Jānis Mežeckis: "Futbols ir mans aicinājums"

Sāksim ar saknēm. Kas ir Jūsu vecāki, un, vai nokļūšana sportā bija loģiska, vai tomēr nejaušība?

Es piedzimu 1953. gadā Rīgas centrā. Tēvs visu mūžu nostrādāja tirdzniecībā. Viņš bija Rīgas Centrāltirgus direktors, un vēlāk divdesmit septiņus gadus nostrādāja arī par Jūrmalas tirgus direktoru. Mani vairāk pieskatīja mammas māte, kura, pēc mātes nāves (man bija septiņi gadi) pārcēlās no Latgales uz Rīgu.

Ja runājam par nokļūšanu sportā, tad tēva tur loma nebija izšķirošā. Viņam ar sportu nebija nekāda saistība. Es mācījos Rīgas 50. vidusskolā, kas bija pirmā specializētā angļu valodas skola Latvijā. Tur gribot negribot ne tikai nācās iemācīties angļu valodu, bet arī tiku pie pirmās pieredzes sporta jomā. Spēlējām visu, ko vien var iedomāties, skrējām, slēpojām, darījām visu. Tolaik vēl nebija ne datoru, ne telefonu un cita veida izklaižu. Nopietnāk tieši futbolam pievērsos pēc tam, kad draugs mani desmit gadu vecumā paaicināja līdzi pierakstīties uz futbola nodarbībām. Atceros, ka treneris Krišs Maisītājs mani ielika sarakstā. Toreiz nebija tā kā tagad, kad pieņem visus, kuri ir atnākuši. Nākamajā dienā bija atlases treniņš un mums vajadzēja pierādīt trenerim Maksam Levitānusam savu lietderību. Mani jau pēc piecām minūtēm pasauca malā un atzina par labu esam. Jau pēc nedēļas Daugavas stadionā man bija iespēja padot bumbas Daugavas pirmajai komandai pilnu tribīņu priekšā, kas neapšaubāmi, bija liels gods, un katru reizi uz divpadsmit vietām pretendēja 50-60 puišu. Līdz šai dienai atceros, kā pirmajā spēlē izgāju stadionā, un šķiet, ka visi divdesmit tūkstoši skatās uz Tevi. Trenējos, spēlēju visu vecumu jauniešu izlasēs, un 1971. gadā vienu sezonu nospēlēju Daugavas dublieru komandā pirmajā līgā.

Tajā pašā laikā arī skolā turpinājās dažādas sporta aktivitātes, un, pateicoties nopelniem bagātajam skolotājam Aleksandram Blumbergam, skola bija izteikti sportiska. Vienīgais, ko viņš mums vecākajās klasēs neļāva, ir organizēt boksa turnīru.

Interesanti, ka otrajā klasē veselu gadu trenējos arī tenisā. Katru rītu ar draugu no centra ar tramvaju devāmies uz Baldones ielu spēlēt tenisu. Tenisā nokļuvu, pateicoties trenerei Gunai Pīlāgai, kura ieradās skolā un burtiski izvēlējās mani treniņiem. Viņa vienmēr lūdza mani ierasties vismaz pusstundu agrāk, un kā tagad atceros, ka, kamēr citi skraidīja un dauzījās, es stāvēju pie sienas un trenēju kreiso sitienu. Trenere mani visu laiku rāja un nemitīgi norādīja uz kļūdām. Tolaik likās, ka es neko neprotu, un tikai vēlāk sapratu, ka viņa manī saskatīja potenciālu. Gadu vēlāk, ar drauga starpniecību nodevu trenerei, ka turpmāk es vairs tenisā netrenēšos, pašam man bija bail.

Vai bija kāds, kurš no Tavas komandas sasniedza patiešām augstu līmeni?

Tādu patiešām augstu varbūt arī neviens nesasniedza, bet, piemēram Zvejniekā, un tajā pašā Daugavā spēlēja ne viens vien.

Kādā pozīcijā spēlēji?

Es sāku kā pussargs, bet Daugavas meistarkomandas dublieros mani pārkvalificēja par aizsargu. Spēlēju gan kreisā aizsarga, gan, nu jau tādā piemirstā pozīcijā, kā libero.

Spilgtākais spēlētājs ar ko, un pret ko ir sanācis spēlēt?

Tie bija spēlētāji, kuriem kādreiz padevu bumbu, bet vēlāk kopā trenējāmies - vārtsargs Laimonis Laizāns, aizsargs Reinis Zālītis, Roberts Skadats un citi. Ļoti interesants spēlētājs bija Valentīns Porkujans, kurš spēlēja arī PSRS izlasē. Pret viņu sanāca uzspēlēt dublieru sastāvā. Interesanti, ka ar daudziem no viņiem vēlāk satikos, jau citā ampluā. Piemēram, Valērijs Gazajevs vēlāk brauca uz Rīgu pēc padoma, kā organizēt apvienoto Krievijas un Ukrainas čempionātu.

Vai vēl joprojām spēlējat?

Nē, pēdējo reizi es spēlēju Olimpiskajā centrā, kad LFF sacentās ar Saeimas deputātiem, un mani pa tiešo aizveda uz Traumatoloģijas institūtu ar pārplēstu muskuli. Ar to gan manas traumas vēl nebeidzās, un pagājušajā gadā mazmeitai rādīju, kā jālec ar lecamauklu, un pie trešā mēģinājuma ar dubulto apgriezienu pārrāvu Ahilleju. Tagad manas sportiskās aktivitātes aprobežojas ar peldēšanu, ko daru visu gadu.

Vai bija arī citas izvēles iespējas kā Fizkultūras institūts?

Pēc vidusskolas pabeigšanas bija jāmeklē risinājumi, kā nenokļūt armijā, un vienīgais saprātīgais variants bija iestāties institūtā. Nez kāpēc mana pirmā doma bija censties iestāties RPI, ko pabeidza arī Starkovs, Miļevskis un citi, bet pēc pāris dienām sagatavošanās kursos sapratu, ka tas nav mans, tāpēc nācās meklēt alternatīvas. Mans bērnības draugs bija pasniedzējs Latvijas Universitātē, un viņš mani pierunāja mēģināt iestāties Ekonomiskās kibernētikas fakultātē. Matemātika nebija mana stiprā puse, un es netiku uzņemts, kā rezultātā nonācu armijā. Mani nosūtīja uz Kaļiņingradu, klubā, kurš pārstāvēja Rīgas ASK. Tas bija interesants laiks, un ar dažiem no tā laika komandas biedriem satiekamies joprojām. Pēc divu gadu dienesta atgriezos Rīgā, un pievienojos Rīgas VEF, kas tolaik bija ļoti spēcīga komanda. Tajā laikā oficiāli profesionālu futbolistu nebija, un es skaitījos kā piektās kategorijas atslēdznieks, un divreiz mēnesī devos uz cehu pēc algas. Tad mans labs draugs Valērijs Platoņenko ieteica turpināt mācības Fizkultūras institūtā. Iesniedzu dokumentus un devos uz iestājeksāmeniem – vingrošanu, peldēšanu utt. Fiziku man pieņēma skolotāja, kura man pasniedza skolā fiziku, un es ļoti cerēju, lai viņa mani atcerētos. Ar tēmu man nepaveicās un daudz ko prātīgu pateikt nevarēju, tāpēc potenciālā atzīme svārstījās starp trīs un četri. Tajā laikā pēc armijas studēt gribošie tika godāti, un blakus sēdošā otrā pasniedzēja vien noteica – “Kāpēc ne četri?”. Ķīmiju savukārt pieņēma pasniedzējs Tankels. Arī tur biju uz robežas, bet dabūju četri, ar ko izpelnījos īpašu “uzmanību” visu studiju garumā. Vēl bija jāraksta domraksts par mīļāko sportistu, un es izvēlējos rakstīt par Jāni Lūsi. Toreiz vēl nespēju iedomāties, ka pēc  vairākiem gadiem Latvijas Radio organizētajā pasākumā “Jāņi dzied” dziedāšu kopā tieši ar Jāni Lūsi.

Ko darījāt pēc Institūta beigšanas?

Pēc institūta visiem obligāti bija jāstrādā skolā. Es sāku meklēt laimi Daugavas sporta skolā, bet tur brīvu vietu nebija un nonācu konkurentu nometnē Rīgas futbola skolā, kur nostrādāju astoņus gadus par futbola treneri. Mihails Zemļinskis un Igors Troickis bija mani audzēkņi. Sākās viss ar trenera Maisītāja un citu treneru aizvietošanu, un tā soli pa solim gāju uz priekšu. Ar laiku man tika uzticētas arī U16 un U18 jauniešu izlases. Paralēli tam sāku strādāt Daugavas pilsētas padomē, kur biju atbildīgs par sporta spēlēm un dažādām sacensībām, kas bija kā laba prakse administratīvajā darbā. 1988. gadā pēc Vadima Ulberga ieteikuma kļuvu par valsts treneri futbolā. Tas bija vienīgais algotais darbinieks, kurš atbildēja par futbolu Latvijā. Gadu tur nostrādāju un aizbraucu uz Liepāju. Vladimirs Žuks tajā laikā bija Liepājas Zvejnieka galvenais treneris, un viņš mani aicināja sev par palīgu. Tas sakrita ar laiku, kad šķīros no sievas, un pēc Skredeļa iedrošinājuma es piekritu. Liepājā pavadīju trīs gadus un tās ir tikai labākās atmiņas. Izbraukājām visu Padomju savienību, pieredzējām visdažādākās tiesāšanas manieres un bijām pirmie, kuri uzdrošinājās uz krekliem drukāt reklāmas. Mūs atbalstīja Lauma, Kaija, Baltika un citi. Tas it kā vēl bija aizliegts, bet neviens neiebilda. Vēlāk mums parādījās sponsors no Itālijas, un spēlējām ar viņu logo. Ar Ikarusu divas dienas braucām uz Itāliju, lai aizvadītu draudzības spēles ar vietējām komandām. Sākās juku laiki un bijām pirmie, kas atteicās startēt PSRS čempionātā. Bet 1991. gadā ar komandu braucām uz Rīgu, uz barikādēm. Tas bija laiks, kad sapratu, ka man nav jēgas palikt Liepājā un startēt tikai Latvijas čempionātā, tāpēc pārcēlos atpakaļ uz Rīgu. Sāku trenēt Daugavas sporta skolas 1974. gadā dzimušo puišu komandu, kur spēlēja Bleidelis, Koļinko un citi. Tā arī bija ļoti laba komanda.                

Tavs spilgtākais audzēknis?

Mihails Zemļinskis. Grūti spriest, vai viņš bija vistalantīgākais, bet viņam piemita neiedomājas darba spējas un raksturs.

Kā nokļuvāt un ko darījāt Beļģijā?

Mans draugs, ar kuru kopā jaunībā spēlējām Daniels Solomons, 1971. gadā emigrēja uz Izraēlu un es par viņu 20 gadus neko nebiju dzirdējis. 1991. gadā ar veterānu komandu devos uz turnīru Beļģijā, un, zinot, ka viņš dzīvo pavisam netālu, sarunājām tikšanos. Viņš nodarbojās ar tirdzniecības biznesu un meklēja kādu, kuram var uzticēties, tāpēc piedāvāja man darbu, un pēc nelielām pārdomām es piekritu. Tas sakrita ar apvērsuma laiku, un, es, izkāpjot Maskavā no vilciena, sev priekšā ieraudzīju tankus. Baidījāmies, ka visi ceļi būs bloķēti un netiksim līdz lidostai, bet tas izdevās un nokļuvu Beļģijā. Darbs bija interesants, un ar laiku iepazinos ar vietējiem futbola cilvēkiem, un palīdzēju Beļģijā nokļūt Vitālijam Teplovam, Dzintaram Sproģim. Gribēju atvest arī Igoru Stepanovu, bet Skonto toreiz viņu nepalaida.

Kā nokļuvāt LFF?

Jau 1991. gadā, kad aizbraucu no vienas valsts, un vēlāk skatoties CNN laika ziņas, un redzot, ka Baltijas valstu kontūras ir atdalītas, mani pārņēma tirpas. Tāpat arī 1991. gada PK atlases cikla izlozes laikā, kad izdzirdēju vārdu Latvija, mani pārņēma patīkams satraukums. Tas bija liels toreizējā LFF prezidenta Vladimira Ļeskova, nopelns, kurš devās uz Cīrihi un panāca, ka jau 1992. gadā Latvija varēja startēt kā neatkarīga valsts. Viss ritēja savu gaitu, un 1993. gadā vienā rītā pamodos un izlēmu, ka gribu braukt uz mājām. Draugs bija saprotošs, un izlēma, ka vēlas paplašināt savu biznesu, un izvērst to Baltijas valstīs. Tā nu nokļuvu Latvijā kā uzņēmuma pārstāvis. Benetton, Mango un vairāki citi veikali bija mūsu pārvaldībā. Pēc divu mēnešu darba sapratu, ka tas galīgi nav priekš manis, un, pēc Giļa aicinājuma pievienojos federācijai Ģenerālsekretāra amatā, kur nostrādāju 25 gadus.

Kā iepazināties ar Gunti Indriksonu, kā viņš kļuva par prezidentu?

Laikā, kad sāku strādāt LFF, viņš bija FK Skonto prezidents, un saskarsme bija neizbēgama. Ļeskovs bija ļoti stipra personība gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un, pēc tam, kad trīs gadus bijām kopā nostrādājuši viņam nācās bēgt uz Krieviju, ko viņš arī veiksmīgi izdarīja. Vēlāk viņš ilgu laiku kriminālvajāšanas dēļ nevarēja atgriezties, un viņa darbu pārņēma Modris Supe. Ilgi gan viņš nenostrādāja, un pēc tam, kad bija aizlidojis uz kongresu, bet pašu kongresu tā arī neapmeklēja, mums nācās palūgt viņam atstāt šo amatu. Tad parādījās Gunta Indriksona kandidatūra, kuru man ieteica Vilnis Baltiņš. Viņu ievēlēja un tā arī daudzus gadus kopā nostrādājām. Uzreiz gan jāatzīst, ka, ja mums būtu diendienā jāstrādā vienā kabinetā, tad es to noteikti nespētu. Lielu skandālu mums nebija, bet domstarpības bija regulāri, tikai atšķirībā no šiem laikiem, nekas netika laists uz āru.

Vai Stepanova pārvilināšanas mēģinājums neko nesabojāja?

Indriksons bija Skonto prezidents, bet toreiz es viņu vēl nepazinu. Man bija labi sakari ar Germinal Ekeren vadību un viņi vēlējās iegūt kādu vēl pilngadību nesasniegušu talantu, jo tad to varētu pieteikt čempionātam, un viņš neskaitītos ārzemnieks. Strādājot Daugavas sporta skolā, pāris turnīros pamanīju Igoru Stepanovu, kuram bez šaubām piemita talants un es uzreiz par viņu iedomājos. Es piezvanīju Skonto toreizējam trenerim Markam Zahodinam, kurš par to neko negribēja dzirdēt un ātri sapratu, ka te nav variantu, tādēļ painteresējos, vai ar Igoru ir noslēgts līgums, kas tajā laikā un vecumā bija reta parādība. Sazinājos ar viņu pa tiešo un aicināju uz Beļģiju. Zahodins to uzzinājis, sadusmojās, atņēma iepriekš dāvināto televizoru un aizsūtīja Igoru uz dublieriem, kā rezultātā viņš tā arī neatbrauca. Kas zina kā būtu izvērtusies viņa karjera, ja viņš būtu nonācis Beļģijā.

Kādi bija LFF izaicinājumi un sasniegumi toreiz un pēdējos gados?

1993. gadā pirmais ofiss mums bija Skonto stadionā virs garāžām, kaut kādās barakās ar saplēstu linoleju, un grāmatvede visu skaitīja ar skaitīkļiem. Sākums bija interesants. Atceros, ka pirmajā izlases treniņā, kuru apmeklēju, Zemļinskis bija Spānijas izlases kreklā, vēl kāds Īrijas kreklā, tā kā tāds čigānu bars. Pasaucu administratoru un treneri un jautāju, vai tiešām mums nav formu? Bet viņiem pat tāda doma prātā neienāca, ka arī treniņos visiem jāizskatās vienādi. Katra spēle, katrs izbraukums bija kaut kas jauns un izaicinājumiem pilns. Man bija jādara teju viss, un vienīgais palīgs bija Gunārs Apfelbergs, kurš arī runāja angļu valodā. Piemēram, Garija Džonsona laikā es treniņos pildīju arī tulka lomu. Sākotnēji bijām piesaistījuši tulku, bet ātri sapratām, ka, ja Tu neesi futbolā, tad nevari pilnvērtīgi nodot visu informāciju.

Visu laiku bija problēmas ar finansēm. Pirmais TV kontrakts bija ar zviedru kompāniju, un, pieredzes trūkuma dēļ, pieļāvām kļūdu, un, pirms vēl tā termiņš bija iztecējis, noslēdzām līgumu arī ar vienu Beļģijas kompāniju. Tajā laikā visa "lielā" nauda nāca par TV translācijām, un ienākumi bija ļoti atkarīgi no tā, kādas komandas ir Tavā grupā. Vācija, Nīderlande, Anglija, Francija, Itālija un Spānija varēja ienest miljonus. Kā tagad atceros lietuvieši sēž izklājušies dīvānā ar cigāriem zobos un smaida. Viņiem grupā Vācija – garantēti trīs miljoni. Mums Zviedrija – 100 tūkstoši…, bet mēs tajā ciklā izcīnījām vietu Eiropas čempionātā.

Uz pārspēlēm Turcijā mums nebija naudas par ko čārteri paņemt, tāpēc parakstījām līgumu ar TV kompāniju vēl uz četriem gadiem, lai tikai varētu dabūt naudu, par ko nokļūt Turcijā. Uzvarot Turciju, garantējām sev 7.5 miljonus un tad varējām mazliet atslābt, bet jāatzīst, ka ir grūti, ja nav naudas, bet, ja ir, tad ir vēl grūtāk. Par naudu un tās trūkumu vispār var stāstīt un stāstīt. Atceros, ka viens no valdes locekļiem reiz teica, ka mums ir izdzīvošanas ne attīstības budžets. Savukārt viens no bijušajiem VDK darbiniekiem norādīja, ka labi vien ir, ka mums nav naudas, jo citādi varbūt kāds iekārotu manu vietu. Lai nu kā, esmu lepns, ka mēs bijām pirmā no bijušās PSRS valstīm, kura uzsāka mākslīgo laukumu ieklāšanas programmu.

Liels pavērsiens federācijā un Latvijas futbolā bija Garija Džonsona piesaistīšana trenera amatā. Viņš mainīja mūsu domāšanu, mentalitāti, un viņa laikā septiņi spēlētāji devās uz Angliju. Pēc tam sekoja Starkovs, kurš iepriekš strādāja par Giļa un Džonsona palīgiem iecelšana galvenā trenera amatā bija loģisks solis. Domāju, ka viņš paņēma no visiem treneriem to labāko un panāca rezultātu.

Vai ir kas tāds, kas neizdevās, vai ko tagad darītu savādāk?

Tagad es noteikti neparakstītu līgumu ar Beļģijas TV kompāniju, kas bija pieredzes trūkuma rezultāts. Visādi citādi es nedomāju, ka bija kādas lielas, būtiskas kļūdas. Sirdsapziņa man ir tīra un… varbūt kādu sīkumu es pamainītu, bet lielos vilcienos visu darītu tāpat.

Kāpēc izlases rezultāti ir tādi, kādi ir?

Te varbūt jāatzīst, ka mēs pietiekami efektīvi neizmantojām futbola popularitāti sabiedrībā pēc iekļūšanas finālturnīrā. Varbūt arī finanses varēja novirzīt citiem mērķiem, varbūt varēja uzcelt stadionu, bet tajā laikā pat doma nevarēja prātā ienākt, ka Skonto stadions varētu kļūt nepieejams. Jāsaprot arī, ka 2004. gada panākumi ir vairāk iepriekšējās sistēmas augļi un jaunās sistēmas augļus vēl mazliet ir jāpagaida. Mums ir talantīgi puiši, un esmu drošs, ka 2013. gadā Daiņa Kazakēviča nozīmēšana par sporta direktoru bija pareizs lēmums, un panākumi neizpaliks. Zinot Daiņa darba spējas un motivēšanas prasmi, arī rezultāti būs.

Kā kļuvāt par delegātu?

Sākot no 1994. gada, es biju Fair Play komitejas loceklis un gadu vēlāk es ierosināju “handshake” procedūru. Sākumā visi pretojās, bet pēc veiksmīgiem eksperimentiem, to ieviesa kā normu. Tāpat arī savulaik UEFA ierosināju visas Austrumeiropas TV tiesības apvienot, un ienākumus sadalīt līdzvērtīgi. Tajā laikā šo ideju noraidīja, bet pašlaik tieši tā arī notiek. Tāpat arī ierosināju noslēgt līgumu par kopēju tehnisko sponsoru. Tā arī visus šos 25 gadus dažādās komitejās nostrādāju.

Atgriežoties pie delegāta jautājuma, viss sākās 1996. gadā, kad aizbraucu uz Eiropas čempionātu. Visapkārt zvaigznes, pirms tam uz Pele kā uz dievu skatījos, bet tagad viņš man blakus sēž. Tad arī iepazinos ar cilvēkiem, kuri atbild par delegātu sistēmu, mani apstiprināja un tā arī visu šo laiku nostrādāju. Vairāk kā divi simti spēļu. Kā delegāts esmu bijis sešos Eiropas čempionāta finālturnīros. No Latvijas pašlaik esam deleģēti divi pārstāvji - es un Artūrs Gaidels. Pirms tam bija arī Jevgēņijs Meļevskis, kuram savulaik palīdzēju iegūt arī Latvijas pilsonību, bet iepriekšējais prezidents svītroja viņa kandidatūru no sarakstiem.

Kādi ir galvenie delegāta pienākumi?

Tādi ir vesela virkne – drošība, TV, masu mediji, medicīnas pieejamība, skatītāji. Principā delegāta uzdevums ir visu pārraudzīt un pieņemt lēmumus problēmu gadījumos. Jo augstāks līmenis, jo vieglāk strādāt delegātam. Pirms katras spēles jātiekas ar drošības un medicīnas dienestiem, jāaizpilda anketas utt. Mēdz būt vienkāršākas un sarežģītākas spēles.

Kādi ir interesantākie atgadījumi pildot delegāta pienākumus?

Notikumu ir bijuši daudz, piemēram, man nācās atlikt FC Barcelona un FC Newcastle United spēli Čempionu līgas ietvaros, jo visu dienu lija lietus. Tāpat arī FC Barcelona spēlē pret FC Chelsea, līdz ar spēles sākumu pa visu sektoru tika izklāts milzīgs baneris – Katalonija nav Spānija. Atceros, kā drošības dienesta vadītājs satraucies atskrēja pie manis un jautāja, ko darīt. Teicu, lai nedara neko. Galvenais bija nepieļaut banera nokļūšanu TV ekrānos, un ar laiku, tas tiks "sarullēts" atpakaļ, jo skatītāji tak gribēs redzēt spēli. Pēc brīža viņš ir atpakaļ, jauna problēma – Chelsea līdzjutēju sektorā biļetes nopirkuši apmēram 50 japāņu līdzjutēju, un visi kā viens FC Barcelona formās. Uzzinot, ka viņi visi arī izskatās, kā japāņi, atļāvām viņiem doties uz savām vietām, nodrošinot ar papildus apsardzi. Ir valstis un reģioni, kur kultūras un organizēšanas nepilnību dēļ vienmēr ir, ja ne problēmas, tad izaicinājumi noteikti.

No pozitīvākiem gadījumiem jāatzīmē spēle starp FC Liverpool un AS Roma, kad dienu iepriekš nomira George Harrison, un stundu pirms spēles viss stadions dziedāja The Beatles dziesmas.

Tiesnešu komitejas vadīšana? Loģisks solis no vadības puses?

Kļūstot par prezidentu, Vadims Ļašenko mani uzrunāja, un es pieklājīgi atteicu, bet vēlāk padomāju un nolēmu, kāpēc ne. Skaidrs, ka šis ir vairāk politisks amats, un es nemācīšu tiesnešus tiesāt. Es zinu, ka es esmu objektīvs un neitrāls, un tas ir tieši tas, kas šobrīd ir nepieciešams.

Kāda ir Latvijas tiesnešu kvalifikācija, meistarība, tiesnešu rangs?

Neapšaubāmi mums ir vadošā tiesnešu brigāde ar Andri Treimani priekšgalā. Viņi ir ļoti tuvu elites līmenim un augstu kotējas arī starptautiskajā arēnā. Nevajag lidināties pa mākoņiem, bet mums ir jābūt lepniem, ka mums ir tiesneši šajā līmenī. Mums ir Aleksandra Anufrijeva brigāde, kura nupat kā no trešās kategorijas pacēlusies uz otro. Tāpat arī skaidrs, ka mums nepieciešami jauni talantīgi tiesneši, un būs jāiegulda liels darbs gan pilsētās, gan reģionos.

Tiesneša darbs ir ļoti atbildīgs, un, ja spēlētājs var no metra neiesist, un visi to aizmirsīs, tad tiesneša kļūda, kas ietekmē vai izšķir spēles likteni var nozīmēt, ka elites līmenī vairs otra iespēja var arī netikt dota.

Kāpēc cīņa par LFF vadību ir tik asa? Jūsu viedoklis par pašreizējo situāciju?

20 gadus šī cīņa galīgi nebija asa. Tagad, kad ir cits budžets, arī interesentu kļūst arvien vairāk. Tas pat neskatoties uz to, ka viss budžets sastāv no mērķdotācijām un lielas atkāpes nav iespējamas. Kā papildus motivācija varētu būt fakts, ka futbola federācijas prezidenta amats var atvērt daudzas durvis visā pasaulē.

Savulaik izskanēja ziņa, ka Baltijas kausa dēļ atteicām spēli ar Franciju. Kā Jūs varētu to komentēt?

Baltijas kauss ir vecākais izlašu turnīrs Eiropā, un mums ir jāciena gan sevi, gan partnerus. Tāpēc atcelt to, tā vienkārši nevar. Savulaik daži aģenti it kā izteica variantu par Franciju, bet konkrēts un reāls piedāvājums tā arī neizskanēja. Domāju, ka, ja šāds piedāvājums būtu, tad mēs varētu sarunāt ar kaimiņiem spēles pārcelt par pāris dienām uz vienu vai otru pusi. Ja ir bijuši reāli piedāvājumi, mēs vienmēr esam tos izskatījuši un akceptējuši. 1999. gadā, kad mums Brazīlija piedāvāja draudzības spēli, mēs pat atradām iespēju uztaisīt pārtraukumu Virslīgā.

Vai no turnīriem esi atvedis arī kādu īpašu suvenīru?

Mežaparkā man ir savs kabinets, kur no katras spēles, katra brauciena, katra čempionāta ir kāds suvenīrs. Kaklasaites man ir vesela soma, bet galvenais, ka par katru no šīm lietām varu ko pastāstīt. Situācijā, kad šo suvenīru ir tik daudz, izcelt kaut ko ir grūti, bet, ja tomēr, tad varbūt varētu izcelt fotogrāfijas, kur esmu kopā ar Pele, Eisebio un Platini. 

Nav komentāru

Komentēt