Viktorija Mihaļčuka "Latvijas Futbola federācijai jābūt kā mīlošai mātei - jādzīvo un jāstrādā biedru dēļ"

Kā nokļuvāt futbolā?

Viss sākās divdesmit vienu gadu atpakaļ, kad satiku savu topošo vīru – profesionālu futbolistu. Kopš tā laika arī praktiski dzīvoju pa stadioniem, un draugi jau mēdz jokot, vai es vairāk mīlu savu vīru vai futbolu?

Kā Jūs satikāties?

Mēs satikāmies baznīcā, kur draugi mūs sapazīstināja. Redzēju, ka viņam cieņā ir kristīgās vērtības, kas mani uzrunāja, un tā mēs sākām satikties.

Ne visi pieņem savu otro pusīšu nodarbošanos, un vēl mazāk tajās iesaistās paši. Kas Jūs ievilka futbolā?

Atceros, ka pirmie treniņi, kurus apmeklēju, bija LU stadions Barona ielā, kur devos pēc darba beigām. Es joprojām atceros to laimes sajūtu, esot šajā vidē. Man ļoti patika vērot sportistu un treneru savstarpējo komunikāciju un ķermeņa valodu. Tas var daudz ko pastāstīt par katru cilvēku, ne tikai kā par profesionāli, bet arī kā par personu kopumā – kurš ņem atbildību uz sevi, kurš pilda tikai savu darbu un nevēlas uzņemties līdera lomu, kam ir svarīgas attiecības un kam – tikai sava darbs komandā, utt. Pašā sākumā varbūt nē, bet man futbols nav tikai spēle, tas ir dzīvesveids un filozofija.

Kurā brīdī futbols kļuva par Jūsu lietu, nevis vīra profesiju?

Tas laikam bija brīdis, kad vīra karjera viņu aizveda uz Paņevežas Ekranas. Es tajā laikā viena gāju uz Skonto stadionu, skatījos spēles, analizēju, un zvanīju vīram, lai pastāstītu par redzēto. Tāpat arī mājās TV visu laiku fonā bija futbols.

Izklausās, ka Jums ir psihologa izglītība?

Jā, biznesa – psihologa izglītība. Ar psiholoģiju saistījās mans darbs vairāk nekā desmit gadu garumā Nordic Group, kur sāku kā PR (Sabiedrisko attiecību) vadītāja, vēlāk pārdošanas vadītāja un valdes priekšsēdētāja. Tā ir biznesa apmācību kompānija, kura veido un ražo instrumentus: biznesa apmācības, lietišķas galda spēles un simulācijas, kuru pamatā ir dažādi psiholoģijas principi, tādā veidā atklājot cilvēkus, kurš ir kurš, un, palīdzot viņiem strādāt pareizā virzienā, lai sasniegtu savus mērķus un izpildītu savas dzīves misiju. Turpinot par izglītību, man ir augstākā izglītība Biznesa psiholoģijā, kas bija apzināts lēmums, pārejot no klasiskas Uzņēmējdarbības vadības programmas. Man patīk pielietot biznesa psiholoģijas elementus no organizācijas puses uz cilvēka. Piemēram, tā pati SVID analīze, kas var atklāt ļoti interesantas un svarīgas lietas. Pašlaik esmu iestājusies maģistrantūrā, studēšu Vadības psiholoģiju.

Kas ir Nordic Group? Ar ko nodarbojas, un kāda loma Jūsu dzīvē bija darbam šajā uzņēmumā?

Uzņēmuma profils ir biznesa apmācības. Tā ražo biznesa apmācību spēles, organizē treniņus, biznesa simulācijas, team building pasākumus, vadības apmācības utt. Manā laikā tas bija vienīgais biznesa apmācību uzņēmums, kuram bija savi treneri, nevis piesaistīti speciālisti. Es tur izaugu kā personība, un tie “Nordikas” principi un cilvēki palīdzēja man uztaustīt savu dzīves ceļu. Principā es esmu darbaholiķe un burtiski dzīvoju ar darbu.

Vai Jūsu klientu vidū bija arī ar futbolu saistīti uzņēmumi?

Ciešāka sadarbība ar federāciju (LFF) veidojās tad, kad es kā ar futbolu cieši saistīta persona, organizēju man labi pazīstama uzņēmēja tikšanos ar federāciju saistībā ar iespējamo Latvijas nacionālās izlases sponsorēšanu. Viņi bija ar mieru slēgt līgumu, pie nosacījuma, ka es visu koordinēšu. Lai gan nebiju ar to rēķinājusies, es piekritu.

Pēc gada Nordic Group kļuva par Futbola Biznesa kluba biedru, un mēs daudz kontaktējāmies ar vadību, organizējām dažādas apmācības LFF personālam un vadītajiem, cieši sadarbojāmies ar LFF reģionu vadītājiem, izstrādājot katra reģiona stratēģiju un strādājām arī ar PRO kategorijas treneriem.

Visi piemēri bija saistīti ar LFF. Vai Latvijas klubi nav izauguši līdz tam, ka ir gatavi apmācīt savus darbiniekus?

Es domāju, ka daži ir izauguši, bet, ja paskatāmies uz kluba īpašnieku kā uzņēmuma vadītāju, tad ir jāsaprot, ka, ja viņš iegulda naudu un laiku savā darbiniekā, tad sagaida arī to, ka tas ir ilgtermiņā. Mūsu Virslīgas klubos diemžēl ir diezgan liela personāla, tajā skaitā arī spēlētāju mainība, tādēļ klubi vairās ieguldīt naudu sava personāla izaugsmē. Daudz kas ir atkarīgs arī no vadītāja vērtībām un mērķiem. Kādam apmierina team building pasākums pludmalē, vai boulingā, citam ir vēlme saņemt ne tikai pozitīvas emocijas, kas nenoliedzami arī ir svarīgas, bet arī kaut ko vairāk un dziļāk, kas palīdzētu veidot šos cilvēkus kā personības.

Es uzskatu, ka tieši LFF vajadzētu ņemt uz sevi atbildību un iniciatīvu par klubu, reģionu un visu biedru personālu apmācību. Gan profesionāli, gan psiholoģijā. Jo, piemēram, tai pašai LFF Izglītības daļai ir milzīgs potenciāls kopā ar speciālistiem organizēt apmācību kursus un seminārus futbola kluba direktoriem, administratoriem, ka arī izglītot spēlētāju vecākus utt.

Sabiedrība valda šķelšanās jautājumā par Biznesa klubu. Kāds ir Tavs viedoklis par tā vajadzību, nozīmību un formu?

Tā kā es to saprotu, tas viennozīmīgi ir vajadzīgs. Futbols ir vairāk nekā spēle, un Biznesa klubs, vai nu varam to nosaukt – Futbola Draugu klubs, ir laba platforma uzņēmējiem atnākt, paskatīties spēli, un noķert atmosfēru, kuru nevar nopirkt ne par kādu naudu. Futbols vieno. Jā, tas prasa naudu, resursus un talantīgus cilvēkus, kuri ir gatavi proaktīvi rīkoties, bet tas noteikti strādā ilgtermiņā.

Tā ir iespēja piesaistīt papildu partnerus un atbalstītājus, turklāt ne tikai Nacionālajai izlasei. Mums ir iespēja segmentēt piedāvājumu no LFF puses, kas dotu papildu stimulu arī reģioniem, sieviešu un jauniešu futbolam. Jautājumus vajag risināt sistēmiski un šeit ir lieliska iespēja to darīt.

Kā nokļuvāt LFF? Kādi bija Jūsu pienākumi?

Netieši mājieni par iespējamo darbu LFF bija jau 2015. gadā, bet tajā laikā es to neuztvēru nopietni, līdz 2018. gada sākumā Edgars Pukinskis man piedāvāja darbu par Administrācijas vadītāju. Man vajadzēja mēnesi pārdomām, jo bija ļoti grūti pamest darbu, kurā pavadīti vairāk nekā desmit gadi. Varbūt pat ne darbu, bet cilvēkus, ar kuriem ikdienā, plecu pie pleca kopā strādāts daudzu gadu garumā. Negulēju kādas piecas naktis, visu laiku domājot par to, ko darīt, kādu lēmumu pieņemt. Pēc tam izrunājos gan ar savu bosu, gan kolēģiem un sapratu, ka, ja es vēlos, tad es varēšu saglabāt šīs attiecības ar cilvēkiem. Tādēļ nolēmu piekrist šim piedāvājumam, jo pati sev atzinos, kā arī strādājot biznesa jomā, visu laiku dzīvoju ar futbolu sirdī, un izmantoju katru iespēju, lai ar savām zināšanām un pieredzi palīdzētu attīstīt futbolu Latvijā.

Amata nosaukums bija Administrācijas vadītāja, bet reāli tur bija apvienoti divi amati, un es biju atbildīga gan par Administrācijas nodaļu, gan par visu personālu kopumā.

Esi kādreiz jautājusi, kādēļ izvēlējās tieši Jūs?

Jā, tas bija pirmais, ko es pajautāju pirms sāku darbu LFF, un saņēmu atbildi par manām spēcīgajām pusēm – proaktīvu komunikāciju, atbildību un cilvēku kā prioritāti.

Ko Jūs esat izdarījusi futbolā līdz šim?

Daudzas lietas ir grūti tā viennozīmīgi izmērīt. Vislabāk jau, lai par to runā cilvēki, ar kuriem kopā es strādāju. Kā vienu no labākajiem svaigākajiem piemēriem varu minēt savu pēdējo veikumu - es uztaisīju un izcili aizstāvēju akadēmisku pētījumu: "Personāla psiholoģiskās labklājības un darba motivācijas paaugstināšanas iespējas Latvijas Futbola federācijā, Latvijas nacionālajā futbola izlasē un Virslīgas futbola klubos". Tas ir reāls praktisks instruments ar priekšlikumiem uz četrām lapām, ko var arī ieviest dzīvē jau šodien. Un, kas man ir nozīmīgi un patīkami, ka valsts pārbaudījuma komisija izcili novērtējusi un īpaši atzīmējusi šo izstrādāto pētījumu.

Kāpēc nolēmāt startēt LFF valdes vēlēšanās?

Es esmu izaicinājuma cilvēks, nebūs viegli strādāt valdē, bet es jau no dzīves pieredzes zinu, ka kopā ar grūtībām nāk arī profesionāla izaugsme. Es pilnīgi apzināti vēlos ieguldīties ar savām zināšanām un pieredzi futbola sabiedrībā un pārvaldībā, zinu savas kompetences, jutu un sapratu, ka ir pienācis laiks tās likt lietā.

Ko Jūs varētu dot futbola sabiedrībai, ja tiktu ievēlēta? Kuros jautājumos Jūs iesaistītos aktīvāk?

Viennozīmīgi varu palīdzēt ar visu, kas saistīts ar pašu organizācijas attīstību un tās pārvaldību. Tāpat arī varu iesaistīties treneru, personālu un vecāku izglītošanas programmās tieši no psiholoģiskā aspekta. Tāpat arī daudz darba ir visu izlašu spēlētāju sagatavošanā. Mēs jau vairākas desmitgades dzirdam to, ka futbolistiem “viss ir galvās”, bet vai patiešām kāds ar to strādā? Labi, ja dažreiz treneris varētu to darīt, bet jautājums par spēlētāju psiholoģisko labklājību, un par spēju tikt galā ar savām emocijām joprojām nav atrisināts.

Un, manuprāt, jaunajai valdei ir ļoti svarīgi, lai, pieņemot lēmumus, būtu pārliecināti, ka visi LFF resursi (darbaspēks, finanses, laiks, konkrētas funkcijas utt.) būtu ieguldīti attiecīgajiem attīstību virzieniem un mērķu sasniegšanai. Šeit arī esmu gatava iesaistīties stratēģiskā plānošanā un sistēmiskai pieejas izstrādei un ieviešanai.

Trīs lietas, kuras darītu, ja tiksiet ievēlēta LFF valdē?

Es pati to saucu par 2k sistēmisku risinājumu. Tā ir komunikācija un kontrole. Es uzskatu, ka viens no sāpīgākajiem jautājumiem federācijā ir komunikācija un tās trūkums visos līmeņos, gan federācijas iekšienē, gan komunicējot ar biedriem, gan Latvijas futbolā kopumā. Pirmkārt mans mērķis vai uzdevums ir izstrādāt komunikācijas stratēģiju, lai atvieglotu dzīvi gan federācijas darbiniekiem, gan biedriem. Otrkārt es izstrādāšu konkrētu kontroles mehānismu, kā vērtēt darbinieku paveikto, kā vērtēt projektus, esošo un vēlamo situāciju un rezultātu. Treškārt izveiksim struktūrvienību un darbinieku funkciju revīziju, jeb iekšēju funkciju auditu. Šī lieta ir tā, kas man pietrūka, strādājot federācijā arī pašai. Tas ir veselīgs risinājums jebkurai organizācijai, lai saprastu katras funkcijas atbilstību mērķiem.  

Kāds ir Jūsu viedoklis par LFF statūtiem?

Es saprotu situāciju, kā šie statūti tika pieņemti, un kāpēc tas tika darīts. Domāju, ka jebkurš iesaistītais saprot, ka tur vēl ir daudz darba, lai tos pilnveidotu. Ja runājam par UEFA prasību par sievietēm valdē, tad, manuprāt, katrā lielā organizācijā un komandā mērķu sasniegšanai ir nepieciešami abu dzimumu pārstāvji.

Vadims Ļašenko Jūs prezentēja kā daļu no komandas. Šādi paziņojumi pirms vēlēšanām ir labi vai slikti?

Tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir prezidenta kandidāta iniciatīva un, manuprāt, tas ir pozitīvi, jo viņš jau tagad paradīja futbola sabiedrībai, ka ir proaktīvs un gatavs darbam tieši komandā, nevis viens pats kā supervaronis glābs un palīdzes Latvijas futbolam. Ar šo LFF biedri un darbinieki var redzēt, ka viņam ir spēja apvienot komandā potenciālus tik dažādus "komandas spēlētājus" valdes līmenī. Sabiedrība jau sen gaida nepopulārus lēmumus, un pati, kad izlēmu kandidēt, norādīju, ka pirmais izaicinājums būs savākt vajadzīgos parakstus (pēc jaunajiem statūtiem). Otrais izaicinājums būs kongress, jo paraksti paši par sevi uzreiz nenozīmē biedra balsi kongresā un trešais – panākt, ka valde ir gatava strādāt kopā ar vienu mērķi, kas arī bija lielākais klupšanas akmens līdz šim. Ja runājam par pašu kongresu un balsošanu komandas kontekstā, tad nedomāju, ka tam ir īpaša nozīme, jo tāpat pēc LFF statūtiem katrs kandidāts pats ir atbildīgs par sevi, un savām profesionālajām kompetencēm. Vienmēr svarīgs ir fokuss. Šajā gadījumā Vadims Ļašenko kā komandas līderis pozicionēja, tieši par (PAR) ko mēs esam, nevis pret ko.

Jūs esat viena no retajām, kurai izdevās ar pirmo reizi pareizi noformēt pieteikumu. Tā ir akadēmiskā pieredze vai kas cits?

Es nekādā veidā nevēlos salīdzināt, kuriem sanāca, un kuriem nesanāca, lai nerastos kādi pārpratumi, bet manā gadījumā tas ir attieksmes jautājums, un tā tas ir it visur. Esmu pārliecināta, ka tā ir vienīga lieta, ko mēs varam mainīt dzīvē. Daudzi runā par to, ka jāizmaina domāšanas veids, jā, es tam piekrītu, bet tas ir daudzu gadu vai pat desmitgades jautājums. Tas, ko varam izdarīt tagad un tūlīt, ir sākt mainīt savu attieksmi pret to, ko un kā darām, ar savu piemēru, darbībām un atbildību. Pastāstīšu vienu no piemēriem no savas darba pieredzes: man, ka departamenta vadītajai bija paredzēts budžets darbinieku komandas pasākumam 2000 eiro. Es apzinājos, ka jau tad bija grūtie laiki un centos visus izdevumus minimizēt. Rezultātā, pateicoties komunikācijai ar darbiniekiem, viņu piedāvātajam pirtīm un vēl dažam labām idejām, mēs ar kopīgiem spēkiem novadījām team buildinga pasākumu tikai par 70 eiro no organizācijas budžeta. Jā, nebija varbūt tik īpaši un koši, bet bija dvēseliska atmosfēra un forši pavadījām laiku kopā ar kolēģiem. Tā arī ir attieksmes mainīšana.

Uz LFF es atnācu no biznesa sektora, es zinu, ko nozīme pelnīt naudu, nevis tikai sadalīt to. Kādu laiku biznesā es strādāju vispār bez pamatalgas, tikai uz % no darījumiem. Tieši tāpēc mana attieksme pret organizācijas naudu ir tāda pati, ja tā būtu mana personīga nauda, ko nepieciešams tieši ieguldīt, nevis iztērēt.

Tāpēc, runājot par attieksmi, kandidēšanu uz LFF valdi es uztvēru un joprojām uztveru ļoti nopietni, skatījos Lursoftā, zvanīju biedriem, kuri ir parakstījušies par mani, lai tikai vēlreiz pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.

Kas ir tas, kas Jūs piesaista futbolam?

Tie ir cilvēki. Futbola sabiedrībā ir patiešām īpaši cilvēki - futbolisti, treneri, futbola dzīves organizētāji. Viņi lielākoties ir patiesi nesamāksloti un atklāti, un tas raisa vēlmi dot ko pozitīvu pretī.

Kādi ir spilgtākie iespaidi futbolā, ko esat piedzīvojusi?

Spilgtākais emocijas mani pārņem, kad man tuvi, pazīstami cilvēki izcīna uzvaras. Tas nav prieks par uzvaru kā tādu, tas ir prieks par to, ka viņiem izdevās, prieks par šo cilvēku ieguldīto darbu augļiem. Ja runājam konkrēti, tad sākumā protams tas bija par mana vīra panākumiem, par viņa drauga Mariana Pahara panākumiem. Arī Koliņko, Piedela, Astafjeva un citiem. Šeit varu saukt un saukt futbola cilvēku vārdus.

Vai Jums ir kāds īpaši tuvs Latvijas treneris?

Nu... grūts jautājums. Bet atbildēšu godīgi, tie ir divi treneri Jurijs Popkovs un Jurijs Andrejevs. Kāpēc tieši viņi? Tāpēc, ka ar viņu darbu ir saistīta mana pirmā mīlestība pret futbolu un tas ir uz mūžiem, ja tā var pateikt (smaida).

Vai Jums Virslīgā ir kāda favorītkomanda? Kāpēc?

Šodien man ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu. Pagājušogad tas vairāk bija RFS, bet tas arī saistīts vairāk ar konkrētām personībām – pazīstamiem treneriem un spēlētajiem, ne klubu kā tādu. Šobrīd tādi ir gandrīz visos Virslīgas klubos, bet vistuvākie pārstāv RFS, Valmiera un Daugavpils. Tajā pašā laikā es nevaru pateikt, ka kāda komanda man ir īpaša. Starptautiskā līmenī visvairāk sekoju Minhenes Bayern. Varētu pat teikt, ka tas ir spiestā kārtā, jo mans vecākais dēls ir liels Bundeslīgas fans, kā rezultātā es jau kādus desmit gadus teju dzīvoju ar Robēnu, Milleru, Noieru, Levandovski un citiem. Visu laiku iesaistos sarunās, skatāmies, diskutējam un analizējam.

Kā Jūs redzat notikumus laukumā?

Tas ir ļoti dažādi. Viss atkarīgs no kompānijas. Ja esmu viena, tad analizēju psiholoģisko pusi, vēroju, kādus lēmums pieņem treneris, taktiku utt. Ja ir kompānija, tad ieslēdzu vieglāku režīmu un baudu pašu atmosfēru. Vēl atkarīgs arī no tā vai tā ir Virslīga, izlases spēle vai kāds ārvalstu čempionāts. Ar laiku es iemācījos savaldīties un arī neveiksmju gadījumā meklēt veidus, kā atbalstīt pazīstamus spēlētājus un treneri, kā arī palīdzēt ar pozitīvo fokusu un motivāciju iet tālāk.

Ko teikt spēlētājam pēc piektās, sestās neuzvarētās spēles pēc kārtas?

Galvenais ir jābūt godīgam, bet atbalstošam, un arī tādā brīdī atrast vismaz vienu pozitīvu lietu, bet ne mākslīgi, balstoties uz faktiem šajā spēlē. Man ļoti tuva ir atsitiena teorija – jo smagāk krīti, jo augstāk atlēksi. Spēlētājus, izanalizējot situāciju, vajag izvilkt no šīm negatīvām emocijām un burtiski piespiest domāt par labo. Tāpat arī noderīgs ir jautājums par to, ko Tu darītu savādāk, tādā veidā aicinot domāt.

Ko vēl es nepajautāju? Ko vēlaties pastāstīt?

Ir vēl viena lieta, kas man šobrīd rūp. Futbolista karjeras beidzas visnotaļ agri, un man sāp situācijas, ka spēlētāji visbiežāk nav tam gatavi, tāpēc es vēlos izveidot un ieviest sistēmu, lai spēlētāji varētu pakāpeniski, kamēr profesionāli spēlē futbolu, iegūt augstāko izglītību. Ja mēs vēlamies saglabāt spēlētājus futbolā arī pēc viņu karjeras beigšanas, lai viņi varētu turpināt strādāt klubos, federācijās, utt., LFF jāizveido sistēmu, lai palīdzētu pārvarēt pārejas posmu no futbolista karjeras uz kādu citu. Esmu jau uzsākusi sarunas ar dažām augstākās izglītības iestādēm, kuras ir gatavas pielāgot bakalaura programmas sportistu iespējām un vajadzībām. Es vispār uzskatu, ka cilvēkiem ir jāmācās visu mūžu, arī futbolā. Pati 2018. gadā ar LFF atbalstu apguvu arī UEFA CFM kursu, kas pirmoreiz notika Latvijā. Tā bija vērtīga pieredze ne tikai sniegto instrumentu un analīzes iespēju dēļ, bet arī kontaktu dēļ, kas noder arī turpmākajā dzīvē.

Man patīk jūsu nosaukums “Pozitīvi par futbolu” (smaida), uzskatu, ka mums visiem nepieciešama pareiza pozitīva attieksme pret futbolu un, galvenais, lai mums rūp Latvijas futbola attīstība!

Un beigu beigās vēlos akcentēt, kādai tad jābūt LFF, kā organizācijai? LFF jābūt kā mīlošai mātei visiem klubiem un biedriem, kura rūpējas par saviem bērniem. Tas nozīmē, ka viņa ne tikai domā par katra nākotni, palīdz augt un attīstīties, bet arī apmāca un iegulda, lai katrs varētu eksistēt pilnīgi pastāvīgi, un veiksmīgi sasniegtu savus mērķus. LFF ir jādzīvo un jāstrādā biedru dēļ.

Nav komentāru

Komentēt