formu?

Tā kā es to saprotu, tas viennozīmīgi ir vajadzīgs. Futbols ir vairāk nekā spēle, un Biznesa klubs, vai nu varam to nosaukt – Futbola Draugu klubs, ir laba platforma uzņēmējiem atnākt, paskatīties spēli, un noķert atmosfēru, kuru nevar nopirkt ne par kādu naudu. Futbols vieno. Jā, tas prasa naudu, resursus un talantīgus cilvēkus, kuri ir gatavi proaktīvi rīkoties, bet tas noteikti strādā ilgtermiņā.

Tā ir iespēja piesaistīt papildu partnerus un atbalstītājus, turklāt ne tikai Nacionālajai izlasei. Mums ir iespēja segmentēt piedāvājumu no LFF puses, kas dotu papildu stimulu arī reģioniem, sieviešu un jauniešu futbolam. Jautājumus vajag risināt sistēmiski un šeit ir lieliska iespēja to darīt.

Kā nokļuvāt LFF? Kādi bija Jūsu pienākumi?

Netieši mājieni par iespējamo darbu LFF bija jau 2015. gadā, bet tajā laikā es to neuztvēru nopietni, līdz 2018. gada sākumā Edgars Pukinskis man piedāvāja darbu par Administrācijas vadītāju. Man vajadzēja mēnesi pārdomām, jo bija ļoti grūti pamest darbu, kurā pavadīti vairāk nekā desmit gadi. Varbūt pat ne darbu, bet cilvēkus, ar kuriem ikdienā, plecu pie pleca kopā strādāts daudzu gadu garumā. Negulēju kādas piecas naktis, visu laiku domājot par to, ko darīt, kādu lēmumu pieņemt. Pēc tam izrunājos gan ar savu bosu, gan kolēģiem un sapratu, ka, ja es vēlos, tad es varēšu saglabāt šīs attiecības ar cilvēkiem. Tādēļ nolēmu piekrist šim piedāvājumam, jo pati sev atzinos, kā arī strādājot biznesa jomā, visu laiku dzīvoju ar futbolu sirdī, un izmantoju katru iespēju, lai ar savām zināšanām un pieredzi palīdzētu attīstīt futbolu Latvijā.

Amata nosaukums bija Administrācijas vadītāja, bet reāli tur bija apvienoti divi amati, un es biju atbildīga gan par Administrācijas nodaļu, gan par visu personālu kopumā.

Esi kādreiz jautājusi, kādēļ izvēlējās tieši Jūs?

Jā, tas bija pirmais, ko es pajautāju pirms sāku darbu LFF, un saņēmu atbildi par manām spēcīgajām pusēm – proaktīvu komunikāciju, atbildību un cilvēku kā prioritāti.

Ko Jūs esat izdarījusi futbolā līdz šim?

Daudzas lietas ir grūti tā viennozīmīgi izmērīt. Vislabāk jau, lai par to runā cilvēki, ar kuriem kopā es strādāju. Kā vienu no labākajiem svaigākajiem piemēriem varu minēt savu pēdējo veikumu - es uztaisīju un izcili aizstāvēju akadēmisku pētījumu: "Personāla psiholoģiskās labklājības un darba motivācijas paaugstināšanas iespējas Latvijas Futbola federācijā, Latvijas nacionālajā futbola izlasē un Virslīgas futbola klubos". Tas ir reāls praktisks instruments ar priekšlikumiem uz četrām lapām, ko var arī ieviest dzīvē jau šodien. Un, kas man ir nozīmīgi un patīkami, ka valsts pārbaudījuma komisija izcili novērtējusi un īpaši atzīmējusi šo izstrādāto pētījumu.

Kāpēc nolēmāt startēt LFF valdes vēlēšanās?

Es esmu izaicinājuma cilvēks, nebūs viegli strādāt valdē, bet es jau no dzīves pieredzes zinu, ka kopā ar grūtībām nāk arī profesionāla izaugsme. Es pilnīgi apzināti vēlos ieguldīties ar savām zināšanām un pieredzi futbola sabiedrībā un pārvaldībā, zinu savas kompetences, jutu un sapratu, ka ir pienācis laiks tās likt lietā.

Ko Jūs varētu dot futbola sabiedrībai, ja tiktu ievēlēta? Kuros jautājumos Jūs iesaistītos aktīvāk?

Viennozīmīgi varu palīdzēt ar visu, kas saistīts ar pašu organizācijas attīstību un tās pārvaldību. Tāpat arī varu iesaistīties treneru, personālu un vecāku izglītošanas programmās tieši no psiholoģiskā aspekta. Tāpat arī daudz darba ir visu izlašu spēlētāju sagatavošanā. Mēs jau vairākas desmitgades dzirdam to, ka futbolistiem “viss ir galvās”, bet vai patiešām kāds ar to strādā? Labi, ja dažreiz treneris varētu to darīt, bet jautājums par spēlētāju psiholoģisko labklājību, un par spēju tikt galā ar savām emocijām joprojām nav atrisināts.

Un, manuprāt, jaunajai valdei ir ļoti svarīgi, lai, pieņemot lēmumus, būtu pārliecināti, ka visi LFF resursi (darbaspēks, finanses, laiks, konkrētas funkcijas utt.) būtu ieguldīti attiecīgajiem attīstību virzieniem un mērķu sasniegšanai. Šeit arī esmu gatava iesaistīties stratēģiskā plānošanā un sistēmiskai pieejas izstrādei un ieviešanai.

Trīs lietas, kuras darītu, ja tiksiet ievēlēta LFF valdē?

Es pati to saucu par 2k sistēmisku risinājumu. Tā ir komunikācija un kontrole. Es uzskatu, ka viens no sāpīgākajiem jautājumiem federācijā ir komunikācija un tās trūkums visos līmeņos, gan federācijas iekšienē, gan komunicējot ar biedriem, gan Latvijas futbolā kopumā. Pirmkārt mans mērķis vai uzdevums ir izstrādāt komunikācijas stratēģiju, lai atvieglotu dzīvi gan federācijas darbiniekiem, gan biedriem. Otrkārt es izstrādāšu konkrētu kontroles mehānismu, kā vērtēt darbinieku paveikto, kā vērtēt projektus, esošo un vēlamo situāciju un rezultātu. Treškārt izveiksim struktūrvienību un darbinieku funkciju revīziju, jeb iekšēju funkciju auditu. Šī lieta ir tā, kas man pietrūka, strādājot federācijā arī pašai. Tas ir veselīgs risinājums jebkurai organizācijai, lai saprastu katras funkcijas atbilstību mērķiem.  

Kāds ir Jūsu viedoklis par LFF statūtiem?

Es saprotu situāciju, kā šie statūti tika pieņemti, un kāpēc tas tika darīts. Domāju, ka jebkurš iesaistītais saprot, ka tur vēl ir daudz darba, lai tos pilnveidotu. Ja runājam par UEFA prasību par sievietēm valdē, tad, manuprāt, katrā lielā organizācijā un komandā mērķu sasniegšanai ir nepieciešami abu dzimumu pārstāvji.

Vadims Ļašenko Jūs prezentēja kā daļu no komandas. Šādi paziņojumi pirms vēlēšanām ir labi vai slikti?

Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir prezidenta kandidāta iniciatīva un, manuprāt, tas ir pozitīvi, jo viņš jau tagad paradīja futbola sabiedrībai, ka ir proaktīvs un gatavs darbam tieši komandā, nevis viens pats kā supervaronis glābs un palīdzes Latvijas futbolam. Ar šo LFF biedri un darbinieki var redzēt, ka viņam ir spēja apvienot komandā potenciālus tik dažādus "komandas spēlētājus" valdes līmenī. Sabiedrība jau sen gaida nepopulārus lēmumus, un pati, kad izlēmu kandidēt, norādīju, ka pirmais izaicinājums būs savākt vajadzīgos parakstus (pēc jaunajiem statūtiem). Otrais izaicinājums būs kongress, jo paraksti paši par sevi uzreiz nenozīmē biedra balsi kongresā un trešais – panākt, ka valde ir gatava strādāt kopā ar vienu mērķi, kas arī bija lielākais klupšanas akmens līdz šim. Ja runājam par pašu kongresu un balsošanu komandas kontekstā, tad nedomāju, ka tam ir īpaša nozīme, jo tāpat pēc LFF statūtiem katrs kandidāts pats ir atbildīgs par sevi, un savām profesionālajām kompetencēm. Vienmēr svarīgs ir fokuss. Šajā gadījumā Vadims Ļašenko kā komandas līderis pozicionēja, tieši par (PAR) ko mēs esam, nevis pret ko.

Jūs esat viena no retajām, kurai izdevās ar pirmo reizi pareizi noformēt pieteikumu. Tā ir akadēmiskā pieredze vai kas cits?

Es nekādā veidā nevēlos salīdzināt, kuriem sanāca, un kuriem nesanāca, lai nerastos kādi pārpratumi, bet manā gadījumā tas ir attieksmes jautājums, un tā tas ir it visur. Esmu pārliecināta, ka tā ir vienīga lieta, ko mēs varam mainīt dzīvē. Daudzi runā par to, ka jāizmaina domāšanas veids, jā, es tam piekrītu, bet tas ir daudzu gadu vai pat desmitgades jautājums. Tas, ko varam izdarīt tagad un tūlīt, ir sākt mainīt savu attieksmi pret to, ko un kā darām, ar savu piemēru, darbībām un atbildību. Pastāstīšu vienu no piemēriem no savas darba pieredzes: man, ka departamenta vadītajai bija paredzēts budžets darbinieku komandas pasākumam 2000 eiro. Es apzinājos, ka jau tad bija grūtie laiki un centos visus izdevumus minimizēt. Rezultātā, pateicoties komunikācijai ar darbiniekiem, viņu piedāvātajam pirtīm un vēl dažam labām idejām, mēs ar kopīgiem spēkiem novadījām team buildinga pasākumu tikai par 70 eiro no organizācijas budžeta. Jā, nebija varbūt tik īpaši un koši, bet bija dvēseliska atmosfēra un forši pavadījām laiku kopā ar kolēģiem. Tā arī ir attieksmes mainīšana.

Uz LFF es atnācu no biznesa sektora, es zinu, ko nozīme pelnīt naudu, nevis tikai sadalīt to. Kādu laiku biznesā es strādāju vispār bez pamatalgas, tikai uz % no darījumiem. Tieši tāpēc mana attieksme pret organizācijas naudu ir tāda pati, ja tā būtu mana personīga nauda, ko nepieciešams tieši ieguldīt, nevis iztērēt.

Tāpēc, runājot par attieksmi, kandidēšanu uz LFF valdi es uztvēru un joprojām uztveru ļoti nopietni, skatījos Lursoftā, zvanīju biedriem, kuri ir parakstījušies par mani, lai tikai vēlreiz pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.

Kas ir tas, kas Jūs piesaista futbolam?

Tie ir cilvēki. Futbola sabiedrībā ir patiešām īpaši cilvēki - futbolisti, treneri, futbola dzīves organizētāji. Viņi lielākoties ir patiesi nesamāksloti un atklāti, un tas raisa vēlmi dot ko pozitīvu pretī.

Kādi ir spilgtākie iespaidi futbolā, ko esat piedzīvojusi?

Spilgtākais emocijas mani pārņem, kad man tuvi, pazīstami cilvēki izcīna uzvaras. Tas nav prieks par uzvaru kā tādu, tas ir prieks par to, ka viņiem izdevās, prieks par šo cilvēku ieguldīto darbu augļiem. Ja runājam konkrēti, tad sākumā protams tas bija par mana vīra panākumiem, par viņa drauga Mariana Pahara panākumiem. Arī Koliņko, Piedela, Astafjeva un citiem. Šeit varu saukt un saukt futbola cilvēku vārdus.

Vai Jums ir kāds īpaši tuvs Latvijas treneris?

Nu... grūts jautājums. Bet atbildēšu godīgi, tie ir divi treneri Jurijs Popkovs un Jurijs Andrejevs. Kāpēc tieši viņi? Tāpēc, ka ar viņu darbu ir saistīta mana pirmā mīlestība pret futbolu un tas ir uz mūžiem, ja tā var pateikt (smaida).

Vai Jums Virslīgā ir kāda favorītkomanda? Kāpēc?

Šodien man ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Pagājušogad tas vairāk bija RFS, bet tas arī saistīts vairāk ar konkrētām personībām – pazīstamiem treneriem un spēlētajiem, ne klubu kā tādu. Šobrīd tādi ir gandrīz visos Virslīgas klubos, bet vistuvākie pārstāv RFS, Valmiera un Daugavpils. Tajā pašā laikā es nevaru pateikt, ka kāda komanda man ir īpaša. Starptautiskā līmenī visvairāk sekoju Minhenes Bayern. Varētu pat teikt, ka tas ir spiestā kārtā, jo mans vecākais dēls ir liels Bundeslīgas fans, kā rezultātā es jau kādus desmit gadus teju dzīvoju ar Robēnu, Milleru, Noieru, Levandovski un citiem. Visu laiku iesaistos sarunās, skatāmies, diskutējam un analizējam.

Kā Jūs redzat notikumus laukumā?

Tas ir ļoti dažādi. Viss atkarīgs no kompānijas. Ja esmu viena, tad analizēju psiholoģisko pusi, vēroju, kādus lēmums pieņem treneris, taktiku utt. Ja ir kompānija, tad ieslēdzu vieglāku režīmu un baudu pašu atmosfēru. Vēl atkarīgs arī no tā vai tā ir Virslīga, izlases spēle vai kāds ārvalstu čempionāts. Ar laiku es iemācījos savaldīties un arī neveiksmju gadījumā meklēt veidus, kā atbalstīt pazīstamus spēlētājus un treneri, kā arī palīdzēt ar pozitīvo fokusu un motivāciju iet tālāk.

Ko teikt spēlētājam pēc piektās, sestās neuzvarētās spēles pēc kārtas?

Galvenais ir jābūt godīgam, bet atbalstošam, un arī tādā brīdī atrast vismaz vienu pozitīvu lietu, bet ne mākslīgi, balstoties uz faktiem šajā spēlē. Man ļoti tuva ir atsitiena teorija – jo smagāk krīti, jo augstāk atlēksi. Spēlētājus, izanalizējot situāciju, vajag izvilkt no šīm negatīvām emocijām un burtiski piespiest domāt par labo. Tāpat arī noderīgs ir jautājums par to, ko Tu darītu savādāk, tādā veidā aicinot domāt.

Ko vēl es nepajautāju? Ko vēlaties pastāstīt?

Ir vēl viena lieta, kas man šobrīd rūp. Futbolista karjeras beidzas visnotaļ agri, un man sāp situācijas, ka spēlētāji visbiežāk nav tam gatavi, tāpēc es vēlos izveidot un ieviest sistēmu, lai spēlētāji varētu pakāpeniski, kamēr profesionāli spēlē futbolu, iegūt augstāko izglītību. Ja mēs vēlamies saglabāt spēlētājus futbolā arī pēc viņu karjeras beigšanas, lai viņi varētu turpināt strādāt klubos, federācijās, utt., LFF jāizveido sistēmu, lai palīdzētu pārvarēt pārejas posmu no futbolista karjeras uz kādu citu. Esmu jau uzsākusi sarunas ar dažām augstākās izglītības iestādēm, kuras ir gatavas pielāgot bakalaura programmas sportistu iespējām un vajadzībām. Es vispār uzskatu, ka cilvēkiem ir jāmācās visu mūžu, arī futbolā. Pati 2018. gadā ar LFF atbalstu apguvu arī UEFA CFM kursu, kas pirmoreiz notika Latvijā. Tā bija vērtīga pieredze ne tikai sniegto instrumentu un analīzes iespēju dēļ, bet arī kontaktu dēļ, kas noder arī turpmākajā dzīvē.

Man patīk jūsu nosaukums “Pozitīvi par futbolu” (smaida), uzskatu, ka mums visiem nepieciešama pareiza pozitīva attieksme pret futbolu un, galvenais, lai mums rūp Latvijas futbola attīstība!

Un beigu beigās vēlos akcentēt, kādai tad jābūt LFF, kā organizācijai? LFF jābūt kā mīlošai mātei visiem klubiem un biedriem, kura rūpējas par saviem bērniem. Tas nozīmē, ka viņa ne tikai domā par katra nākotni, palīdz augt un attīstīties, bet arī apmāca un iegulda, lai katrs varētu eksistēt pilnīgi pastāvīgi, un veiksmīgi sasniegtu savus mērķus. LFF ir jādzīvo un jāstrādā biedru dēļ.

Guntars Indriksons: "Vēlos, lai sporta bāzes Latvijā tiktu veidotas pareizi"

Kur un kā Tu pirmo reizi sapinies ar futbolu?

Līdzīgi kā lielākā daļa arī mana pirmā saskarsme ar futbolu bija bērnībā, laukos, pagalmā. Profesionāli futbolā tā īsti nekad neesmu trenējies. Otrajā klasē sāku ar tautas dejām, un tā arī visu laiku palika kā mana primārā nodarbe. Dejoju līdz pat skolas beigām, ieskaitot Dziesmu un deju svētkus, tajos liels gods bija Daugavas stadionā ienest deju kolektīva karogu. Futbols pirmkārt bija sporta stundās, kad visi bija laimīgi tiekot pie bumbas un, izvairoties no normatīvu pildīšanas, un otrkārt tas bija laukos, kur futbols bija galvenā nodarbe ikvienam. Pa īstam futbolā trenējos vien pusgadu, Valmierā, un zināmākais no tiem, ar ko kopā trenējos, bija Gatis Kalniņš. Viņu atceros ne tikai tādēļ, ka kopā trenējāmies, bet vairāk tādēļ, ka starp skolu čempionātos viņš bija tik slavens ar savu spēcīgo sitienu, ka visi baidijās stāvēt vārtos.

Pateicoties manam krusttēvam Guntim Indriksonam, man bija iespēja ar JFC Skonto aizbraukt uz futbola turnīru Neapolē. Mēs dzīvojām ģimenēs, un es biju ieradies ar padomju laika kedām, un viesģimene, apžēlojoties par Padomju jaunieti, nopirka man bučus. Tā nu man, futbolu nespēlējošam, bija labākie buči visā komandā. Par laimi, treneri bija pietiekami saprātīgi un mani uzlaida vien uz pēdējām piecām minūtēm pret Napoli, kad jau zaudējām ar 0-5. Viss beidzās ar diezgan lielu apkaunojumu, jo situācijā, kad bija jānospēlē ar galvu, es no bumbas vienkārši aizlaidos.

Kur ir Tavi “lauki”?

Tas ir netālu no Valmieras, Brenguļos, un, ja kāds jautā par mīļāko alu, tad vienmēr atbildu, ka tā ir mana bērnības garša. Atceros, ka pirmo reizi “noreibu” jau pavisam agrā vecumā, un ne jau tādēļ, ka kāds būtu devis alkoholu. Tajos laikos uz Jāņiem alus darītava nespēja apmierināt pieprasījumu un vietējiem tika pārdota alus misa, kuru paši pagrabos varēja raudzējot pārvērst par alu. Sākumā tas ir kā kvass un mēs, bērni būdami, ik pa laikam gājām padzerties, un nepamanījām to brīdi, kad šis saldais dzēriens ir kļuvis par alkoholu.

Kā kļuvi par Skonto stadiona apsaimniekotāja organizācijas vadītāju?

SIA Stadions valdes loceklis, kas bija Skonto stadiona apsaimniekotājs, es, biju no 2003. gada un tur gan mani Guntis Indriksons tiešā veidā ielika. Mani bija vien 22 gadi, un es vēl studēju RISEBA. Biju bez jebkādas pieredzes un tikko no biznesa skolas sola iznācis, likās, ka nu viss tikai būs, bet dzīve pierādīja, ka viss nav tik vienkārši, un pie tā uzstādījuma, kas no Gunta nāca, neviens cits laikam nebija gatavs vairs to darīt. Skonto klubs, ieskaitot jauniešus, bija primārais, un viņiem viss pienācās par brīvu, ienākumi bija jāģenerē no citiem pasākumiem, kurus saorganizēt bija visnotaļ sarežģīti, jo tas atņemtu treniņu laikus bērniem, ko, savukārt nedrīkst pieļaut – futbols Guntim bija primārais. Visa tā rezultātā bieži sanāca ar Gunti sakašķēties un, manā virzienā raidītu teicienu, ka esmu lielākais futbola ienaidnieks valstī, dzirdēju visnotaļ bieži. No otras puses, tāpēc ka viņš bija mans radinieks, es varēju teikt to, ko domāju, un varēju nepiekrist viņa viedoklim. Tas viss krājās, tad vēl nāca krīze, sākās stadiona pārņemšanas process no bankas, un es pametu uzņēmuma valdi. Sabiedrībā valda uzskats, ka šādas būves ir mega izdevīgs bizness, bet tā gluži nav. Ne jau velti ar citu būvēšanu neviens baigi nesteidzas. Izskanējusī informācija par to, ka LFF ir maksājusi 120 tūkstošus eiro par spēli, arī ir maldīga, un lielākā summa manā laikā bija 12 tūkstoši. Bija viens līgums arī par 200 tūkstošiem, bet tas bija par visu divu gadu ciklu, iekļaujot draudzības spēles, kausa spēles un U21 spēles un pirmspēļu treniņus. Izmaksas šāda līmeņa sporta būves uzturēšanai gadā ir no 350-500 tūkstošiem. Tagad kad stadionam, cik man zināms, vairs nav nacionālās sporta būves statuss ir vēl trakāk, jo Nekustamā īpašuma nodoklis vien ir cipars ar četrām nullēm gadā. Rēķiniet paši.

Kā nokļuvi LFF?

Apmēram gadu pēc SIA Stadions pamešanas saņēmu uzaicinājumu no Vladimira Žuka. Ar LFF jau iepriekš man bija ilgstoša sadarbība kā Skonto stadiona vadītājam, sākās Hattrick 2 projekts infrastruktūras uzlabošanai un laukumu būvēšanai, un manis piesaistīšana bija diezgan loģisks solis. Guntis, ņemot vērā mūsu radniecīgās saites, sākotnēji bija pret manu pievienošanos LFF.

Esi kādreiz jautājis Guntim, kāpēc tieši Tu nokļuvi SIA Stadions valdē?

Šādā formā jautājumu es nekad neesmu uzdevis, bet 2004.-2006. gadā, kad bija jāgatavojas Pasaules hokeja čempionātam, kas bija visnotaļ apjomīgs projekts tādam jaunam un nepieredzējušam čalim kā man, es viņam vairākas reizes prasīju "Kāda velna pēc Tu mani, tādu nepieredzējušu jaunieti iesviedi šajā visā zaņķī?" Viņš man atbildēja: "Ja Tu visu laiku dzīvosi komfortā, neko dzīvē neiemācīsies".

Kāda bija Tava vīzija, stājoties augstskolā?

Dzīvē reti kad piepildās tas, ko esi ieplānojis. Bērnībā es vēlējos kļūt par galdnieku, vēlāk es gribēju kļūt par juristu, bet Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē man neizdevās iestāties. Lielā mērā tādēļ, ka vidusskolas pēdējos gadus pavadot ārpus Latvijas, nebiju tam mērķtiecīgi gatavojies. Iestāšanās biznesa augstskolā un potenciāla biznesa vadīšana bija mans nākamais loģiskais solis, un SIA Stadions vadīšana arī zināmā mērā atbilst šai vīzijai.

Kur Tu pavadīji pēdējos vidusskolas gadus?

Es izmantoju iespēju divus gadus mācīties starptautiskā skolā Šveicē, kur 350 studenti pārstāvēja 53 dažādas nacionalitātes. Tur iemācījos, ka cilvēki neatkarīgi no rases, tautības vai reliģijas spēj mierīgi sadzīvot kopā. Arī tur uzspēlēju futbolu un, vienā no mačiem pat degunu salauzu. Es pēc dabas esmu diezgan slinks, un, spēlējot centra aizsarga pozīcijā, man patīk lieki neskraidīt un vairāk lasīt spēli, bet vajadzības gadījumā iet līdz galam. Vienā no tādām reizēm, kad izklupienā centos izsist bumbu, pretinieku spēlētājs ar celi man salauza degunu.

Kāpēc pievērsies tieši infrastruktūras jautājumiem?

Daļēji tas bija spiestā kārtā. Strādājot ar Skonto stadionu astoņus gadus, kad Tev katru reizi nākas izdomāt kaut ko jaunu, lai tikai nodrošinātu veiksmīgu spēles norisi, gribot negribot rodas vēlme beidzot visu sataisīt, kā vajag. Skonto stadions ir foršs, bet bez patiešām lieliem ieguldījumiem viņu nevar sataisīt atbilstoši mūsdienu prasībām, un lētāk būtu nojaukt, un vietā uzcelt jaunu. Jau manā laikā centāmies novērst šos trūkumus, bet tas nepavisam nav vienkārši. Pašlaik tur ir tik šauras evakuācijas izejas, ka, ja kaut kas atgadītos, tad liela nelaime ir garantēta. Pirms tam to neviens nepamana, bet, ja kaut kas notiks, tad jau būs par vēlu.

Redzu, ka pašreizējie apsaimniekotāji pieļauj tās pašas kļūdas, kuras pieļāvu es – veic uzlabojumus individuālām lietām, bez kopēja redzējuma, tas lokāli problēmu atrisina, taču kopējo stadiona lietojamību reizēm ievērojami pasliktina. Viens no maniem mērķiem, kādēļ devos uz federāciju, arī bija – uzcelt modernu, un visiem noteikumiem atbilstošu stadionu. Sākotnējais uzdevums bija nodrošināt lielos mākslīgos laukumus, kas palīdzētu Virslīgai un reģioniem, tad mazie laukumi bērniem/jauniešiem un visbeidzot kā piramīdas augša būtu lielais stadions. Viss tā mērķtiecīgi gāja, bet… rezultātu visi zinām.

Tavs uzvārds Tev palīdz vai traucē?

Ir bijušas dažādas situācijas. Dažreiz tas palīdz, dažreiz traucē, un dažreiz noved pie diezgan kuriozām situācijām, piemēram, esmu saņēmis divus uzaicinājumus uz UEFA Čempionu līgas finālu, tāpat arī esmu saņēmis zvanu no Nīderlandes futbola federācijas vadītāju, kurš mani aicināja uz sarunu par futbolu, un tikai tās gaitā sapratu, ka šis zvans nav adresēts man.

Palasot Tavas publikācijas, rodas iespaids, ka Latvijā neviens neko nesaprot, un nav neviena laba piemēra. Vai tā ir? Varbūt ir kāds labs piemērs?

Tā gluži nav, ka neviens neko nesaprot, bet problēma ir nevēlēšanās iedziļināties detaļās. Cilvēkiem liekas, ka, iedodot FIFA un UEFA, World Athletics noteikumus arhitektam, viņa atbildība beidzas, bet tā nav, īpaši tad, ja arhitektam ar futbolu vai citu sporta veidu līdz šim ir bijusi vien attāla saistība. Tāpat arī traucē mūsu lielummānija lietās, bez kurām var iztikt, piemēram, deviņus skrejceliņus pa apli, bet tajā pašā laikā ģērbtuves neparedzēt. Traucē arī fakts, ka uzdevumu sporta būvēm bieži dod cilvēki, kuri no tām neko nesaprot, un svarīgi nav tikai telpu nosaukums un to apjoms bet arī pareizs to novietojums. Sabalansējot vēlmes ar iespējām arī reizēm izdotos atrisināt dauzas problēmas.

Manā uztverē visur kaut kas nedaudz pietrūkst, bet labie piemēri pamazām rodas, piemēram, Baldonē ir fantastisks dabīgais laukums, kur pietrūkst tikai trīs konteineru tipa ģērbtuves un pirmajai, otrajai līgai būtu ideāls laukums. Jelgava ir labs piemērs kā kluba treniņbāze.

Kāpēc Tu kandidē uz LFF valdi?

Tad kad es strādāju federācijā un darbojos Infrastruktūras komitejā, es lielākā vai mazākā mērā piedalījos infrastruktūras attīstības plāna izstrādē, un šajā laikā vairāki valdes pieņemtie lēmumi man likās nesaprotami.

Valde ir institūcija, kura pieņems lēmumu, kurā virzienā mēs dosimies. Tagad zināmā mērā kaut kāds cikls ir noslēdzies, un, neskaitot stadionu, LFF infrastruktūras plāni par 90% ir izpildīti, sadarbību ar valsti gribētos uzlabot. Šis ir tas brīdis, kad esmu morāli nobriedis iesaistīties šajā lemšanas procesā, un domāju, ka, pieņemot globālus lēmumus, ir jābūt kādam, kuram ir praktiska pieredze šajās lietās.

Tāpat arī mums ir jāizvairās no populistiskiem saukļiem. Gadā infrastruktūrai no LFF budžeta šobrīd tiek atvēlēts nedaudz vairāk, kā viens miljons eiro, un, izdalot šo naudu visiem biedriem, globāli neko izmainīt nevarēsim. Tāpat arī vēlme sacelt halles ir pārsteidzīga. Jā, tās ir nepieciešamas, bet ir svarīgāk būtu novest līdz galam jau iesāktās lietas (apgaismojums, ģērbtuves utt.). Turklāt haļļu izmaksas arī varētu būt citas, un šķiet igauņu piesauktie pusotrs līdz divi miljoni eiro varētu būt tuvāk patiesībai, nekā Latvijā izskanējušie 700 tūkstoši.

Ja halles nav prioritāte, tad kas ir?

Īstermiņā tā būtu treniņbāzes (Staiceles) savešana kārtībā. Daudzi runā, ka tas ir tālu no Rīgas, bet uz treniņbāzi neviens nedodas, lai tur vienu dienu patrenētos. Tā ir vieta, kur pavadīt trīs, četras dienas, nedēļu, vai pat divas un šajā gadījumā stunda vairāk ceļā nebūs izšķiroša lieta. Ja runājam par Nacionālās izlases treniņbāzi, tad Staicele nekad tāda nebūs. Riga FC plāno būvēt bāzi, RFS plāno būvēt bāzi un izlase varētu izmantot (īrēt) kādu no tām.

Nākamā prioritāte ir jau iepriekš minēto lietu novešana līdz galam. Mums pirms jaunu stadionu būvēšanas jau esošie ir jāsaved kārtībā līdz kaut kādai saprotamai kondīcijai, jāuzstāda apgaismojums, jāuzlabo zāliena kvalitāte un jānovērš virkne citas nepilnības.

Trešā lieta ir Nacionālā stadiona būvēšana. Jā, īstermiņā mēs varam izlīdzēties ar Daugavas stadionu, vai, ja tiek veikti nopietni uzlabojumi, tad arī Skonto stadionu, bet tas nav ilgtermiņa risinājums. Mums vajag ne pārāk lielu, bet ērtu stadionu, kurā pozitīvu pieredzi gūtu jebkurš tā apmeklētājs.

Pastāsti sīkāk, ko darīt ar Staiceli?

Pašlaik tur ir pieci dabīgie laukumi, un viens mākslīgais, administratīvā ēka ar numuriņiem, pārrunu telpu utt. Divas lietas, par kurām visi sūdzas, ir vietējā ēdinātāja neesamība un nepieciešamība uzlabot dzīvošanas apstākļus. Vēl ir nepieciešams uzstādīt automātisko laistīšanas sistēmu, nomainīt mākslīgā laukuma segumu un uzfrišināt dabīgos laukumus. Tehnika jau tur ir, nepieciešams tikai kāds, kas to darītu. Tam visam sākotnēji vajadzēs ap 400-500 tūkstošus. Staicele ir būtiska jauniešu treniņu nometņu aizvadīšanai, tai ir jākļūst par bāzi uz kuru gribas aizbraukt, jeb tai jākļūst par paraugbāzi ne tikai vārdos bet arī faktiski, taču bez būtiskiem ieguldījumiem tas nav iespējams.

Kādas ir laukumu uzturēšanas izmaksas gadā?

Izmaksas dabīgajiem un mākslīgajiem laukumiem ir ļoti līdzīgas. Ja laukums ir labā stāvoklī, tad minimālā summa būtu pieci, līdz septiņi tūkstoši gadā. Ja vēlies visu darīt nopietnāk un profesionālāk, tad tie būs kādi piecpadsmit tūkstoši gadā. Ja Tev ir elites līmeņa stadions, tad izmaksas var pieaugt līdz 40-60 tūkstošiem gadā. Tur ir daudzas nianses un, piemēram, ja laukumu rekomendē pļaut reizi divās dienās, tad gatavojot laukumu izlases spēlēm, tas ir jāpļauj divas reizes dienā.

Cik maksā ieklāt vienu laukumu?

Ja runājam par mākslīgajiem laukumiem, tad tie ir no 160 līdz pat 400 tūkstošiem, atšķirībā no seguma un laukuma pildījuma tipa. Dabīgajai zālei tas maksā krietni lētāk, piemēram, laukums Stāmerienas ielā izmaksāja ap 118 tūkstošiem ar visu žogu apkārt. Tāds pats mākslīgais laukums ar visu pamatnes sagatavošanu maksātu vismaz trīssimt tūkstošus, un pēc desmit gadiem, ja būsi atbilstoši kopis gan vienu, gan otru laukumu, tad dabīgais laukums, atšķirībā no mākslīgā, nebūs jāmaina. Protams arī dabīgā zāliena laukums var izmaksāt vairāk par miljonu, ja skaita izmaksas tā izbūvei no nulles un paredzot tajā laukuma apsildi, gaisa padevi saknēm. Taču pirms izvēlēties kādu segumu izmantot, galvenais ir saprast kam šis laukums tiks izmantots un cik to intensīvi izmantos. Mākslīgais segums ir ļoti dārgs prieks, tā izmantošana atmaksājas tikai tad ja to praktiski izmanto no rīta līdz vakaram katru dienu, visu cauru gadu.

Cik ilgā laikā izaug zāle, kura būtu gatava spēlēšanai?

Tie ir divi ar pusi līdz trīs mēneši, pie nosacījuma, ka ir silts, un izmanto pareizas tehnoloģijas. Sporta zāliens principā ir smiltīs audzēta zāle. 95% smiltis un pieci procenti organiskā viela, parasti kūdra. Melnzeme klasiskajā izpratnē tur nedrīkst būt pat tuvumā. Skonto stadiona zāliens savulaik bija sagatavots pēc jaunākās modes, tajā skaitā, ar iestrādātiem mākslīgās zāles stiebriņiem, kas labāk visu satur kopā. Gadi gāja un, neskatoties, ka stadiona kopējs bija instruēts, tas palika arvien sliktāks un sliktāks. Palīgā tika pieaicināts agronoms, bet viņa ieteikumi nelīdzēja, tad piesaistījām dārznieku no OZO golfa kluba, un pēc pirmās viņa vizītes biju gatavs “pakārties” – izlases spēle ir pēc trīs nedēļām, bet viss stadions “uzarts” brūns. Izrādās, ka laika gaitā zālājā izveidojas tāds kā filca kārta, kas neļauj zālei “elpot”, un tas tiek risināts burtiski izraujot laukumā caurumus. Nedēļu pēc šīs procedūras laukums bija zaļāks, kā jebkad ir bijis.

Trīs konkrētas lietas, ko izdarīsi, vai centīsies izdarīt, kad būsi LFF valdē?

Es, kā jomas profesionālis runāšu tieši par infrastruktūras jautājumiem. Pirmkārt es strādāšu pie tā, lai valstiski tiktu izstrādāti noteikumi sporta būvēm, jo nauda sporta būvēm Latvijā tiek tērēta diezgan liela, vēlos, lai visu sataisa, kā nākas, un tas būtu mūsu ieguldījums visa sporta labā. Otrkārt kopā ar kolēģiem izstrādātu infrastruktūras attīstības plānu četriem līdz sešiem gadiem un to arī censties realizēt, un treškārt Staiceles bāzes savešanai kārtībā un uzsākt darbu pie Nacionālā stadiona būvniecības.

Cik ļoti esi iesaistīts (informēts) jaunajos projektos (Jelgava, RFS, Riga, Playoff Arena, futbola laukums uz jumta)?

Es visiem šiem projektiem sekoju līdzi. Jelgava pie LFF vērsās pēc padoma, un redzu, ka daļu ieteikumu arī viņi ir ņēmuši vērā, taču arī ir virkne ieteikumu, kurus ignorēja. Visādā ziņā viņi ir labais piemērs, ka projekta laikā nekautrējās nākt pēc padoma un kā klubs iegulda pats savā treniņu bāzē.

Pilna izmēra futbola laukums uz jumta, manuprāt, ir neprātīgs risinājums, vismaz tādā izpildījumā kādu to redzu vizualizācijās. Tur potenciāli ir vairākas problēmas - ja nav lielu tribīņu, tad pāri visam laukumam ir nepieciešams tīkls, tāpat arī nav skaidrs, kas notiks ar sniegu ziemā. Kopumā gan šādiem projektiem es redzu diezgan lielu potenciālu, kad uz PPP principiem zemi labā vietā pašvaldība varētu nodot bezatlīdzības lietošanā ar nosacījumu, ka tur būs arī stadions. Savulaik arī Rīgas Domes pārstāvjus vedām dažus šādus piemērus rādīt.

Ja tas, ko komunicē Riga FC un dzirdu no dažādiem avotiem, ir taisnība, tad viss tur būs ļoti labi, jo viņi ir piesaistījuši nopietnu speciālistu no Anglijas, un, ja tas neaprobežosies tikai ar ģenerālplānu, tad rezultātam ir jābūt labam. RFS, savukārt ir vērsušies pēc padoma arī pie manis, un, ja viss notiks, kā plānots, arī rezultāts neizpaliks, jo redzu vēlmi ieklausīties un visu izdarīt pareizi. Tāpat esmu dzirdējis, ka FK Liepāja domā par kaut ko savu un arī FK Valmiera ir plāns ieguldīt līdzekļus savas treniņu infrastruktūras uzlabošanai. FS Metta jau ilgstoši sapņo par savu ēku pie Rīgas Hanzas vidusskolas futbola laukuma un regulāri, cik man zināms, ģenerē arī daudzas citas idejas, kā tikt pie savas treniņu bāzes.

Esmu ticies un runājis arī ar Playoff Arena īpašnieku Kristoferu, bet tur man nav daudz ko konsultēt, tik vien cik izteicu savu viedokli par optimālo zālienu spēļu laukumiem. Citādi jāuzsaka doma par klientu ērtībām, par ideju un mērķtiecību. Ciparu ziņā baidos, ka šim projektam būs grūti panākt pozitīvu rezultātu, bet es ceru, ka viņiem izdosies.

Tu neslēp, ka atbalsti FK Valmieru, vai esi kaut kādā veidā saistīts ar klubu?

Lai gan esmu dzimis Valkā un līdz 6 gadu vecumam nodzīvojis tur un nu jau lielāko daļu dzīves nodzīvojis Rīgā, mana bērnība man asociējas ar Valmieru, tāpēc to varētu saukt par lokālpatriotismu. Juridiski saistīts ar klubu neesmu, bet ar kluba pārstāvjiem un domi es komunicēju, un cenšos palīdzēt kā vien spēju un tik cik manu padomu pieņem.

Vai ir vēl kaut kas nepateikts saistībā ar Barona ielas projektu?

Manuprāt, tā ir liela nelaime, ka neizdevās šo projektu realizēt. Es joprojām uzskatu, ka tiem mērķiem un uzdevumiem, kam stadionu gribēja būvēt, visatbilstošākais būtu mākslīgais laukums, bet, ja būtu tāda iespēja, tad es uz to vairs neuzstātu. Īpaši redzot, kādus līdzekļus mēs esam gatavi tērēt arī dabīgajam laukumam. Kaut vai tikai tādēļ, lai šis projekts gūtu lielāku sabiedrības atbalstu. Piekrītu Anatolija Kreipāna teiktajam, ka īstu zālīti ne ar ko aizstāt nav iespējams. 

Vadims Ļašenko: "Esmu gatavs sadarboties ar visiem"

Tu esi nodarbojies ar vairākiem sporta veidiem. Kāpēc beigās nosliecies par labu futbolam?

Bērnībā nodarbojos gan ar šahu, gan dejām, gan karatē, bet, kad pārcēlāmies uz Mežciemu, manā pagalmā visi spēlēja futbolu. Viss beidzās ar to, ka sešu gadu vecumā devos uz 89. vidusskolu, kur pievienojos komandai Ranto, pie trenera Granta Asrijanca. Līdz sešpadsmit gadu vecumam trenējos pie viņa, un jauniešu vecumā spēlēju gan telpu futbolu, gan lielo futbolu. Tad ar Ņesterenko gādību spēlējām kā FK Rīga dublieri, bet nedaudz vēlāk no Andreja Karpova saņēmām uzaicinājumu pievienoties komandai FK Multibanka, kas tolaik startēja pirmajā līgā un pat ieguva otro vietu. Trīs gadus tur nospēlēju, līdz pie trenera atnāca mans tēvs, jautājot, kas no manis var sanākt. Saņemot atbildi, ka ne Pahars, ne Verpakovskis te nesanāks, turpmāk uzsvaru liku uz mācībām un darbu, kā arī meklēju iespējas, kā realizēt sevi citās futbola jomās.

Pirmie treniņi?

Es vienmēr esmu bijis no tiem kautrīgajiem, tāds arī biju treniņos, vismaz sākumā. Trenerim galvenais bija disciplīna, un to varēja manīt jau pirmajos treniņos, tajā pašā laikā atmosfēra vienmēr bija draudzīga. Es varbūt arī nebiju tas vistalantīgākais spēlētājs, bet es vienmēr mēģināju atrast kopīgu valodu ar visiem, un man nebija pretenzijas, kāpēc citi spēlē, bet es ne.

Piekrīti apgalvojumam, ka treneris ir kā otrs tēvs?

Jā, un tā nav tikai man. Varam pieiet no tā arī no praktiskās puses, mērot cik daudz laika pavadi ar treneri. Tās var būt pat trīs stundas katru dienu. Ne visiem tēviem izdodas tik daudz laika veltīt saviem bērniem. Es uzskatu, ka vecākiem, pirms ved savu bērnu trenēties ir jādodas pie trenera un jāpārliecinās, ka vecāku un trenera vīzija par bērna attīstību sakrīt. Tikai tad, var pieņemt lēmumu, kur doties trenēties.

Kurš treneris Tev ir devis visvairāk kā cilvēkam?

Tas noteikti ir mans pirmais treneris Grants Asrijancs. Tajā pašā laikā katrs treneris kaut ko man ir devis, un katram no viņiem ir kāda stiprā puse. Grantam Asrijancam tā ir disciplīna. Kā piemēru var minēt vienu reizi, kad nokavēju treniņu. Viņš man teica, ka atļaus piedalīties treniņā, ja es piepumpēšos simts reizes. Es atspiedos, šķiet 97 reizes, bet, redzot manu centību, pie treniņa tiku pielaists. Disciplīnu nācās ievērot ne tikai spēlētājiem, bet arī vecākiem, kuri nereti emociju uzplūdā varēja sastrādāt kaut ko lieku. Grants vienmēr prata novilkt šo robežu starp treniņu procesu un pārējām lietām.

Ņesterenko savukārt ir ļoti labs taktiķis, turklāt ar spējām ielikt labu fizisko bāzi, kas ir svarīgi jebkuram sportistam, bet Andrejam Karpovam bija ļoti īpaša pieeja pie treniņu procesa, un viņš ir izaudzinājis daudzus spilgtus futbolistus, kā Igoru Stepanovu, Aleksandru Koļinko, Imantu Bleideli un citus. Andrejs prata izdomāt interesantus uzdevumus savu mērķu sasniegšanai, viņš liek spēlētājiem domāt, pirms sākt kaut ko darīt. Savukārt telpu futbola treneris Aleksandrs Dibrivnijs man, un visai Nikara komandai nodeva uzvarētāja gēnu. Mēs cīnījāmies līdz pēdējai sekundei un nekad nepadevāmies.

Kādā pozīcijā Tu spēlēji?

Lielajā futbolā es spēlēju kā malējais pussargs, bet telpu futbolā biju universāls.

Jauniešu vecumos mums ir vērā ņemami rezultāti, bet pāreja uz pieaugušo futbolu ne vienmēr izdodas. Pastāsti par savu pieredzi, un ko varam darīt, lai šo situāciju uzlabotu?

Mums pietrūkst finansiālā atbalsta un motivācijas sistēmas pirmās līgas klubiem. Tā ir tā mūsu galvenā platforma, kas palīdzēs attīstīt mūsu jauniešus, un dos iespēju veiksmīgāk pāriet uz pieaugušo futbolu. Man ļoti patīk Igaunijā piekoptā sistēma, kad federācija sedz apmēram 1000EUR mēnesī sešiem labākajiem attiecīgā vecuma futbolistiem katrā komandā. Tas dos viņiem papildus motivāciju, un ļaus viņus paturēt futbolā, tāpēc es ar savu komandu esmu apņēmies izveidot līdzīgu sistēmu jauniešu atbalstam arī Latvijā.

Kādēļ pievērsies telpu futbolam?

Tas sakrita ar laiku, kad uzzināju par to, ka nekļūšu par otro Latvijas Paharu. Es atgriezos Ranto komandā, ko pēc pāris gadiem Raimonds Valts izlēma pārsaukt par FK Nikars. Spēlējām pirmajā līgā un pēc kausa spēles pret RABA, sākās mūsu daudzgadīgā sāncensība. Kopā ar Raimondu domājām, kā viņus apspēlēt, es uzaicināju savus kolēģus, domubiedrus un partnerus Aleksandru Žukovu, Igoru Dacko un citus spēlētājus no Ranto laikiem. Uzvarējām pirmo līgu, un, ceturtajai vietai augstākajā līgā pirmajā gadā sekoja septiņi čempiona tituli pēc kārtas ar manu līdzdalību.

Cik grūti ir pārslēgties uz telpu futbolu?

Es teiktu, ka tas nav viegli, bumba ir cita, svars cits, atlēciens un bumbas lidojums cits. Ļoti bieži nākas spēlēt ar pēdas apakšu, kas lielajā futbolā notiek salīdzinoši reti. Tāpat ir vairākas citas tehniskas nianses, pie kā jāpiedomā. Interesanta ir sajūta pārejot no telpu futbola uz lielā laukuma, jo tad Tev ir daudz vairāk vietas un laika. Domāju, ka bērnībā visiem vajag nodarboties arī ar telpu futbolu, līdzīgi kā Brazīlijā, kad līdz desmit gadu vecumam visi spēlē telpu futbolu, un pārdale notiek pēc tam. Tas ļautu bērniem labāk apgūt bumbas pārvaldīšanas tehniku un iemācītu ātri pieņemt lēmumus.

Kā nokļuvi FC Nikars vadībā?

Pie manis vērsās Raimonds Valts ar aicinājumu izveidot komandu. Viņam bija laba finanšu situācija, savukārt es varēju palīdzēt ar spēlētājiem. Tā nu Raimonds kļuva par prezidentu, un es par viceprezidentu un komandas kapteini. Mums izveidojās labs tandēms, kas bija liela priekšrocība, pret citām komandām, kur lielākoties visu darīja viens cilvēks.

Kas notika ar FC Nikars?

Raimonds izvēlējās citu stratēģiju kluba attīstībai. Sākumā mums bija tikai aisberga redzamā daļa, jeb pirmā komanda, bez jauniešu komandām, bez reālām iespējām augt. Raimonds saprata, ka patiesa izaugsme būs, ja izdosies izveidot spēcīgu piramīdu no pašas apakšas, kas tagad arī tiek darīts. Raimonds pilda savus solījumus, tāpēc esmu drošs, ka viņam izdosies. Ne jau tāpat vien mums izdevās piesaistīt tā laika Portugāles izlases kapteini Arnaldo Pereiru un Portugāles visu laiku labāko treneri Orlando Duarti.

Kā notika LTFA dibināšana, no idejas, līdz realizācijai?

Kopš es spēlēju FC Nikars, attīstīju sevi arī kā futbola tiesnesi, kas ļāva paskatīties uz futbolu pavisam savādāk. Futbols bija ne tikai mana nodarbošanās, tā kļuva par manu sirdslietu. Pēc vairākiem nospēlētiem gadiem FC Nikars, es redzēju, kā jaunie spēlētāji, kā Germans Matjušenko, Artūrs Jerofejevs un citi progresē, un sapratu, ka man ir jāpaiet malā un jāļauj viņiem spēlēt. Es redzēju iespēju, kā attīstīt telpu futbolu, tāpēc ar saviem domubiedriem pieņēmām lēmumu dibināt Latvijas telpu futbola asociāciju. Devāmies pie LFF ar lūgumu apstiprināt manu vīziju, rezultāts bija pozitīvs un 2014. gadā dibinājām LTFA.

Runā, ka Tu esi finansiāli atbalstījis, un, iespējams, joprojām atbalsti vairākas ar futbolu saistītas aktivitātes, bet esi lūdzis neatklāt sevi. Kādēļ?

Atbalstu dažus projektus, bet ņemot vērā, ka es esmu prezidenta amata kandidāts, nevēlos, lai kādam rastos nepareizs priekšstats, domājot, ka es to izmantoju, kā platformu, lai iespaidotu vēlēšanas. Žurnālistikai ir jāļauj attīsties dabiskā ceļā, nejaucot iekšā politiku. Ja varu kā palīdzēt, es to daru, bet papildus reklāma man nav nepieciešama.

Kas ir Tavs pamatdarbs? Kā pelni iztiku?

Man kopā ar māti ir ģimenes bizness. Mēs nodarbojamies ar projektēšanu, dizainu un mēbeļu tirgošanu Eiropā. Tagad gan man vairāk sanāk laiku veltīt futbolam, bet, ja ir iespēja, tad pieslēdzos arī uzņēmuma lietām.

103 savāktie paraksti, lai kandidētu uz LFF prezidenta amatu…. Tas ir ētiski? Kāda bija Tava motivācija?

Pēdējos divus gadus futbola sabiedrība ir bijusi ļoti sašķelta, tāpēc man bija ļoti svarīgi, likt visiem saprast, ka viss mainās, esam gatavi apvienoties, un strādāt kopēja mērķa labā, un to es vēlējos parādīt ne tikai biedriem, bet arī visai sabiedrībai, jo futbols ir mums visiem. Tāpat arī tas būtu labs signāls, medijiem, valsts sektoram un potenciālajiem sponsoriem, ka esam pārvarējuši šīs iekšējās domstarpības, ļaujot koncentrēties tālākai attīstībai.

Kāds Tu esi kā vadītājs? Kāds Tu būsi kā LFF prezidents, ja par tādu kļūsi?

Es būšu tāds pats, kāds es esmu. LTFA prezidenta amatā esmu pierādījis, ka esmu gatavs strādāt 24 stundas diennaktī, lai sasniegtu rezultātu. Jā, ģimene par to nepriecājas, jo, piemēram, vakar, kamēr man bija tikšanās Rēzeknē, es saņēmu fotogrāfiju ar bērnu gultiņu, kuru sieva viena pati saskrūvējusi. Paldies manai ģimenei par atbalstu, bet es esmu cilvēks, kuram patīk strādāt. Es nedalu cilvēkus savējos un pārējos, esmu gatavs strādāt ar visiem.

Marta beigās, pāris nedēļas pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, paziņoji par bildināšanu. Jūs esat kopā jau krietnu laiku, kāpēc tieši tagad?

Šajā visā straujajā notikumu virpulī man nebija laika apsēsties un padomāt, bet šī pandēmija un ārkārtas stāvoklis ļāva par to aizdomāties un pieņemt loģisku lēmumu bildināt savu mīļoto sievieti.

Trīs konkrētas lietas, ko nekavējoties izdarītu, ja kļūtu par LFF prezidentu?

Pirmkārt es uztaisīšu Latvijas futbola federācijas infrastruktūras karti, lai varētu ērti pārskatīt, kur ir kādas kategorijas laukumi, kādā stāvoklī viņi ir, un kas nepieciešams, lai tos uzlabotu un attīstītu. Otrkārt, es uztaisītu federācijas darbinieku funkciju revīziju. Iespējams, ka kāds darbinieks nav nepieciešams uz pilnu slodzi, bet varam vienoties uz projekta laiku. Pašlaik LFF uz darbinieku atalgojumu tērē ~1,5 miljonus eiro, kas, manuprāt, ir par daudz. Šo jautājumu daļēji risināsim arī ar dažādu funkciju deleģēšanu. Līdzīgi kā Virslīgu un telpu futbola čempionātu, mēs arī citu turnīru rīkošanu deleģēsim citām organizācijām. Tas palīdzēs iesaistīt vairāk cilvēkus, un ļaus veikt jaunu attīstības izrāvienu, turklāt ietaupot arī līdzekļus. Tāpat arī mums ir jāļauj attīstīties reģioniem. Jādod viņiem pilnvaras un iespējas to darīt. Treškārt, es izveidotu kaujas spējīgu komandu, ar kuru attīstīt Latvijas futbolu.

Īsumā pastāsti par jūsu izstrādāto futbola attīstības programmu 2020-2024?

Mūsu lozungs ir futbols ikvienam, un tas nozīmē, ka vēlamies izmantot jebkura ieinteresēta cilvēka potenciālu. Vai tas ir bērna vecāks, treneris, vai potenciālais sponsors, vai tiesnesis, vai kluba vadītājs, kurš vēlas attīstīt savu klubu. Mēs kopā ar domubiedriem esam izvēlējušies 11 futbola attīstības virzienus, ko esam aprakstījuši savā programmā. Sākot ar spēlētāju, treneru un klubu attīstību, turpinot ar infrastruktūras un reģionu attīstību utt.  Mēs vēlamies vienoties kopīgā mērķī, kura augstākais punkts ir Latvijas Nacionālā izlase un tās rezultāti.

Anastasija Kučinska: "Latvijas futbolam pietrūkst biznesa domāšanas"

Kad un kāda bija Jūsu pirmā saskarsme ar sportu?

Es mācījos pavisam parastā Pārdaugavas skolā, kur skolas sporta skolotājs bija arī hokeja treneris, kura audzēkņi bija gan Artūrs Kulda, gan Andris Džeriņš. Tajā laikā es neko par to protams nezināju, bet jau tad burtiski dzīvojām pa skolai blakus esošo ledus laukumu. Tur neiztrūka arī hokeja spēlēšana, un daļa no skolas biedriem vēlāk pārcēlās uz skolu ar specializētām hokeja klasēm, un daži no viņiem spēlē joprojām. Tā kā varētu teikt, ka bērnībā un jauniešu gados biju krietni tuvāk hokejam kā futbolam.

Kad Tavā dzīvē ienāca futbols?

Futbols manā dzīvē ienāca kopš iepazinos ar savu topošo vīru Aļiku Kārkliņu, Babītes futbola dzīves aizsācēju. Viņš viscaur bija futbolā, gan pats spēlēja, gan bērnus trenēja, gan organizēja.

Ne visi seko savu otro pusīšu sporta gaitām. Kā nokļuvi tribīnēs?

Viss sanāca tā ļoti organiski. Es mācījos RTU, un viņš tajā laikā trenēja RTU bērnu komandu. Tā sanāca, ka visu savu brīvo laiku pavadīju laukuma malā vērojot treniņus un spēles. Vēlāk kopā izbraukājām visu Eiropu. Arī mans pirmais brauciens uz Eiropu bija tieši ar bērnu futbola komandu. Daudzi no viņiem jau tagad ir treneri, un varētu trenēt arī mūsu dēlu. Izbraukājām visu Eiropu. Tad ar laiku iesaistījos arvien vairāk, un sāku palīdzēt ar dažādiem organizatoriskiem jautājumiem.

Kāda Tu esi kā līdzjutēja?

Jau tajā laikā es sapratu, ka man vairāk patīk bērnu sports, nevis pieaugušo, jo tās emocijas ir tīrākas un patiesākas. Ja tās ir asaras, tad tas ir pa īstam, ja prieks, tad neviltots. Nereti no turnīriem mājās braucām bez balss, kas laikam arī vislabāk raksturo mani, kā līdzjutēju.

Kā nonācāt līdz tam, ka jāveido savs uzņēmums?

Tālajā 2004. gadā mūsu ģimenes paziņa Dmitrijs Čeriševs (Denisa Čeriševa (FC Valencia) tēvs), iepazīstināja mūs ar sporta zīmolu JOMA (Spānija). Pakāpeniski Aļiks sāka šo brendu attīstīt, izplatīt saviem sporta draugiem un futbola kolēģiem.  Mans pamatdarbs tajā laikā bija loģistikas nozarē (A/S Aldaris, vēlāk Kuehne-Nagel), bet es visu laiku  palīdzēju ar tulkošanu un saziņu ar JOMA. 2007. gadā esot bērnu kopšanas atvaļinājumā Aļika partneri piedāvāja man vairāk iesaistīties šajā biznesā, un pārņemt vadību, lai aktīvāk attīstītu kompāniju. Sākumā es nespēju atšķirt ne apavu veidus, ne dažādas laukuma nianses, bet es ātri visu apguvu, un te nu es esmu.

Kas ir šī biznesa panākumu pamatā?

Latvijā biznesa veiksmes pamatā ir spēja atbildēt par saviem vārdiem. Ja Tu vienreiz kļūdies, tad pēc piecām minūtēm par to zinās visa valsts – solījumi ir jāpilda. Tāpat nevar noliegt arī komandas nozīmi. Laba un stipra komanda ir panākumu pamatā.

Vai ir jūtama atšķirība biznesa attiecībās starp dažādām valstīm?

Ja runājam par Baltijas valstīm, tad starp galvaspilsētām ir vien trīssimt kilometri, bet ārpus Latvijas viss notiek pavisam savādāk. Igauņi it visā ir piecus gadus mums priekšā. Ja e-pastā esi apstiprinājis pasūtījumu, tad Tev nav jādomā ne par līgumu parakstīšanām, ne priekšapmaksām. Vari būt drošs, ka darījums notiks, savukārt Lietuvā cilvēki ir gatavi divu eiro dēļ izbraukāt visu Lietuvu. Mēs esam kaut kur pa vidu ar izteiktu vēlmi pēc laba servisa.

Ar kuru partneri visvairāk lepojaties?

Es laikam visvairāk atzīmētu tos klientus, ar kuriem esam no pašiem pirmsākumiem, un jau esam kļuvuši kā viena ģimene. Labs piemērs ir Igaunijas futbola klubs Infonet. Neskatoties uz dažādiem satricinājumiem, mēs vienmēr esam palikuši kopā, un es zinu kluba vadītāja vērtības un prasības, un viņš ir drošs, ka, ja tas būs nepieciešams, tad es pati braukšu uz Spāniju vai Ķīnu pēc preces, lai tikai viss būtu tā kā vajadzīgs. Arī Latvijā netrūkst tādi piemēri – SK Babīte, BK Ventspils, AFA Olaine,  Supernova, FK Mārupe un daudzi citi.

Kā nonāci Riga FC, un kāpēc Jūsu ceļi šķīrās?

Man bija biznesa tikšanās ar kluba īpašnieku un, lai gan mums neizdevās sadarbība ekipējuma jomā, vēlāk saņēmu piedāvājumu pamēģināt vadīt Riga FC komercnodaļu. Pēc gada sadarbības sapratām, ka mūsu uzskati par iespējām un izpildāmiem uzdevumiem atšķiras, tāpēc nolēmām pārtraukt sadarbību. Šo gadu atceros ar spilgtām atmiņām un kā vērtīgu pieredzi.

Jūs bijāt pirmā sieviete LFF valdē. Kā atceries šo kandidēšanas procesu un ievēlēšanas posmu?

Tas nebija mans pašmērķis. Cilvēku grupa (gan biedri, gan mani koleģi un partneri) man piedāvāja pamēģināt. Kā pozitīvs aspekts, bija tas, ka termiņš bija viens gads, pēc kura arī varētu izvērtēt, vai tas ir priekš manis, vai nav. Tas man bija liels izaicinājums, un vēlējos pierādīt, ka es to spēju. Liela daļa biedru atklāti pajautāja – priekš kam Tev to vajag? Mana pārliecība ir, ka Latvijas futbolam pietrūkst biznesa domāšanas, un tas nenozīmē, ka LFF ir jāsāk pelnīt nauda, es aicinu domāt kā saimniekiem, un efektīvi izmanot resursus futbola attīstības labā. Tad, kad man izdevās šo pārliecību nodot biedriem, arī viņu attieksme mainījās.

Jūsu atbildības joma bija sieviešu futbola attīstība. Tas bija loģisks segments, vai citur nebija iespējas?

Tas bija loģisks segments, kaut vai no tā aspekta, ka tādā vīriešu kolektīvā bija vieglāk pieņemt, ka sieviete pārvalda tieši sieviešu futbola attīstību. Kā otrs, un ne tas mazsvarīgākais iemesls ir tas, ka sieviešu futbols vēl ir savā aktīvā attīstības posmā visā pasaulē, un tas nozīmē, ka ir ļoti daudz darba, un iespēju kaut ko mainīt un uzlabot.

Ko Tu atbildētu saviem kritiķiem, kuri apgalvo, ka vēl neko futbolā neesi izdarījusi?

Ja runājam par laiku pirms kandidēšanas, tad tas ir diezgan objektīvi, bet, ja runājam par pašu darbību LFF, tad jāatzīmē, ka nepilna gada laikā ir neiespējami kaut ko būtisku izmainīt, un paveikt. Smieklīgi, ka kandidēšanas laikā mums nācās prezentēt savu plānu uz četrām, piecām, pat desmit lapām, solot zelta kalnus. Es neteiktu, ka šo desmit mēnešu laikā man izdevās daudz paveikt sieviešu futbolā, šķiet, ka reti kurš varēja pildīt savus ikdienas pienākumus, jo visu laiku nācās “dzēst ugunsgrēkus”, risinot steidzamos jautājumus. Es darbojos finanšu komitejā, tāpēc vairāk sanāca pievērst uzmanību tieši finanšu lietām. Ja runājam par sieviešu futbolu, tad tur esam saglabājuši pozitīvu tendenci lielā mērā pateicoties Futbola attīstības un sieviešu futbola nodaļas vadītājai Ņinai Travkinai, kura ir fanātisks futbola cilvēks. Mans uzdevums ir turēt roku uz pulsa.

Kādu Jūs redzat sieviešu futbolu Latvijā pēc 5-10 gadiem?

Latvijā sieviešu futbols pagaidām nav profesionāls sports. Jā, dažas meitenes par to saņem naudu, bet kopumā tas ir vairāk amatieru jauniešu sports. Redzam, ka citur pasaulē sieviešu futbolā ieplūst arvien lielāka nauda, un bez tās arī mums būs grūti veikt būtisku izrāvienu. Jāstrādā pie sponsoriem un naudas piesaistes. Es teiktu, ka būšu apmierināta, ja mums izdosies samazināt šo plaisu finansējumā starp sieviešu un vīriešu futbolu. Tas arī būs galvenais priekšnosacījums izaugsmei.

Vīrieši kā vienu no galvenajiem faktoriem attīstības bremzēšanā min infrastruktūras neesamību. Vai sieviešu futbolā tā arī ir problēma?

Tiešā veidā nē, jo visas sieviešu komandas ir “zem” kādas lielākas organizācijas. Tajā pašā laikā, labākie treniņu laiki tiek tieši puišiem. Diemžēl infrastruktūras jautājums nopietni ietekmē visu Latvijas futbolu.

Studiju noslēguma darbus rakstījāt par Eiropas fondu apguvi un kvalitātes vadību. Vai šīs padziļinātās zināšanas palīdzēja arī darbā LFF?

Pilnīgi noteikti, un ne tikai tiešā veidā. Jau 13. martā izteicu viedokli, ka mums jāstrādā pie biedru atbalsta sistēmas izveides, un, kā viens no priekšnosacījumiem ir izvairīšanās no liekas birokrātijas. Birokrātija ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijai tik grūti iet arī ar Eiropas naudas apguvi. Šodien varu apgalvot, ka izstrādājot “draudzīgu” atbalsta programmu biedriem un tiesnešiem, COVID-19 negatīvās ietekmes mazināšanai mūsu darba grupa un LFF darbinieki īsā  laikā sasniedza pozitīvu rezultātu. Šajā atbalsta programmā birokrātijas slieksnis bija samazināts līdz minimumam.

Turpmāk LFF valdes locekļiem vairs nebūs tiešas atbildības jomas. Ja Jūs ievēlēs valdē, kurā jomā redzat savu pienesumu?

Skaidrs, ka es joprojām neesmu eksperte sieviešu futbolā, bet mūsu meiteņu neatlaidība un cīņasspars spēlēs pret krietni spēcīgākām meitenēm ir licis man iemīlēt šo sporta veidu vēl vairāk. Tajā pašā laikā, sevi redzu finanšu un komercvirzienā, sponsoru un finanšu piesaistīšanā. Mums ir jāmaina domāšana – federācija ir, lai palīdzētu futbolam. Tāpat arī ar sponsoriem – nevis mums jāgaida, kad viņi nāks pie mums, bet mums jāvēršas pie viņiem. Un nevis pie viena, no kura gaidīt simts tūkstošus, bet pie divdesmit tādiem, kuri iedos vienu, divus, vai piecus tūkstošus. Pilnīgi piekrītu, ka tas ir liels darbs, bet regularitāte un mērķtiecība šajā jautājumā dos savu rezultātu.

Kā Jūs vērtējat situāciju, ka valdē vismaz viena vieta ir rezervēta sievietei?

Tas nav tikai LFF nosacījums, tā tas ir visā Eiropā. Es uz to skatos pozitīvi, jo sievietes var piešķirt citu skatījumu, kas ļautu dažāda veida problēmas atrisināt krietni ātrāk un veiksmīgāk. Varbūt atkārtošos, bet federācijā nepieciešams vairāk cilvēku ar biznesa domāšanu, pat nerunājot par to, vai tas būtu vīrietis, vai sieviete. Ja runājam par sieviešu pārstāvniecību futbolā, tad, piemēram, UEFA darba grupā, kas ieradās pie mums, no četriem dalībniekiem, trīs bija sievietes.

Šķiet, ka par statūtiem un vēlēšanām varētu vēl vairākus potenciāli sāpīgus jautājumus uzdot?

Jā, pašreizējā situācijā ir tāda, ka, lai tiktu valdē, Tev nav jābūt futbola cilvēkam, Tev nevajag ne izglītību, ne attīstības programmu, pietiek tikai ar parakstiem un nosacītu atbalstu. Es uzskatu, ka tas nav pareizi.

Kādiem cilvēkiem vajadzētu vadīt LFF?

LFF vadībā ir nepieciešami patiešām fanātiski cilvēki, kuri apzinās, ka no viņiem ir atkarīgs rezultāts un futbola nākotne Latvijā. Ja tādu būs vairums, tad viņiem šo mīlestību izdosies pārnest arī pārējiem. Atlikušajai daļai jābūt pragmatiskiem un reāli domājošiem cilvēkiem, kuri spēs šo mīlestību un pozitīvo enerģiju ievirzīt pareizajā gultnē. Nākamā prezidenta panākumi ļoti lielā mērā būs atkarīgi no pārējās komandas, kura būs ievēlēta, un viņa spējām izmantot katra stiprās puses. Ja visi būs līdzīgi domājoši un akli sekos savam vadītājam, spilgtu panākumu nebūs. Mums vajag individualitātes, spilgtas personības un viedokļu līderus, tas nekas, ja šie viedokļi atšķiras. Tālāk jau tas būs vadītāja uzdevums, viņus apvienot vienā lielā spēcīgā komandā.

Mīļākā komanda?

Man mīļākā komanda vienmēr būs tā, kur spēlē mans bērns, un pašlaik viņš spēlē Rīgas futbola skolā. Ja runājam par starptautisko līmeni, tad darba dēļ, man ir bijusi iespēja apmeklēt daudzas spēles, un pēdējā no komandām, kas visvairāk iespiedusies atmiņā ir Ukrainas futbola izlase, kas Kijevā (pagājušā gada  oktobrī) ar uzvaru pār Portugāli nodrošināja dalību Eiropas čempionātā. Atmosfēra gan laukumā, gan ārpus tā, skaistā spēle un spēlētāju un trenera sinerģija. Tas viss kopā bija ļoti negaidīti, un patiesi aizraujoši.

Kas ir tas, kas futbolā Tevi visvairāk piesaista?

Tā noteikti ir atmosfēra un aura, kas futbolam piemīt. Es arī dažreiz ar bērnu dodos uz futbola muzejiem un uzsūcu to visu sevī, un šīm emocijām nevajag Premjerlīgu, vai Bundeslīgu. Atceros, kad vēl strādāju Riga FC un gada laikā divas reizes spēlējām kausa finālā, tur emocijas lija pāri malām.

Kā nodrošināt šo atmosfēru ikkatrā spēlē?

Atmosfērai ir jābūt gan laukumā gan tribīnēs, un, ja fani jutīs, ka spēlētāji atdod sevi par visiem 150%, tad šī atmosfēra neizbēgami pārņems arī tribīnes. Šeit gan neizbēgami jāatgriežas pie infrastruktūras jautājuma. Četros grādos lietū bez jumta divas, trīs stundas tribīnēs izturēs tikai viskvēlākie fani.  Daudz ko izsaka arī tradīcijas un kultūra. Jā, mēs diez vai būsim tādi, kā spāņi, kuri uz savas basketbola komandas spēli par pēdējo vietu savāc pilnas tribīnes un bļauj visas spēles garumā. Tāpat arī mums diez vai tuvākajā laikā būs norma, ka Tavas futbola komandas spēles dienā Tevi oficiāli palaiž mājās no darba stundu vai divas agrāk, vai skolēni var nepildīt mājas darbus, jo vakar vakarā bija TĀ spēle, bet mēs varam augt un iet savu ceļu, ja futbols ir mūsu sirdī.

Vladimirs Šteinbergs: "Latvijas futbolam ir milzīgs potenciāls"

Esi no Daugavpils, kas Latvijas līmenī noteikti ir saucama par futbola pilsētu. Kā pavadīji bērnību? Bija citas iespējas, kā futbols?

Jā, esmu no Daugavpils, un biju arī autors uzrakstam Daugavpils Celtnieka stadionā - Daugavpils ir pilsēta, kur dzimst talanti. Ar to es domāju ne tikai spēlētājus, bet arī daudzu futbola dzīves vadītāju saknes meklējamas Daugavpilī, kā piemēru varu minēt Futbola Virslīgas direktoru, FK Liepāja galveno treneri, Rīgas futbola federācijas prezidentu un daudzus citus. Es pats futbolā sāku trenēties septiņu gadu vecumā, un atšķirībā no šodienas, tad futbola grupiņās uzņēma no 8 gadu vecuma, tāpēc sāku pie divus gadus vecākiem puišiem, līdz astoņu gadu vecumā izveidoja arī mana vecuma grupiņu, un tā arī līdz skolas beigām trenējos futbolā, mazliet uzspēlēju pirmās līgas komandā FK Zibens/Zemessardze, kur arī sapratu, ka mans talants man neļaus kļūt par profesionālu futbolistu. Varbūt viss būtu iegrozījies mazliet citādi, ja ne ilgu laiku nebūtu bijis vārtsargs, jo tikai 15 gadu vecumā Nike cup laikā Salacgrīvā piespiedu kārtā kļuvu par laukuma spēlētāju, kad pirmās spēles laikā mums noraidīja balsta pussargu, un neviena cita, ko laist laukumā, nebija. Jau trešajā spēlē viņu izkonkurēju par vietu sastāvā, bet tas nemaina faktu, ka pēc pāris gadiem sapratu – profesionāls futbolists no manis neiznāks, un iestājos Latvijas Sporta Pedagoģiskajā akadēmijā. LSPA bija divas kvalifikācijas, kā obligātā – sporta skolotājs, un otro varēja izvēlēties. Es, jau pašā sākumā izvēlējos sporta menedžmentu, jeb sporta un izglītības darba vadītāja specializāciju. Pēc trešā kursa man kļuva neinteresanti, un es iestājos Latvijas Universitātē biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē. Divus gadus mācījos paralēli abās augstskolās, turklāt vēl sāku strādāt LFF, kur arī nokļuvu nejauši. LSPA rīkoja ekskursiju uz LFF, kuras laikā man izdevās sarunāt praksi, pēc kuras arī paliku strādāt LFF Skredeļa kunga vadībā.

Pirmos treniņus atceries?

Es dzīvoju foršā rajonā Daugavpils pievārtē, kas tika uzbūvēts astoņdesmito gadu beigās. Pāri ceļam bija mežs ar vairākiem laukumiem. Neskatoties uz to, ka tā vairs nebija Daugavpils teritorija, tur notika arī Daugavpils sporta skolas treniņi. Sākumā gāju līdzi saviem draugiem no pagalma vienkārši uzspēlēt futbolu, un pēc tam jau “aizgāja”.

Nebija doma pamēģināt kādu citu sporta veidu, piemēram, spīdveju?

Spīdveja stadions bija salīdzinoši tālu, bet manā rajonā bija izteikta mīlestība uz futbolu. Tur tika rīkoti arī vietējie čempionāti ar vairāku komandu dalību. Mēs to visu uztvērām ļoti nopietni, viens no komandas biedriem no Turcijas atveda vairākas AC Milan formas, mums bija arī nosacīta treniņbāze, kas ierīkota mājas siltummezglā ar trenažieru zāli, formu žāvētavu un glabātavu. Tagad, aizbraucot uz Daugavpili, pārņem skumjas. Mēs paši gājām uz mežu, meklējām materiālus, lai izveidotu vārtus, un visu laiku skraidījām pa laukumu, tagad ir uzstādīti solīdi vārti, nopirkts tīkls, bet laukums stāv tukšs.

Šajā rajonā izaudzis arī kāds Latvijā pazīstams futbolists?

Aleksandrs Cauņa dzīvoja tikai dažas mājas tālāk, bet viņš jau no bērnības bija tāds solīds un vairāk bija vērsts uz profesionāla futbolista karjeru.

Esi spēlējis kopā arī ar kādiem Latvijā pazīstamiem spēlētājiem?

Mums bija diezgan stipra komanda, un mēs spējām epizodiski apspēlēt pat Skonto ar Kožanu Blanku un Smirnovu priekšgalā, bet starptautiskā līmenī nevienam izsisties neizdevās. Ja runājam par Virslīgas līmeņa spēlētājiem, tad vārtos mums stāvēja Aleksandrs Vlasovs un aizsardzībā bija Aleksandrs Ivanovs.

Kā Tev gāja ar mācībām? Kādas bija sekmes?

Matemātikā esmu piedalījies Daugavpils pilsētas olimpiādē, un pat ieguvis godalgotas vietas, bet kopumā manas atzīmes bija diezgan viduvējas. Tas gan vairāk saistīts ar manu aizņemtību, jo es biju skolas KVN (jautro un atjautīgo) komandas kapteinis, un mans grafiks bija visnotaļ saspringts – skola, KVN, futbola treniņi, un tā katru dienu.

Mācības turpināji LSPA. Kāpēc tāda izvēle?

Kā otra opcija bija Policijas akadēmija, bet tur neaizgāju, jo mani sabiedēja ar neskaitāmām stundām, kas būs jāpavada pie grāmatām mācoties. Es, aktīvs cilvēks būdams, domāju, ka tas nav priekš manis. Tajā pašā laikā LSPA likās loģisks solis, jo, no septiņu gadu vecuma biju sportā (futbolā), un pat skolotāji teica – vai nu sports un sporta vadība, vai teātris. Es izvēlējos pirmo…

Pastāsti par darbu LFF, par šo sākumposmu?

Šķiet 2009. gadā, kad mācījos trešajā kursā, bija jāiet menedžera praksē, un pēc LFF apmeklējuma es tur arī pieteicos. Mežeckis ieteica doties uz Sacensību daļu pie Skredeļa. Tā nu es sāku praksi jūlijā, un jau augustā man piedāvāja darbu. Sāku kā "ko teiksi, to darīšu", bet ar laiku, man uzticēja arvien vairāk pienākumus, un beigās jau atbildēju par starptautiskajiem transfēriem, un no nekā radīju joprojām spēkā esošo spēlētāju statusa un pāreju reglamentu. Iepriekš tas sastāvēja no vispārīgām frāzēm uz divām lapaspusēm. Manā pārvaldībā bija viss, kas saistīts ar sacensību vadīšanu, organizēšanu, spēlētāju reģistrāciju, pārejām un kompensācijām. Vēlāk, pēc UEFA aicinājuma, tika izveidots Integrity Officer amats, un es kļuvu par pirmo tā pārstāvi Latvijā.

Kāda ir lielākā kompensācijas, kas saņemta par kādu no Latvijas spēlētājiem?

Es domāju, ka lielākais solidarity payment  ir bijis par Rudņevu. Negribu samelot, bet šķiet 3-5% no katra transfēra tiek sadalīti uz klubiem, kuri piedalījušies spēlētāja sagatavošanā līdz 23 gadu vecumam, un Artjoma pārcelšanās uz Bundeslīgu Daugavpilij nodrošināja vairāk kā 100 000 EUR papildus ienākumus.

Cik vispār izmaksā sagatavot spēlētāju?

Jāņem vērā, ka mums ir atšķirīga situācija kāda tā ir Spānijā, Vācijā, vai kur citur. Ja kādreiz uz futbola treniņiem aicināja tikai tādus, kuros treneri saskata potenciālu, tad tagad tā nav, un uz treniņiem ved visi un visus. Ir pat dzirdēti stāsti, ka latviski runājošas ģimenes savas atvases ved uz krievvalodīgo treniņgrupām un otrādi, lai bērns labāk iemācītos svešvalodu. Turpinot par izmaksām, jājautā, kur Latvijas futbola skolas ņem finansējumu? Lielākoties tās ir vecāku iemaksas un valsts, vai pašvaldības finansējums. Vai šīs summas arī jāieskaita pie ieguldītā? Ar to es gribēju teikt, ka Latvijā futbols nav bizness, un šādus aprēķinus korekti veikt ir teju neiespējami.

Kas ir Integrity officer?

Tas bija laiks, kad aktualizējās spēļu sarunāšanas problēma. UEFA izveidoja šo amatu un uzlika par pienākumu katrai federācijai nozīmēt kādu, kurš būs atbildīgs par šiem jautājumiem – par uzraudzību, metodoloģijas un preventīvo pasākumu izstrādi. Nevarētu teikt, ka iepriekš ar šiem jautājumiem neviens nestrādāja, bet es biju pirmais, kurš to darīja oficiāli. Izglītojoties par spēļu sarunāšanas problēmu, apmeklēju dažādus UEFA seminārus, paviesojos Interpolā utt.

Kā nokļuvi Rīgas Futbola skolā?

Ja pavisam vienkāršoti par to runājam, tad mani uzaicināja Skredelis. Rīgas Dome uzaicināja Skredeļa kungu vadīt futbola attīstības programmu, kas tika realizēta uz Rīgas Futbola skolas bāzes. Vēlāk arī es tiku piesaistīts šai programmai, un palīdzēju ar turnīru organizēšanu. Ņemot vērā, ka LFF es vairs neredzēju lielas iespējas augt, paliku strādāt RFS par metodiķi. Kad direktora amatu atstāja Ģērmanis, viņa vietā stājās Vladimirs Žuks, un tandēmā ar viņu arī RFS sākām attīstīt, kas pašos pirmsākumos bija visnotaļ bēdīgā situācijā.

Biji atbildīgais arī par FK RFS spēļu organizēšanu. Ko nozīmē saorganizēt spēli? Cik tas maksā?

Tīri tehniski saorganizēt spēli, bez visa kā apkārt (ēdināšana, mārketinga aktivitātes), nemaz tik dārgi nemaksā. Jāsaorganizē ātrā palīdzība (~100EUR), apsardze, reklāmas banneru, karogu uzstādīšana/novākšana utt. Noteikti var ierakstīties 500EUR robežās. Šeit gan vēl klāt jāskaita arī stadionu nomas izmaksas, jo reti kurš stadions ir kluba īpašums. Ja citiem klubiem šos jautājumus risināja kāds no kluba darbiniekiem, tad RFS gadījumā bija līgums ar manu uzņēmumu par pakalpojuma nodrošināšanu, un viņi ieradās jau pilnīgi sagatavotā stadionā.

Tātad Tu esi arī uzņēmējs?

Var teikt arī tā. Ar uzņēmējdarbību nodarbojos kopš 2011. gada. Sāku ar sporta ekipējuma un atribūtikas tirdzniecību, vēlāk pievienojām arī sporta inventāru, tajā skaitā futbola vārtus, basketbola grozus utt. Pa šiem gadiem esam labi pastrādājuši un aprīkojuši vairākus sporta laukumus Rīgā (arī Barona kvartālā), un ne tikai. FK Jelgava treniņbāzei piegādājām vārtus un uzstādījām nojumes rezerves spēlētājiem, arī Skonto stadionā Riga FC uzdevumā palīdzējām ar rezerves spēlētāju krēslu dizainu izstrādi, piegādi un uzstādīšanu. Kādus 300000 EUR gadā apgrozām. Pašlaik gan laika trūkuma dēļ esmu nedaudz pagājis malā un viss vairāk vai mazāk notiek pašplūsmā.

Pēc vairākiem gadiem RFS, pēkšņi to pameti un pārcēlies uz Daugavpili. Kas notika?

Šī brīža apstākļos Rīgas Futbola skola pie tā finansējuma, ņemot vērā arī, ka tā ir pašvaldības iestāde, ir sasniegusi maksimumu, vai ir tuvu tai, un turpmāk, labākajā gadījumā, varējām turēt šo augsto latiņu, bet bez reālām attīstības iespējām. Ja runājam par futbolu Daugavpili, tad tur jau ilgstoši bija novērojamas problēmas, skandāls pēc skandāla, direktoru maiņas utt. Man tas sāpēja, bet tajā pašā laikā nevēlējos iesaistīties, jo beigās vienmēr būsi tas sliktais. Arī Domē situācija nebija tā stabilākā, un mēra amata pienākumus pildīja mans bērnības draugs, kurš aicināja mani palīdzēt ar padomu. Es ieteicu vienu kandidātu, kurš arī kļuva par futbola skolas direktoru. Pāris mēnešus vēlāk, kad par mēru oficiāli bija apstiprināts Elksniņš, es sarunāju tikšanos ar tā laika LFF prezidentu Kasparu Gorkšu. Tikšanās dienā viss notika kā filmā – ierodos mēra kabinetā piecpadsmit minūtes pirms Gorkša, Elksniņš man sniedz tikko saņemtu vēstuli no Izglītības un Zinātnes ministrijas, un saka, ka manis ieteiktais futbola skolas vadītājs vairs nevar turpināt darbu, un no šī brīža man ir jāuzņemas šie pienākumi, līdz tiks atrasts cits kandidāts. Man nebija izvēles.

Tas bija laiks, kad jau biju iesācis sarunas ar LOK, par iespēju vadīt Daugavpils Olimpisko centru. Vienojāmies, ka, ja veiksmīgi sevi pierādīšu Daugavpils futbola skolā, tad man tiks dota šī iespēja. Sanāca tā, ka aprīlī sāku darbu futbola skolā, bet jau jūlijā vadīju Daugavpils Olimpisko centru.

Pastāsti kaut ko vairāk par savu darbu Daugavpils Olimpiskajā centrā?

Tas ir tas, ko es pats gribēju. Manuprāt, pašreiz Daugavpilī sporta sistēma ir mazliet aplama, un es vēlētos, lai tā vairāk līdzinās situācijai Liepājā vai Ventspilī, kur sporta infrastruktūra ir nodalīta no sporta procesa kā tāda. Infrastruktūras objektus vajadzētu apsaimniekot tās jomas profesionāļiem, kuri spētu nodrošināt kvalitatīvu un loģisku attīstību. Daugavpilī, izņemot Olimpisko centru, kurš arī pēdējos divus gadus strādā ar zaudējumiem, un tikai šogad bija plānota peļņa, visas pārējās sporta bāzes pilnībā dzīvo no dotācijām. Nereti arī nesamērīgi lielām, tāpēc ir jāpiestrādā šīs sistēmas sakārtošanas virzienā.

Daudziem joprojām nav skaidra Daugavpils futbola struktūra - futbola skola, Virslīgas klubs… Ieviesīsi skaidrību?

Daugavpilī situācija ir līdzīga kā ar RFS Rīgā. BFC Daugavpils (vadītājs – Nauris Mackevičs) pēc analoģijas ir “lielais” RFS, jeb FK RFS (Virslīgas klubs, vadītājs – Māris Verpakovskis), kura ir privāta struktūra, savukārt Daugavpils futbola skola ir tāda pati domes struktūrvienība, kā Rīgas Futbola skola Rīgā ar Žuku, kā vadītāju. Ņemot vērā šo situāciju mans, kā Daugavpils futbola skolas vadītāja galvenais uzdevums bija atrast abpusēji izdevīgu sadarbības modeli starp šīm divām organizācijām, un, noslēgtais sadarbības līgums, ko parakstīju es un Nauris Mackevičs pirms nedaudz vairāk, ka gada ir uz attīstību vērsts.

Pēc pretendentu skaita, gan nepateiksi, bet sabiedrībā valda uzskats, ka visi baigi raujas uz LFF, un tāpēc arī ir tādas peripetijas. Kas tur ir tāds, par ko visi cīnās?

LFF ir augstākā organizācija Latvijā, kas rūpējas par futbola attīstību. Varbūt es esmu nedaudz naivs, bet man gribas domāt, ka šie pretendenti vienkārši vēlas nodot savu redzējumu, un attīstīt futbolu. Vismaz manā gadījumā tas tā ir. Es futbolā esmu jau 27 gadus, un redzu, ka, ja mēs šodien neko nemainīsim, tad sekas var būt neatgriezeniskas, un šeit es nerunāju par mūsu Nacionālās izlases rezultātiem, kas arī bez šaubām ir ļoti svarīgi, bet gan par bērniem, un futbola masveidību.

Futbolu var attīstīt arī Daugavpilī, vai Rīgā kluba ietvaros, kāpēc jāķēpājas ar birokrātiem, jākašķējas?

Pirms diviem, trim gadiem nebija šādas netīrās veļas mazgāšanas, tagad tik visi kļuvuši par demokrātiem. Ja Tu velc uz to, ka sabiedrībā valda uzskats, ka visi raujas pēc naudas, tad vismaz es to tā neuztveru. Man pietiek, un es vēlos sakārtot acīmredzamas lietas, kuras citi vai nu nespēj, vai negrib sakārtot.

Kāpēc viceprezidenta, nevis prezidenta amats?

Es uzskatu, ka jāspriež adekvāti un atbilstoši situācijai. Man vēl ir daudz kas jāizdara, sevi jāpierāda, lai es varētu kaut vai sākt domāt būt cienīgs prezidenta amata kandidāts.

Vai ar aicinājumu kandidēt Tevi ir uzrunājis kāds prezidenta amata kandidāts? Kurš?

Nē, šāda aicinājuma nav bijis, to darīja LFF biedri, bet esmu ticies ar abiem prezidenta amata kandidātiem, un abiem norādīju, ka esmu gatavs strādāt ar abiem, bet darīt to balstoties uz vīziju un ieplānotajiem darbiem, nevis tādēļ, ka man kāds simpatizē vairāk vai mazāk.

Minēji, ka agrāk nebija šādu kašķu futbola sabiedrībā, vai mums atkal ir nepieciešams vadītājs ar diktatoriskām iezīmēm, kā iepriekš?

Lai gan es Indriksona laikā strādāju LFF, nevaru apgalvot, ka viņu pazinu, jo satiku labi, ja reizi gadā. Iespējams arī par vadības stilu nevaru pilnvērtīgi izteikties, bet arī tajā laikā ne viss notika pēc viņa prāta, bet viņš spēja eleganti sadalīt pienākumus un uzdevumus, kas ļāva visam ritēt savu gaitu. Pašreiz futbola sabiedrībā pietrūkst personības, kuras ir gatavas uzņemties atbildību. Tā vietā, lai ietu un darītu, uzņemtos atbildību, mēs nodarbojamies ar sava priekšgājēja ķengāšanu. Vai pēdējo divu gadu laikā esam dzirdējuši, ka federācija atzīst savas kļūdas, un ir gatava tās izlabot?

Kāda ir situācija Latvijas futbolā? Vairāk domāju LFF un administrēšanas, ne sportisko pusi?

Es laikam Latvijas futbolu pašlaik salīdzinātu ar kuģi bez kapteiņa, pat bez “tehniskā” vadītāja. Nav viss tik slikti, ir klubi, ir spēcīgas futbola skolas un futbola sabiedrība, kas spēj funkcionēt. Pašlaik ir sajūta, ka federācija ir pārāk atrauta no futbola reālijām, no pašas futbola sabiedrības, bet tas ir diezgan viegli un ātri labojams. Nepieciešams labs vadītājs un viss notiks. Federācijā strādājošie, lielākoties, ir saprotoši un profesionāli cilvēki, bet viņiem nav skaidru norāžu, kas jādara, un ko no viņiem vēlas vadība.

Kas ir pirmais, ko Tu mainītu, vai censtos mainīt?

Es mainītu domāšanu. Federācija pastāv futbola klubu un futbola dēļ, nevis otrādi. Vēsturiski ir iegājies, ka klubi dodas pie federācijas, lai kaut ko palūgtu, paprasītu. Jābūt otrādi – federācijai jādodas pie klubiem ar jautājumu, kā varam Jums palīdzēt?

Pēc LFF kongresu ierakstiem noprotams, ka Tev patīk uzstāties. Tā ir? Kad Tu to apzinājies, un vai esi centies papildus šīs prasmes izkopt?

Man patīk uzstāties un paust savu viedokli. Mana līdzšinējā pieredze ļauj izprast daudzas jomas, un vēlos šo izpratni nodot arī citiem. Tas gan nenozīmē, ka man vienmēr tas labi padodas, jo jau bērnībā man lielākais izaicinājums bija paskaidrot kā es atrisināju konkrēto matemātikas uzdevumu. Bailes un uztraukumu uzstājoties citu priekšā, gan es vairs neizjūtu. Par to jāsaka liels paldies KVN.

Pēc sociālo tīklu ierakstiem varēja noprast, ka Tu kaut kādā veidā palīdzēji arī Riga FC?

Jā, es palīdzēju sakārtot dokumentus, lai Riga FC iegūtu sporta skolas statusu, kas attiecīgi ļaus nākotnē pretendēt arī uz valsts finansējumu.

Tev ir liela pieredze ar sporta skolām. Kāda ir situācija ar tām Latvijā? Kur mēs atpaliekam, vai varbūt tieši esam priekšā salīdzinot ar Eiropu?

Sporta skolu sistēma Latvijā ir padomju mantojums, un mēs līdz šim neesam spējuši vai gribējuši atrast labāku. 2012. gadā spērām soli pareizajā virzienā, un tika izmainīts likums, ļaujot šo statusu iegūt arī privātām organizācijām. Tas Mettai ļāva pakāpeniski iegūt papildus 300000EUR finansējumu no valsts, JDFS Alberts un FK Dinamo Rīga vairāk kā 200000EUR. Tā ir nauda, kas ļauj šīm organizācijām eksistēt un pilnvērtīgi strādāt. Pašlaik situācija ir tāda, ka mūsu labāko futbola akadēmiju finansējums, ja neskaita TOP līgu akadēmijas, tuvojas Eiropas līmenim.

Skolu kontekstā mani satrauc fakts, ka bērnu futbols lielā mērā attīstās tikai uz privāto klubu pleciem, un, ja viņiem nav sporta skolas statuss, tad tas notiek tikai uz vecāku un privāto investīciju rēķina. Es veicu nelielus aprēķinus, un, ja teorētiski visi klubi kļūtu par sporta skolām, un saņemtu finansējumu no valsts, tad tie būtu papildus līdz diviem miljoniem Latvijas futbolam gadā. Tas ir liels potenciāls, ko futbols neizmanto, kas arī ir viens no iemesliem, kādēļ vēlos startēt vēlēšanās. Manuprāt ir jāpalīdz mazajiem klubiem, kas vēlas apvienoties un sakārtot administratīvo daļu, lai varētu nokārtot sporta skolas statusu, tādējādi nodrošinot ilgtspējīgāku pastāvēšanu un iespēju būtiski progresēt. Tās būtu 100-200 tūkstoši EUR gadā dotācijas no valsts, un tieši šādiem mērķiem būtu lietderīgāk ieguldīt federācijas līdzekļus. Šī brīža 5000EUR LFF atbalsts, protams, ir laba lieta, bet vienam klubam šie 5000 tūkstoši varbūt ir par daudz, savukārt citiem tie nekādu būtisku pienesumu nedod. Sporta skolas statuss no vienas puses nodrošinās papildus finansējumu, bet no otras puses būs papildus pienākumi un atbildība treneru izvēlē un izglītībā, treniņu procesa organizēšanā utt.

Kāda ir Latvijas klubu konkurētspēja Eiropā no sportiskā aspekta?

Manuprāt, mums ir jākoncentrējas uz jauniešu sagatavošanu līdz 15-16 gadu vecumam, kuri būtu konkurētspējīgi Eiropas akadēmijās, kā arī veicināt viņu pārcelšanos uz Eiropu. Tā būs iespēja pabūt augstākas konkurences apstākļos, un kā papildus pievienotā vērtība būs vismaz vienas svešvalodas apguve augstā līmenī. Uzskatu, ka šeit mums ir milzīgs potenciāls kā Eiropas savienības  dalībvalstij, ko pašlaik izmantojam minimāli. Latvijā mēs varam nodrošināt trīs līdz četras spēles gadā augstas konkurences apstākļos katrā vecuma grupā, bet tādām spēlēm ir jābūt katru nedēļu. Protams, ka ar tiem, kas nespēja vai dažādu apstākļu dēļ negribēja iekļūt kādā akadēmijā ārzemēs  ir jāstrādā tik pat kvalitatīvi, lai arī gatavotu rezerves vietējam tirgum un izlasei, bet te atkal ir svarīgs konkurences līmenis.

Ja pareizi saprotu, tad Tu mēdz rīkot arī nometnes. Vari atcerēties kādu interesantu atgadījumu?

 Jā, manos amata pienākumos ietilpa arī šādi pienākumi. Nometnes rīkoju jau tad, kad strādāju Salaspilī, bet nonākot RFS, viss jau bija daudz nopietnāk, un devāmies uz nometnēm Salacgrīvā. Tādus baigi jautros atgadījumus neatceros, tik cik Kohans katru vakaru devās uz Salacu makšķerēt, un mēs jau smējāmies, ka viņš izķers visas zivis.

Eduards Borisevičs: "Reizi desmit gados tiek radīta kāda nozīmīga organizācija Latvijas futbolam, un man ir vīzija, ar kādu projektu 2024. gadā mēs šo tradīciju turpināsim"

Man radies iespaids, ka Tu esi viens no tiem cilvēkiem orķestriem, kur un ar ko pašlaik nodarbojies?

Esmu Rīgas futbola federācijas (RFF) prezidents. Vadu organizāciju jau divus gadus. Martā bija jābūt vēlēšanām, bet, saprotams, ka nācās tās pārcelt. Pirms tam es ilgāku laiku, Jura Keiša prezidentūras laikā, biju RFF izpilddirektors. Pirms diviem gadiem viņš informēja mani, ka vairs nekandidēs, un aicināja mani kandidēt uz prezidenta amatu. Toreiz es biju vienīgais kandidāts, un šoreiz ir tāda pati situācija.

Latvijas Telpu Futbola asociācijā (LTFA) esmu valdes loceklis. Sāku 2014. gadā, kad palīdzēju Vadimam Ļašenko izveidot LTFA statūtus un nepieciešamo dokumentāciju organizācijas reģistrācijai. 2016. gadā kļuvu par LTFA izpilddirektoru, bet pāris gadus vēlāk, lielās noslodzes dēļ, nolēmu atstāt šo amatu, un atgriezos valdē, kur esmu arī šobrīd.

Latvijas Futbola federācijā (LFF) es neesmu štata darbinieks, pildu Rīgas reģiona vadītāja pienākumus. RFF ir vienošanās ar LFF par atsevišķu funkciju un projektu izpildi. Papildus tam esmu arī Futbola attīstības komitejas loceklis, kurā vairāk spriežam par grassroots (autors - masu) futbola virziena attīstību.

Vēl es esmu arī klasiskā futbola, telpu futbola un pludmales futbola tiesnesis. Pludmales futbolā man ir starptautiskā kategorija kopš 2008. gada. Kādu laiku atpakaļ tā bija apdraudēta, jo FIFA saskatīja interešu konfliktu, liekot izvēlēties – vai nu darbs LFF valdē, vai starptautiskā tiesneša karjera. Paliku pie tiesneša darba. Ja precīzāk, tad futbolā esmu asistents, un tiesāju Latvijas futbola Virslīgu, telpu futbolā tiesāju Virslīgas čempionātu, un pludmales futbolā tiesāju vietējā un starptautiskā līmenī. Ja runājam par sasniegumiem, tad esmu tiesājis jau divus pludmales futbola Pasaules kausa izcīņas pusfinālus. Interesanti, ka, ja pirmajā Pasaules kausā pusfinālā tiesāju Brazīlija – Portugāle spēli, tad 2017. gada turnīrā Bahamu salās tiesāju pusfinālu starp tādām eksotiskām valstīm, kā Taiti un Irānu. Tāpat arī esmu tiesājis divus Pasaules klubu kausa izcīņas finālus. Pēdējais no tiem notika Maskavā, kur tikās Maskavas Spartak un Portugāles Braga.

Visbeidzot, esmu arī Futbola Turnīru asociācijas (FTA) dibinātājs. Ar šīs organizācijas dibināšanu 2004. gadā arī oficiāli sākās manas futbola turnīru organizētāja gaitas. Ja kāds ir redzējis manu auto, tad varbūt ir pamanījis dažus logo un gada skaitļus uz tiem. RFF un 1994. gads, FTA un 2004. gads, LTFA un 2014. gads, un jautājuma zīme un 2024. gads. Tā ir sanācis, ka reizi desmit gados tiek radīta kāda nozīmīga organizācija Latvijas futbolam un man ir vīzija, ar kādu projektu 2024. gadā mēs šo tradīciju turpināsim. 

Tu pieminēji, ka uz RFF prezidenta amatu biji vienīgais kandidāts toreiz, un esi vienīgais arī tagad. Tas ir labi? Vai varbūt šeit veidojas līdzīga situācija kā Indriksona laikā?

Konkurence vienmēr ir labi, un tas neļauj atslābt. Tajā pašā laikā tas ir atkarīgs no paša cilvēka, un es sev neļauju atslābt ne brīdi, neskatoties uz tiešas konkurences neesamību. No otras puses konkurences neesamība norāda uz to, ka darbs nav pārāk viegls un pievilcīgs. Mums nav ne liela budžeta, ne kaudze ar algotiem darbiniekiem. Visa informācija par finansēm ir publiski pieejama mūsu mājas lapā www.riga.lff.lv, un, ja kādam ir vēlme, tad ar to var iepazīties tuvāk. Mums ir trīs algoti darbinieki, un pamatalgas patiešām nav lielas. Tajā pašā laikā, par veiksmīgi organizētiem turnīriem ir iespēja tikt pie bonusiem. Ja projekts ir mīnusos, tad gadās, ka organizatoriem izdevumi jāsedz no “savas kabatas”. 

FTA, RFF, LTFA… cilvēki bieži apjūk un nesaprot, kāpēc ir nepieciešamas tik daudzas organizācijas. Ar ko tās nodarbojas? Vai tiešām to visu nevar darīt LFF?

Tā ir normāla prakse visā pasaulē, ka katras valsts futbola federācijas vairāk nodarbojas tieši ar elites futbola attīstīšanu un koordinēšanu. Tālāk jau ir izvēle, vai pludmales futbola, telpu futbola un grasroots futbola lietas tiek nodotas atsevišķu departamentu pārvaldībā, vai arī šie uzdevumi tiek deleģēti citām organizācijām. Abos gadījumos var saskatīt gan plusus gan mīnusus. LFF iet šo deleģēšanas ceļu, uzskatot, ka šādi var sasniegt labākus rezultātus. Ja konkretizējam, tad RFF pilda Rīgas reģiona grassroots futbola attīstīšanas funkcijas, LTFA attīsta telpu futbolu, un FTA pēdējos gados pilda pludmales futbola un korporatīvo turnīru attīstītāja funkcijas.

Runā, ka esi lietuvietis. Cik pamatotas ir šīs baumas?

Šādām baumām nav pamata. Varbūt mani kāds jauc ar manu draugu, lietuvieti, ar kuru kopā dibinājām FTA. Pēc tautības esmu polis. Mani vecāki, lai gan dzimuši Baltkrievijā, ir ar dziļām poļu saknēm. Galvenokārt, manas vēlmes iestāties Policijas akadēmijā dēļ, es, savulaik izgāju naturalizācijas procedūru. Uz Policijas akadēmiju beigās tā arī neaizgāju mācīties, lai gan tiku tur uzņemts.

Kāpēc vecāki pārcēlās uz Latviju?

Pārcelšanās bija saistīta ar mācībām. Tētis uzsāka mācības tehnikumā, bet mamma - Daugavpils Universitātē.

Kāpēc izvēlējies futbolu? Citas iespējas nebija?

Man pie mājām bija Daugavpils 14. vidusskola, kur arī tiku sūtīts. Šķiet, ka jau septembrī skolā ieradās Ēvalds Stankēvičs, kurš vēl joprojām ir atbildīgs par BFC Daugavpils saikni ar skolām un bērnu piesaistīšanu. Sporta stundas laikā, pēc nospēlētas futbola spēles, viņš norādīja uz pieciem, sešiem bērniem, un aicināja viņus uz treniņiem, un es biju viņu skaitā. Pēc gada mūs nodeva Jurijam Stepanovam. Jāatzīmē, ka spīdvejs joprojām Daugavpilī ir ļoti populārs, bet šobrīd futbols noteikti ir sporta veids numur viens. 

Atceries pirmo treniņu?

Pirmo treniņu es tā īsti neatceros, bet atceros to spēli, kuru organizēja skolā, kad notika tā saucamā atlase. Taisnības labad gan jāsaka, ka uz treniņiem aicināja visus, kuriem patika skriet, un nebaidījās no bumbas.

Kā izvērtās Tava futbolista karjera? Ar ko spēlēji kopā?

Es nebiju nekāds dižais futbolists, un spilgtākie brīži bija jauniešu vecumā, kad biju komandas līderis. Spilgtākais spēlētājs ar ko esmu kopā spēlējis, ir Valērijs Afanasjevs. Interesanti, ka pēdējā pagājušā sezonas spēlē, ko tiesāju ar viņa līdzdalību, viņš bija lieliskā formā, un tā bija Jurija Sokolova atvadu spēle, kurš ir gadu jaunāks par Valēriju. Reiz viens no treneriem mums teica: “No Jums visiem var sanākt futbolisti, bet no Tevis, Valērij, futbolists nesanāks!”. Beigās sanāca otrādi, un, visticamāk, tas bija bīstams, bet beigās efektīvs veids, kā treneris vēlējās motivēt Valēriju strādāt vēl vairāk.

Vēl esmu spēlējis kopā ar Juriju Sokolovu, Dmitriju Kohanu, Vadimu Atamaņukovu. Tāpat arī bija brīdis, kad mūs trenēja Andrejs Sipailo. Tad es vēl nezināju, kas viņš tāds ir, un biju pārsteigts, ka ziemā, pie -15 grādiem, viņš skrēja krosus kopā ar mums.

Vai šie spēlētāji jau tajā vecumā izcēlās?

Es teiktu tā, ka tie, kuri ļoti izcēlās jauniešu vecumā, tie vairs futbolu nespēlē. Ļoti spilgti savulaik spēlēja Pjotrs Vnukovs, bet tagad viņš sevi apliecina kultūras vidē Krievijā. Tādu piemēru netrūkst, un arī man tēvs mēdza teikt, lai beidzu nodarboties ar futbolu, jo tas mani nepabaros.

Turpinot par vidusskolu, interneta dzīlēs var uziet informāciju par godalgām dažādās olimpiādēs. Tu labi mācījies?

Ar mācībām man vienmēr viss bija kārtībā. Jau no piektās klases regulāri piedalījos matemātikas olimpiādē, katru reizi atgriežoties ar medaļu, un pēdējos gados biju pat Latvijas matemātikas izlases rezervists dalībai Pasaules Olimpiādē. Mazliet grūtāk bija ar valodām, bet arī tur bija labas atzīmes.

Pabeidzi vienu no vadošajām augstskolām Latvijā – Rīgas Ekonomikas augstskolu. Kādēļ futbols, nevis kāda starptautiska uzņēmuma vadītājs, kā daudzi Tavi studiju biedri?

Es īsti labi nezināju, kas ir tā par augstskolu un nemaz tā baigi uz to netēmēju. Vairāk domāju par LU, vai Policijas akadēmiju, bet kad pirmo reizi ieraudzīju skolas ēku un tehnisko nodrošinājumu, ātri sapratu, ka tā ir īstā vieta, kur vēlos būt. Mēs bija astoņi no klases, kuri centās tur iestāties. Pēc pirmā pārbaudījuma uz pārrunām tika aicināti četri un tikai divi tikām uzņemti. Angļu valoda nebija mana stiprā puse, gāja grūti, bet tiku galā. Bija pāris priekšmeti, kurus nācās likt divas reizes, bet es tāds nebiju vienīgais.

Atbildot uz jautājumu – tā vienkārši sanāca. Augstskola piedalījās Arthur Andersen futbola kausā, un pēc tam, kad uzņēmums neveiksmīgā kārtā globālā mērogā zaudēja reputāciju, turnīra organizatori piedāvāja man un manam draugam pārņemt turnīra organizēšanu. Tur viss bija salīdzinoši vienkārši, un tā tapa turnīrs ar SSE Riga nosaukumu. Gadiem ejot, piesaistījām finansējumu, un sākām celt turnīra līmeni. Radās nepieciešamība pēc tiesnešiem, un tā es sāku arī tiesāt. 2004. gadā dibinājām FTA, un viss kļuva pavisam nopietni. Tajā laikā gan tas vēl bija tikai hobijs, un paspēju vēl pabūt praksē Swedbank un nedaudz pastrādāt mārketinga jomā VP Market (Maxima). Tā bija laba skola, un karjeru marketingā, un vēlāk arī importa/eksporta jautājumos, turpināju alkohola industrijā, strādājot Latalko, kas tajā laikā kļuva par vieniem no tirgus līderiem. 2008. gadā, kad kļuvu par starptautisko tiesnesi, un turnīri auga plašumā, nācās izvēlēties, un es izvēlējos par labu futbolam.

Kā radās ideja par FTA?

Viss sākās ar SSE Riga turnīra organizēšanu un pāris gadus vēlāk sapratām, ka, lai turpinātu celt šī un citu turnīru organizatorisko līmeni, ir nepieciešams izveidot organizāciju, kas tieši nodarbosies ar šāda veida pienākumiem. Tā nu mums ar draugu, lietuvieti Aurimas Draugelis, izdevās radīt organizāciju ar, manuprāt, ļoti veiksmīgu nosaukumu – Football Tournaments Association (FTA). Organizācija darbojas joprojām, un pašlaik vairāk koncentrējas uz pludmales futbola un korporatīvo turnīru organizēšanu.

Pastāsti sīkāk, kā nokļuvi RFF? LTFA?

Ar aktīvu FTA darbību piesaistījām RFF uzmanību, kuri tolaik nodarbojās vien ar pāris turnīriem – Rīgas čempionātu, un čempionātu jauniešiem. Mēs tikām uzaicināti uz sarunu, un, redzot, ka mērķi ir vienādi, vienojāmies turpmāk strādāt kopā. LTFA gadījumā pie manis vērsās Vadims Ļašenko ar ideju attīstīt un sakārtot telpu futbolu. Domāju, ka mums tas izdevās visnotaļ labi, un ceru, ka šī attīstība neapstāsies un spēsim sasniegt jaunas virsotnes.

Kāpēc tiesāšana?

Pirmā tiesāšanas pieredze man bija 2002/2003. gadā, kad tiesāju paša organizētos turnīrus. SSE Riga turnīra līmenis cēlās, un arvien vairāk radās nepieciešamība pēc neitrāla tiesneša, tāpēc iespēju robežās braukāju uz spēlēm un tiesāju. Ar laiku sāku aicināt arī jau kvalificētus tiesnešus, un nolēmu arī pats doties uz kursiem, un pievērsties tiesāšanai nopietnāk.

Ko tiesāt ir vieglāk?

Tas ir ļoti grūts jautājums, un noteikti ir stipri individuāli. Kāds varbūt teiks, ka vieglāk ir tiesāt bērnu un sieviešu turnīrus, bet manā gadījumā pēc tam, kad esmu tiesājis profesionāļus, ir ļoti grūti pārslēgties un saprast, vai tas kontakts bērnu un sieviešu futbolā bijā īsts pārkāpums, vai nē. Ja runājam par pozīcijām, tad lielajā futbolā laukuma tiesnesim, protams, ir krietni lielāka atbildība un grūtības pakāpe kā asistentiem. Manā gadījumā, ņemot vērā, ka lielajā futbolā esmu asistents, es teiktu, ka pludmales futbolu un telpu futbolu man tiesāt ir grūtāk. Ja runājam par fizisko sagatavotību un prasībām, tad lielajā futbolā šī slodze ir nesalīdzināmi lielāka.

Kādas ir tiesnešu prasības un vēlmes?

Pirms atbildu uz šo jautājumu, gribu atzīmēt, ka tiesneši, lai tiktu līdz spēļu tiesāšanai, iegulda ļoti lielu darbu. Pirmkārt, jau visiem ir jābūt licencētiem, kas nozīmē fizisko un zināšanu par noteikumiem testu sekmīgu izpildi, un šīs prasības nebūt nav mazas. Otrkārt, ja runājam par nopietnu līmeni, piemēram Virslīgu, tad nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka katrai spēlei tiesnesis gatavojas vismaz desmit stundas. Tāpat arī ļoti svarīgs ir komandas darbs, un komunikācija savā starpā. Andris Treimanis ar savu brigādi var notiesāt spēli visaugstākajā līmenī, bet, ja viņam būtu jātiesā kopā ar nepazīstamiem asistentiem, tad, iespējams, varētu “norakt” arī Virslīgas līmeņa spēli.

Atgriežoties pie jautājuma, ir lietas, kas tiek prasītas pēc reglamenta, un ir lietas, kuras kā “bonusus” nokārto arī spēles organizētāji. Ir patīkami, ja ierodoties stadionā, Tevi jau sagaida labiekārtota tiesneša istabiņa ar vieglākiem dzērieniem pirms spēles, varbūt kaut ko stiprāku pēc, ar uzkodām utt. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka tiesnesis sāks tiesāt kādam par labu. Tas vienkārši veicina tiesneša labsajūtu, un palīdz koncentrēties spēlei. Gadās arī pretējas situācijas, kad pie stadiona Tevi aiztur apsardze, Tev nākas zvanīties un skaidrot, kas esi, tad ģērbtuves ir slēgtas, vai arī aizņemtas, tad vēl kādi citi sarežģījumi, kas novērš domas no paša galvenā – spēles.

Kā notiek gatavošanās konkrētai spēlei?

Nedēļu iepriekš Tu uzzini, kad būs spēle, un sastādi sev treniņu plānu. Tad sazinies ar galveno tiesnesi un izrunā dažādus loģistikas jautājumus, un nianses, kas jāņem vērā gatavojoties tiesāt konkrētas komandas. Noskatāmies pēdējo spēļu ierakstus, pievēršot īpašu atsevišķiem spēlētājiem, un treneriem. Pārbaudi diskvalifikācijas, painteresējies par traumām, ieskaties tabulā, un novērtē pēdējo spēļu rezultātus. Šādā veidā jau varam modelēt dažādas spēles situācijas. Visbeidzot, tiesneši satiekas jau krietni pirms spēles un vēlreiz izrunā gan svarīgākās lietas, gan dažādas nianses. Ja skatāmies globāli, tad, jo augstāks līmenis, jo augstākas prasības – semināri, testi, vieslekcijas, materiāli no FIFA un UEFA.

Pastāsti par saviem piedzīvojumiem tiesneša karjerā?

Pagājušogad Minskā, Eiropas Pludmales futbola spēlēs, tiesāju svarīgu spēli starp Spāniju un Šveici, un pirmajā periodā (autors – pludmales futbola ir trīs periodi) man izteikti nepaveicās. Pēc sitiena pa vārtu pārliktni, uzbrucējs un vārtsargs iesaistījās cīņā, un, neskatoties uz to, ka biju ieņēmis pēc grāmatas pareizu pozīciju situācijas novērtēšanai, nevarēju redzēt, vai vārtsargs paspēja piefiksēt bumbu pirms uzbrucējs to trieca vārtos, vai nē, jo manu skatu aizsedza vārtsarga mugura. Par nelaimi man un Šveicei, mans kolēģis nepaspēja ieņemt pareizu pozīciju, un arī nevarēja man palīdzēt lēmuma pieņemšanā. Sekundes laikā man bija jāpieņem lēmums, un es to izdarīju, fiksējot pārkāpumu un vārtu guvumu neieskaitot. Visi, kas spēli vēroja no manas puses, bija pārliecināti, ka es pieņēmu pareizu lēmumu, bet, vēlāk, skatoties ierakstu, no otras puses varēja skaidri redzēt, ka vārti bija jāieskaita. Papildus tam, arī visi pārkāpumi, kas tika fiksēti bija pret Šveici, un, es, sajūtot kaut ko nelāgu, pat centos atlikušajā spēles laikā sameklēt kaut mazāko pārkāpumu arī uz otru pusi, bet tas neizdevās. Visa tā rezultātā Šveice zaudēja un morāli bija sagrauta, un vēl nepatīkamākas sajūtas pārņēma, kad redzēju video ar nepareizi fiksētu pārkāpumu. No malas izskatījās, ka tiesneši “nogremdēja” šveiciešus, kaut gan pēc fakta – tāda tā spēle sanāca. Ar šo es gribēju teikt, ka tiesneši mēdz kļūdīties nevis tāpēc, ka ir akli, vai dara to apzināti; bet tas nemaina faktu, ka ir svarīgi noturēt un novadīt spēli līdz galam. Joprojām, grūti noticēt, ka man izdevās noturēt tādu spēli, ņemot vērā, ka visi tiesnešu lēmumi bija pret Šveices komandu – un tā skaitās visgrūtāk kontrolējamā komanda pludmales futbolā Eiropā. No gandrīz divsimt notiesātām spēlēm starptautiskā karjerā, tā palikusi visspilgtāk manā atmiņā. Negatīva pieredze bieži ir visvērtīgākā.

Lielākais sasniegums tiesāšanā?

Es atzīmētu abas Pasaules kausa pusfinālspēles 2008. un 2017. gadā. Februāri tiesāju arī Pasaules klubu kausa finālspēli pludmales futbolā ar desmit tūkstošiem skatītāju, kas ir Eiropas rekords apmeklētības ziņā, un atmosfēra bija grandioza.

Cik saņem tiesnesis?

Par precīziem cipariem konkrētajās sacensībās runāt nedrīkstu, bet publiskā telpā jau vairākas reizes bija informācija, ka, ja runājam par Virslīgu, tad galvenais tiesnesis pērn saņēma nedaudz virs 200EUR, bet asistenti nedaudz virs 100EUR. Tā ir bruto summa, no kuras ir jānomaksā nodokļi. Telpu un pludmales futbolā ir krietni zemākas summas, un tiesnesis Latvijā nevar izdzīvot tikai ar tiesāšanu. Ja runājam par starptautiskām sacensībām, tad katrā sporta veidā ir cita specifika. Pludmales futbolā tiek maksāta dienas nauda, kas ir 100EUR dienā, bet telpu un lielajā futbolā dienas nauda ir 200EUR plus tiek maksāti arī dažādi bonusi, atkarība no kvalifikācijas un spēles līmeņa. Pludmales futbols vēl tikai attīstās un naudas tur ir krietni mazāk, tāpēc bonusi tiek maksāti tikai par dalību Pasaules kausā. Ja lielajā futbolā starptautiskā līmenī tu esi starp Elites tiesnešiem vai tuvu tiem, kā mūsu atzītākais tiesnesis Andris Treimanis, pieļauju, vari atļauties dzīvot arī tikai no tiesāšanas.

Telpu futbols, pludmales futbols. Mihelsons teiktu, ka to izdomāja tie, kuri nespēj konkurēt lielajā futbolā. Vai un kāpēc mums vajadzīgs tāds futbols?!

Paņemsim kā piemēru Taiti ar nepilniem divsimt tūkstošiem iedzīvotāju. Cauru gadu ir vasara, telpās futbolu nepaspēlēsi. Kā viņi var atstāt kādu nospiedumu futbolā? Lielajā futbolā tas ir praktiski neiespējami, un vienīgā iespēja ir pludmales futbols. Telpu futbolā ir līdzīgi. Lai gan mūsdienās reti kur nevar spēlēt futbolu cauru gadu, bet tā ir iespēja sevi pierādīt tām valstīm, kurām citkārt nebūtu iespējams izcelties. FIFA šos trīs sporta veidus sauc par futbola ģimeni. Daudzi apgalvo, ka šie ir pilnīgi atšķirīgi sporta veidi, un arī viņiem var daļēji piekrist. Arī Mihelsonam, runājot par Latviju, ir zināma taisnība. Mūsu klimatiskie apstākļi ļauj spēlēt futbolu cauru gadu, tajā pašā laikā tiem, kuri nespēj sevi pilnībā realizēt lielajā futbolā, var to darīt telpu, vai pludmales futbolā. Tā ir futbolistu otrā iespēja, mūsu iespēja noturēt cilvēkus futbolā.

Lielajā futbolā mums ir bijuši labāki laiki, bet kāda ir situācija pārējos futbola paveidos?

Manuprāt, pēdējo gadu notikumi ap lielo futbolu nevar neietekmēt telpu un pludmales futbolu - interese kopumā par futbolu Latvijā nedaudz iet mazumā. Bet, ja runājam par bērniem, kuri iespaidojas vairāk no starptautiskā futbola, tur situācija ir pretēja – piemēram Rīgā bērnu un jaunatnes klubiem pietrūkst laukumi, kur trenēties. Starp pieaugušajiem gan ir jūtams samazinājums, ko jūtam arī savos turnīros. Telpu un pludmales futbola čempionātos ir vērojams līmeņa kritums, tajā pašā laikā mums joprojām katrā sporta veidā ir vairākas spilgtas personības, ap kurām var veidot patiešām labu izlasi. Lai gan sasniegumu ziņā, augstāk bijām iepriekš, tagad, ja treneris ar viņiem labi pastrādās, tad, piemēram, telpu futbolā varam pacīnīties par tikšanu uz kādu no finālturnīriem. Pludmales futbolā arī ir spilgtas personības, bet kopumā tur ir daudz jāstrādā, lai sasniegtu vērā ņemamus rezultātus. Jebkurā gadījumā es personīgi ticu Latvijas futbolam un esmu pārliecināts, ka kārtīgs uzņēmīgs vadītājs var atgriezt Latvijas futbolu uz straujas attīstības sliedēm. Mums ir ļoti daudz bērnu futbolā, lai to izdarītu. Tas viss ļoti pozitīvi ietekmēs arī telpu un pludmales futbolu.

Kas ir lielākie grassroots futbola atbalstītāji Latvijā? Vai SSE Riga kontakti Tev palīdz?

Grassroots futbola gadījumā lielāko smagumu iznes vecāki, kuri maksā par saviem bērniem, vai vienkārši pieaugušie, kuri sedz savas treniņu un turnīru izmaksas. Ja runājam par atbalstītājiem kā tādiem, tad ņemot vērā situāciju valstī un Latvijas futbolā, kādu piesaistīt ir patiešām grūti. Šeit es domāju laiku pirms pandēmijas. Pēc ārkārtas situācijas – kādu laiku būs vēl grūtāk. Ja runājam par pieaugušajiem, tad Tev ir paveicies, ja strādā nopietnā uzņēmumā, kur ir vēl kāds spēlēt gribētājs, un varat lūgt vai pat pieprasīt, lai uzņēmums atbalsta Jūsu aktivitātes. Arī mēs redzam šeit potenciālu piesaistīt jaunas sejas Latvijas futbolam, tāpēc arī izveidojām Latvijas Korporatīvo telpu futbola čempionātu. Ar laiku, iespējams, šie uzņēmumi vēlēsies atbalstīt arī futbolu kopumā. Ja runājam par visaktīvākajiem partneriem, kas šobrīd Latvijas futbolā ir, tās ir azartspēļu kompānijas, kas labprāt atbalsta sportu: Synottip, Optibet, 11.lv un citi. Ja runājam tieši par maniem kontaktiem, tad teju visās šajās kompānijās tiešā vai netiešā veidā ir iesaistīts kāds mans kursabiedrs no SSE Riga laikiem. Diemžēl kompānijas konkurē savā starpā, un ar visiem sadarboties nevaram. Mūsu gadījumā laba sadarbība ir izveidojusies ar Synottip, bet pludmales futbola atbalstā nopietni iesaistījās Taizemes dabisko zāļu un skaistumkopšanas produktu ražotājs Erawadee.

Labākais Tevis veidots turnīrs?

Pašlaik tas viennozīmīgi ir Latvijas Korporatīvais telpu futbola čempionāts, kuru izveidojām tikai šogad. Uzrunājām ļoti daudzas kompānijas, kas rezultējās ar astoņu ambiciozu kompāniju piesaistīšanu. Šajā turnīrā esam implementējuši visu to, ko protam. Tas ir gan darbs uz vietas, gan sociālajos tīklos, gan translācijās. Tik daudz laika un līdzekļu līdz šim ne uz vienu turnīru neesam tērējuši. Vēlamies šo turnīru turēt patiešām augstā līmenī.

Kādi ir Tavi personīgie mērķi?

Pašlaik galvenais mērķis ir līdz 2024.gadam pilnībā palaist jauno projektu, kas vēl vairāk pietuvinās futbolu cilvēkiem Rīgā un vispār Latvijā, un dos iespēju jūtami atvieglot komunikāciju ar tiem, kuri ir futbolā. Neko vairāk par šo pašlaik gan nevēlos atklāt – viss ir procesā.

Varbūt nobeigumā vēlies kaut ko piebilst?

Izmantojot iespēju, es vēlos novēlēt gan savam kolektīvam, gan RFF biedriem, partneriem, gan Rīgas un visas Latvijas futbola sabiedrībai veselību, stabilitāti, un arī šogad realizēt savus mērķus un uzdevumus. Esmu drošs, ka jau vasarā mēs uz šo situāciju varēsim paskatīties vieglāk, un varēsim atgriezties ļoti aktīvā sportā. Kad tas viss būs beidzies, tad aicinu visus piedalīties mūsu, un ne tikai mūsu organizētajās futbola aktivitātēs, jo, galu galā mēs visi esam par Latvijas futbola attīstību.

 

Roberts Vīksne: "Jābūt kādam, kurš spēj pateikt – video kvalitāte ir primārā"

Iepazīstini nedaudz ar sevi?

Pašreiz esmu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs. Studentiem mācu fotografēt filmēt, montēt, veidot sižetus un atbildu par studentu veidotu raidījumu – Kivi. Tāpat arī man ir uzņēmums Audiovisual, kas nodarbojas ar dažādu video gatavošanu, sākot ar maziem sižetiem, beidzot ar dokumentālajām filmām.

Otrajā klasē sāku trenēties futbolā, precīzāk FK Auda, tajā sekcijā, kas notika Rīgas 74. vidusskolā, kur mans pirmais treneris bija Ivars Zvirbulis. Ap sesto klasi es futbolu aizstāju ar hokeju, bet pēc tam atgriezos futbolā, kur atsāku trenēties pie Ģirta Mihelsona un Andra Riherta, un biju liecinieks, kā no FS Auda izauga jeb radās FS Metta. Tuvāk pilngadībai jau sapratu, ka profesionāls futbolists es nebūšu, un man jāmeklē kaut kas cits, tāpēc pievērsos izglītībai un, jau studējot pirmajā kursā komunikācijas zinātni, veidoju dažādus video FS  Metta vajadzībām. Pateicoties Andrim un Ģirtam radās futbola raidījums “OLE”, ko vadīju gandrīz astoņus gadus. Ap 2012. gadu es iepazinos ar tā brīža Virslīgas izpilddirektoru Normundu Malnaču, un jau šīs intervijas sākumā vēlos viņam pateikt lielu paldies, jo tieši viņš bija iniciators un lielākais dzinējspēks lielākajai daļai no manām futbola filmām. Trešajā kursā sāku veidot raidījumu par Virslīgu, uz studiju aicinājām tādus vīrus kā Edmunds Novickis, Ilvars Koscinkevičs, Vladimirs Ivanovs, Anatolijs Kreipāns un citus. Kad devos prom studēt uz Maltu, atstāju šo raidījumu savam kolēģa (studiju biedra) Matīsa Timofejeva rokās, kurš attīstīja vairāk analītiskus materiālus par Virslīgu. Jau tad sapratu, ka viņš ir perspektīvs čalis, un, baidoties, ka viņš var kaut kur pazust, uzrakstīju e-pastu LTV sporta nodaļas vadītājam Andrim Ušackim viņu iesakot. Viņš atbildēja, ka visi štati ir aizņemti un vietas nav, bet pēc kāda laika jau Matīss bija iesaistīts LTV Sporta ziņu veidošanā. Prieks, ka tā.

No Maltas atgriezos 2014. gadā un devos pie N. Malnača, sakot, ka ir pagājuši desmit gadi no Latvijas futbolam tik nozīmīgā brīža Portugālē – jāuztaisa filma. Viņš mani atbalstīja un papildus tam mani uzrunāja kā potenciālo jaunā digitāla futbola žurnāla “Latvijas Futbols” veidotāju. Jāatzīst, ka es viņam tolaik samānījos, sakot, ka zinu, kā tas ir darāms, un uzreiz pēc sarunas ķēros pie mācību materiāliem, cenšoties apgūt visu par digitālo žurnālu veidošanu.

Viena no manām spilgtākajām filmām bija par Latvijas dalību EURO 2004, kuras nosaukums "Futbolā sīkumu nav" izrietēja no filmas gaitā veidotajām intervijām, kur visi kā viens uzsvēra, ka sīkumu šajā līmenī nemēdz būt. Pēc tam sekoja vēl vairākas futbola filmas un, šķiet, ka visas arī tika translētas Latvijas Televīzijā.

Ko Tev nozīmē futbols?

Interesanti, ka ģimenē man nebija neviena futbola cilvēka, bet es jau agrā jaunībā sapratu, ka futbols ir mana štelle. Pagalmā mēs spēlējām praktiski tikai futbolu, un tur, kur tagad ir Gustava Zemgala gatve, bija mūsu laukums ar pašu sarūpētiem, zemē ieraktiem koka stabiem vārtu vietā. No mana dzīvokļa logiem pavērās lielisks skats uz šo laukumu, kurš vienmēr izskatījās tā, it kā tur tikko buļļi būtu skrējuši pāri, tik ļoti mēs visu laukumu bijām nomīdījuši. Tieši bērnībā arī rodas šī mīlestība uz dažādām lietām.

Kāds ir Tavs lielākais sasniegums futbolā?

Es vienmēr smejos, ka mans lielākais sasniegums ir gūtie vārti Latvijas Kausa izcīņā FS Metta/Latvijas Universitāte sastāvā pret Madonas Kvarcu, kur guvu komandas desmitos vārtus, un tablo īpatnības dēļ, rezultāts atkal pārlēca uz 0:0. Ja nopietnāk, tad tīri labi esmu spēlējis jauniešu čempionātos, kur guvu vārtus gan pats, gan apgādāju ar rezultatīvām piespēlēm savus komandas biedrus Edgaru Kārkliņu, Hariju Cepurīti un citus.

Varbūt vari izcelt kādu, ar kuru esi kopā spēlējis? Vēl joprojām sanāk uzspēlēt?

Esmu spēlējis ar Mārci Ošu. Tajā laikā viņš vēl nebija tik plecīgs, un viņa frizūras dēļ saucu viņu par Imantu Bleideli. Tagad uzspēlēt sanāk ļoti reti, bet šad tad ņemu dalību kādā žurnālistu turnīrā. Vairāk futbolu spēlēju Pro Evolution Soccer. Pēdējā laikā gan arī tam vairs nesanāk laika, tas jāvelta abiem bērniem.

Kā nonāci līdz video lietām?

Universitātē mēs bijām diezgan unikāls kurss, kurā veselīgas konkurences iespaidā daudzi vēlējās būt labāki par citiem, un viens no mūsu tā laika pasniedzējiem Rolands Tjarve norādīja, ka LU ir studija, kameras un cita aparatūra, bet neviens neko nedara. Uzreiz pēc lekcijas savācāmies grupiņa un dažu mēnešu laikā izveidojām raidījumu Kivi, kura ietvaros mācījāmies filmēt un montēt. Katrs attīstījāmies savā virzienā, piemēram Artūrs Špaks un Baiba Runce attiecīgi pārstāv un pārstāvēja Bez Tabu. Ilze Vēbere bija TV3, tagad Re:Baltica un citi. Arī es vienu brīdi strādāju LTV7 par intervētāju sporta tiešraidēs. Diezgan ātri gan sapratu, ka drošāk jūtos kameras otrā pusē. Kad mācījos Maltā, dzīvoju Gzirā, kur ir ļoti slavens stadions, viscaur apjozts ar mūri - Empire stadium. Tur nekad nav augusi zāle, un 1967. gadā vietējā Hibernians tur nospēlēja 0:0 ar pašu Manchester United, kas tajā sezonā ieguva Eiropas Kausu. Sāku interesēties par šo stadionu, un beigu beigās uztaisīju dokumentālo filmu, kura vietējā auditorijā guva arī atzinību. Atgriežoties Latvijā, sapratu, ka arī te ir daudz kas tāds, ko būtu vērts iemūžināt filmā. Pirmā bija par Baltijas Kausu, kuras filmēšanas laikā uzgāju videomateriālus no 1928. gada. Interesanti, ka tajā laikā LTV nelabprāt rādīja LFF gatavotus videomateriālus, un sākotnēji viņi bija skeptiski arī par mūsu filmu, bet, kad nosūtījām materiālu, tad, redzot kvalitāti un kompakto filmas garumu, jau pēc pāris dienām LTV programmā atradās laiks filmas parādīšanai.

Pastāsti nedaudz par Kivi TV rašanos un attīstību?

Mēs bijām kādi astoņi cilvēki, kas to izveidoja. Vēlāk, atgriežoties no Maltas, uzreiz sapratu, ka vēlos būt pasniedzējs un vērsos pie toreizējās fakultātes vadītājas Intas Brikšes, kura nu jau ir aizsaulē, ar lūgumu saglabāt un nodot manā pārziņā šo raidījumu. Tad arī iepazinos ar Arkādiju Birjuku, kurš tolaik jau tur darbojās. Uztaisīju nelielu reformu, veicām apmācības un šogad rudenī raidījums svinēs jau savu desmit gadu jubileju.

Kā nonāci līdz mācīšanai?

Tas ir sirdsdarbs. Darbs, kas dod gandarījumu. Mana vecmamma Anna Birkova bija skolotāja, un varbūt no viņas man ir mantots tas skolotāja gēns. Man ļoti patīk sajūta, kad salīdzinoši īsā laikā studentu no baltas lapas varu apgādāt ar video nozares pamatzināšanām. Arī Audiovisual pie manis strādā divi cilvēki, kurus esmu izaudzinājis Latvijas Universitāte. Futbola mediju vidē caur mani ir ienācis arī Arkādijs Birjuks, bez kura es daudzas filmas nebūtu varējis uztaisīt.

Pastāsti nedaudz par Latvijas uzņēmēju atbalstīšanas kultūru un savu pieredzi?

Trešajā kursā ļoti vēlējos aizbraukt mācīties uz ASV. Es uzskatu, ka vismaz video jomā tur, salīdzinot ar Latviju, ir kosmoss, un joprojām vēlos tur nokļūt, lai kaut ko papildus apgūtu. Es biju aprēķinājis, ka, tam visam man būtu nepieciešami aptuveni 100 tūkstoši dolāru. Meklējot dažādus veidus, kā tikt pie naudas, tiku pie viena Latvijā labi pazīstama un sabiedrībā spilgta uzņēmēja, plaši pazīstama mecenāta telefona numura. Zināju, ka viņš tajā brīdī bija Austrālijā, tāpēc pēc Latvijas laika cēlos piecos no rīta un zvanīju viņam. Viss beidzās ar to, ka viņš mani brutāli pasūtīja, un aicināja ieķīlāt savu dzīvokli vai māju. Kas zina kā viss būtu izvērties, ja es būtu pie šīs naudas ticis…

Ja runājam vispārīgāk un tieši par futbolu, tad atbalstītājiem tas diez vai ir kā bizness, un atdeve finansiālā izteiksmē ir visnotaļ maza. Drīzāk tas ir kā lielo vīru futbola menedžeris ar iespēju iegūt reālas trofejas. Ja man būtu liels uzņēmums, kurš strādātu ar lielu peļņu, es arī noteikti izskatītu iespēju ieguldīt Latvijas futbolā.

Ar ko nodarbojas Audiovisual?

Mēs esam uzņēmums, kas nodarbojas ar gandrīz jebkādu videomateriālu veidošanu – uzņēmumu imidžu video, kampaņu video, dokumentālās filmas utt. Arī pašreiz procesā ir divas dokumentālās filmas par sportu. Nesen esam sākuši pievērsties arī ģimenes atmiņu video žanram, piedāvājot iemūžināt, piemēram, vecmāmiņas dzīvesstāstu, tādējādi izveidojot nenovērtējamu augstas kvalitātes videomateriālu ģimenes arhīvam.

Gadu gaitā veidojot futbola filmas un intervējot cilvēkus, man ir sakrājusies kaudze ar lielajām intervijām ar teju visiem Latvijas futbola dižgariem. Tur ir ļoti daudz vērtīga materiāla, kuru noteikti kaut kad vajadzētu saņemties sagatavot publicēšanai. Kopā, viss futbola materiāls ir ap 4TB, ja ne vairāk, un daļa no tā būtu arī Latvijas futbola muzeja cienīga, ja tāds tiktu veidots.

Vai skaties futbolu arī televīzijā?

Praktiski nē, tikai Latvijas izlases un Latvijas čempionāta spēles. Man mājās nav pieejami populārie futbolu raidošie TV kanāli, un, patiesību sakot, brīvo laiku cenšos vairāk pavadīt ar ģimeni. Tajā pašā laikā Latvijas izlase ir svēta lieta, un šīs spēles noteikti ir jāredz.

Skatoties spēles TV, tu nododies tam, kas notiek laukumā, vai tomēr piefiksē arī profesionālās nianses?

Profesionālā acs noteikti pieslēdzas, un te gribas teikt, ka, manuprāt ir aplams princips vienmēr filmēt pret tribīnēm, upurējot video kvalitāti. Tā rezultātā, piemēram, saulainu vakaru spēles Hanzas vidusskolas laukumā lielākoties vispār nav skatāmas, un es uzreiz tās slēdzu ārā. Man interesē tas, kas notiek laukumā un, ja man ir grūtības saskatīt, kur ir bumba un ir redzami tikai melni spēlētāju silueti, tad man to nevajag. Tāpat arī kvalitāti iespaido kanāls, kurā tiek spēle pārraidīta. Ja kanāls neraida HD kvalitātē, tad pat ar HD kamerām filmētais materiāls nav baudāms. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ es lielākoties skatos spēles vai nu telefonā, vai datorā.

Kāda ir situācija Latvijas futbolā tieši no video puses?

Situācija ir ok, bet tā varētu būt labāka. 2016. gadā es pats biju iesaistīts spēļu filmēšanas organizēšanā, un tad arī sastapos ar šīm problēmām, ka komunikāciju infrastruktūra stadionos mēdz būt nepieejamas, vai vienkārši tās ir ļoti tālu no vietas, kur tās ir vajadzīgas. Tas gan nav visos stadionos, bet lielā daļā gan. Problēmas ir pat tādā stadionā kā Liepājas Daugavas stadionā, kur saulrieta laikā bieži vien vispār neko nevar redzēt. Tajā pašā laikā filmējot no tribīnēm būtu perfekts kadrs. Varbūt kā risinājums būtu viena kamera pret tribīnēm, kuru ik pa laikam parāda, salikt vairākus mikrofonus pie tribīnēm,  lai arī skatītājs pie TV ekrāna var vairāk izjust atmosfēru. Ir vieta izaugsmei, bet jābūt kādam, kurš spēj pateikt – video kvalitāte ir primārā.

Kādēļ Anglijas Premjerlīgā ir tik vizuāli pievilcīga bilde?

Tas noteikti ir vairāku faktoru kopums. Pirmkārt jau pati filmēšanas aparatūra tur ir citas raudzes, spēles tiek rādītas HD kanālos, un, visbeidzot, infrastruktūra ir krietni piemērotāka kvalitatīvu video radīšanai. Saule ir viens no traucējošākajiem faktoriem, un viņu stadionos tā iespīd visnotaļ reti. Runājot par saules radītajām problēmām, tad pat Pasaules Kausā ar to ne vienmēr spēj tikt galā, un atsevišķas spēles galīgi nebija skatāmas.

Atskaitot šo filmēšanu no "pareizās" puses, kādi vēl varētu būt saprātīgi risinājumi pārraižu kvalitātes uzlabošanai?

Uzreiz gan jāsaka, ka tas noteikti nebūs lēti. Laba materiāla viens no pamatnosacījumiem ir vieta. Ja, piemēram, fotosesijas vieta būs neglīta, tad arī rezultāts nebūs veiksmīgs. Atgriežoties pie futbola, ja rādot spēli no Skonto stadiona fonā aiz vārtiem var redzēt, ka stāv mašīnas, tad ir grūti to “garšīgi iesaiņot”. Domāju, ka šeit vajadzētu visiem kopā rast kādu risinājumu. Pasapņojot, ja izdotos izveidot pilnībā noslēgtas tribīnes, tad efekts būtu nenovērtējams. Šis bija viens no iemesliem, kādēļ es atbalstīju Futbola Māju izveidi. Izveidotais bērnu laukums ir ļoti jauks, un pats ar bērniem tur mēdzu atpūsties, bet vēl priecīgāks es būtu, ja tur būtu kārtīgs stadions, kaut vai ar mākslīgā seguma laukumu.

Ja par pašu filmēšanu, tad pozitīvu iespaidu varētu iegūt arī, ja tiešajā ēterā tiktu izmantoti drona kadri. Tur gan nepieciešamas diez gan nopietnas saskaņošanas, bet tas viss ir izdarāms. Šādas mazas nianses arī piedod to kvalitātes un nozīmīguma sajūtu.

Ar kuru savu darbu tu lepojies visvairāk?

Futbola jomā tie būtu divi darbi. Viens no tiem ir "Futbolā sīkumu nav", kas ir vēsturiska vērtība ar ļoti apjomīgu ieguldīto darbu, un otrs būtu "Vēstule no Dalbes". Tā ir dokumentāla filma par jaunu puisi, kurš uzrakstīja vēstuli Ilvaram Koscinkevičam, ka spēlē pret Portugāli vēlas stadionā izvest Krištiano Ronaldu. Mēs ļoti ātri noreaģējām un sarunājām, ka neviens jaunajam futbolistam neteiks, ka viņam tiks dota iespēja izvest stadionā kādu no spēlētājiem (to, kuru spēlētāju vedīs bērni, nosaka lozējot – aut.piez.), īpaši piekodinājām viņa vecākus to turēt noslēpumā. Ideja bija spēles dienā doties pie viņa ar kameru, aizbildinoties, ka nepieciešama intervija no jauniem futbolistiem par to, kā Latvijas izlasei veiksies, un pēc tam, pārsteidzot viņu intervijas laikā, kopā ar viņu doties uz spēli. Šķiet, ka šī ir vienīgā futbola filma, par kuru esmu saņēmis tik daudz pozitīvas atsauksmes no visdažādākajiem cilvēkiem, pat tādiem, kuriem ar futbolu nav nekāda sakara. Tas aizkustinājums un emocijas, kas virmoja šajā filmā iedvesmoja mūs visus.

Kā tu vērtē savu pieredzi kā Televīzijas sejai, kā intervētājam un raidījumu vadītājam?

Agrāk es ļoti vēlējos būt kadra cilvēks, bet diezgan ātri apjautu, ka tas tomēr nav man. Jā, futbola radioraidījumā “OLE”, kur ir lielāks freestyle, es jutos diezgan labi, bet, ja vadi raidījumu televīzijā, kur ir jāaizpilda 45 minūšu ētera laiks, runājot par futbolu, un tu esi visnotaļ atkarīgs no intervējamā un viņa runātīguma, nav viegli. Ja es varētu kaut ko vadīt, tad tas būtu futbola podkāsts, bet nu esmu pagājis malā no futbola žurnālistikas, un pašreiz jūtu, ka šajā jomā esmu sevi izsmēlis.

Kas ir Tava sirdslieta video jomā? Filmēšana? Montēšana? Vai varbūt kas cits?

Katrā lietā ir kaut kas, kas aizrauj. Runājot par filmā, tad es mēdzu uztraukties par rezultātu – vai cilvēki sapratīs, novērtēs, vai viņiem patiks… Es nevaru pateikt, kas man patīk vislabāk, jo katrā procesā ir sava izcilā sajūta. Filmējot tu uzņem saturu, klausies, uzdod jautājumus, kontrolē interviju, izjūti atmosfēru. Montējot tu atkal kontrolē stāstu - ko atstāsi un ko ņemsi laukā. Vienīgais, ir sāpīgi, ka tik daudz labu ainu nākas atstāt ārpus filmas. Filmai par EURO 2004 kopā bija 70 stundu materiāls, un tas bija jāiespiež 52 minūtēs.

Veidojot filmu, katrai ainai noteikti ir savs stāsts, sava ziņa. Tā ir? Tavuprāt, skatītāji tavās filmās to nolasa?

Saviem studentiem allaž rādu filmu par montāžas vēsturi (The Cutting Edge, 2004), un katru reizi es tajā pamanu un iemācos kaut ko jaunu. Tāpat arī ir ar citām filmām. Pirmajā reizē mēs daudz ko nepamanām, mēs tikai noķeram to sajūtu. Te arī ir atbilde – filma jebkurā gadījumā ir izklaide. Manām filmām pirmo atsauksmi dod sieva Elīna, un viņa ir diezgan atklāta. Galvenais – nevienam nerādīt negatavu materiālu. Pat tad, ja tu lūgsi nepievērst uzmanību nepabeigtajām niansēm, cilvēki nespēs topošo filmu objektīvi novērtēt.

Kā tu nonāci pie saviem futbola projektiem? No idejas līdz realizācijai?

Šīs situācijas ir visnotaļ dažādas, piemēram, filma par Marianu Paharu "Tas vari būt Tu" radās Normunda Malnača idejas rezultātā, un galvenā doma bija, lai bērni un jaunieši saprot, ka iespējas kļūt par futbolistu ir ikvienam. Šīs pašas idejas turpinājums bija filma par Kasparu Gorkšu, kurš ir patiesi labs piemērs, ka ar gribasspēku un darbu var sasniegt ļoti daudz. Ar viņu bija ļoti patīkami sastrādāties. Viņš bija atklāts, tiešs un palīdzēja ar padomiem, ko vēl vajag nointervēt. Par Euro 2004 iniciatīva nāca no manas puses, vērsos pie Malnača un izstāstīju savu ideju. Viņš akceptēja to, iedeva finansējumu un darbs varēja sākties. Sākas viss ar izpētes procesu – ko intervēt, ko jautāt, kāpēc jautāt, ko rādīt, ko nerādīt… Es kādas trīs dienas pavadīju Nacionālajā bibliotēkā periodikas nodaļā meklējot informāciju. Šo filmu principā uztaisījām ar Arkādiju Birjuku divatā, vēl palīdzēja Jānis Balders, kurš parūpējās par 3D grafiku Skonto stadionam.

Cik izmaksā 52 minūšu dokumentālā filma?

Tur ir ļoti daudz mainīgo faktoru. Ja viss ir vienā lokācijā (vienā pilsētā), tad izmaksas varētu būt sākot no 5000 EUR, un tas ir ekonomiskais variants. Agrāk, kamēr vēl nebija pieredzes un tādas noslodzes, tad izmaksas bija zemākas. Filmas var būt dažādas, un līdz ar to arī izmaksas var krasi atšķirties. Jebkurā gadījumā, pat, ja tā ir filma par kāda uzņēmuma pasākumu, vai nometni, mēs vienmēr cenšamies iedziļināties tematikā un izprast problēmas, lai skatītājam pēc filmas noskatīšanās raisītos pārdomas.

Izmaksas un filmas radīšanas laiks var būt arī mainīgs lielums, piemēram, Gorkša filmai mums bija nepieciešama intervija ar Romānu Grigorčuku, jo viņam bija būtiska loma tajā, ka Gorkšs palika futbolā. Tolaik viņš strādāja Azerbaidžānas Qabala. Tā nu mēs ar Arkādiju posāmies ceļam. Ar Turkish Airlines sarunājām, ka viņi mums uzsauks biļetes. Līdz lidojumam mums bija divas nedēļas, ar ko vajadzēja pietikt, lai dabūtu vīzas. Divas nedēļas vēlāk, izlidošanas dienā sēdējām pie Azerbaidžānas vēstniecības, kura strādā tikai pāris stundas dienā un gaidījām savas vīzas, bet velti, jo šo divu nedēļu laikā Azerbaidžānā ir bijušas kaut kādas papildu brīvdienas, un vīzas izsniegšanas termiņš ievilkās. Visa tā rezultātā mēs aizlidojām tikai ar pirmo reisu līdz Stambulai, jo negribējām izniekot biļetes, un tur izgājām ekskursijās pa futbola vietām, un vēlāk jau par savu naudu lidojām uz Azerbaidžānu. Beigās Grigorčuks filmā bija vien 28 sekundes, bet tā ir daļa no mūsu darba.

Spilgtākais piedzīvojums futbolā?

Gothia cup 2006. gadā, toreiz vēl ar FS Auda aizbraucām uz turnīru Gēteborgā, kas ir lielākais jauniešu futbola turnīrs pasaulē. Mums tās bija kā Olimpiskās spēles. Turnīrs atklāšana notika pilnā Ullevi stadionā, kurā ar Latvijas karogu izgājām goda apli. Tas bija spēcīgs notikums.

Saistībā ar šo turnīru, bija vēl viens spilgts notikums. Mums komandā bija bravūrīgs, un savā ziņā lecīgs puisis vārdā Edgars no Zaķumuižas. Mēs dzīvojām vietējā Gēteborgas skolā, un ārā uz kāpnēm sēdēja grupiņa vietējo jaunieši. Edgars caur logu ar viņiem pāris reizes saskatījās un parādīja vidējo pirkstu. Pēc mirkļa vietējie jau bija pie mūsu klases durvīm un vienam rokās bija nazis. Labi, ka Edgars paspēja aizskriet un noslēpties.

Kuram Latvijas klubam šogad sekosi līdzi? Kuram novēli uzvaru?

FK Valmiera, viennozīmīgi. Es redzu cik cītīgi viņi gatavojas, un ceru, ka tas atmaksāsies. Arī Daliņa stadions, kad tiks pabeigta rekonstrukcija, varētu būt patīkams bonuss Virslīgai. Es domāju, ka Tamazs Pertija ir viens no labākajiem treneriem Latvijā, gan kā līderis, gan kā futbola eksperts.

2015. gadā uzvarēji žurnālistu Virslīgas prognožu konkursā. Kā tev tas izdevās, un kāda ir tava prognoze šai sezonai?

Es mīlu prognozēt tā, lai būtu atšķirīgi, mans vērtējums ir tīri uz sajūtām. Arī 2015. gada uzvaru varētu nosaukt par haļavu. Šajā sezonā es ļoti ceru, ka Valmiera uzvarēs, tāpēc viņus likšu kā pirmos. Riga FC otrajā vietā, tad RFS, Spartaks, Ventspils, Liepāja, Jelgava. Metta atkal ies uz pārspēlēm. Ārā visticamāk kritīs Tukums 2000/TS, lai gan ceru, ka viņiem viss izdosies.

Sports? Video lietas? Ar ko nodarbosies tavi bērni?

Es domāju, ka ar sportu viņiem noteikti būs jānodarbojas. Bērni, kuri nodarbojas ar sportu biežāk ir ar augstu pašapziņu, vienmēr pārliecināti par sevi un nekad netiek apcelti. Viņi māk strādāt komandā, māk pieņemt zaudējumu, un vienmēr cīnās par uzvaru, un tam visam līdzi nāk arī veselīgs dzīvesveids. Kvalitatīvs uzturs un kustīgs dzīvesveids ir visa labā pamatā. Aktīvs dzīvesveids veicina arī smadzeņu darbību, un palīdz sasniegt vēlamos rezultātus arī akadēmiskā vidē. Esmu pret agrīno specializāciju, tāpēc centīšos savus bērnus virzīt vairākos sporta veidos, lai ķermenis tiktu vispusīgi attīstīts un neiestātos riebums pret kādu sporta veidu. Šāda stratēģija neliedz sasniegt arī augstus mērķus profesionālā sportā, piemēram viens no labākajiem Latvijas šosejas riteņbraucējiem Toms Skujiņš sāka ar džudo, tad pievērsās hokejam, vēlāk arī florbolam un tikai padsmit gadu vecumā sāka nodarboties ar riteņbraukšanu, turklāt sāka ar kalnu riteņbraukšanu.

Kādi ir tavi tuvākie mērķi? Projekti?

Raimonds Grants: "Pēc pirmās tikšanās ar Artjomu un Māri, man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos būt šajā organizācijā"

Pastāsti, ar ko sākās Tavas gaitas futbolā?

Es esmu Liepājnieks un ar futbolu sāku nodarboties, kad man bija kādi 6-7 gadi. Pirmos pāris mēnešus trenējos pie Hardija Blūma, caur kura rokām izgājuši daudzi Latvijā pazīstami futbolisti, tādi kā Ģirts Karlsons, Jurģis Kalns un citi. Tā nopietnāk sāku trenēties desmit gadu vecumā, kad Jānis Zuntners mani paaicināja uz savu komandu. Viņš ļoti labi prata bērnus ievilkt un ieinteresēt futbolā, un iemācīja strādāt ar pilnu atdevi. Jau tajā laikā mēs darījām tādas lietas, ko citas jauniešu komandas nedarīja-analizējām mūsu spēļu video, mums tika lasīti dažādi ar futbolu saistīti raksti no sporta avīzēm un žurnāliem. Tajā laikā viņš skaitījās ļoti progresīvs treneris. Sešpadsmit, septiņpadsmit gados pārgāju uz Liepājas Metalurga dublieru komandu, un vēl pēc gada vai diviem uz galveno komandu, kuru tolaik trenēja Benjamiņš Zeļkēvičš. Spēlēju gan nosacīti, jo galvenajā komandā oficiālā spēlē tā arī laukumā neizgāju, bet biju ar komandu treniņu procesā, un braucu līdzi uz treniņnometnēm ārzemēs. Vēlāk mani izīrēja FK Auda. Regulāri spēlēju arī jauniešu izlasēs, no U15 līdz pat U19 izlasei. Jāatzīst, ka 18-19 gadu vecumā, kad jāsāk kļūt par īstu profesionāli un viss spēks jāveltī futbolam, man parādījās interese par ballītēm, meitenēm un izklaidi. Neievērojot režīmu, aizvien biežāk parādījās traumas un tas viss pamazām mani noveda līdz punktam, ka atskārtu - profesionālai futbola karjerai ir jāliek punkts, un jāsāk skatīties citā virzienā. Nolēmu izmēģināt laimi Anglijā, kur strādāju bāros, restorānos. Nedaudz uzspēlēju arī tur - Sunday līgā (savācas tikai uz spēlēm) un Saturday līgā (treniņi divas reizes nedēļā), bet paralēlais darbs ātri lika apjaust cik grūti ir apvienot naudas pelnīšanu ar futbola spēlēšanu. Sajutis naudas garšu un saprazdams, ka futbolists no manis no manis vairs neiznāks, metu futbolam mieru. Tā piecus gadus nodzīvojos pa Angliju, ik pa laikam atbraucot uz pāris mēnešiem uz Latviju. Bija arī periods, kad strādāju uz kruīza kuģiem, izbraukājot zemes, kur citādi diez vai aizbrauktu – Puertoriko, Karību salas, Bahamu salas, Jamaika, Meksika utt. Ceļot ir interesanti, bet mani visu laiku vilka atpakaļ uz Latviju. Atgriežoties dzimtenē pavisam nejauši nokļuvu apsaimniekošanas un būvniecības nozarē – sāku veidot tāmes, nodarboties ar apsaimniekošanu utt. Paralēli tam paguvu aprecēties, nedaudz vēlāk mums piedzima bērns un nolēmām, ka vēlamies no Rīgas atgriezties Liepājā. Pārcēlāmies, nedomājot par to, kā turpmāk pelnīsim iztiku. Vienkārši iekšā bija sajūta, ka ir jāatgriežas dzimtajā pilsētā. Pēc pāris mēnešiem saņēmu uzaicinājumu no Liepājas futbola skolas direktora kļūt par saimniecības daļas vadītāju futbola skolā. Ilgi nedomājot, piekritu piedāvājumam. Interesanti, ka līdz šim piedāvājumam, kādus gadus 6-7 biju pamatīgi attālinājies no futbola. Atgriešanās futbolā man atgādināja, ka tā ir mana sirdslieta. Paralēli darbam, izmācījos arī C-LFF treneru kursus. Jāsaka, ka trenera darbs man arī vienmēr ir šķitis vilinošs. Pēc nostrādāta gada Liepājas Futbola skolā, saņēmu uzaicinājumu no Māra Verpakovska pievienoties Virslīgas klubam kā kluba menedžerim/administratoram, bet vēl pēc gada Māris pārcēlās uz FK RFS un paaicināja mani līdzi.

Kā Tu salīdzinātu darbu Liepājā un RFS?

Man šķiet, ka lielākā atšķirība ir tieši vadības stilā. Ja FK Liepāja vadītājam patīk vairāk visu kontrolēt un pieskatīt, kas arī ir pilnīgi normāli, tad Artjoms vairāk uzticas saviem padotajiem. RFS katrs cilvēks pārzin savu lietu, un viņam ir pilns uzticības kredīts. Manuprāt, šāds vadības stils ļauj saglabāt pozitīvāku atmosfēru klubā, un man personīgi šķiet pieņemamāks un patīkamāks.

Kāpēc tieši futbols?

Trīs mājas no manis dzīvoja Oskars Kļava, un mēs ar vēl dažiem puišiem visu laiku pavadījām ārā, spēlējām futbolu, basketbolu un citas aktīvas lietas. Vēlāk jau, kad nāca skolas gadi, tad nolēmām pievērsties treniņiem nopietnāk. Runājot par Oskaru, interesanti, ka līdz pat 14, 15 gadiem viņš futbolā ne ar ko neizcēlās, bet vēlāk, kad visi pārējie sāka staigāt pa ballītēm, Oskars futbolam piegāja daudz nopietnāk, apmeklēja visus treniņus un smagi strādāja. Uz to arī viņš turpināja savu izaugsmi un nokļuva tur, kur nokļuva. Tajā pašā laikā kopā spēlējām ar Mareku Zuntneru, kurš jauniešu vecumā bija mega talantīgs futbolists, galvas tiesu pārāks par saviem vienaudžiem, taču vēlāk viņam savu potenciālu tā arī neizdevās īsti realizēt.

Pastāsti nedaudz sīkāk par savu profesionāļa karjeru?

Līdz 18-19 gadu vecumam skaitījos diezgan perspektīvs, bet ātri sapratu, ka kaut kas visu laiku pietrūka, un Liepājas Metalurgā tā arī īsti neuzspēlēju. Pāreja uz FK Auda ieguva tādu kā grūdienu un spēlēju Virslīgā, bet sapratu, ka, ja nevaru izcelties Virslīgā, tad citur arī nevarēšu. Kaut kādā brīdī nolēmu futbolam mest mieru, tāpēc par nopietnu profesionāļa karjeru manā kontekstā nebūtu pareizi runāt.

Kāds ir Tavs augstākais sasniegums? Tie bija Tavi griesti?

Es domāju, ka savu potenciālu es neizmantoju, un par vērā ņemamiem sasniegumiem tā īsti nemaz nevar runāt. Ja jāmin kāds sasniegums, tad es laikam minētu spēlēšanu jauniešu izlasēs un uzvara turnīrā Itālijā. Interesanti, ka, neskatoties uz to, ka principā es biju uzbrukuma grupas spēlētājs, Itālijā es spēlēju kā centra aizsargs, un ar mani laukumā komanda neielaida nevienus vārtus visa turnīra laikā.

Kāpēc beidzi karjeru?

Varētu jau banāli visur piesaukt traumas, bet tā objektīvi vērtējot es teiktu, ka mans līmenis nebija īsti piemērots augstu sasniegumu sasniegšanai, tāpēc arī diezgan ātri sapratu, ka jāatrod citi veidi, kā nopelnīt sev iztiku.

Spilgtākie spēlētāji ar ko spēlēts?

Savā laikā spēlēju ar, nu jau RFS treneri Mariusu Skinderi, Aleksandru Katasonovu, kuram skaitījās teju stiprākais sitiens visā līgā un, ja bija soda sitiens nedaudz aiz centra apļa, tad viņš jau steidzās pie bumbas, lai izdarītu sitienu pa vārtiem. Tad vēl komandā bija Dobrecovs, Zirnis, Grebis, Karlsons un citi. Arī jauniešu izlasēs spēlējām pret dažām lielajām izlasēm, bet pretinieku spēlētāju uzvārdus īsti neatceros, tāpēc nepateikšu, vai viņiem izdevās kaut kur izsisties, vai nē.

Vēl joprojām uzspēlē?

Principā vairs nesanāk uzspēlēt it nemaz. Pēdējā reize gan bija pavisam nesen, jo treniņnometnē Kiprā, netālu no mums dzīvoja arī FK Liepāja. Kluba vadība vienojās savā starpā uzspēlēt draudzības spēli, kurā piedalītos tikai kluba treneri un administrācijas darbinieki. Jāatzīst, ka abām komandām bija visnotaļ spēcīgs sastāvs un spēle bija ļoti spraiga. Uzvaras garša bija salda J

Kāda ir Tava saistība ar FK Karosta?

Es esmu viens no šī kluba dibinātājiem un valdes locekļiem. Pāris spēlēs esmu pildījis arī trenera pienākumus. Klubam šī būs ceturtā sezona. Pirmajā sezonā iekļuvām Latvijas Kausa ceturtdaļfinālā un iepriekšējā gadā tikām pusfinālā, kas ir vēsturisks panākums, jo līdz šim tas nav izdevies vēl nevienam 2. līgas klubam.

2017. gadā, kopā ar toreizējo Liepājas futbola skolas direktoru Egilu Trušēli nospriedām – nedrīkst pieļaut situāciju, kad tādai futbola pilsētai kā Liepāja, ar tik daudziem audzēkņiem nav sava komanda ne pirmajā, ne otrajā līgā un spēlētājiem, kuri izauguši no dublieru vecuma un galvenajai komandai īsti nav derīgi, nav kur spēlēt. Savācām vietējos spēlētājus, audzēkņus un spēlējām. Tuvākais mērķis Karostas klubam ir iekļūt pirmajā līgā, un ticiet man, tas nav nemaz tik vienkārši. Vienmēr atrodas kāds, kuram ir ne mazāka vēlme un ambīcijas.  Cīņa par pakāpšanos uz augstāku līgu ir ļoti nopietna.

Kad un kā nokļuvi futbolā no otras puses?

Kad no Rīgas pārcēlos atpakaļ uz Liepāju, pamazām sāku meklēt darbu. Sanāca, tā, ka Liepājas futbola skolā bija brīva saimniecības vadītāja vieta, un tās direktors Egils Trušēlis mani uzaicināja uz sarunu. Es biju patīkami pārsteigts, un izdzirdot, ka tam ir saistība ar futbolu, daudz nedomājot piekritu, pat nepajautāju par algas apmēriem. Ar pirmajām dienām jau sapratu, ka mīlestība uz futbolu nekur nav pazudusi un tas ir tieši tas, ko vēlos.

Kāpēc un kā pārgāji uz RFS?

Māris jau bija pārgājis uz RFS, un bija jūtams, ka arī mana vieta Liepājā “šūpojas”. Māris izteica piedāvājumu turpināt darīt ko līdzīgu, ko darīju FK Liepāja, tikai jau RFS sastāvā. No vienas puses negribējās atkal pārcelties atpakaļ uz Rīgu, bet no otras puses sapratu, ka šis piedāvājums, ir pārāk vilinošs un būtu muļķīgi no tā atteikties. Pēc pirmās tikšanās ar kluba prezidentu Artjomu un Māri, kurā pārrunājām potenciālā darba nosacījumus, man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos strādāt šajā organizācijā.

Kādi ir Tavi pienākumi? Kas ir lielākais izaicinājums?

Principā es daru visu, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu sekmīgu kluba darbu. Manos pienākumos ietilpst treniņlaukumu un viesnīcu rezervācija, aviobiļešu pasūtīšana spēlētājiem, ekipējuma pasūtīšana, spēļu organizēšana utt.. Daudz sanāk rūpēties par leģionāriem, uzturēšanās atļauju kārtošana, dzīvokļu meklēšana un daudzi citi jautājumi, kas leģionāram vismaz pirmajos mēnešos ļauj justies aprūpētam un palīdz vieglāk iejusties.

Tas gan nav mans pienākums, bet man patīk būt klāt treniņprocesā. Tas palīdz labāk iepazīt spēlētājus un izprast viņu vēlmes. Dažreiz ir tā, ka jau pirms jautājuma, vai lūguma izteikšanas, es zinu, ko spēlētājam vajadzēs. Esmu saikne starp futbolistiem, treneriem un vadību.

Kāds ir Tavs režīms un kā ar to sadzīvo Tava ģimene?

Šim darbam nav normēta darba laika. Pat tad, kad komandai ir brīvdiena, man mēdz būt lietas, kuras ir jānokārto. Tā ir kā liela ģimene, par kuru jāparūpējas. Man patīk, un arī mana ģimene to saprot un pieņem šo situāciju.

Leģionāri nozīmē arī citas kultūras, citas valodas. Varbūt vari atklāt kādu interesantu atgadījumu?

Jā, saskarsme sanāk ar ļoti daudz dažādām tautām un kultūrām, un katram ir kādas iezīmes un savas vajadzības. Visinteresantāk mēdz būt ar āfrikāņiem. Uzreiz var just, ka tā mentalitāte un domāšana diezgan krasi atšķiras no mūsējās. Piemēram, regulāri varam novērot situācijas, ka viņi nerēķinās ar laikapstākļiem, un lidostā ierodas vienās treniņbiksēs un kreklā. Tā gan ir jau ierasta lieta, un mēs esam tam gatavi. Tāpat arī jārēķinās ar to, ka viņiem viss ir jāatkārto vairākas reizes, un jāpārliecinās, ka viņi patiešām ir visu sapratuši. Bija gadījums, kad nācās braukt uz Imigrācijas dienestu Jēkabpilī. Iepriekšējā dienā atgādinu, ka jāpaņem dokumenti, vakarā vēl piezvanu un saku, lai ieliek dokumentus somā. It kā visu saprata un teicās, ka izdarīs. Nākamajā rītā agri no rīta steidzam uz Jēkabpili un pusceļā viņš attopas, ka pase nav līdzi. Jāatzīst gan, ka visi nav vienādi. Bet garlaicīgi nav nekad.

Kāpēc pirms sezonas pārbaudes spēlēs nenorādāt pārbaudāmo spēlētāju vārdus?

Šādu praksi piekopj teju visur. Parasti tie ir spēlētāji, kuri uz to brīdi vēl pieder citiem klubiem. Bieži vien šīs draudzības spēles ir oficiālas UEFA apstiprinātas draudzības spēles, un, lai klubs pasargātu sevi, un šo spēlētāju no kaut kādām potenciālām problēmām un sarežģījumiem, kas var būt saistītas ar šo spēlētāju pārējām, ir lietderīgi šo pārbaudāmo spēlētāju uzvārdus protokolā nenorādīt. Kā vēl vienu iemeslu varētu minēt, ir šo spēlētāju lieka "neizreklamēšana" citiem klubiem. Ja spēlētājs ir kā brīvais aģents un ļoti labi aizvada šīs pārbaudes spēles, viņš var ieinteresēt arī citus klubus. Tādā veidā mēs cenšamies izdarīt tā, lai šo spēlētāju nepārvilina kāds cits klubs.

 

Tu mēdz pārdzīvot par komandu? Kā tas izpaužas?

Ļoti! Turklāt šīs spēles izraisa gan pozitīvus, gan ne tik pozitīvus pārdzīvojumus, kā piemēram RFS dalība eirokausos, kad pozitīvas emocijas Lubļanā mijās ar pretēju efektu Rīgā. Šādas krasas galējības mēdz būt arī vienas spēles ietvaros, piemēram, pagājušā gada Latvijas Kausa fināls, kad, šķietami jau pirmajā puslaikā visu bijām nokārtojuši, bet divi ātri ielaisti vārti otrā puslaika sākumā visu apgrieza ar kājām gaisā. Beigās tomēr mācējām "izraut" uzvaru un pacēlām kausu virs savām galvām. Spēļu laikā esmu iekšā par visiem 100%, un šie pārdzīvojumi nav vārdos aprakstāmi.

Spilgtākie pozitīvie un negatīvie mirkļi futbolā?

Pozitīvā ziņā laikam visspilgtākā būtu RFS eirokausu spēle Ļubļanā, bet negatīvā ziņā būtu grūti kaut ko konkrētu izcelt, tajā pašā laikā, pārnākot mājās pēc zaudētām spēlēm, sieva, paskatoties uz mani, uzreiz jau paziņo, ka ar mani nav vērts šodien nemaz runāt.

"Lielais" futbols. Kam seko līdzi? favorītkomanda, spēlētāji?

Man ir divas favorītkomandas. Jau no Raula, Zidāna un Roberto Karlosa laikiem sekoju līdzi Madrides Real veiksmēm un neveiksmēm, un otra komanda ir Mančestras City, kurai sekoju līdzi tieši spēles stila dēļ. Ja par spēlētājiem, tad noteikti gribētu izcelt Zidānu.

RFS iepriekšējā sezona bija veiksmīga, vai tomēr nē?

Ja vērtējam kopumā, tad tā noteikti bija veiksmīga sezona. Pirms sezonas mērķis bija gan Latvijas Kausa iegūšana, gan Čempiona titula izcīnīšana. Jā, otro mērķi nesasniedzām, bet pirmais tituls kluba vēsturē ir izcīnīts un tas noteikti ir pozitīvi. Ne mazāk svarīgs bija arī sezonas noslēgums. Pēc veiksmīgā sezonas sākuma sekoja neveiksmes tā vidusdaļā, savukārt beigās atkal sniegums uzlabojās un zīmīgu punktu sezonai spēles pēdējās sekundēs pielika Dāvis Ikaunieks, vārtus gūstot ar skaistu sitienu vienā pieskārienā uzreiz no gaisa. Tas bija skaists noslēgums sezonai.

Kādi mērķi un uzstādījumi ir šajā sezonā?

RFS bija, ir un būs klubs ar ambīcijām, un ceļu negriezīs nevienam. Centīsimies cīnīties par visaugstākajām godalgām. Precīzāku mērķu un uzstādījumu paziņošanu gan atstāšu kluba vadības ziņā.

Kam jānotiek, lai varētu teikt, ka šī sezona ir izdevusies?

Pagājušajā gadā mums bija lieliska komanda un atmosfēra tajā. Ja mums izdosies to noturēt, tad es domāju, ka varēsim iedot labu pretspēku, neskatoties uz to, ka Riga FC papildinājumi šajā sezonā ir patiešām iespaidīgi. Vismaz uz papīra, bet futbolā joprojām uzvarētāju noskaidro laukumā, tā kā viss ir iespējams.

Ar ko saistītas lielās izmaiņas sastāvā?

Izmaiņas vairāk vai mazāk saistītas ar to, ka klubs vairāk cenšas orientēties uz gados jaunākiem spēlētājiem, kuri šeit varētu progresēt, un pēcāk būtu iespēja viņus pārdot uz kādu spēcīgāku futbola līgu.

Uz Valmieru devās Jagodinskis, uz Vācijas ceturto līgu devās Girdvainis, uz Rumāniju devās Seto, atpakaļ uz Čehiju Ikaunieks, uz Horvātiju devās Blagojevičs, tāpat prom devies arī Cigaņiks. Pārmaiņu daudz, bet lielākoties šie jau ir nobrieduši futbolisti. Šosezon klubs nedaudz ir mainījis savu kursu, un akcents tiek likts uz gados jaunākiem futbolistiem.

Spilgtākie jaunpienācēji? Kuri varētu būt sezonas līderi aizsardzībā, uzbrukumā, vidējā līnijā?

Man interesants šķiet ukrainis Vitālijs Kvašuks, kurš ir rezultatīvi spēlējis Baltkrievijā, tehnisks un ar ļoti labu kreiso kāju. Domāju, ka viņš varētu piedot kreativitāti uzbrukumā. Tāpat būs interesanti pavērot jauno centra aizsargu Žigu Lipuščeku. Patīkams pārsteigums ir Kučers, kura atdeve treniņos un sniegums spēlēs patiešām pārsteidza. Kalebs ir atgriezies no īres un var redzēt, ka ir jūtami pielicis savā sniegumā. Man pašam ļoti patīk Sedriks Kouadio, un ļoti ceru, ka šī sezona viņam izdosies labāka par iepriekšējo. Protams, nevar nepieminēt arī Šimkoviču, kurš ir līderis gan laukumā, gan ārpus tā. Tāpat arī par Lemajiču nevienam vairs nevajadzētu būt jautājumiem.

Kā notika šķiršanās no Dambrauskas?

…..Jāsaka, ka tas mums nebija nekāds pārsteigums. Jā, nepatīkami, ka tas notiek īsi pirms sezonas sākuma, bet klubs jau arī saprot, ka, tāpat kā spēlētājiem, arī treneriem šādas iespējas var nebūt pārāk bieži. No vienas puses prieks, ka viņš tika pamanīts, bet no otras puses žēl, ka nācās no viņa šķirties. Valdas ir ļoti inteliģents treneris, kurš nemitīgi mācās un attīstās. Arī pārbraucienos un citos brīvākos brīžos varējām novērot, ka Valdas visu laiku ir ar grāmatu rokās. Mēs jau smējāmies, ka būtu interesanti viņu salikt kopā ar Kreipānu, jo arī Valdas zina neiedomājami daudz faktus par teju jebkuru sporta veidu.

Prognozes, izaicinājumi šajā sezonā? Kā izskatās konkurenti?

Maksims Krivuņecs: "Esam nonākuši tādā situācijā, kad TV pārstāvji paši zvana un interesējas par to, vai turpinām strādāt"

Tikko ar RFS izcīnītas bronzas medaļas, viss sakārtots un rit savu gaitu. Kāds velns Tevi dīdīja pamest šo silto vietu?

Visgrūtāk bija atvadīties no tām emocijām, kas Tevi pārņem, kad spēlē Tava komanda. Šīs emocijas ir patiešām spēcīgas, un pagājušajā sezonā tās aizstāja vien Latvijas klubu spēles eirokausos. Manuprāt nebija pareizi apvienot šos divus amatus, neskatoties uz to, ka visus lēmumus, gan par budžetu, gan par kalendāru pieņem klubi, un es tikai palīdzu mūsu divu cilvēku komandai īstenot to, ko klubi ir nolēmuši. Skaidrs, ka man pirms tam nebija pieredzes čempionātu organizēšanā, un tie ir pavisam cita veida pienākumi kā klubā, bet, tā kā man patīk mācīties, tad šeit es saskatīju lielu izaicinājumu. Turklāt iestāšanās Eiropas futbola līgu asociācijā dod iespēju mācīties no vadošo līgu pieredzes. Es redzu daudz iespēju, kur augt, un tas mani motivē turpināt strādāt.

Vai Tev pirms tam bija pilnīgs priekšstats par Virslīgu un darbu tajā? Kādas bija gaidas un realitāte?

Tad, kad es pievienojos Virslīgas valdei, ar RFS Virslīgā bijām jau trešo sezonu, un priekšstats protams bija, bet tajā pašā laikā bija arī tādas nianses, par kurām man bija visai attāla nojausma.

Kāds ir atbildības jomu sadalījums starp Virslīgu, LFF un klubiem?

Visvieglāk saprast un paskaidrot šīs atbildības jomas ir pēc principa, ka tas, kas notiek laukumā, tā ir LFF atbildība. Kā spēlēt, cik bumbām jābūt, cik drīkst būt leģionāru… Par šiem jautājumiem gala vārds pieder federācijai. Virslīga, balstoties uz klubu interesēm, var tikai izteikt savu viedokli vienā vai otrā jautājumā.

Viss pārējais, kas notiek ap spēlēm - organizēšana, raidtiesības, mārketinga pasākumi ir Virslīgas atbildība. Īsāk sakot, mēs nodarbojamies ar komerctiesību jautājumiem. Mums ir svarīgi stāstīt par futbolu, radīt interesi un veidot dialogu ar līdzjutējiem. Veiksmīgi realizējot komerctiesības, mums var pavērties plašākas iespējas realizēt citus projektus, kā piemēram izveidot IT struktūru, kas palīdzētu ievākt un analizēt datus par līdzjutējiem un viņu pieredzi.

Klubu jautājums ir atsevišķu spēļu popularizēšana, līgai ir sava platforma, klubiem sava. Tiesa gan, jāņem vērā, ka klubi ir daļa no līgas, tāpēc to nevar tā vienkārši nodalīt. Tiekoties ar klubu pārstāvjiem mēs pārrunājam arī jautājumus par materiāliem, kādus vajadzētu veidot pirms un pēc spēlēm un prieks, ka klubi konkurē savā starpā arī ārpus laukuma, un šī komunikācija ar līdzjutējiem uzlabojas. Kā jau teicu, šis lomu sadalījums ir visai nosacīts, un redzu, ka nākotnē piemēram biļešu tirdzniecību varētu uzņemties pati līga. Tā varētu būt online platforma, vai aplikācija, kur būtu informācija par līgu un visiem klubiem, būtu spēļu kalendārs un iespēja nopirkt biļeti uz sev interesējošu spēli. Tas gan atvieglotu darbu klubiem, gan palīdzētu ar statistikas uzkrāšanu, un iedotu pievienoto vērtību pašai līgai, ļautu veidot lojalitātes programmas, pārdot suvenīrus utt.

Futbola sabiedrību jau pirmajā sezonā satricināji ar TV raidtiesību nodošanu Best4Sport. Pastāsti par to, kādēļ bija tāds lēmums, vai tas attaisnojās un kādi plāni nākotnei?

Vēlme mainīt un būtībā “salauzt” translāciju tirgu bija viens no maniem pirmajiem lēmumiem. Latvijā nebija tik daudz uzņēmumu, kuri varētu kvalitatīvi nofilmēt visas spēles un Sportacentram bija nosacījums, ka viņu filmētais materiāls jārāda viņu platformā, kas ierobežotu iespējas mums attīstīt savu platformu, celt savu vērtību. Es nepiekritu šādiem nosacījumiem un vienojos par sadarbību ar Best4sport. Skaidrs, ka ieradumu maiņa ir visnotaļ sarežģīts process, un pirmajā sezonā saņēmām gana daudz kritikas. Pats galvenais šajā stāstā ir fakts, ka mums izdevās “salauzt” tirgu. Tagad ir veselīga konkurence, un ir sācies dialogs. Nākamajā sezonā jau strādājām ne tikai ar Best4sport, bet arī ar Sportacentru un LTV7 un tagad esam nonākuši tādā situācijā, kad TV pārstāvji paši zvana un interesējas par to, vai turpinām strādāt.

Vai šajā sezonā kaut kas mainīsies?

Šajā sezonā mēs paliekam pie pagājušās sezonas modeļa un koncentrēsimies uz vienotas sistēmas izveidi spēļu translācijām – grafiskie noformējumi, materiāli pirms un pēc spēlēm. Turpinot Virslīgai attīstīties, ir svarīgi, lai čempionāta popularitāte augtu arī ārpus valsts robežām, tāpēc, iespējams, šosezon būs vēl viena papildus vieta, kur vērot Virslīgu. Tas būs ukraiņu kanāls ar komentāriem krievu valodā, bet tas viss vēl ir pārrunu procesā, jo visas raidtiesības ārpus Latvijas pieder mūsu partneriem.

Vai ir plāns atjaunot studiju pirms/pēc spēlēm?

Tas ir ļoti atkarīgs no finansēm, jo pašlaik visas translāciju izmaksas vēl sedzam paši. Tajā pašā laikā prieks, ka paši TV kanāli izrāda interesi uzlabot produktu, un dot tam papildus vērtību. Tas arī ir tas, kā es to redzu, jo tikai kopā mēs varam sasniegt maksimālo rezultātu.

Nākamajā sezonā sponsora maiņa, jauna identitāte, fantasy līga… Vai tas attaisnoja sevi?

Tuvojoties sponsorēšanas līguma beigām saņēmām trīs piedāvājumus, no kuriem viens bija no iepriekšējā sponsora, un divi jauni, to starpā arī no Optibet. Pēc ilgām pārdomām nosliecāmies par labu tieši Optibet, kas arī noveda pie nepieciešamības radīt jaunu identitāti. Mēs varējām iet ceļu, ka Virslīgas identitāti veidojam uz sponsora pamata, vai tomēr veidot Virslīgas zīmolu. Es esmu ļoti pateicīgs, Optibet, kuri izprata mūsu vēlmi strādāt ilgtermiņā, un veidot pašiem savu zīmolu, kas noteikti attaisnojās, un esmu drošs, ka patiesos šī lēmuma augļus varēsim plūkt pēc pieciem, desmit gadiem.

Savukārt Fantasy līga ir viens no labākajiem instrumentiem, kā palielināt līdzjutēju iesaisti vietējā futbolā. Tas rada papildus interesi par futbolistiem, ļauj palielināt viņu atpazīstamību, rada interesi par notiekošo klubos, un ļauj attīstīt sacensību garu arī līdzjutēju starpā, turklāt vēl ar iespēju nopelnīt vērtīgas balvas. Teju 1200 spēlētāju pirmajā sezonā, manuprāt, ir lielisks rādītājs.

Vai ir, un kādi ir plāni Fantasy līgas attīstībā?

Nākamajā sezonā plānojam nedaudz pilnveidot šo produktu, un ieviest papildus iespēju izvēlēties arī trenerus, kas veicinās treneru atpazīstamību un ļaus nopelnīt arī papildus punktus. Tāpat arī vēlamies aicināt pašiem klubiem izveidot savus lokālos čempionātus, tādējādi noskaidrojot labākos savu līdzjutēju starpā.

Kādi vēl jauninājumi gaidāmi šogad?

Kopumā būtisku izmaiņu šajā sezonā nebūs, un galvenais mērķis ir piestrādāt pie kļūdu skaita samazināšanas. Esam vienojušies ar Dienas medijiem par avīzes partnera piesaisti, tādējādi nosedzot arī šo informācijas lauku. Tas mums radīs papildus spiedienu, jo ļoti būtiski ir laicīgi un pietiekamā apjomā sniegt informāciju mūsu partneriem. Pašlaik strādājam arī pie radio partnera atrašanas, iespējams izdosies palielināt video translāciju nodrošinātāju skaitu, tādējādi papildus piesaistot arī krievvalodīgos līdzjutējus. Iepriekšējās sezonas statistikas dati liecina, ka arī par saturu krievu valodā ir visnotaļ liela interese. Ja izdosies piesaistīt papildus finansējumu, tad ļoti ceru, ka izveidosim arī aplikāciju, kur vienuviet būs pieejama visa skatītājus interesējoša informācija.

Viens no Taviem sapņiem bija Skandināvijas koncepta ieviešana, kad klubu mājas lapas un aplikācijas tiek veidotas pēc vieniem principiem, un ar būtisku jumtorganizācijas atbalstu. Vai šī doma ir atmesta? Cik tālu, tuvu esam no tā?

Šī ideja nav atmesta, bet lai to visu uzbūvētu ir nepieciešama datu bāze. Ja mums būs savs CRM, tad jau pielikt aplikāciju, vai izveidot mājas lapas nebūs sarežģīti. Jārēķinās, ka sākotnējie ieguldījumi būs diezgan lieli, bet nākotnē tas ļaus samazināt izmaksas, un būtiski palielināt līgas vērtību. Es šeit redzu stratēģiski svarīgu iespēju iegūt būtisku izrāvienu. Skandināvijas valstīm to izdevās izdarīt, ceru, ka izdosies arī mums.

Ideālā gadījumā mēs varētu izveidot līgas mājas lapu un visu klubu mājas lapas pēc vieniem principiem un struktūras, kur klubi varētu mainīt krāsas, izmantot, vai neizmantot kādu sadaļu, pievienot jaunumus utt. Tas viss būtu vienotā sistēmā, un uz tās bāzes arī līga varētu piegādāt klubiem aplikāciju. Tas būtiski atslogotu klubus un ļautu viņiem savus resursus novirzīt citās jomās.

Ar klubiem ir panākta vienošanās, ka tiks veidots fonds, kur UEFA naudu saņēmušie klubi desmit procentus no ienākumiem, kas gūti no dalības eirokausos, novirzīs tieši šādu mērķu sasniegšanai – palīdzēt citiem klubiem un Virslīgai kopumā.

Vai Virslīga iesaistās vēl kādu Latvijas futbolam būtisku jautājumu risināšanā?

Jā, bez šaubām. Pašlaik ir parādījusies reāla cerība uzlikt apgaismojumu stadionos, kur notiek Virslīgas spēles. Tas ļautu aizvadīt spēles vakaros pie mākslīgā apgaismojuma, un tas jau būtu pavisam cits produkts. Valsts ir rezervējusi četrus miljonus EUR katru gadu sporta infrastruktūras attīstībai. Pašlaik norit sarunas par šīs programmas izmantošanu pašvaldības infrastruktūras objektu uzlabošanai. Ja viss izdosies, kā iecerēts, tad ir pavisam reāli taustāmu labumu just jau šajā sezonā.

Tev ļoti tuvs lauciņš ir statistika. Kāda situācija ir pašlaik? Kas gaidāms tuvākā nākotnē?

Šajā lauciņā nekādas būtiskas izmaiņas nav plānotas. Mēs turpināsim sadarbību ar Instat, kas piegādās pilnas atskaites klubiem, tāpat būs arī “Match center”, kur dienu pēc spēles būs pieejama apkopota statistika, un, sadarbībā ar Genius sports, būs iespēja sekot būtiskākajiem statistikas rādītājiem arī spēles gaitā. Šeit diezgan būtiska būs spēja nodrošināt statistikas kvalitāti, kas tiešā veidā korelē ar piegādātā videomateriāla kvalitāti.

Kāda ir situācija ar Virslīgas finansēm? Atbalstītājiem?

Pats galvenais, ka mums ir atbalstītāji. Pašlaik gan mums ir ģenerālsponsors un vairāki tehniskie atbalstītāji, un atbalstītāji, kas nodrošina balvas labākajiem spēlētājiem, treneriem un Fantasy spēles uzvarētājiem. Es ceru, ka ar nākamo ciklu (2021. gada sezonu) mēs būsim vēl interesantāks un pievilcīgāks produkts, tādējādi ļaujot piesaistīt papildus sponsorus.

Kāda ir sadarbība ar LFF?

Esam parakstījuši ilgtermiņa līgumu un pēdējā laikā mums ir izveidojies ļoti labs dialogs ar federāciju. Mēs atbalstām viens otru, un ceram uzlabot un labāk koordinēt dažādas aktivitātes. Pašlaik varam apsēsties pie viena galda un izrunāt visus sasāpējušos jautājumus, federācija izprot mūsu vajadzības, un, gribētos domāt, ka mēs izprotam viņējās. Piemēram, pagājušajā sezonā LFF mums ļoti palīdzēja ar tiesnešu izmaksu segšanu, kas atslogoja mūsu budžetu, ļaujot piesaistīt arī LTV7, un visādi citādi uzlabot mūsu darbību. Patiess prieks, ka LFF novērtē un tic mums.

Ko Virslīgai nozīmē līgas paplašināšana par vienu komandu?

Pirmkārt tas ir papildus darbs. Mums joprojām ir tikai divi algoti darbinieki, no kuriem vienam tas ir pusslodzes darbs. Divu gadu laikā spēļu skaits ir palielinājies no 128 līdz 180 un visās spēlēs jārisina organizatoriskie jautājumi, jānodrošina baneri utt.. Tas prasa daudz resursus.

Tajā pašā laikā man ir liels prieks, ka Virslīga ir kļuvusi par pilnvērtīgu Latvijas čempionātu, un ir pārstāvētas teju visas lielākās pilsētas. Tas veicina lokālo tūrismu, attīsta lokālpatriotismu un veicina futbola attīstību.

Virslīgas kalendārs, spēles darba dienās, cik daudz to ietekmē TV, starptautisko partneru apsvērumi?

Teju visus ienākumus, ko ģenerējam, mēs novirzām spēļu producēšanai un saprotams, ka mums ir zināmi nosacījumi, kā piemēram 40% spēļu ir jābūt darba dienās. Tā gan nav lielākā problēma. Mums ir 36 kārtas un astoņas pilsētas, mums vēl ir Latvijas Kauss un klubu dalība eirokausos, starp spēlēm jānodrošina trīs dienu atpūtu, jāparedz rezerves dienas… Nav viegli. Jāskatās, kā efektīvāk visu izveidot un menedžēt. Ļoti svarīgu lomu spēlē arī infrastruktūras neesamība (apgaismojuma trūkums), kas nozīmē, ka spēles jābeidz pusotru stundu pirms saulrieta. Sastādot kalendāru, mūsu mērķis bija radīt iespēju redzēt pēc iespējas vairāk spēļu. Atsevišķos gadījumos arī televīzijas nedaudz ietekmē spēļu sākumu laikus, bet tā kā līgas vērtība aug, tad šādu problēmu ir arvien mazāk.

Kā viens no risinājumiem būtu paildzināt sezonu, un spēlēt arī pēc novembra izlašu loga. Pašlaik to nevēlamies darīt, bet, kad tiks izveidots trešais eirokausu līmenis, iespējams, mums nāksies to darīt, jo tur pamatturnīra spēles paredzētas vēl decembra beigās.

Kāda ir lielākā intriga šajā sezonā?

No līgas un atbalstītāju viedokļa būtu labi, ja čempiona tituls mainītu savu īpašnieku, bet galvenais, lai nav izteikta dominance, vai pastarīšu. Patīkami, ka pagājušajā sezonā arī Metta, vai Daugavpils varēja apspēlēt jebkuru komandu, un, lai kur Tu dotos, neviens nevarēja būt drošs par trīs punktiem turnīra tabulā. Gribētos arī, lai turnīra pēdējās kārtās izšķirtos gan čempiona tituls, gan medaļas.

Klīst baumas par visnotaļ krāšņu atklāšanas spēli. Tā ir taisnība?

Es nevaru vēl skaidri pateikt, kas būs un kas nebūs, jo tas vēl ir procesā, bet jā, ir vēlme sarūpēt kaut ko papildus, lai radīt svētku sajūtu sabraukušajiem līdzjutējiem, tāpēc arī izdalījām šo spēli atsevišķā dienā. Tātad 13. marts, Optibet futbola Virslīgas 2020. gada sezonas atklāšanas spēle starp FK Valmiera un Riga FC. Visi tiek laipni aicināti spēli noraudzīties klātienē!

Maksims Krivuņecs – nākotnes plāni, mērķi, uzdevumi?

Pašlaik es noteikti palieku Virslīgā. Plānoju startēt arī LFF valdes vēlēšanās, kur vēlos palīdzēt ar savu stratēģisko vīziju. Nākotnē ir plāns vairāk iesaistīties arī procesos Eiropas futbola līgu asociācijā, un iegūto starptautisko pieredzi nodot vietējai līgai, veidojot sadarbību ar federāciju. Šajā lauciņā vēl ir daudz kas darāms.

Ilvars Koscinkevičs: "Es nefanoju par komandām, es fanoju par futbolu!"

- Kā sākās Tavs futbola ceļš?

- Ar bumbas spārdīšanu pagalmā. Es uzaugu netālu no Gaiziņkalna mazā ciematā ar 160 iedzīvotājiem. Atceros, ka mums vienmēr bija problēmas ar bumbām. Kaimiņam bija saplīsusi basketbola bumba, no kuras izņēmām ārā pūsli, un spārdīju to. Laukos bērnu nav daudz, un liela daļa laika pagāja vienam pašam spārdot bumbu pret saimniecības ēkas gāzbetona sienu.

Es mācījos Kusas pamatskolā, kur mums bija ļoti sportiska klase, ar kuru startējām arī Latvijas skolu futbola čempionātā. Mēs izmantojām katru brīvu brīdi, lai dzenātu bumbu, pat nedodot iespēju skolas laukumā izaugt zālei. Tagad tā tur visai braši aug... Vēlāk, kad jau strādāju LFF, mūsu sīkstumu atcerējās un atzīmēja arī Dainis Kazakevičs, pret kura vadīto Violu reiz nospēlējām 1-1. Kā ēnas pusi varu minēt, ka mums nebija īstu futbola treniņu. Mēs visu laiku tikai spēlējām futbolu, tāpēc tagad, vērojot sešgadniekus, varu teikt, ka viņiem ir labāka tehnika, nekā man trīsdesmit piecos gados.

Pirmais lielais turnīrs, ko atceros, bija Euro 1996 vienpadsmit gadu vecumā, kad cītīgi veicu visu spēļu pierakstus un īpaši sekoju līdzi Vācijas izlasei. Tad arī sākās tāda apzināta futbola mīlestība.

- Pastāsti par savu futbolista karjeru, sasniegumiem futbolā, spilgtāko spēle, mirkli!

- Manu ceļu futbolā noteikti var saukt par amatieru futbola karjeru. Es ar lielu godu un prieku spēlēju Latvijas čempionāta 2. līgā. Kā īpašu pagodinājumu uztveru iespēju arī spēlēt Latvijas kausa izcīņā, kur arī pagājušajā sezonā ar FK Alberts tikām visnotaļ tālu. Es kā amatieris šādu iespēju spēlēt Celtnieka stadionā Daugavpilī, Latvijas Universitātes stadionā, arī Valmierā un Skonto stadionā Rīgā, kur bija iespēja tikties ar Artūru Karašausku, Kristapu Blanku, Vladislavu Gutkovski un citiem, uztveru kā svētkus.

Kad aizgāju mācīties uz Madonas Valsts ģimnāziju, trīs gadus nospēlēju Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolā, izcīnot arī pirmo lielo medaļu - bronzu Ziemeļaustrumu zonas jaunatnes čempionātā. Vēlāk, kad pārcēlos uz Rīgu, tad viens no madoniešiem Intars Grabovskis mani 2008. gadā uzaicināja uz FK Alberts, ar kuru arī piedzīvoju vienu no spilgtākajiem momentiem savā amatiera karjerā, uzvarot Latvijas čempionāta 2. līgas Vidzemes zonā. Bija laiks, kad bija varianti spēlēt 1. līgā, bet apzinoties savu varēšanu un iespējas, un galvenokārt – savu mīlestību attiecībā uz FK Alberts – izvēlējos palikt 2. līgā.

- Vari izcelt arī kādu spēli?

- Kā īpaši izceļamu noteikti varu atzīmēt spēli 2008. gadā Carnikavā pret Ādažiem, kad nodrošinājām titulu. Atceros, kā rezultatīvi piespēlēju Edgaram Strautmanim, kurš no soda laukuma robežas neatvairāmi sita bumbu vārtos.

Spilgti atceros arī spēli pret Skonto, kur man bija izgājiens viens pret vienu ar Dmitriju Grigorjevu. Viņš manu sitienu atvairīja, bet pirmais pie bumbas tika komandas biedrs, kurš panāca 1-2. Mēs bijām pirmā amatieru 2. līgas komanda, kuru Skonto «nesasita» ar vairāk nekā desmit vārtu starpību un turklāt – guvām vārtus. Jā, mēs zaudējām ar 1-8, un tāds rezultāts FK Alberts nekad neapmierinās, bet tādas spēles, lai arī rezultāts arvien ir galvenais, futbola amatieriem ir arī svētki.

Man ļoti spilgta bija arī spēle iepriekšējā sezonā pret Valmieras komandu 2. līgā, kur man pirmo reizi FK Alberts rindās tika uzticēts kapteiņa apsējs. Man izdevās gūt vārtus un ilgi rezultāts bija 1-1, taču mača beigās Alvis Dubovs ar filigrānu gājienu izrāva Valmierai uzvaru, bet dažas minūtes vēlāk es pirmo reizi mūžā nopelnīju sarkano kartīti. Biju šokā, jo, manuprāt, tas bija normāls izklupiens, kādus veicu katrā spēlē, taču tiesnesis domāja citādi. Tā nu es iegāzu komandu, kurai, mazākumā spēlējot, vairs neizdevās atspēlēties.

- FK Alberts komandā valdot īpaši noteikumi. Pastāsti nedaudz par tiem?

- Pirmais un galvenais noteikums ir attieksme. Ja Tu gribi spēlēt, tad Tu regulāri apmeklē treniņus un atdod sevi ikkatrā treniņā un spēlē. Ja sāc izlaist treniņus, tad sākumā Tu nespēlē, bet vēlāk droši vien vairs nebūsi komandā. Tāpat arī augstu godājam latviskās vērtības. Nav jau tā, ka tur nav spēlējis neviens cittautietis, bet viņam noteikti ir jāciena latviskās vērtības. Viens no komandas sākotnējiem mērķiem arī bija parādīt, ka latvieši arī prot spēlēt futbolu.

Albertā vienmēr ir bijušas spilgtas personības, kuras arī ir noturējušas šo komandu pie dzīvības un saglabājušas dvēseli. Ilgus gadus komandas kapteinis bija žurnālists Kristians Girvičs, vēlāk – Intars Grabovskis, kurš ir kluba sirds, veicot visas organizatoriskās lietas. To pašu var teikt arī par Kristapu Lešinski un pārējiem. Būtu taisnīgāk, ja uzskaitītu visu komandu, jo katrs dod savu pienesumu. Pie mums ir spēlējis arī Aleksandrs Čekulajevs, kurš ir uzstādījis Igaunijas čempionāta rezultativitātes rekordu, vienā sezonā gūstot 46 vārtus.

- Kāpēc žurnālistika? Kā veidojās Tava karjera tajā?

- Žurnālista karjeru veicināja nepiepildītais sapnis par sportista karjeru. Sākotnēji gribēju mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā, vēlāk – Latvijas Sporta pedagoģijas augstskolā un kļūt par profesionālu sportistu, bet smaga trauma neļāva veselu gadu trenēties. Tas viss arī pārvilka strīpu maniem sapņiem. Tajā laikā mana sporta skolotāja Ināra Staudža palūdza uzrakstīt par mūsu sporta komandu. Tā uzrakstīju vienu, otru reizi, un man iepatikās. Jau vienpadsmitajā klasē man bija skaidrs, ka vēlos kļūt par sporta žurnālistu. Iestājos Latvijas Universitātē, biju praksē laikrakstā Diena, rakstot par visdažādākajām sadzīves lietām. Turpināju Baltic News Service ziņu aģentūrā, kur nostrādāju pusotru gadu. Vēlāk pieteicos un uzvarēju konkursā uz piektā sporta žurnālista vietu laikrakstā Diena, tiekot kolektīvā līdzās tādiem vīriem kā Arturs Vaiders, Guntis Keisels, Māris Zembergs un Ivo Jirgens. Dienā nostrādāju četrus gadus, un pēc trešā aicinājuma 2010. gadā pievienojos Sporta Avīzes kolektīvam, tur nostrādājot sešus gadus. Lieki teikt, ka mana galvenā tēma bija futbols.

- Kā nokļuvi LFF?

- Tolaik aiz muguras jau bija bagātīgi gadi futbola žurnālistikā. Acīmredzot LFF vadība bija pamanījusi gan manus profesionālos standartus, gan šīs spēles mīlestību. Kad mani uzrunāja, piedāvājumu apsvēru apmēram trīs mēnešus, jo žurnālistika ir kaut kas viens, bet rūpēties par organizācijas komunikāciju – jau pavisam kas cits. Tie bija trīs fantastiski gadi!

- Kādam būtu jābūt labam futbola žurnālistam?

- Primāri ir jāsaglabā visi žurnālistikas pamatprincipi – godīgums, precizitāte, profesionālisms, apstrādājot materiālus un uzklausot dažādu pušu viedokļus. Noteikti jāpiemīt empātijai. Skaļi virsraksti ne vienmēr ir pareizais risinājums. Jāsaprot kopaina un ko Tu ar to vēlies panākt. Tev ir jābūt labā kontaktā ar spēlētājiem, bet tajā pašā laikā nedrīksti pazaudēt objektīvismu un spēju būt kritiskam.

- Cik ļoti svarīgi žurnālistam pārzināt taktiskās nianses?

- Tā noteikti ir liela pievienotā vērtība, jo Tu vienkārši labāk saproti, kas tikko notika laukumā.

- Pastāsti par darbu federācijā!

- Tas bija nemitīgs izaicinājumu pilns skrējiens, kurā Tev ir iespēja būt tajā, ko mīli – futbolā. Labs piemērs ir valstsvienības spēles nedēļa, kad liela daļa LFF darbinieku burtiski dzīvo stadionā, risinot dažādus ar spēli saistītus jautājumus. Stadionā jau esi no rīta, bet ārā labākajā gadījumā tiec ap pusnakti. Spēles dienā – pat divos, trijos naktī. Patiesībā, strādājot kā spēļu organizatoram, Tu redzi tikai mazu daļu no pašas spēles, jo, lai cik cītīgi arī Tu būtu gatavojies, vienmēr var notikt un notiks kaut kas neparedzēts. Piemēram, kāds žurnālists būs aizmirsis pieteikt akreditāciju, citam vēl kāda ķibele. Pirms spēles pērn jūnijā pret Izraēlu bijām sarunājuši Valsts asinsdonoru centru (VADC), ka viņi atbrauks, un būs iespēja nodot asinis. Turklāt donori uz spēli saņems biļetes bez maksas. Pāris stundas pirms spēles saņēmu zvanu, ka VADC tomēr nevarēs ierasties, jo karstajā dienā mašīnām bija pārkarsuši dzinēji. Tajā brīdī tas ir kā sniegs uz galvas. Kur skriet? Ko meklēt? Beigās sarunājām vienkārši VADC busiņu, pie kura stāvēju arī es, dodot biļetes tiem, kuri vēlējās nodot asinis, un skaidrojot, kāpēc nebūs šādas iespējas, jo bija arī tādi, kuriem vakaram bija citi plāni un viņi vēlējās tikai ziedot.

- Kāpēc šķīries no LFF?

- Mans viedoklis par to, kādam turpmāk būtu jābūt Komunikācijas nodaļas darbam, būtiski atšķīrās no vadības redzējuma, tāpēc mans atlūgums bija loģisks turpinājums. Tas bija ilgstoši apsvērts un noteikti ne viegls lēmums. Es nevaru darīt darbu, ja tas nav saskaņā ar manu pārliecību un profesionālo redzējumu. Jebkurā gadījumā laiku LFF savā dzīvē vērtēju ar lielu plusa zīmi. Tā bija izcila dzīves un profesionālā pieredze. UEFA un FIFA investīcijas futbola izaugsmē ir fantastiskas, un šeit es nerunāju tikai par naudu. Es centos darīt visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu Latvijas futbolam. Piemēram, izveidoju labdarības tūres Futbols dāvina, kuras ietvaros dāvinājām futbola bučus, formas, bumbas utt. Jā, bija lietas, kuras man neizdevās vai nepaguvu paveikt, taču vienā ziņā gan mans prāts ir mierīgs – es šim darbam atdevu sevi pilnībā, nereti darba dienu sākot pusseptiņos no rīta, bet no biroja izejot ap diviem naktī. Man šis darbs tik ļoti patika, ka bieži vien nemaz nevēlējos iet prom no biroja.

- Kāda ir Tava dzīve pēc LFF?

- Lielu pārdomu pilna. Futbols man noteikti nav apnicis, joprojām esmu gatavs mācīties, tāpēc pašlaik izglītojos trenera lauciņā, ko savā ziņā uzskatu pat par pienākumu, lai kaut reizi dzīvē spētu dot jēgpilnu padomu arī saviem bērniem, kas abi nodarbojas ar šo spēli. Jau tad, kad vēl strādāju LFF, ļoti gribēju mācīties C-LFF kursos, taču lielā darba apjoma dēļ to neizdevās realizēt.

- Esi pievērsies trenera darbam. Pastāsti par to, un klubu, kurā darbojies!

- Pagaidām tās nav darba attiecības, – tas ir mācīšanās process, taču neslēpšu, ka tas mani ļoti aizrauj. Pašlaik esmu trenera asistents, palīdzu treneriem organizēt pašu treniņprocesu, kas, strādājot ar tik maziem bērniem, ir diezgan liels izaicinājums. Mans pienākums ir šo mazo ķiparu pirmo pieredzi futbolā padarīt pēc iespējas patīkamāku. Futbola Parks Academy ir salīdzinoši jauns klubs, kam šogad aprit pieci gadi. Kluba prezidents ir Kristaps Slaidiņš, kurš mīl futbolu tikpat traki kā es. Viņš ir darbojies gan Rīgas klubā Skonto, gan Mettā, ar laiku saprotot, ka vēlas veidot ko savu. Manuprāt, Futbola Parks Academy ir klubs ar ļoti lielu potenciālu. Pie mums darbojas vienpadsmit cilvēki – treneri, treneru asistenti, cilvēki, kas organizē procesus klubā. Nupat klāt nāca arī fiziskās sagatavotības treneris. Klubā trenējas ap 250 bērnu, un to skaits nemitīgi aug. Treneri ir jauni un perspektīvi, vairāki no viņiem – arī tehniski ļoti spēcīgi. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, ar ļoti labām cilvēciskajām īpašībām, kas klubā nodrošina ļoti pozitīvu atmosfēru un kvalitatīvu darba procesu.

- Kur trenējas Tavi bērni?

- Es kā Alberta cilvēks jau bija nolēmis sūtīt savu puiku uz JDFS Alberts. Iļģuciemā, netālu no mājām, vasarā gājām uz laukumu uzspēlēt bumbu, bet visu laiku tas bija aizņemts, jo tur trenējās Futbola Parks Academy. Vienā reizē piedāvāju dēlam pamēģināt, un puika tā aizrāvās, ka aizgāja uz pirmo treniņu un pat neatskatījās. Vērojot treniņus, mani aizrāva tas, kā tie tiek vadīti un cik priecīgi ir bērni. Vēlāk tur sāka trenēties arī meita. Satiekot Kristapu Slaidiņu un viņam uzzinot, ka grasos mācīties treneru kursos, piedāvāja iesaistīties. Tas gan nebija pirmais brīdis, kad man radās reāla interese par trenera darbu un izglītošanos šajā virzienā. Taisnību sakot, jau pirms vairākiem gadiem apsvēru domu mācīties treneru kursos, lai labāk izprastu taktiskās nianses, kas palīdzētu spēļu komentēšanā. Daudz skatījos YouTube rullīšus, abonēju World Soccer žurnālu, kur bija raksti arī par taktiku, bet tas nav gluži tas, kas reālas mācības.

- Man ir radies priekšstats, ka Tu esi viens no patriotiski noskaņotākajiem futbola cilvēkiem Latvijā. Kur tam «aug kājas»?

- Man ļoti spilgti atmiņā palicis stāsts par manu vectēvu, kuru vienā no pēdējām Otrā pasaules kara dienām sašāva galvā, un viņš kļuva par invalīdu. Es viņu tā arī nesatiku... Arī tāpēc man vēstures tēma ir ļoti tuva – lasu grāmatas par vēsturi, par Latvija okupāciju. Par futbola mīlestību ir cits stāsts, jo, lai arī manā ģimenē dažādos laikos cieņā bijuši dažādi sporta veidi – svarcelšana, skriešana, basketbols, slēpošana, taču neviens īsti nav bijis dulls uz futbolu. No otras puses, ja patīk sports, tad iespējamība, ka tas būs futbols, ir ļoti liela. Raimonds Pauls, Andris Bulis, Zigfrīds Muktupāvels… Lai kurā jomā viņi būtu sasnieguši lielas lietas, viņiem visiem patīk futbols. Futbolam piemīt kaut kas īpašs, tas ir kā magnēts. Desmit gadu vecumā no kaimiņa izprasīju veco zivju tīklu, lai varētu izveidot vārtus, ar skaidām iezīmēju laukumu, un viens pats caurām dienām skraidīju no vienas puses uz otru.

- Esi piedalījies arī vairāku grāmatu radīšanā. Pastāsti par tām un, jo īpaši, par savu jaunāko veikumu – grāmatu DurVis?

- Grāmatas man allaž paticis lasīt. Skolā biju apzinīgs obligātās literatūras lasītājs, kas nereti iedzina izmisumā vietējos bibliotekārus, kad uzstājīgi vēlējos iegūt visas sarakstā norādītās grāmatas. Vēlāk, kad mācījos LU, pasniedzējas un vēsturnieces Vitas Zelčas, kura arī bija pozitīvi apmāta ar grāmatām, iedvesmots, piedalījos projektā Domino 3, kur rakstīju par ASK Rīga un TTT Rīga basketbola komandu atspoguļojumu piecdesmito un sešdesmito gadu presē. Tam sekoja projekts Zīmes, kur rakstījām par 1905. gada revolūcijas piemiņas vietām Madonas pusē. Ar publikāciju piedalījos arī grāmatas par Londonas olimpiskajām spēlēm tapšanā, bet 2016. gadā man uzticēja Latvijas futbola gadagrāmatas veidošanu. Tās redaktors biju arī 2017. gadā, bet 2018. gadā tā par lielu nožēlu netika izdota. Toties tagad tā ir atpakaļ – šobrīd manā vadībā top 2019. gada gadagrāmata. Ceru, ka šī tradīcija turpināsies.

Kopš pamatskolas esmu rakstījis dzejpārdomas. Nolēmu, ka man tās vajadzētu apkopot, bet, lai piešķirtu tam papildus vērtību, meklēju stāstu, kam ar šo grāmatu varētu palīdzēt. Nejauši uzdūros video sižetam par Rūdolfu Pogodu, kuru astoņu gadu vecumā notrieca uz gājēju pārejas. Nebija šaubu, ka viņš ir īstais, jo pats kādreiz trenējās SK Super Nova, un joprojām vēlas spēlēt futbolu. Nolēmu, ka visus ienākumus par grāmatu novirzīšu viņa ārstēšanai. Meklēju izdevēju, kurš neprasītu procentus par pārdoto un grāmatnīca Jānis Roze bija ļoti atsaucīga. Paldies Aināram Rozem, kurš tik ļoti nāca pretī un paīdzēja šo ideju realizēt. Grāmata šajā visā stāstā ir kā dāvana, kā pateicība ikvienam, kurš ziedo Rūdolfam.

- Kāds ir Rūdolfa progress?

- Progress ir fantastisks! Salīdzinoši nesen biju pie viņa ciemos Saulkrastos. Staigājot gar jūru, mamma man stāstīja, ka šī ir pirmā reize, kad, ejot pa kāpnēm, viņa viņam vairs nestāv blakus. Viņai vairs nav nemitīgi jābaidās, ka puisi varētu nokrist. Rūdolfam ir nepieciešama salīdzinoši specifiska rehabilitācija, un tuvākā vieta, kur to var saņemt, ir Slovākija. Rūdolfs tur ir bijis divas reizes, un tieši pēc šīm trīs nedēļām viņā vērojams ārkārtīgi straujš progress.

Man ir patiess prieks, ka cilvēki ir tik atsaucīgi, ka pērk grāmatas, ka ņem šīs grāmatas un tirgo arī citos pasākumos. Kopā esam saziedojuši jau vairāk nekā 2500 eiro un tonnām kilogramu labu domu!

- Cik izmaksāja grāmatas iespiešana?

- Nedaudz vairāk par pusotru tūkstoti eiro, to izdodot 500 eksemplāros. Kopējās projekta izmaksas bijušas virs 2000 eiro, ietverot arī DurVis prezentācijas pasākumu, uz kuru ielūdzu 80 cilvēkus un ieradās 73 personas! Protams, vienmēr jau var vienkārši noziedot 2500 eiro un likties mierā, bet es vēlējos radīt stāstu, kas veicinātu papildu rezonansi sabiedrībā, palielinot iespēju, ka kāds, kuram šajā dzīvē varbūt ir veicies vairāk, noziedotu vēl lielāku summu, palīdzot vēl vairāk.

- Viena no Tavām aizraušanām ir futbola spēļu komentēšanai!

- Jā, tāds feins vaļasprieks. Pirmo spēli nokomentēju 2008. gadā. Tajā laikā strādāju laikrakstā Diena un TV3 sporta cilvēks Toms Circenis mani uzrunāja, aicinot nokomentēt FK Rīga spēli pret Islandes Fylkir. Bija plānots, ka būsim divi komentētāji, taču beigās otrs tā arī netika atrasts un es, lapām apkrāvies, devos uz Liepāju. Pēc spēles jautājot par to, kā bija, Toms atbildēja: «Otrais puslaiks bija labāks par pirmo.» Abi pasmējāmies, un gada beigās saņēmu uzaicinājumu pamēģināt sevi tobrīd izveidotajā sporta kanālā Viasat Sport Baltic kanālā, kur pirmās spēles komentēju kopā ar Anatoliju Kreipānu. Toreiz kanālam bija tiesības translēt Vācijas Bundeslīgu, Anglijas Championship un Francijas League 1. Man kā jaunākajam palika tā, kuru neviens neizvēlējās – Francija. Sākumā tas mani uztrauca – sarežģīti uzvārdi, komandas pilnas ar melnādainajiem spēlētājiem, kurās vismaz desmit no viņiem izskatījās pēc dvīņu brāļiem. Man paveicās, ka kursa biedrene tajā laikā bija Francijā, aizsūtīju viņai visu komandu sastāvus, lai iztulko. Paldies Mārai par izpalīdzēšanu.

- Kurš ir Tavs elks komentēšanā?

- Kā sporta komentētājs Latvijā vienmēr visvairāk ir paticis Madars Bergmanis. Vēl mazs būdams ar aizrautību skatījos viņa komentētās basketbola spēles. Noteikti jāatzīmē Anatolijs Kreipāns, kurš ir kā labs piemērs tam, kā ir jāgatavojas spēlēm. Es joprojām nesaprotu, kā viņš spēj aptvert tik daudz sporta veidus, jo tas apjoms ir milzīgs.

- Cik ilgi Tu gatavojies spēlēm?

- Standarts ir trīs, četras stundas, taču karjeras sākumposmā tās bija astoņas deviņas stundas katrai spēlei. Nepietiek ar to, ka Tu zini spēlētājus. Situācija nemitīgi mainās, jāspēj izsekot līdzi. Pēkšņi izrādās, ka treniņos kāds sakāvies, te kāds ir savainojies, vai treneris kaut ko ir pateicis, bet otrs – atbildējis. Tas ir nemitīgs process. Man bija periods, kad skatījos krietni vairāk nekā desmit spēles nedēļā.

Spilgti atmiņā palicis kuriozs, kad Francijas čempionāta spēles laikā mums studijas antenā iespēra zibens. Visur Latvijā spēli rādīja, man – nē, bet man taču bija jākomentē! Tas, šķiet, bija 2009. gadā, kad livescore.com un citas mājaslapas vēl nebija tik labi attīstītas. Trīspadsmit minūtes es komentēju spēli, neko neredzot. Kā par spīti, tajā laikā arī tika gūti vārti. Kad pamanīju vārtu gūšanas faktu livescore.com, sāku stāstu par viņa rekordiem. It kā nekādas sliktās atsauksmes nesaņēmu, bet tagad, atskatoties uz to video, noteikti pietiktu materiāla veselai komēdijai.

- Mēs visi labi zinām Kreipāna spārnoto teicienu par zālīti. Vai Tev arī kāds ir gadījies?

- Ik pa laikam kaut kas ir gadījies, ka esmu izšāvis tādu frāzi, ko sapratuši vien pāris cilvēki Latvijā, un viņi tad smejas vēderu turēdami. Ja runājam par gatavošanos spēlēm, es uzskatu, ka komentētājam nav tiesību skatītājam piedāvāt sliktu produktu. Skatītājs ir par to samaksājis, bet komentētājam ir pienākums atdot sevi visu, lai šo produktu padarītu skatītājam baudāmu.

- Kura ir spilgtākā spēle kā komentētājam?

- Pēdējās UEFA Čempionu līgas sezonas bijušas viena par otru trakākas. Liels izaicinājums bija Euro 2012 finālturnīrā, kad negaisa dēļ viena no spēlēm sākās aptuveni pusstundu vēlāk. Tu esi sagatavojies un izstrādājis kompozīciju, bet pēc trīsdesmit minūtēm jau viss ir izstāstīts un spēle pat vēl nav sākusies. Turklāt – Tu nevari zināt, vai tā vispār sāksies...

- Tev labāk paticis komentēt vienam vai tomēr – pārī?

- Gan, gan. Tās ir divas pasaules. Man patīk piesātināta translācija. Man parasti nav bijis problēmu noturēt augstu intensitāti un jācer arī interesi deviņdesmit minūšu garumā. Tikmēr, strādājot divatā, komentētāji var nodrošināt profesionālāku sniegumu, ir vieglāk kaut ko nepalaist garām.

- Laikam jau lieki prasīt, kura ir Tava favorītlīga?

- Man kā skatītājam vissimpātiskākā ir Anglijas Premjerlīga. Man patīk, kā savā starpā sitas Brighton&Hove Albion ar Crystal Palace vai Watford ar Bournemouth. Bet, ja runājam tā plašāk, tad es vienkārši mīlu futbolu. Ja man būtu laiks, labprāt regulāri apmeklētu arī Latvijas čempionāta 2. līgas spēles.

- Kurš ir Tavs iecienītākais klubs un spēlētāji?

- Manuprāt, visu laiku izcilākais spēlētājs ir Mesi. Tas, ka viņš ir izdarījis, ir prātam neaptverami. Ja runājam par manu top 3, tad tie būtu Mesi, Čavi Ernandess un Stīvens Džerārds. Bērnībā mana absolūtā favorīte bija Vācijas izlase ar Jirgenu Klinsmanu priekšgalā.

Teikšu godīgi, es nefanoju par komandām, es fanoju par futbolu! Bet – ja man tomēr ir jāatbild uz jautājumu par komandām, tad manas iecienītākās ir divas – Latvijas valstsvienība un FK Alberts.

- Tev sanāk pasekot arī Virslīgai? Ir kāda komanda, kura šķiet tuvāka nekā citas?

- Kopš 2003. gadā pārcēlos uz Rīgu, es visu laiku esmu sekojis līdzi Virslīgai. Pagājušajā sezonā gan vairāk sanāca vērot spēles televīzijā, bet tas saistīts ar ģimeni un iespējām atrasties vairākās vietās vienlaikus. Iecienītākās Virslīgas komandas man nav, jo teju ikkatrā komandā ir paziņas, ar kurām varu pēc spēles sazvanīties un izrunāt kādu epizodi.

- Ko gaidi no šīs sezonas?

- Es nepacietību gaidu gan Virslīgu, gan Eirokausus. Pērn mūsu klubi radīja patiešām labu sniegumu un arī – intrigu. Ceru, ka arī šogad tiksim tālu. Agris Suveizda Latvijas futbola gadagrāmatai uzrakstījis lielisku un visaptverošu rakstu par Latvijas klubiem Eirokausos – pagājušajā sezonā mums izdevās labot vairākus iespaidīgus rekordus. Ceru, ka kādreiz Latvijā mainīsies domāšana un izpratne par šo spēli, un sāksim apmeklēt futbolu, lai skatītos futbolu, nevis nāksim tikai tad, kad būs žilbinoši starptautiski panākumi.

Olafs Pulks: "Mums joprojām ir ļoti svarīgi ļaut saviem puišiem attīstīties"

Futbols. Ko tas Jums nozīmē?

Man vienmēr ir paticis spēlēt futbolu un tam vienmēr ir bijusi būtiska loma manā dzīvē. Augstā līmenī spēlējis gan es neesmu, bet zēna gados, ja vien nebija ziema, kad spēlējām hokeju, visu brīvo laiku pavadījām ārā dzenājot bumbu. Tāpat arī skolas laikā mīļākās fizkultūras stundas bija, kad nu jau aizsaulē esošais skolotājs, nāca un, ne vienu vārdu nesakot, pasvieda bumbu, ļaujot spēlēt futbolu visas stundas garumā. Nu jau divpadsmito gadu esmu JDFS Alberts valdes priekšsēdētājs, un futbolā esmu iesaistīts ne tikai kā skatītājs, bet arī kā organizators.

Kurā skolā mācījāties? Vai sanāca uzspēlēt arī pret kādu sabiedrībā pazīstamu personu?

Toreiz tā bija Rīgas 5. vidusskola, tagadējā Rīgas Valsts vācu ģimnāzija, kur spēlējām uz melna zemes pleķa. Skolai paplašinoties laukuma vietā uzbūvēja piebūvi. Skolas laikā šķiet, ka ar sabiedrībā plaši zināmiem ļaudīm nespēlēju, bet Saeimas futbola komandā ir sanācis spēlēt ar Mihailu Zemļinski, un tās spēles vienmēr ir īpašas. Pludmalē vairākus gadus spēlēju futbolu kopā ar Ernestu Gulbi, un varu apgalvot, ka viņš jau puika būdams, bija ļoti talantīgs visos sporta veidos, kur jāspēlē ar bumbu.

Interesanti, ka katra jūnija pirmajā sestdienā mūsu izlaiduma klase un klase, kas beidza divus gadus iepriekš, savācas un uzspēlē draudzības spēli, cīnoties par zelta kastes kausu. Tā ir seno laiku zelta krāsā nokrāsota alumīnija pudeļu kaste, protams, aizpildīta ar alu. Šogad apritēs šīs tradīcijas četrdesmitā gadadiena. Ir jau nedaudz skumji, ka no šīs tradīcijas aizsācējiem pagājušajā gadā piedalījās tikai viens cilvēks, un tagad jau, lai nodrošinātu kvorumu, aicinām arī savus dēlus un paziņas.

Jūs lepojaties ar to, ka esat aktīvs basketbola spēlētājs. Futbolu arī sanāk uzspēlēt?

Sanāk reti un visas manas futbola aktivitātes ir saistītas ar tautas sportu, futbols ir ļoti demokrātisks sporta veids. Basketbolā, atšķirībā no futbola, esmu arī trenējies un tas man visu laiku bija tuvāks. Viss mainījās, kad mana laulātā draudzene aizveda mūsu dēlu uz futbolu. Ja man būtu kāds jautājis, būtu sūtījis uz basketbolu, bet tagad jau futbols ir pārņēmis arī mani. Viņš sāka savus treniņus Rīgas futbola skolā Purvciemā pie Ilmāra Liepiņa, kurš vēlāk mīklainā nāvē nomira. Grupiņu izformēja un man nācās meklēt citas iespējas. Tā mēs nonācām pie Alberta, kur Juris Docenko bija kā kluba dvēsele.

Kā nokļuvāt JDFS Alberts valdes priekšsēdētāja amatā?

Mans dēls trenējās Albertā un 2008. gada janvārī, viesnīcas Latvija kafejnīcā mums bija saruna ar Juri Docenko. Viņš man rādīja jauno formas tērpu, un lūdza apsolīt kļūt par kluba vadītāju. Negribīgi, bet piekritu. Docenko 60 gadu jubilejā aizbrauca uz Šrilanku, un tur traģiski gāja bojā. Tā kā es biju apsolījis, tad man nekas cits neatlika kā turēt solījumu. Vēlāk gan izrādījās, ka Juris Docenko klubā bija vairāk kā garīgais līderis, nevis amatpersona un kluba īpašnieki neizrādīja nekādu interesi par bērnu futbolu. Tāpēc nodibinājām savu biedrību, un, par godu Jurim Docenko, vēsturiskajam nosaukumam Alberts pievienojām Jura Docenko futbola skola, jeb JDFS. Tā arī turpinām, nu jau divpadsmito gadu. Esam izauguši līdz piecsimt bērniem ar filiālēm visā Rīgā. Atceros, ka sākām Teikā, Rīgas 45. vidusskolā, kur kopā sanāca trīs Juri – Docenko, Gorkšs, kurš tolaik LFF atbildēja par laukumiem un Viņķelis, kurš bija Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas priekšsēdētājs.

Kādi ir Jūsu pienākumi?

Desmit gadus pildīju pienākumus sabiedriskā kārtā, bet tagad saņemu arī atalgojumu, un iesaistīties vajag arvien vairāk. Mums joprojām ir valde, kura arī koleģiāli pieņem lēmumus, un prieks, ka joprojām mums nav nācies pieņemt lēmumu balsojot, un vienmēr esam spējuši tikt galā sarunu ceļā. Otrs virziens, kurā pienākumus dalu ar mūsu galveno treneri un sporta direktoru Artūru Zakreševski, ir šie jautājumi par laukumiem, sadarbība ar skolām un pirmās līgas komandas vajadzību risināšana. Līdz šim manā pārziņā bija arī publicitātes jautājumi, bet tagad tos ir pārņēmis Jānis Pakalns, un prieks, ka viņš aktīvi strādā mūsu tēla veidošanā. Tad vēl visu laiku ir kādas tikšanās un sadarbību veicinoši pasākumi. Vienīgais, ko es nedaru, es nejaucos treneru darbā, saprotu, ka šīs lietas ir jānodala un ceru, ka tā tas arī paliks.

Vai Jums sanāk pasekot arī futbolam starptautiskā līmenī? Kam?

Bez Nacionālās izlases spēlēm es lielākoties skatos Anglijas Premjerlīgu. Lielā mērā pateicoties tam, ka to ir iespējams skatīties TV3 Sports kanālā. Es domāju, ka tā ir līga, kurā ir interesanti vērot teju katru spēli. Katrs var uzvarēt katru un tas spēli padara ļoti skatāmu. Tāpat arī piesaista šī angļu klubu nepiekāpība un fiziski spēcīgais futbols. Mans favorīts ir Manchester United. Latvijā mēs ar to grēkojam, bet īsts līdzjutējs paliks ar komandu arī tādā neveiksmju posmā, kāds ir pašlaik. Taisnības labad gan jāsaka, ka gaidīt no pašreizējā sastāva panākumus, kādus kluba vārds uzliek par pienākumu, visticamāk nav pamata, un tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir kluba īpašnieku vēlme pildīt savus maciņus. Es neignorēju arī Virslīgu, bet spēļu laiku bieži sakrīt ar JDFS Alberts spēlēm, tāpēc klātienē līdzi sekot sanāk diezgan maz.

Cik JDFS Alberts spēles pagājušajā sezonā apmeklējāt?

Mājas spēles apmeklēju vienmēr. Pagājušajā sezonā nācās vienu izlaist, jo nebiju Latvijā. Iespēju robežās braucu arī izbraukumos, bet braucienus uz Rēzekni un Balviem, gan es izlaidu, bet biju gan Tukumā, gan Grobiņā, gan Baldonē un Olainē.

JDFS Alberts piekopj dalīšanu pirmajās, otrajās komandās?

Bērnu ir tik daudz, ka dalīšana ir neizbēgama. Tas gan nenozīmē, ka kāda komanda ir svarīgāka par otru. Atšķiras gan bērnu, gan vecāku mērķi, un, īpaši pašu mazāko vidū, arī šī līmeņu atšķirība var būt ļoti būtiska. Ja kādreiz orientējāmies uz bērniem sākot no pirmās klases, tad tagad jau esam “iekšā” arī bērnudārzos. Neskatoties uz to, ka tam, kas tur notiek ir visai attāla līdzība ar futbolu, tāpat ir jūtams, ka šie bērni, kuri ir rotaļājušies ar bumbu jau pirms skolas vecumā, savā attīstībā un futbola prasmēs ir krietni priekšā tiem, kuri sāk tikai skolas laikā. Tas gan nenozīmē, ka uzsākot treniņus vēlāk, nekas nevar sanākt. Mums ir pāris gadījumi, kad atnāk padsmitgadnieks, kurš iepriekš nav trenējies, un spēj iekļauties komandā.

Iespējams, ka šī orientēšanās uz rezultātiem jau agrā vecumā ir viena no Latvijas problēmām. Arī mums, pēc jaunās LFF akadēmiju sistēmas ieviešanas ir ļoti svarīgi gūt sportiskus panākumus, jo no tā ir atkarīgs mūsu finansējums. Tāpēc arī šī specializācija un atlase jāveic krietni agrāk kā gribētos, un pēc tam no “otrās” komandas ne visiem pietiek gribasspēka turpināt un tikt pirmajā komandā.

Kā un kādēļ nokļuvāt politikā?

Es ilgus gadus darbojos žurnālistikā un joprojām cenšos “uzsūkt” pēc iespējas vairāk informācijas. TV5 kanāls, kur tolaik strādāju sāka pārveidoties par krievisku kanālu un es tur kļuvu lieks. Tas sakrita ar laiku, kad mani uzaicināja piedalīties pašvaldības vēlēšanās. Mani ievēlēja un tā jau piecpadsmit gadus esmu domē. Tā nav Saeima, Tu esi tuvāk konkrētu jautājumu un lietu risināšanai, kas arī ir mani noturējis šeit tik ilgi.

Kādēļ izvēlējāties Rīgas domi, nevis Saeimu?

Esmu startējis arī Saeimas vēlēšanās, bet neesmu ticis ievēlēts. Iemesli tam noteikti ir vairāki, bet esmu apmierināts ar darbu Rīgas domē un strādāju rīdzinieku labā.

Lai gan partijām vairāk vai mazāk vajadzētu iedalīties pēc ideoloģijas, arī vienas partijas ietvaros ir ļoti dažādi politiski uzskati. Īsi nodefinējiet savu politisko pārliecību?

Šobrīd pasaulē šīs robežas palēnām izzūd. Mans uzskats ir centrisks ar nelielu labēju pieskaņu. Es esmu politiķis ar konservatīvu skatījumu, kurš uzskata, ka mums ir jāturpina valsts uzņemtais attīstības kurss NATO un ES ietvaros, neaizmirstot arī par nevienlīdzības un nabadzības problēmu risināšanu.

Kas notiek Rīgas domē?

Īsi sakot situācija nav pilsētai un rīdziniekiem labvēlīga. Rīgas domē pašlaik valda haoss un par rīdzinieku interesēm neviens vairs nedomā. Viss iet uz to, ka būs ārkārtas vēlēšanas, kas, manuprāt, arī būtu labākais risinājums.

Viena no Latvijas futbola lielākajām problēmām ir infrastruktūras neesamība. Latvijā to attīstīt bez valsts un pašvaldības iesaistes ir praktiski neiespējami. Kādēļ JDFS Alberts vēl nav savs stadions? Cik lielas ir iespējas deputātam kaut ko ietekmēt? Kā?

Vienam deputātam, īpaši tad, ja esi vairāk kā desmit gadus opozīcijā, ir diezgan grūti kaut ko būtiski ietekmēt. Turklāt Nila Ušakova laikā bija pieņemta prakse, ka visi priekšlikumi, kurus izteikusi opozīcija, ir jānoraida. Rīgā šis infrastruktūras jautājums ir ļoti sāpīgs. Pašlaik mums ir trīs atbilstoša izmēra mākslīgā seguma laukumi – RTU stadions, kurā nav apgaismojuma un drīkst spēlēt tikai dienas laikā, Ostvalda vidusskolas stadions, kurā nedrīkst aizvadīt spēles, jo ir neatbilstošas ģērbtuves un Hanzas vidusskolas stadions. Ar dabīgajiem laukumiem arī nav diži labāk. Mums ir Daugavas stadions, Skonto stadions, Daugavgrīvas vidusskolas un Arkādijas stadions. Tas nozīmē, ka vairākām Virslīgas un 1. līgas komandām ir jādala viens laukums, kas nekādi neveicina identitātes un skatītāju bāzes veidošanu.

Manuprāt, LFF pieļāva kļūdu, esot pārāk pielaidīga pret pašvaldības programmu laukumu veidošanā, vairākās vietās izveidojot prasībām neatbilstošus laukumus, lai gan ar pavisam maziem papildus ieguldījumiem varētu nodrošināt pilna izmēra laukumu. Skaidrs, ka ne visur tas ir iespējams, bet vajadzēja būt uzstādījumam, ka vismaz vienam jaunam laukumam ir jāatbilst visiem noteikumiem. Var jau arī saprast Rīgas domi, kura priekšroku dod mazajiem laukumiem. Tā ir iespēja papildus izvietot basketbola grozus un bērnu laukumiņus, turklāt sabiedrībai neiedziļinoties šķiet, ka viss ir kārtībā, ir taču arī futbola laukums. Jā, uz tā var spēlēt un arī spēlē bērni, bet no trīspadsmit gadu vecuma, kad jāpāriet uz pilnā izmēra laukumiem, rodas problēmas.

Valsts līmenī ir izveidota trīs gadu programma ar trīs miljoniem, no kuriem viens jau ir piešķirts. Tā gan vairāk ir orientēta uz attīstību reģionos, kas arī bez šaubām ir nepieciešams. Ideālā gadījumā valstij vajadzētu sadarboties ar pašvaldībām, un, ja pašvaldība ir gatava līdzfinansēt kādu projektu, tad tā iegūtu prioritātes statusu.

Protams, ka mēs arī vēlamies paši savu stadionu, bet jāskatās uz lietām reāli  - mums nav tādu ieguldījumu, un arī kredītu mums kā biedrībai neviens nedos.

Pirmās līgas attīstība?

Pirmā līga bez šaubām paliek profesionālāka. Tā joprojām ir amatieru līga, bet redzu arī pēc saviem puišiem, ka ar katru gadu viss ir arvien nopietnāk. Katru gadu ir komandas, kuras īpaši izceļas. Pagājušajā sezonā tāda bija Tukums 2000, vēl gadu iepriekš Daugavpils. Jā, ir arī komandas ar izteikti amatieriskāku pieeju, bet to ir pavisam maz, un ir izveidojies izteikti spēcīgs un līdzīgs vidusslānis, un savstarpējās spēlēs ir grūti paredzēt uzvarētāju.

Visgrūtāk mums ir ar skatītāju piesaisti, un atskaitot pāris pilsētas, uz spēlēm nāk maz skatītāju. Pozitīvā ziņā šeit noteikti izceļas Rēzekne, kur futbols vienmēr ir bijis lielā cieņā. No pozitīvām lietām gribas uzsvērt šo plašo reģionu pārstāvniecību, kas Virslīgā līdz šim pietrūka.

JDFS Alberts pirms iepriekšējās sezonas vairāk runāja par vietas saglabāšanu, bet sanāca tā, ka bijāt ļoti tuvu medaļām. Kādēļ tā?

Pirmā līga nekad nav prognozējama, turklāt jaunie noteikumi paredzēja, ka no pirmās līgas kritīs ārā trīs komandas, kas neapšaubāmi radīja zināmu spriedzi un amatieru komandām tas var nospēlēt par sliktu. Sanāca tā, kā sanāca un šur tur neveiksmīgi zaudētu punktu dēļ palikām bez medaļām. Tā ir vilšanās, bet tajā pat laikā tas ir labs pamats un motivācija šai sezonai.

Kāda ir kluba filozofija? Kādi ir uzstādījumi šai sezonai?

Mums joprojām ir ļoti svarīgi ļaut saviem puišiem attīstīties. Viņiem ir jāredz šī piramīdas virsotne, uz kuru tiekties, tāpēc arvien vairāk cenšamies dot iespēju akadēmijas spēlētājiem sevi pierādīt galvenajā komandā. Ja runājam par mērķiem, tad šogad valdē esam uzlikuši uzstādījumu, ka sezonas beigās mums jābūt trijniekā. Interesanti, ka tad, kad mēs sākām, Artūrs Zakreševskis par mērķi uzlika 2020. gadā spēlēt Virslīgā, tā kā esam nedaudz iekavējuši, kas gan nenozīmē, ka nevaram šo iespēju izcīnīt šogad. Jārēķinās gan, ka tagad teju visās pirmās līgas komandās ir arī leģionāri un tas līmenis ir krietni augstāks.

JDFS Alberts budžets? Kā tas veidojas?

2019. gadā mums apgrozījums bija apmēram 500000EUR. Budžetu veido trīs galvenās pozīcijas, viena no tām ir federācija, no kuras saņemam finansējumu atbilstoši Akadēmijas statusam, otra daļa ir pašvaldības finansējums, kurš lielākoties ir mērķdotāciju veidā, un, visbeidzot, finansējums no vecākiem. Akreditētas izglītības iestādes statuss ļauj mums saņemt finansējumu arī treneru algām. Mums ir arī savi atbalstītāji, bet tās ir nelielas summas un, galvenokārt, no ieinteresētām personām. Ja runājam par pirmās līgas komandu, tad tie ir apmēram 100000EUR, bet to ir visnotaļ grūti nodalīt, jo vairākas pozīcijas pārklājas.

Jūsu domas par leģionāru limitu? Kā tas iespaidos Virslīgu, izlasi, 1. līgu?

Mēs neatbalstījām šo jauno limitu, bet tas nenozīmē, ka to vajadzētu uzreiz mainīt, noteikumi ir izsludināti un tā tam jāpaliek. Jānospēlē šī sezona un tad arī varēsim vērtēt, kādu iespaidu tas ir atstājis. Izlases kontekstā gan viss var izvērsties nedaudz savādāk. Pus pa jokam, bet jau iepriekš esmu teicis, ka varam nonākt situācijā, kad pirmā līga gatavos spēlētājus izlasei. Jau pagājušajā gadā statistikas ailēs varējām redzēt, ka mūsu spēlētāji ne tuvu nav labākie vārtu guvēji un spēles veidotāji. Šobrīd jau latvieši pārsvarā spēlē kā aizsargi vai vārtsargi. Kuri spēlēs uzbrukumā? No otras puses, varbūt būs taisnība tiem, kuri apgalvoja, ka būs kvalitatīvāks treniņprocess un mūsu spēlētāji augs ātrāk, bet neviens nav kļuvis par labu spēlētāju tikai trenējoties.

Izjūtat jau šī leģionāra limita sekas?

Nē, vēl pāragri runāt par iespaidu uz pirmo līgu, jo vēl turpinās pirmssezona, un visi cenšas iekļūt Virslīgas komandās.

Jūsu viedoklis par dublieru spēlēšanu 1. līgā?

Var jau būt, ka praksē būtu citādāk, bet šie dažādie komandu mērķi var novest pie nesportiskas rīcības, un būtiski ietekmēt tās komandas, kuras reāli cīnās par iekļūšanu Virslīgā. Šis tad arī ir galvenais iemesls, kādēļ mēs bijām pret dublieru iekļaušanu 1. līgā.

Jūs esat aktīvs sociālo tīklu lietotājs. Tas ir aicinājums, vai vairāk tomēr politisku apsvērumu dēļ?

Tas noteikti ir žurnālistikas aicinājums. Mūsdienās gan es piekrītu apgalvojumam, ka katrs esam kā galvenais redaktors. Tam gan ir arī negatīvas sekas, jo kādreiz galvenais redaktors nesa atbildību par to, ko publicē, bet tagad tas viss ir tādā kā pašplūsmā.

Jānis Engelis: “Plānojam cīnīties par vadošajām vietām”

Kā sākās Tavs ceļš futbolā?

Futbolu savam priekam spēlēju visu laiku, bet nopietnāk tajā iesaistījos vien 2002. gadā, kad uz Rīgas 62. vidusskolas bāzes izveidojās sporta klubs Supernova. Viss sākās ar futbola pulciņu, un tā kā es biju šo skolu absolvējis, un turpināju mācības LSPA, tad tiku uzaicināts brīvprātīgā režīmā pastrādāt par treneri. Sākām ar pieciem bērniem un gadu no gada gājām uz priekšu. 2003. gadā kļuvu par kluba prezidentu un tas viss izauga līdz akadēmijai un sporta skolas statusam. (Šobrīd 771 futbolists)

Kāpēc Supernova?

Kluba nosaukumu izvēlējās biedrības dibinātāji. Supernova tulkojumā no latīņu valodas ir uzlēcošā zvaigzne. Vēlāk, kad iesaistījos klubā, izveidojām logo un izvēlējāmies kluba krāsas.

Šķiet, ka esi bijis aktīvs ikkatrā LFF kongresā. Tagad esi arī valdē un redzi lietas no otras puses. Kas federācijā īsti notiek?

Manuprāt, viss lēnām iet uz labo pusi. Daudz ko ir devis nu jau sporta direktors Dainis Kazakēvičs, kurš ir sakārtojis sistēmu, izveidojis akadēmijas, un radījis krietni skaidrāku klubu atbalsta sistēmu. Papildus atbalstam no federācijas, sporta skolas statuss ļauj saņemt zināmu finansiālu palīdzību arī no valsts. Kopumā sarežģījumu jau tāpat netrūkst, bet ceru, ka tas negāciju vilnis, kas vēlās pār federāciju iepriekšējā gadā nu ir pagātne.

Arī Tu parakstījies par Gorkša atlaišanu. Kāpēc?

Sākotnēji es biju pilnīgi viņa pusē. Man ļoti simpatizēja viņa vīzija un nostāja vairākos jautājumos. Vēlāk Kaspara vēlme iesaistīties pilnīgi visos jautājumos līdz sīkākai niansei noveda līdz federācijas darba paralizēšanai, un lielākās daļas darbinieku neapmierinātību ar šo vadības stilu. Iespējams, ka par sliktu nospēlēja tieši šis vadības pieredzes trūkums (vai pietuvinātās ne futbola personas),  kas šķēla federāciju un futbola sabiedrību kopumā, un tagad esam tur, kur esam. 

Kādēļ bija jāmaina Latvijas izlases galvenais treneris?

Mans personīgais uzskats ir, ka Stojanovičs līdz galam tā arī nespēja izprast Latvijas futbolu. Divās valdes sēdēs, kurās bijām viņu pieaicinājuši, es viņam jautāju, vai nevēlas piesaistīt kādu Latvijas treneri par savu asistentu, kurš palīdzētu ātrāk izprast Latvijas futbola reālijas. Lai gan viņš atbildēja, ka ir kādu uzrunājis, varēja just viņa nevēlēšanos to darīt. Viņam esot sava komanda, savi asistenti un ar to pietiekot.

Izejot no tā arī uzskatu, ka bija laiks dot iespēju vietējam speciālistam. Nav jau tā, ka mums ir treneru pārbagātība. Virslīgā pašlaik ir tikai divi  latviešu treneri. Man personīgi interesanta šķita arī Mariana Pahara un Viktora Dobrecova kandidatūra. Tāpat arī es izskatītu Tamaza Pertijas kandidatūru, neskatoties uz to, ka viņš formāli nav vietējais. Daiņa priekšrocība ir neatlaidība un tieši Latvijas futbolistu un sistēmas pārzināšana. Viņš daudzus gadus ir trenējis U21 izlasi, kas ir ļāvis iepazīt jaunos Latvijas futbolistus. UEFA rekomendācijas bija ieklausīties speciālistu, šajā gadījumā treneru komitejas viedoklī, kas arī spēlēja zināmu lomu lēmuma pieņemšanā.

Kāda ir situācija ar LFF finansēm?

2019. gada sākumā izmaiņas grāmatvedībā nebija labi pārdomātas un kliboja katrā posmā. Papildus jaunas sistēmas ieviešana, politiskās spēles, kas diemžēl ienāca Mūsu sporta veidā utt. Tas negatīvi ietekmēja visu finanšu gadu, un šobrīd redzam tā sekas. Diemžēl sabojāt sistēmu ir daudz vieglāk nekā uzbūvēt atpakaļ. Šobrīd LFF aktīvi strādā, lai  stabilizētu finanšu sektoru. Kā primārais darbs ir efektīvāka finanšu pārraudzības sistēmas ieviešana un sponsora piesaiste ilgstošai sadarbībai.

Tava atbildības joma LFF ir Tautas futbols. Pastāsti nedaudz par to?

Tautas futbols ir visa pamats. Bez tā nebūs ne akadēmijas, ne profesionāļu. Jo Tautas futbols būs kvantitatīvāk pārstāvēts, jo lielāka iespēja, ka mums parādīsies šīs zvaigznes. Jāatzīst, ka tad, kad iekļuvu valdē, jau budžets un visi turnīri bija apstiprināti, tāpēc reālas izmaiņas veikt nebija iespējams. Šī gada uzdevums būs par ierobežotiem līdzekļiem censties saglabāt visu iesākto. Manuprāt, aktivitātes Tautas futbola līmenī būtu jāveic decentralizēti, un naudu jānovirza reģioniem. Tieši šādā veidā būtu iespējams kvalitatīvāk sasniegt nospraustos mērķus, jo reģionu vadītāji labāk zina, kas reģionos notiek.

Tev ir arī C-LFF trenera kategorija. Šķiet, ka tā jau ir kādu laiku. Nav doma turpināt šajā jomā?

Es uzskatu, ka katrā jomā ir jāstrādā speciālistiem. Nepieciešamības gadījumā es varu kādu piesegt un palīdzēt novadīt atsevišķus treniņus, bet man darba tāpat pietiek un pašlaik es sevi nesaredzu kā treneri. Tuvākajā laikā arī neplānoju ko mainīt šajā jomā.

Kāda ir Tava ikdiena klubā? Kādi ir Tavi pienākumi?

Tās ir nemitīgas tikšanās un sarežģītu situāciju risināšana. Ciešāk sanāk sastrādāties tieši ar akadēmijas un sporta skolas direktoriem. Risinām jautājumus ar laukumiem, spēlētājiem, treneriem. Rīgā vien mums ir divpadsmit treniņu vietas, un vēl ir Sigulda, Saulkrasti, Vangaži un  Suntaži.

Kāpēc izveidojāt filiāli Spānijā? Kā Jums tur veicas?

Sadarbībā ar FK Baltika direktoru izveidojām filiāli Spānijā. Sākām trenēt ap piecdesmit bērniem, bet visnotaļ ātri saskārāmies ar vietējo treneru negodprātīgu rīcību, kad viņi sāka meklēt iespējas ar visiem bērniem pāriet uz citiem klubiem. Tā arī beigās notika un šis projekts apstājās. Pašlaik mums ir līgums ar treneri Vladislavu Zablocki, kurš zem mūsu vārda Krievijā (Maskavā, www.fcsupernova.ru) koordinē apmēram astoņdesmit bērnus. Ja turpinām par Spāniju, tad tur ir saglabāta stažēšanās iespēja. Šogad plānojam  trīs jauniešus vecumā no četrpadsmit līdz  septiņpadsmit gadiem par saviem līdzekļiem sūtīt uz turieni. Ir iespēja braukt arī agrāk, bet tas tad notiks par vecāku līdzekļiem.

Cik daudz darbinieku, neskaitot trenerus ir klubā? 

Bez manis ofisā vēl strādā Akadēmijas direktors, kurš atbild par sportisko pusi, treniņiem un visu, kas saistīts ar federāciju, un Sporta skolas direktors, kurš atbild par saistībām pret valsti. Tad vēl uz nepilnu slodzi ir PR cilvēks, kurš darbojas ar sociālajiem tīkliem.

Bez klasiskajiem, galvenajiem treneriem, mums ir arī cita veida speciālisti, kuri strādā ar komandām. Pagājušajā gadā uz spēlēm un, ja kādam indivudāli kaut ko vajadzēja, tad piesaistījām fizioterapeitu, bet no janvāra mums oficiāli darbā ir pieņemts fizioterapeits, kurš strādās ar visām komandām, kuras spēlē 11 uz 11. Tāpat arī ir fiziskās sagatavotības treneris, kurš atbild par visām 11 uz 11 komandām, meistarkomandu ieskaitot. Papildus tam mēs pieņēmām darbā arī vārtsargu treneri gan akadēmijai, gan galvenajai komandai. Daļēji tas iespējams tieši pateicoties federācijas atbalstam.

Kā Jūs risināt traumu gadījumus?

Mums visi spēlētāji ir apdrošināti, tāpat arī ir līgums ar MedSport.lv, kur spēlētājiem ir iespēja braukt un nepieciešamības gadījumā Uģa Viļuma vadībā strādāt pie savas veselības. 

Kā Jūs izvēlējāties reģionus, kurā darbosieties?

Tā vairāk ir laimīga apstākļu sakritība, kad esi īstajā vietā un īstajā laikā. Lielākoties pašvaldības pašas nāk pie mums un mūs uzrunā. Ja pilsētā vēl nav neviena futbola kluba, tad varam runāt par sadarbību, bet pašvaldībās, kurās jau kāds klubs darbojas, cenšamies nelīst. Līdzīgi ir arī Rīgā. Viss sākās ar Ķengragu, vēlāk pievienojās Ziepniekkalns, tad izveidojām trīs mazas grupiņas arī Imantā, kur trenējās pirmās līgas komanda. Centrā, kur jau ir daudzi klubi, mēs nelienam.

Kurš ir pazīstamākais futbolists, kurš izgājis SK Super Nova skolu?

Šeit es varu izcelt vairākus futbolistus. Ceru, ka kādu nepiemirsīšu. Svetoslavs Čugunovs spēlē Riga FC dublieros, Rūdolfs Zeņģis, kuru uzaicināja uz Marcet football akadēmiju Barselonā. Tagad viņš ir atgriezies, lai spēlētu pieaugušo komandā, un pēc pusgada pirmajā līgā, pievienojies virslīgas klubam  FK Valmiera. Vēl arī Kristers Čudars, Roberts Zelmanis (FK Liepāja), Austris Sprukulis (bija FK Ventspils, tagad 1. līgā), Artjoms Troickis (1. līga, ir interese no dažiem ārzemju klubiem). Vairāki audzēkņi pārcēlušies uz ārzemju akadēmijām – Damirs Gržeškevičs (Palencia Akademija, Spānija), Toms Šteinbergs (GPS/SEE VALENCIA MESOGEIA-Α.Ο ΚΟΥΒΑΡΑΣ, Grieķija), Andžejs Dubjaga (Cardiff City, Anglija). Ir ar ko lepoties, bet nedrīkst apstāties.

Vai pie apvāršņa ir vēl tās mazās zvaigznītes?

Katrā vecumā ir viena, divas trīs zvaigznītes, kuras izceļas. Tas grūtākais ir šis padsmitnieka vecums, kad daudz kas izšķiras. Mēdz būt arī gadījumi, kad šajā vecumā par līderiem kļūst tie, kuri iepriekš ir turējušies ēnā. Kā spilgts piemērs tam ir arī Rūdolfs Zeņģis, kurš sāka trenēties Siguldā. Pirmajos gados īpaši neizcēlās, bet padsmitgadnieka vecumā, braukāja uz Rīgu, uz treniņiem un ar gribasspēku panāca savu.

Kāpēc apvienojāties ar AFA Olaine, un kāpēc vēlāk šķīrāties?

Apvienojāmies, lai izveidotu spēcīgas komandas katra vecuma grupā, bet laika gaitā sapratām, ka šī braukāšana uz Olaini ir pārāk nogurdinoša (attālums gan bērniem, gan vecākiem) un nolēmām no šīs idejas atteikties.

Kurā brīdī Jums parādījās reālas ambīcijas par Virslīgu? Kas mainījās?

Finansiāli nekas nemainījās. Ja paskatītos statistiku, tad domāju, ka abus pēdējos gadus, mums bija tikai piektais vai sestais lielākais budžets. Domāju, ka panākumu pamatā ir puišu nobriešana un pieredzes uzkrāšana. Tajā pašā laikā, ja runājam objektīvi, tad pārspēlēs pirmās līgas komandai pārspēt Virslīgas komandu ir praktiski neiespējami. Jā, var izšaut vienā spēlē, bet budžeti un pieredze ir nesalīdizināma. Ir tomēr starpība, vai Tu ikdienā spēlē pret komandām, kuras labākajā gadījumā trenējas 3-4 reizes nedēļā, vai katru dienu.

Kādēļ nespēlējāt pirmajā līgā 2017. gadā?

Tajā gadā mēs spēlējām otrajā līgā. Tas bija gads, kad šķīrāmies no AFA Olaine, kura noslēdza līgumu ar FK Progress, un pēc noteikumiem mums vajadzēja sākt ar otro līgu. Kurzemes zonu mēs uzvarējām, bet finālturnīrā vārtu attiecības dēļ palikām trešie. LDZ Cargo togad nepielaida, Monarhs paši atteicās, un tā mēs tikām pie iespējas atgriezties pirmajā līgā.

Metta mēdz iespēlēt savus jaunos Virslīgā jau 15-16 gadu vecumā. Jums pašlaik tādas iespējas nav. Vai Jūsu spēlētājus nepārvilinia citas komandas? Kāda ir Jūs politika? Kāda ir kompensāciju sistēma?

Mūsu iespējas nav nemaz tik sliktas. Mums kā akadēmijai, no federācijas bija ieteikums spēlēt vismaz ar 75% jauno spēlētāju. Ja mēs spēlētu Virslīgā, tad to būtu grūti izdarīt, bet Pirmajā līgā mēs pie tā arī pieturējāmies. Problēmas sākas tad, kad spēlētāji sasniedz 18 gadu vecumu. Tad ar šiem spēlētājiem ir jāslēdz jaunas vienošanās, un labākos ir grūti noturēt. Ja viņi noslēdz profesionālu kontraktu ar citu klubu, mēs saņemam kompensāciju, kā tas bija par Čudaru, Zelmani un Zeņģi.

Šī pilngadība bieži noved arī pie spēlētāju “pazaudēšanas”. Ja līdz pilngadībai vēl viņus uztur vecāki un alga nav tik būtiska, tad vēlāk jau jācīnās pašam. Virslīgai viņi vēl nav gatavi, bet pirmās līgas klubi nevar nodrošināt cienīgu atalgojumu. Manuprāt, te mums vajadzētu izmantot jau citur pārbaudītas metodes, kad katras vecuma jaunatnes izlašu kandidātus, teiksim divdesmit piecus spēlētājus daļēji dotē federācija. Tad viņi papildus šiem pāris simtiem eiro klubā saņemtu vēl 500-700EUR un varētu turpināt savu izaugsmi.

Ja runājam, par vēl pilngadību nesasniegušajiem, tad tagad arī šī sistēma ir sakārtota un jaunajiem spēlētājiem pārejot no viena kluba uz otru, klubs saņem kompensāciju par katru gadu no divpadsmit gadu vecuma, ko spēlētājs ir aizvadījis konkrētajā klubā. Šīm summām tiek piemēroti koeficienti atkarībā no kluba līmeņa. Ja spēlētājs spēlē jauniešu izlasē, tad koeficients ir vēl lielāks. Šīs kompensācijas var pieprasīt par aizsargātajiem spēlētājiem. Katrs mazais klubs var aizsargāt piecus spēlētājus katrā vecumā, bet akadēmijas šādi var aizsargāt astoņus spēlētājus katrā vecumā.

Vai jaunais leģionāru limits ir atstājis kādu efektu arī uz Jums?

Es balsoju pret šo jauno limitu, un man kā akadēmijas pārstāvim tas nav īpaši labi. Tajā pašā laikā, ja Tev būs līdzvērtīgs vietējais spēlētājs, tad diez vai Tu laukumā laidīsi leģionāru. No katras sistēmas ir jāpaņem labākais, šajā gadījumā iegūtā nauda no leģionāru maksas būtu jānovirza jauno spēlētāju attīstībai. Vai tie ir Virslīgas lejasgala klubi, vai Pirmās līgas klubi vai jaunatnes klubi  jau ir diskutējams jautājums.

Viss jāskatās kompleksi. Šie atšķirīgie leģionāru limiti noved pie savā ziņā nevienlīdzīgas cīņas pārspēlēs. Jo līdz šim pārspēles notika pēc Virslīgas reglamenta, kas nozīmēja, ka Virslīgas komanda varēja izmantot piecus leģionārus, bet pirmās līgas komandai tik daudz vienkārši nav, jo sezonas laikā drīkstēja izmantot tikai trīs. Man liekas, ka ideālā gadījumā šīs pārspēles vajadzētu aizvadīt pēc pirmās līgas reglamenta.

Uz ko tēmējat šosezon, vai būs arī leģionāri?

Sastāvs mums par kādiem 80% paliks tāds pats kā iepriekšējā sezonā. Tāpat arī plānojam cīnīties par vadošajām vietām. Ja runājam par leģionāriem, tad pagājušajā gadā mums ar leģionāriem nepaveicās, burtiski aizpildījām vietu, kas bija paredzēta citiem. Viena vieta bija paredzēta Perepļotkinam, kurš pēc jaunajiem noteikumiem skaitījās leģionārs. Vasarā viņš pārcēlās uz Lietuvu, Greks pārcēlās uz Virslīgu, BFC Daugavpils, un mēs paņēmām to, kas tirgū tajā brīdī bija pieejams. Mūsu ierobežotajos budžeta apstākļos nekādas lielās iespējas nebija un es neteiktu, ka šie leģionāri bija īpaši stiprāki par vietējiem. Skaidrs, ka šogad vairāk par trīs leģionāriem nebūs, jo turēt ārzemnieku uz soliņa atļauties nevaram.

Kas ir Jūsu lielākie atbalstītāji? Kāds ir Jūsu budžets? Cik lielam tam ir jābūt, lai pretendētu uz vietu Virslīgā?

Es domāju, ka, lai droši uzvarētu pirmo līgu, ir nepieciešami ap 150000EUR. Mums ar sponsoru piesaisti neklājas diez ko labi. Jāņem vērā, ka Pirmās līgas komandai jau pēc definīcijas nav viegli atrast sponsorus. Jā, pēdējos gados daudz kas ir gājis uz priekšu, palielinās atpazīstamība, spēles rāda Sportacentrā, šur tur pa kādam apskatam, bet kopumā tāpat šī ažiotāža ir salīdzinoši maza. Mums ir grūti kaut ko saviem potenciālajiem sponsoriem piedāvāt. Ģenerālsponsora mums nav. Pašlaik risinām sarunas ar dažiem potenciālajiem atbalstītājiem , bet kopumā ir diezgan smagi. Mums ir sadarbība ar Joma Sport,Maxima, supernova-krasa. lv .  Pārējais viss ir no vecāku līdzmaksājumiem, dotācijām akadēmijai un sporta skolai.

Kāda ir situācija ar infrastruktūra. Klubam ir kādi plāni? Kāds būtu Jūsu ceļš, ja izcīnītu vietu Virslīgā?

Ja šogad mums būtu jāspēlē Virslīgā, tad mēs spēlētu Olainē. Ja mums neatļautu tur vasarā spēlēt, tad mēs vienotos ar kādu no lielajiem stadioniem. Skaidrs, ka šogad tas noteikti nebūtu Daugavas stadions, jo tur būs Dziesmu un Deju svētki, bet ar Jelgavas OC es domāju, ka mēs varētu vienoties.

Pirms pāris gadiem bija plāns Ķengragā pie Rīgas 75. vidusskolas uzcelt laukumu. Mums ar LFF jau bija pārrunas, ka prioritāri tas varētu būtu mūsu laukums. Šogad viņam bija jābūt gatavam, tas atbilstu Virslīgas prasībām, un tur arī mēs spēlētu. Finansējuma trūkuma dēļ šis projekts diemžēl ir apturēts, bet mēs joprojām ceram, ka pārskatāmā nākotnē tas tiks realizēts.

Domāju, ka jaunajam LFF prezidentam sadarbībā ar valsti vajadzētu panākt vismaz piecu Latvijas Virslīgas standartiem atbilstošu laukumu uzbūvēšanu pārskatām nākotnē. Un vismaz diviem no tiem vajadzētu būt galvaspilsētā.

Teju katru gadu Pirmajā līgā kādai komandai uzrodas “bagātais onkulis”, kurš “ievelk” komandu Virslīgā. Vai ir kādas indikācijas, ka arī šogad varētu būt šāds scenārijs?

Neoficiāli klīst runas, ka kaut kas līdzīgs varētu atkārtoties un  par galveno varoni kļūt LDZ Cargo/DFA , bet skaidru apliecinājumu tam man nav. Viena gada projekti Latvijas futbolā ir bijuši pārāk daudzi, jābūt sistēmai.

Ainārs Tamisārs: "Pasaulē futbols jau sen ir kā šovbizness"

Kā var kļūt par kluba radošo direktoru?

Dainis Kazakēvičs savulaik izveidoja FK Jelgava un, laikam ejot, klubs auga un paplašinājās. Arī mans dēls trenējās futbolā, un bija tikai normāli, ka es biju tā saucamajā vecāku komitejā. Atliek tikai izlaist kādu sapulci un Tevi ieceļ par komitejas priekšsēdētāju. Tā pamazām, pamazām un pēc pusotra gada attapos, ka esmu kļuvis par futbola kluba prezidentu. Mums bija vienošanās, ka es nejaucos sportiskajā pusē, jo par to visu atbildēja Dainis. Vēlāk situācija mainījās, un par kluba prezidentu kļuva Māris Peilāns, bet es turpināju rūpēties par ārpus sporta jautājumiem jau kā radošais direktors.

Kad un kā nodibinājās FK Jelgava?

FK Jelgava izveidojās apvienojoties diviem klubiem – RAF Jelgava un FK Viola. Pēdējo no tiem 1996. gadā dibināja Dainis Kazakēvičs, būdams vien piecpadsmit gadus vecs, un vadot par sevi vairākus gadus vecākus puišus.

Kas ietilpst Tavos radošā direktora pienākumos?

Klubi Latvijā nav tik lieli, lai katram būtu stingri nodalīti pienākumi, bet manā gadījumā tas ir darbs ar skatītājiem, kluba tēlu, PR un mārketingu. Jāņem vērā arī, ka katru gadu, līdz ar komandu, mainās arī mana iesaiste un pienākumi. Katram trenerim tomēr ir savas prasības un vēlmes. 

Kā nonāci futbolā?

Manas gaitas futbolā sākās jau skolas gados, kad trenējos Jelgavas bērnu un jaunatnes sporta skolā pie trenera Kačanova, bijušā Latvijas izlases aizsarga Denisa Kačanova tēva. Spēlēju vārtsarga pozīcijā. Kad iestājos augstskolā, bija grūti izbraukāt uz treniņiem, un kaut kā dabiski tas viss izbeidzās. Daļēji to veicināja arī redzes pasliktināšanās, tajā laikā lēcas bija tikai Helmutam Balderim. It kā jau nebija tikt traki, bet tāpat neomulīgi, kad bumbu ieraugi vien pusotru metru pirms sevis. Atgriešanās futbolā notika līdz ar dēla treniņu gaitu uzsākšanu.

Esi aktīvs Latvijas izlašu spēļu apmeklētājs un līdzjutējs. Arī izbraukumos. Kā tas viss sākās? Cik daudz spēļu esi izlaidis?

Pagājušajā gadā sanāca vairākas spēles izlaist, bet iepriekšējos gados kopā izlaidu vien pāris spēles. Ļoti viegli plānot atvaļinājumu, nav jādomā kad braukt, kur braukt. Tev ir kalendārs un uzreiz skaidri laiki un galamērķi.

Pirmais izbraukums bija 2004. gadā Portugālē, līdz tam es Latvijas futbolistus atbalstīju sēžot mājās pie TV. Toreiz mēs paspējām visu noorganizēt vēl pirms federācija organizēti pirka biļetes un pasūtīja čārterreisus, tāpēc netrāpījām Latvijas fanu sektorā, un, spēlē pret Nīderlandi, mūs četrus ielenca vairāki desmiti policistu, tādā veidā norobežojot no nīderlandiešu fanu pūļiem.

Ģimenē neesi vienīgais futbola fanāts. Tas ir Tavs nopelns? Vai tas attiecas tikai uz LV izlases un FK Jelgava spēlēm, vai mājās skatāties arī citas līgas?

Futbola fanātisms ir diezgan lipīgs, un izbraukumos dodamies visa ģimene kopā. Arī mājās futbolu skatāmies diezgan regulāri. Tā kā manā dzīvesvietā ir ierobežotas TV piegādātāju iespējas un mums ir VIASAT, tad pēc Virslīgas, visvairāk esam iecienījuši Anglijas Premjerlīgu, bet šad tad paskatos arī Spānijas vai Francijas līgu.

Mīļākā komanda pēdējā laikā man ir Liverpūle. Treneris, kluba komunikācijas stils ar sabiedrību un komandas panākumi neatstāj vienaldzīgu. Ja jāatzīmē kādu spēlētāju, tad Salāhs pēdējā laikā ir galvastiesu pārāks par pārējiem.

Kā nonāci Latvijas Futbola federācijā?

Pašlaik esmu Futbola attīstības komitejā, un atbildīgs tieši par tautas futbola attīstību. Vienā no kongresiem pārstāvēju FK Jelgava, un tas raisīja vēlmi paskatīties, kā tas viss notiek no iekšpuses. Valdē es netiku, bet Dainis Gudermanis laikam bija iepazinies ar manu CV, un uzaicināja mani darboties komitejā.

Ja tagad būtu jaunas vēlēšanas, Tu startētu? Kādā virzienā Tu vēlētos strādāt?

Brīvam cilvēkam brīvā valstī jau nav nekādu ierobežojumu, un, iespējams, arī mēģinātu startēt nākamajās vēlēšanās. Es noteikti vēlētos vairāk uzmanības pievērst Latvijas futbola tēla veidošanai. Pasaulē futbols jau sen ir kā šovbizness, bet Latvijā vēljoprojām liekam sportu un cīņu pāri visam, aizmirstot par skatītājiem. Mums ir jālauž šie stereotipi, un jāpanāk, lai apmierinātas būtu visas iesaistītās puses.

Ko LFF vajadzētu mainīt?

Ikdienas procesos es gan esmu mazāk iesaistīts, tāpēc par to īsti runāt nevarēšu, bet tas, ko es varu teikt, ka federācijai vajadzētu vairāk strādāt pie futbola kā šovbiznesa, līdzīgi kā tas ir lielajās futbola līgās. Futbolam ir jānodrošina emocijas. Paskatāmies uz Sanmarīno vai Gibraltāru, pat neskatoties uz savas komandas panākumu trūkumu, viņi tāpat seko savai komandai, iet uz spēlēm, dzer alu, pēc spēlēm vēl pāris stundas nepamet stadionu, runājas un priecājas. Kāpēc pie mums tā nevar?

Cilvēkiem nepatīk organizācijas, kurās ir kaut kādas spēlītes, neskaidrības un kašķi. Tajā pašā laikā es teiktu, ka ik pa laikam kādas revolūcijas ir nepieciešamas, tādēļ varbūt nav nemaz tik slikti, ka notiek tā, kā notiek. Kaut kad jau situācija stabilizēsies un būsim gatavi jaunam izrāvienam.

Turpinot par šovbiznesa tēmu, pirotehnika stadionos būtu jāatļauj?

Reglamentā ir rakstīts, ka spēles laikā tā nav atļauta, bet pēc spēles, saskaņojot ar, inspektoru, delegātu un drošības dienestu, to var darīt. Ja viss ir droši un kontrolēti, tad man patīk, bet, ja tā nav, tad, protams, to nevajadzētu pieļaut.

Arī Latvijā, līdzīgi kā daudzviet citur, klubi pārņēma čempionāta veidošanu, un Tu biji pirmais biedrības Latvijas futbola Virslīga vadītājs. Kā Tu atceries šo laiku?

Nedaudz atkārtošos, bet jau tad mums nācās lauzt daudzus stereotipus, lai tikai padarītu Latvijas Virslīgu kā produktu pievilcīgāku. Dažs labs kluba vadītājs tolaik skaidri pateica, ka skatītāji mums nav vajadzīgi, viņi tikai traucē spēlēt. Tagad jau šī attieksme sāk lēnām mainīties, arī no skatītāju puses. Mums ir jāturpina strādāt pie Virslīgas prestiža celšanas, lai cilvēkiem nešķistu, ka Eiropas līga ir pavisam kas cits. Tas ir tas pats futbols. FK Molde spēlēs vietējā čempionātā vienmēr ir pilns stadions, bet Eiropas līgā vien daži tūkstoši.

Tava nonākšana FK Jelgava sakrita ar kluba uzplaukumu, tas ir Tavs nopelns?

Pa laukumu gan pats es neskraidīju, bet prakse, ka pāris stundas pirms spēles kluba prezidents piekārto stadionu, preses konferenču telpu un citas lietas, bija ierasta parādība. Ar vietējiem spēlētājiem iekļūt Virslīgā, pirmajā gadā vēl izcīnīt Latvijas Kausu, tas ir kā sižets no pasakas. Budžets tolaik bija vien 100000 EUR. Ar visu to, aizbraukt Moldi un vienu spēli arī uzvarēt…, tas bija lieliski.

Šis laiks bija arī Tava spilgtākā pieredze futbolā?

Ja runājam par TOP5 spēlēm, tad divas ir tieši no tā gada. Visspilgtākā spēle  joprojām ir Latvijas Kausa ceturtdaļfināls Liepājā. Drausmīgs aukstums, pamatlaiks noslēdzas ar rezultātu 1-1. Papildlaikā nonākam iedzinējos ar 1-3, tad vēl Lazdiņš tiek pie apšaubāma noraidījuma, mēs panākam 3-3 un pēcspēles vienpadsmit metru sitienu sērijā uzvaram… Nepārspējams scenārijs.

FK Jelgava pēc vairākiem lieliskiem gadiem, pēdējās sezonās reāli nepretendē uz vadošajām vietām Virslīgā. Kādi ir kluba mērķi un plāni nākamajā un tuvākajās sezonās?

Nu jau kādu mēnesi regulāri sanākam kopā, domājam, plānojam, rēķinām un esam nonākuši pie domas, ka ir vērts atgriezties pie saknēm un klubu FK Jelgava veidot kā vietu, kur vietējiem spēlētājiem attīstīties un spēlēt. Varētu teikt, ka tuvākajās sezonās lielāku uzsvaru liksim tieši uz vietējo spēlētāju attīstību, nevis par katru cenu centīsimies izcīnīt medaļas.

Dažu gadu laikā vēlamies panākt, ka vismaz piecdesmit procenti no pamatsastāva ir mūsu pašu audzināti spēlētāji. Kamēr tas nav iespējams, par vietējiem uzskatīsim jebkuras Latvijas akadēmijas skolas izgājušu spēlētāju.

Kāds ir FK Jelgava budžets? Vai publiski izskanējusī informācija par Peilāna kungu kaut kā ietekmē klubu?

Pēc Māra vārdiem viņa biznesā ik pa laikā kāds vēlas sašūpināt laivu, tādēļ šādi paziņojumi jau bija gaidāmi un nekādi klubu neietekmē. Man liekas, ka biznesmeņu ar tik plašu skatu Latvijā reti kurš ir, un Jelgavā vispār tādu nav. Viņš uz visu šo skatās ļoti mierīgi.

Iepriekšējos gadus budžets visu laiku +/- ap miljonu grozījās. Šīs sezonas budžets pašlaik vēl tiek vētīts, un konkrēta rāmja nav, bet ņemot vērā kursa maiņu, tik daudz kā iepriekš, mums vairs nevajadzēs.

Neskatoties uz komandas neveiksmēm, jaunie spēlētāji pēc spēlēm burtiski plēšas pēc spēlētāju autogrāfiem. Tas ir lokālpatriotisms?

Visur ārpus metropolēm valda lokālpatriotisms, bet, ja runājam tieši par spēlētāju un jauniešu savstarpējām attiecībām, tad tas nav tā gluži no zila gaisa. Spēlētāji dodas uz jaunatnes komandu treniņiem un otrādi, septembrī jau kā tradīcija ir spēle vienpadsmit pret simts un vēl daudzi citi kopīgi pasākumi. Arī spēlētāju attieksme lēnām mainās, un viņi saprot, ka to pašu var izdarīt gan ar īgnuma pilnu seju, gan smaidot. Kādreiz sezonas sākumā ļoti labi varēja redzēt, kurš ir izgājis vēl veco skolu, un visi neordinārāki uzdevumi tika pildīti ar neizpratnes pilnu skatienu. Sezonas otrajā pusē bija prieks skatīties, kā cilvēks ir izmainījies.

Kādu Tu redzi tuvāko sezonu kodolu?

Neskatoties uz to, ka daudzu spēlētājus esam palaiduši, jau tagad ir pietiekami skaidri iezīmējušies spēlētāji ap kuriem var veidot labu komandu – Ivanovs, Hvoiņickis, Emsis, Kurtišs, Minkevičs un citi.

Kā Oļegs Kubarevs vērtē šo jauno stratēģiju?

Vēsturiski viņam vairāk paticis strādāt ar pieredzējušiem spēlētājiem, bet viņš ir akceptējis jaunos spēles noteikumus, un ir priecīgs sevi pamēģināt arī šādā modelī.

Bāzes attīstība? Kas plānots tuvākajā laikā? Kādi bija sākotnējie mērķi? Tie ir sasniegti?

Bāzi būvēja "Igate" un jāatzīst, ka gan mākslīgais, gan dabīgais laukums ir uzbūvēts ļoti kvalitatīvi. Līdz šim mēs vienmēr laukumus īrējām, un galvenais mērķis bija izveidot bāzi, kur trenēties un aizvadīt spēles gan akadēmijai, gan galvenajai komandai. Šis mērķis jau tagad ir daļēji sasniegts. Esam arī noslēguši īres līgumu uz trīsdesmit gadiem blakus esošajam īpašumam un, pozitīvu notikumu attīstības gadījumā, plānojam tur uzbūvēt kluba māju, viesnīcu, vēl divus laukumus un halli. Tas dotu iespēju rīkot arī nopietnākus turnīrus un festivālus.

Kā radās ideja izveidot savu mājas lapu ainars.tamisars.lv, kādēļ vairs tur neko nepublicē?

Viss dzīvē notiek kampaņveidīgi. Sāku veidot mājaslapu klubam un saviem biznesiem, un sapratu, ka nenāktu par sliktu uzlabot savas zināšanas šajā jomā. Mana lapa kļuva par tādu kā treniņlaukumu. Cilvēks pēc dabas ir slinka būtne un tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ pārtraucu tur kaut ko publicēt, bet tuvākajā laikā gribētos saņemties un atsākt. Šis gads vispār ir tāds mazliet dīvains – atbrīvojos no trim saviem biznesiem un noslēdzu savu divdesmit gadu pieredzi izklaides industrijā. Tagad būs iespēja vairāk pievērsties tieši futbolam.

Kā nonāci mēbeļu ražošanas un izklaides biznesā?

Mēbeļu biznesā nonācu pavisam nejauši. Mans pasniedzējs uzaicināja mani darboties mēbeļu tirdzniecības uzņēmumā Radix. Vēlāk ar draugu, kurš strādāja mēbeļu ražotnē, izlēmām, ka vajag pamēģināt pašiem, un paralēli Latvijā ražotām mēbelēm nodrošināt arī kvalitatīvu klientu servisu.

Izklaides biznesā arī negāju mērķtiecīgi. Mans brālis ar vienu kompāniju veidoja naktsklubu Žozefīne Rīgā un es viņam aizdevu naudu. Tas projekts neizdevās, un naudas vietā tiku pie naktskluba. Es savācu savu komandu, izstrādājām savu konceptu, un tā radās Četri balti krekli. Vēlme bija uztaisīt vietu, kas pašiem patiktu, un kur būtu vēlme atgriezties.

Kas ir “opīšu futbola klubiņš”?

Opīšu futbola klubiņš ir mana vecuma cilvēku apvienība, kas jau piecus, sešus gadus katru pirmdienu savācas un uzspēlē lēno futbolu. Galvenais mērķis ir gūt prieku no spēles un pārāk daudz nekreņķēties, ja kādam kaut kas nesanāk. Būtībā tas ir socializēšanās pasākums. Tagad esam pasākuši piedalīties arī draudzības spēlēs, spēlējām gan ar JDFS Alberts vecākiem, gan Blackpool, Valmieras, BATE un citiem senioriem.

Paralēli naudas pelnīšanai esi arī vairāk vai mazāk rūpējies par aktiera karjeru. Kādi ir Tavi lielākie sasniegumi?

Es jau skolas laikā biju Alunāna teātra studijā. Jelgavas teātris sadalījās, izveidojās Jelgavas Jaunais teātris, kurā pirmos gadus biju, bet līdzīgi kā ar futbolu, tad līdz ar pārcelšanos uz Rīgu, izjuka arī aktiera karjera. Pēc trīspadsmit gadiem atgriezos uz pāris izrādēm un tad atkal trīspadsmit gadu pauze. Tagad atkal esmu atpakaļ. Uz VEF teātri atnāca bijušais Jelgavas teātra režisors Agris Krūmiņš, kurš uzaicināja arī mani.

Līmenis ir jūtami audzis un pēdējās divās amatieru teātru skatēs ieguvām godalgotās vietas.

Esi izteicis vēlmi vairāk darboties LTRK. Aigars Rostovskis intervijā atzina, ka esot nopelnījis pietiekami daudz naudas, lai tagad vairāk varētu darboties “augstākiem mērķiem”. Tavā gadījumā ir līdzīgi?

Jā, likās, ka mana pieredze varētu kādam noderēt, bet nu jau uzņēmumu esmu pārdevis un darbošanās LTRK vairs nav aktuāla. Ja tieši par sabiedrisko darbu, tad man jau tas vienmēr ir bijis tuvs, futbols jau arī ir kā sabiedriskais darbs…

Kāpēc nepabeidzi studijas BSA?

Augstskolā iestājos, lai “sagrieztu” galvu, un spētu paskatīties uz lietām savādāk. Šo mērķi man izdevās sasniegt un pēc tam, kad mainījās programma un studijas turpinājās bilingvāli, nolēmu tās pārtraukt. Līdz studijām ar mākslu un arhitektūru biju uz Jūs, bet tagad vienmēr ar pastiprinātu interesi vēroju dažādas arhitektūras nianses.

Kādas ir Tavas spilgtākās ar futbolu saistītās atmiņas, emocijas, kas ir tas, kas Tevi aizrauj futbolā?

Kā pirmo es laikam minētu pēdējo FK Jelgava spēli 1.līgā un iekļūšanu Virslīgā. Tad iepriekšminētā ceturtdaļfināla spēle pret FK Liepāja, pirmā eirokausu spēle pret FK Molde un Latvijas izlases spēle pret Vāciju Eiropas čempionātā, kad pēc spēles vācieši izklīda, bet latvieši turpināja dziedāt un nemaz negrasījās doties prom. Visvairāk aizrauj tieši tās emocijas, un kopības sajūta. Līdzīgi kā dziesmu svētkos, un ar neprognozējamām beigām. 

Andris Bulis: “Esmu filmējies kopā ar Deividu Bekhemu”

Andri Buli šķiet pazīst visi, bet, kā Tu pats sevi raksturotu?

Ņemot vērā manu darbības sfēru un spektru, varētu teikt, ka esmu mākslinieks. Ja mēs tam pieejam tā plašāk, tad es esmu latvietis un iestājos par Latviju un Latvijas interesēm. Esmu patriots. Un vissvarīgākais, kas man ir, tie ir bērni – piecpadsmitgadīgais Markuss un trīsgadīgā Alise. Labs apzīmējums man būtu arī - cilvēks ar diezgan daudziem pienākumiem.

Mazliet ir sanācis pret Tevi uzspēlēt un var redzēt, ka Tev ir pieredze. Pastāsti par savu pieredzi futbolā?

Patiesībā tāda nopietnāka pieredze man bija vien skolas laikā. Es esmu no Salacgrīvas, un tajā laukā mazā lauku pilsētā varēja paspēt visu. Vasarā spēlējām futbolu veidojot komandas un sacenšoties starp māju iedzīvotājiem. Tāpat arī neiztika bez futbola spēlēšanas pludmalē. Futbols Salacgrīvā ir bijis cieņā vienmēr. Tajā laikā Salacgrīvā bija ļoti laba komanda – Brīvais Vilnis, uz kuras spēlēm gāju arī es.

Futbolā sāku trenēties pavisam nejauši, aizejot līdzi vienam draugam. Treneris Aigars Ragainis brauca no Ainažiem, līdzi ņemot vietējos puikas. Negribējās vieniem pašiem iet, tāpēc gājām kopā. Pirmais turnīrs, kurā piedalījāmies bija Snicker kauss Salacgrīvā. Precīzu gadu neatceros, bet mājās vēl kaut kur ir atrodams arī vimpelis. Vēlāk jau braukāju arī uz dažādiem turnīriem. Spilgti atceros turnīrus Lodē, kur Valmierai vienmēr piekāpāmies, pret Lodi spēlējām līdzīgi, bet, ja atbrauca Auda, tad saņēmām kārtīgu pērienu.

Tajā laikā reti kuram bija “buči”. Izmantojām zviedru sūtīto humāno palīdzību. Atceros, ka labākajam tika Patrika Kluiverta vārdā nosauktie, bet man savi bija jādala ar vārtsargu. Pirmajā puslaikā tika vārtsargam, otrajā man. Dažreiz grūti pieņemt, kad tagad jaunajiem vajag vienus apavus tādam segumam, vienus tādam…

Interesanti, ka skolas laikā man daudz svarīgāks bija basketbols, bet tagad, ja ir iespēja izvēlēties, tad labprātāk uzspēlēju futbolu. Esmu pat piesekojis trim Whatsapp grupiņām, lai vismaz reizi nedēļā sanāktu uzspēlēt. Līdzīgi arī ar TV. Vienmēr dodu priekšroku futbolam. Basketbols gan netiek galīgi aizmirsts. Salacgrīvas vidusskolā ir tradīcija, kad vienu dienu absolventi savācas un uzspēlē savā starpā, un vakarā sacenšas pret pašreizējo skolas izlasi. Ja nekļūdos, tad nākamgad skolai būs simts gadu jubileja un šī tradīcija turpinās jau piecdesmit gadu.

Arī dēls vienu brīdi trenējās futbolā, tostarp vasarā, kad bijām Salacgrīvā, viņš trenējās pie mana kādreizējā trenera. Tā nu man ir bilde, kur mans nu jau bijušais treneris trenē manu dēlu. Tā ir lieliska sajūta, kad vari uzspēlēt pret vai vienā komandā ar savu dēlu.

Ko Tu atceries no sava pirmā treniņa?

Atceros, ka mēs gājām ar domu, ka tūlīt spēlēsim futbolu, bet tad mums lika pildīt dažādus vingrinājumus, trenēt piespēles utt. Bija neliela vilšanās. Tāpat arī bija manāms, ka esam tādi kā autsaideri, jo uz citu fona mēs neko nepratām.

Laikam jau Tev lielākā saistība ar futbolu pašlaik ir ārpus laukuma. Pastāsti par šo savu pusi?

Man puika spēlēja futbolu un tad arī es aktīvāk sāku publiski atbalstīt futbolu. Cilvēki federācijā laikam pamanīja un uzrunāja mani kļūt par futbola vēstnesi. Mana misija bija aicināt bērnu vecākus braukt līdzi uz turnīriem. Esmu redzējis, turnīrus, kad Olaines vai Piņķu komandu vecāki ieradušies ar teltīm un atbalsta savus bērnus, bet pretī ir komanda, kurai laukuma malā ir vien treneris. Atceroties, cik svarīgi man pašam bija sajust savu tuvinieku atbalstu, man nebija grūti iejusties šajā lomā.

Kā Tu atceries futbola vēstneša pienākumu pildīšanas laiku?

Tas bija foršs laiks. Vadīju dažādas aktivitātes, filmējos kopā ar dēlu plus vēl aktivitātes sociālajos tīklos. Tāpat arī braucām uz turnīru Salacgrīvā, kur rīkojām spēli starp vecākiem un treneriem. Bija interesanti. Izlases rezultāti sabiedrības noskaņojumu gan neuzlaboja, bet nevaram atbalstīt tikai tad, ja ir panākumi. Tā nav atbalstīšana.

Futbols ir sporta karalis? Kāpēc?

Pasaulē jā. Latvijā, es teiktu, ka drīzāk nē. Mēs diemžēl visu vērtējam pēc panākumiem. Ja kādam ir panākumi, tad visi viņam seko. Basketbols, hokejs, bokss, motokross, tagad arī handbols… Futbols ir visdemokrātiskākais sporta veids. Ja Tev ir bumba, tad var spēlēt futbolu. Mums jāapzinās, ka šajā sporta veidā valda nežēlīga konkurence un tieši tāpēc, ka tas ir futbola karalis.

Kas Tevi pašu aizrauj futbolā?

Pirmkārt jau tā ir dinamika. Otrkārt šī atmosfēra un īpašā aura, Pelnrušķītes stāsti. Agrāk tas nebija tik izteikti, bet tagad mēs varam uzzināt burtiski visu par visiem. Skaidrs, ka šie elku kulti tiek apzināti kultivēti, bet, ja šis mārketings strādā un jaunieši pievēršas futbolam, nevis aiziet neceļos, tad kāpēc ne?

Viens no maniem sapņiem, kuru vēl nav izdevies piepildīt, būtu aizbraukt uz kādu Premjerlīgas spēli. Pilni stadioni, visi dzied dziesmas. Tas noteikti būtu neaizmirstami. Futbolā var saskatīt vairākas līdzības arī ar teātri. Skatītāji dodas uz stadioniem, lai izjustu līdzpārdzīvojumu, redzētu labu izrādi, turklāt ar neprognozējamām beigām.

Kā Tu nokļuvi līdz tādam produktam, kā Ģenerāļa un Buļa Naglas?

Viss sākās ar Overtime, kuru tolaik rādīja TV6. Vienā pasākumā mani uzrunāja Armands Puče un Valdis Valters, sakot, ka viņiem nepieciešams kāds trešais, kurš būtu kā pārstāvis no tautas. Tā radās Guntis. Tas bija lielisks laiks un iespēja satikt lielās Latvijas sporta zvaigznes. Kad nokļuvu Dailes teātrī štatā, tad vairs nebija iespējams savienot filmēšanu ar manu pamatdarbu, tāpēc nācās to visu pamest. Tad, kādu dienu saņēmu zvanu no Valda Valtera, kurš izteica piedāvājumu un es piekritu. Tas ir patīkami, dod iespēju parunāt par sportu, neaizņem daudz laika, un vienmēr varam viens otram pielāgoties. Šķiet, ka šosezon, jau esam divdesmit video blogus izveidojuši.

Cik ilgi un kā Tu gatavojies raidījumam?

Tēmu izvēle lielākoties ir Valda pārziņā. Cenšamies izvēlēties tādas tēmas, kuras nav visur citur jau izrunātas. Valdis daudz lasa krievu presi un forumus, nemitīgi atrod dažādus interesantus faktus par aktuālajām tēmām, kurus arī cenšamies aprunāt un izrunāt. Tas dod iespēju skatītājiem sniegt ne tikai sausu informāciju par sportu un rezultātiem, bet arī sniegt informāciju, ko ikdienā nekur citur nedzirdēsi. Mani pašu šim raidījumam, tajā skaitā arī Overtime pievelk iespēja uzzināt tās aizskatuves lietas. Īpaši garajās sportistu intervijās, kad Tu uzzini dažādas nianses, kuras citādi paliktu nepamanītas.

Ja runājam par pašu gatavošanos, tad tā notiek visu laiku. Es ikdienā aktīvi sekoju līdzi dažādiem sporta notikumiem un tā arī ir tā bāze, kas palīdz filmējot. Ja runājam konkrēti, tad tēmas es parasti uzzinu pāris dienas iepriekš, tad man ir laiks to pārdomāt un papētīt nedaudz nopietnāk. Tas nav pārāk ilgs laiks, es teiktu, ka no pusstundas līdz stundai. Filmēšanas dienā gan mēs laicīgi satiekamies, un vēlreiz izrunājam katras tēmas aktualitāti, dodot iespēju “uzķert” vēl kādu niansi.

Kāds ir Tavs viedoklis par Latvijas futbolu?

Zinot, ka šodien būs intervija, šorīt braucot uz darbu tieši par to domāju. Runājot īsi, teikšu, ka labot kļūdas vienmēr ir grūtāk, nekā sākt no sākuma. Mūsu basketbolisti, tak vairs nestrādāja pēc padomju metodēm? Domāju, ka futbolā vēl nesen daudz kur valdīja vecās treniņu metodes, kad galvenais veids, kā tiek mēģināts panākt rezultātu ir balss pacelšana tādā līmenī, kad lielākajai daļai ir bail pat pie bumbas pieskarties. Prieks, ka ir arī citi piemēri un pēc neveiksmīgām darbībām spēlētājs tiek uz brīdi pasaukts malā, un atgriežoties laukumā viņš skrien jau divreiz ātrāk. Domāju, ka tā sistēma, kas darbojās iepriekš, vairs nedarbojas. Novienkāršojot var teikt, ka futbols Pasaulē ir attīstījies daudz ātrāk kā Latvijā. Bet atkal jau – konkurence, konkurence, konkurence.

Latvijas futbola nākotne?

Manī ir kaut kāda dziļa pārliecība, ka futbolam ir nākotne. Pavisam noteikti. Ar futbolu Latvijā nodarbojas lielas tautas masas un nevar neizšķilties kāda zvaigznīte.

Tava spilgtākā pieredze futbolā?

Es esmu filmējies kopā ar Deividu Bekhemu. Tas bija 2003. gadā. Es mācījos trešajā kursā un saņēmu piedāvājumu piestrādāt par modeli Taizemē. Liela daļa darbu bija saistīti ar reklāmām, kur man bija lielas priekšrocības salīdzinot ar klasiskajiem modeļiem. Tad bija viens kastings, kur bija jāspēlē futbols. Nākamajā dienā man paziņoja, ka esmu dabūjis darbu. Bija jābalina matu gali. Aizeju pie friziera, man priekšā noliek fotogrāfiju, kam man pēc pārvērtībām ir jālīdzinās, un tur Bekhems…

Deividu un Viktoriju bija nolīguši viens japāņu skaistumkopšanas uzņēmums. Viņi ieradās tikai uz sešām stundām, un, lai visu paspētu, tur, kur bija kadri ar muguru, tur filmējos es. Mans uzdevums bija kopēt viņa kustības. Izdevās arī pārmīt pāris vārdus ar Deividu. Latvijas vārds viņam nebija svešs, jo tajā laikā Anglijā spēlēja Igors Stepanovs un Marians Pahars. Vēlāk nopirku viņa biogrāfiju un tur bija fotogrāfijas tieši no šīs reklāmas filmēšanas.

Kad es vēl spēlēju, tad jau nebija interneta. Mēs zinājām tikai dažus spēlētājus. Atceros, ka bija tādas košļenes CinCin ar spēlētāju uzlīmēm iekšā. Tā es uzzināju, kas ir Marko Van Bastens, Valters Zenga, kolumbietis Higuita. Tās ir lietas, kas paliek atmiņā. Un tad, mēs puikas novācāmies un spēlējot iztēlojāmies, ka esam kāds no viņiem.

Tad vēl spilgti atmiņā ir draudzības spēle starp Verpakovski un Zuntneru. Pēcspēles vienpadsmit metru soda sitieni un es pārspēju Aleksandru Ķoļinko. Lielisks iemesls, lai beigtu savu karjeru. Spēlējot ar šīm Latvijas futbola zvaigznēm neizbēgami gūsti arī ļoti spilgtas emocijas. Tas ir tāpat kā ar grupu Eolika. Es uzaugu pie viņu mūzikas, jo tēvs klausījās viņu plates, bet tagad regulāri vadu pasākumus ar viņu piedalīšanos, un varu sēdēt kafejnīcā pie viena galda ar Olgu Rajecku. Kādreiz skatījos televizorā, kā mūsu Zelta roka (Ainars Bagatskis) gūst izšķirošos punktus, bet tagad viņš man Salacgrīvā dzīvo kaimiņos…

Kareļinam draugu lokā patīk prognozēt spēļu rezultātus. Kā Tu sadzīvo ar prognozēšanu un likmēm? Kas tur ir aizraujošs?

Patiesībā es nekad neesmu šajās lietās iesaistījies un es pat varētu sajaukt patiesās koeficientu nozīmes. Pat ja kādreiz esam draugu lokā esmu centies prognozēt kādas spēles rezultātu, tad man parasti neveicas. Tajā pašā laikā man patīk azarts, man patīk uzvarēt un ar dēlu skatoties futbolu, mēs vienmēr izlemjam, kurš kuram jutīs līdzi.

Favorīti starptautiskajā arēnā (līga, klubs, spēlētāji)?

Favorītlīga noteikti ir Anglijas Premjerlīga. Man patīk atlētisks un vīrišķīgs futbols un man kaut kā šķiet, ka angļu un arī vācu futbols ir tieši tāds. Ja runājam par komandām, tad Klopa dēļ pēdējā laikā es vairāk jūtu līdzi tieši Liverpūlei. No futbolistiem tagad grūti kādu izcelt. Bērnībā tomēr bija spilgtākas emocijas un elku sajūtas. Tajā laikā man visvairāk patika Marko Van Bastens un, kad spēlēju, tad vienmēr izvēlējos būt viņš.

Tavs favorīts Latvijā? (komanda, spēlētājs)

Spēlētājs viennozīmīgi ir Māris Verpakovskis. Vārti pret turkiem, tikšana uz EURO 2004, vārti pret Madrides Real… Tās ir neizdzēšamas atmiņas. Ja runājam par komandu, tad izteiktu favorītu man atšķirībā no Kareļina nav. Kopš tās draudzības spēles es vairāk sekoju Liepājai. Viņi tieši tajā gadā arī kļuva par Latvijas čempioniem. Tajā pašā laikā es priecājos par visiem klubiem, kuri nes Latvijas vārdu Eiropā. Šad tad aizeju uz kādu Mettas spēli, kas sanāk tepat tuvumā, tāpat arī prieks par Skonto stadiona uzlabojumiem, FK Valmiera atdzimšanu un spraigo Virslīgas čempionātu.

Kāda ir vide teātros? Interesējas par sportu?

Šeit es vairāk varu atbildēt tieši par Dailes teātri. Vismaz trīs četri no mums ļoti aktīvi seko visam līdzi. Ja ar Gintu Andžānu spēlējam vienā izrādē un tajā dienā ir arī Dinamo spēle, tad paralēli tiek sekots līdzi arī spēlei TV ekrānā. Tad vēl Intars Rešetins seko līdzi. Es teiktu, ka puikas labi orientējas sportā. Īpaši izteikti tas ir kādu lielo sporta pasākumu laikā, kad par to interesējas teju visi.

Starp teātriem ir konkurence? Kā tā izpaužas?

Noteikti! Un ne tikai starp teātriem, bet arī katra teātra iekšienē un tas ir labi, kamēr vien tā ir veselīga un palīdz kādu motivēt strādāt vairāk. Tajā pašā laikā, ja kāds aktieris labi sevi parāda ārpus Latvijas, tad ir liela iespēja, ka arī kāds cits var tikt pamanīts.

Ja par sportisko pusi, tad agrāk bija arī sporta spēles. Tagad gan ir švakāk un kopējās sportiskās aktivitātes ir vien Žagarkalnā, kad Juris Žagars uzaicina visus uz nelieliem slēpošanas mačiem.

Bērni. Aktieri vai sportisti?

Es domāju, ka nebūs neviens ne otrs. Es esmu par to, ka jāļauj bērnam pamēģināt visu un pēc tam pašam izdarīt izvēli. Tagad šī izvēle ir tik liela, ka bērni nereti apjūk. Man laukos bija krietni vieglāk. Bija tikai futbols un basketbols. Vēlāk parādījās karatē un visi bērni arī mēnesi tur trenējās. Šī brīvības došana gan nenozīmē, ka nevēlos, lai mans bērns sporto. Es vēlos, lai viņā ir cīņasspars un vēlme uzvarēt, lai iegūst šo sportisko nekaunību.

Kur var nopelnīt vairāk? Latvijas šovbiznesā vai Latvijas futbolā?

Es teiktu, ka labs Latvijas mūziķis, mākslinieks, aktieris vai šovbiznesa pārstāvis vidēji pelna labāk kā labs spēlētājs Virslīgā. Latvijā ir arī piemēri, kur ar divām Šlāgeraptaujas dziesmām var uzcelt māju un braukāt ar labām mašīnām. Dziedāšanai ir arī pluss, ka var dziedāt arī sešdesmit gados. Futbolistiem savukārt ir vieglāk izsisties un nokļūt labās līgās un pelnīt “lielo” naudu. Teātrī to izdarīt ir praktiski neiespējami.

Kuru izrādi šajā sezonā noteikti vajadzētu apmeklēt?

Tā noteikti ir Dailes teātra izrāde “Talantīgais misters Riplijs” ar mani vienā no lomām. Tā ir drāma divos cēlienos pēc Patrīcijas Haismitas romāna motīviem. Tas ir stāsts par bagāta kunga centieniem ar Riplija palīdzību atgūt savu dēlu, bet Riplijam ir citi plāni. Izšķērdīgā un brīvā pasaule ir pārāk kārdinoša, un noved pie bezgalīgiem meliem un nāvējoši bīstamu notikumu virknes.