Vadims Ļašenko: "Esmu gatavs sadarboties ar visiem"

Tu esi nodarbojies ar vairākiem sporta veidiem. Kāpēc beigās nosliecies par labu futbolam?

Bērnībā nodarbojos gan ar šahu, gan dejām, gan karatē, bet, kad pārcēlāmies uz Mežciemu, manā pagalmā visi spēlēja futbolu. Viss beidzās ar to, ka sešu gadu vecumā devos uz 89. vidusskolu, kur pievienojos komandai Ranto, pie trenera Granta Asrijanca. Līdz sešpadsmit gadu vecumam trenējos pie viņa, un jauniešu vecumā spēlēju gan telpu futbolu, gan lielo futbolu. Tad ar Ņesterenko gādību spēlējām kā FK Rīga dublieri, bet nedaudz vēlāk no Andreja Karpova saņēmām uzaicinājumu pievienoties komandai FK Multibanka, kas tolaik startēja pirmajā līgā un pat ieguva otro vietu. Trīs gadus tur nospēlēju, līdz pie trenera atnāca mans tēvs, jautājot, kas no manis var sanākt. Saņemot atbildi, ka ne Pahars, ne Verpakovskis te nesanāks, turpmāk uzsvaru liku uz mācībām un darbu, kā arī meklēju iespējas, kā realizēt sevi citās futbola jomās.

Pirmie treniņi?

Es vienmēr esmu bijis no tiem kautrīgajiem, tāds arī biju treniņos, vismaz sākumā. Trenerim galvenais bija disciplīna, un to varēja manīt jau pirmajos treniņos, tajā pašā laikā atmosfēra vienmēr bija draudzīga. Es varbūt arī nebiju tas vistalantīgākais spēlētājs, bet es vienmēr mēģināju atrast kopīgu valodu ar visiem, un man nebija pretenzijas, kāpēc citi spēlē, bet es ne.

Piekrīti apgalvojumam, ka treneris ir kā otrs tēvs?

Jā, un tā nav tikai man. Varam pieiet no tā arī no praktiskās puses, mērot cik daudz laika pavadi ar treneri. Tās var būt pat trīs stundas katru dienu. Ne visiem tēviem izdodas tik daudz laika veltīt saviem bērniem. Es uzskatu, ka vecākiem, pirms ved savu bērnu trenēties ir jādodas pie trenera un jāpārliecinās, ka vecāku un trenera vīzija par bērna attīstību sakrīt. Tikai tad, var pieņemt lēmumu, kur doties trenēties.

Kurš treneris Tev ir devis visvairāk kā cilvēkam?

Tas noteikti ir mans pirmais treneris Grants Asrijancs. Tajā pašā laikā katrs treneris kaut ko man ir devis, un katram no viņiem ir kāda stiprā puse. Grantam Asrijancam tā ir disciplīna. Kā piemēru var minēt vienu reizi, kad nokavēju treniņu. Viņš man teica, ka atļaus piedalīties treniņā, ja es piepumpēšos simts reizes. Es atspiedos, šķiet 97 reizes, bet, redzot manu centību, pie treniņa tiku pielaists. Disciplīnu nācās ievērot ne tikai spēlētājiem, bet arī vecākiem, kuri nereti emociju uzplūdā varēja sastrādāt kaut ko lieku. Grants vienmēr prata novilkt šo robežu starp treniņu procesu un pārējām lietām.

Ņesterenko savukārt ir ļoti labs taktiķis, turklāt ar spējām ielikt labu fizisko bāzi, kas ir svarīgi jebkuram sportistam, bet Andrejam Karpovam bija ļoti īpaša pieeja pie treniņu procesa, un viņš ir izaudzinājis daudzus spilgtus futbolistus, kā Igoru Stepanovu, Aleksandru Koļinko, Imantu Bleideli un citus. Andrejs prata izdomāt interesantus uzdevumus savu mērķu sasniegšanai, viņš liek spēlētājiem domāt, pirms sākt kaut ko darīt. Savukārt telpu futbola treneris Aleksandrs Dibrivnijs man, un visai Nikara komandai nodeva uzvarētāja gēnu. Mēs cīnījāmies līdz pēdējai sekundei un nekad nepadevāmies.

Kādā pozīcijā Tu spēlēji?

Lielajā futbolā es spēlēju kā malējais pussargs, bet telpu futbolā biju universāls.

Jauniešu vecumos mums ir vērā ņemami rezultāti, bet pāreja uz pieaugušo futbolu ne vienmēr izdodas. Pastāsti par savu pieredzi, un ko varam darīt, lai šo situāciju uzlabotu?

Mums pietrūkst finansiālā atbalsta un motivācijas sistēmas pirmās līgas klubiem. Tā ir tā mūsu galvenā platforma, kas palīdzēs attīstīt mūsu jauniešus, un dos iespēju veiksmīgāk pāriet uz pieaugušo futbolu. Man ļoti patīk Igaunijā piekoptā sistēma, kad federācija sedz apmēram 1000EUR mēnesī sešiem labākajiem attiecīgā vecuma futbolistiem katrā komandā. Tas dos viņiem papildus motivāciju, un ļaus viņus paturēt futbolā, tāpēc es ar savu komandu esmu apņēmies izveidot līdzīgu sistēmu jauniešu atbalstam arī Latvijā.

Kādēļ pievērsies telpu futbolam?

Tas sakrita ar laiku, kad uzzināju par to, ka nekļūšu par otro Latvijas Paharu. Es atgriezos Ranto komandā, ko pēc pāris gadiem Raimonds Valts izlēma pārsaukt par FK Nikars. Spēlējām pirmajā līgā un pēc kausa spēles pret RABA, sākās mūsu daudzgadīgā sāncensība. Kopā ar Raimondu domājām, kā viņus apspēlēt, es uzaicināju savus kolēģus, domubiedrus un partnerus Aleksandru Žukovu, Igoru Dacko un citus spēlētājus no Ranto laikiem. Uzvarējām pirmo līgu, un, ceturtajai vietai augstākajā līgā pirmajā gadā sekoja septiņi čempiona tituli pēc kārtas ar manu līdzdalību.

Cik grūti ir pārslēgties uz telpu futbolu?

Es teiktu, ka tas nav viegli, bumba ir cita, svars cits, atlēciens un bumbas lidojums cits. Ļoti bieži nākas spēlēt ar pēdas apakšu, kas lielajā futbolā notiek salīdzinoši reti. Tāpat ir vairākas citas tehniskas nianses, pie kā jāpiedomā. Interesanta ir sajūta pārejot no telpu futbola uz lielā laukuma, jo tad Tev ir daudz vairāk vietas un laika. Domāju, ka bērnībā visiem vajag nodarboties arī ar telpu futbolu, līdzīgi kā Brazīlijā, kad līdz desmit gadu vecumam visi spēlē telpu futbolu, un pārdale notiek pēc tam. Tas ļautu bērniem labāk apgūt bumbas pārvaldīšanas tehniku un iemācītu ātri pieņemt lēmumus.

Kā nokļuvi FC Nikars vadībā?

Pie manis vērsās Raimonds Valts ar aicinājumu izveidot komandu. Viņam bija laba finanšu situācija, savukārt es varēju palīdzēt ar spēlētājiem. Tā nu Raimonds kļuva par prezidentu, un es par viceprezidentu un komandas kapteini. Mums izveidojās labs tandēms, kas bija liela priekšrocība, pret citām komandām, kur lielākoties visu darīja viens cilvēks.

Kas notika ar FC Nikars?

Raimonds izvēlējās citu stratēģiju kluba attīstībai. Sākumā mums bija tikai aisberga redzamā daļa, jeb pirmā komanda, bez jauniešu komandām, bez reālām iespējām augt. Raimonds saprata, ka patiesa izaugsme būs, ja izdosies izveidot spēcīgu piramīdu no pašas apakšas, kas tagad arī tiek darīts. Raimonds pilda savus solījumus, tāpēc esmu drošs, ka viņam izdosies. Ne jau tāpat vien mums izdevās piesaistīt tā laika Portugāles izlases kapteini Arnaldo Pereiru un Portugāles visu laiku labāko treneri Orlando Duarti.

Kā notika LTFA dibināšana, no idejas, līdz realizācijai?

Kopš es spēlēju FC Nikars, attīstīju sevi arī kā futbola tiesnesi, kas ļāva paskatīties uz futbolu pavisam savādāk. Futbols bija ne tikai mana nodarbošanās, tā kļuva par manu sirdslietu. Pēc vairākiem nospēlētiem gadiem FC Nikars, es redzēju, kā jaunie spēlētāji, kā Germans Matjušenko, Artūrs Jerofejevs un citi progresē, un sapratu, ka man ir jāpaiet malā un jāļauj viņiem spēlēt. Es redzēju iespēju, kā attīstīt telpu futbolu, tāpēc ar saviem domubiedriem pieņēmām lēmumu dibināt Latvijas telpu futbola asociāciju. Devāmies pie LFF ar lūgumu apstiprināt manu vīziju, rezultāts bija pozitīvs un 2014. gadā dibinājām LTFA.

Runā, ka Tu esi finansiāli atbalstījis, un, iespējams, joprojām atbalsti vairākas ar futbolu saistītas aktivitātes, bet esi lūdzis neatklāt sevi. Kādēļ?

Atbalstu dažus projektus, bet ņemot vērā, ka es esmu prezidenta amata kandidāts, nevēlos, lai kādam rastos nepareizs priekšstats, domājot, ka es to izmantoju, kā platformu, lai iespaidotu vēlēšanas. Žurnālistikai ir jāļauj attīsties dabiskā ceļā, nejaucot iekšā politiku. Ja varu kā palīdzēt, es to daru, bet papildus reklāma man nav nepieciešama.

Kas ir Tavs pamatdarbs? Kā pelni iztiku?

Man kopā ar māti ir ģimenes bizness. Mēs nodarbojamies ar projektēšanu, dizainu un mēbeļu tirgošanu Eiropā. Tagad gan man vairāk sanāk laiku veltīt futbolam, bet, ja ir iespēja, tad pieslēdzos arī uzņēmuma lietām.

103 savāktie paraksti, lai kandidētu uz LFF prezidenta amatu…. Tas ir ētiski? Kāda bija Tava motivācija?

Pēdējos divus gadus futbola sabiedrība ir bijusi ļoti sašķelta, tāpēc man bija ļoti svarīgi, likt visiem saprast, ka viss mainās, esam gatavi apvienoties, un strādāt kopēja mērķa labā, un to es vēlējos parādīt ne tikai biedriem, bet arī visai sabiedrībai, jo futbols ir mums visiem. Tāpat arī tas būtu labs signāls, medijiem, valsts sektoram un potenciālajiem sponsoriem, ka esam pārvarējuši šīs iekšējās domstarpības, ļaujot koncentrēties tālākai attīstībai.

Kāds Tu esi kā vadītājs? Kāds Tu būsi kā LFF prezidents, ja par tādu kļūsi?

Es būšu tāds pats, kāds es esmu. LTFA prezidenta amatā esmu pierādījis, ka esmu gatavs strādāt 24 stundas diennaktī, lai sasniegtu rezultātu. Jā, ģimene par to nepriecājas, jo, piemēram, vakar, kamēr man bija tikšanās Rēzeknē, es saņēmu fotogrāfiju ar bērnu gultiņu, kuru sieva viena pati saskrūvējusi. Paldies manai ģimenei par atbalstu, bet es esmu cilvēks, kuram patīk strādāt. Es nedalu cilvēkus savējos un pārējos, esmu gatavs strādāt ar visiem.

Marta beigās, pāris nedēļas pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas, paziņoji par bildināšanu. Jūs esat kopā jau krietnu laiku, kāpēc tieši tagad?

Šajā visā straujajā notikumu virpulī man nebija laika apsēsties un padomāt, bet šī pandēmija un ārkārtas stāvoklis ļāva par to aizdomāties un pieņemt loģisku lēmumu bildināt savu mīļoto sievieti.

Trīs konkrētas lietas, ko nekavējoties izdarītu, ja kļūtu par LFF prezidentu?

Pirmkārt es uztaisīšu Latvijas futbola federācijas infrastruktūras karti, lai varētu ērti pārskatīt, kur ir kādas kategorijas laukumi, kādā stāvoklī viņi ir, un kas nepieciešams, lai tos uzlabotu un attīstītu. Otrkārt, es uztaisītu federācijas darbinieku funkciju revīziju. Iespējams, ka kāds darbinieks nav nepieciešams uz pilnu slodzi, bet varam vienoties uz projekta laiku. Pašlaik LFF uz darbinieku atalgojumu tērē ~1,5 miljonus eiro, kas, manuprāt, ir par daudz. Šo jautājumu daļēji risināsim arī ar dažādu funkciju deleģēšanu. Līdzīgi kā Virslīgu un telpu futbola čempionātu, mēs arī citu turnīru rīkošanu deleģēsim citām organizācijām. Tas palīdzēs iesaistīt vairāk cilvēkus, un ļaus veikt jaunu attīstības izrāvienu, turklāt ietaupot arī līdzekļus. Tāpat arī mums ir jāļauj attīstīties reģioniem. Jādod viņiem pilnvaras un iespējas to darīt. Treškārt, es izveidotu kaujas spējīgu komandu, ar kuru attīstīt Latvijas futbolu.

Īsumā pastāsti par jūsu izstrādāto futbola attīstības programmu 2020-2024?

Mūsu lozungs ir futbols ikvienam, un tas nozīmē, ka vēlamies izmantot jebkura ieinteresēta cilvēka potenciālu. Vai tas ir bērna vecāks, treneris, vai potenciālais sponsors, vai tiesnesis, vai kluba vadītājs, kurš vēlas attīstīt savu klubu. Mēs kopā ar domubiedriem esam izvēlējušies 11 futbola attīstības virzienus, ko esam aprakstījuši savā programmā. Sākot ar spēlētāju, treneru un klubu attīstību, turpinot ar infrastruktūras un reģionu attīstību utt.  Mēs vēlamies vienoties kopīgā mērķī, kura augstākais punkts ir Latvijas Nacionālā izlase un tās rezultāti.

Nav komentāru

Komentēt