Ilvars Koscinkevičs: "Es nefanoju par komandām, es fanoju par futbolu!"

- Kā sākās Tavs futbola ceļš?

- Ar bumbas spārdīšanu pagalmā. Es uzaugu netālu no Gaiziņkalna mazā ciematā ar 160 iedzīvotājiem. Atceros, ka mums vienmēr bija problēmas ar bumbām. Kaimiņam bija saplīsusi basketbola bumba, no kuras izņēmām ārā pūsli, un spārdīju to. Laukos bērnu nav daudz, un liela daļa laika pagāja vienam pašam spārdot bumbu pret saimniecības ēkas gāzbetona sienu.

Es mācījos Kusas pamatskolā, kur mums bija ļoti sportiska klase, ar kuru startējām arī Latvijas skolu futbola čempionātā. Mēs izmantojām katru brīvu brīdi, lai dzenātu bumbu, pat nedodot iespēju skolas laukumā izaugt zālei. Tagad tā tur visai braši aug... Vēlāk, kad jau strādāju LFF, mūsu sīkstumu atcerējās un atzīmēja arī Dainis Kazakevičs, pret kura vadīto Violu reiz nospēlējām 1-1. Kā ēnas pusi varu minēt, ka mums nebija īstu futbola treniņu. Mēs visu laiku tikai spēlējām futbolu, tāpēc tagad, vērojot sešgadniekus, varu teikt, ka viņiem ir labāka tehnika, nekā man trīsdesmit piecos gados.

Pirmais lielais turnīrs, ko atceros, bija Euro 1996 vienpadsmit gadu vecumā, kad cītīgi veicu visu spēļu pierakstus un īpaši sekoju līdzi Vācijas izlasei. Tad arī sākās tāda apzināta futbola mīlestība.

- Pastāsti par savu futbolista karjeru, sasniegumiem futbolā, spilgtāko spēle, mirkli!

- Manu ceļu futbolā noteikti var saukt par amatieru futbola karjeru. Es ar lielu godu un prieku spēlēju Latvijas čempionāta 2. līgā. Kā īpašu pagodinājumu uztveru iespēju arī spēlēt Latvijas kausa izcīņā, kur arī pagājušajā sezonā ar FK Alberts tikām visnotaļ tālu. Es kā amatieris šādu iespēju spēlēt Celtnieka stadionā Daugavpilī, Latvijas Universitātes stadionā, arī Valmierā un Skonto stadionā Rīgā, kur bija iespēja tikties ar Artūru Karašausku, Kristapu Blanku, Vladislavu Gutkovski un citiem, uztveru kā svētkus.

Kad aizgāju mācīties uz Madonas Valsts ģimnāziju, trīs gadus nospēlēju Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolā, izcīnot arī pirmo lielo medaļu - bronzu Ziemeļaustrumu zonas jaunatnes čempionātā. Vēlāk, kad pārcēlos uz Rīgu, tad viens no madoniešiem Intars Grabovskis mani 2008. gadā uzaicināja uz FK Alberts, ar kuru arī piedzīvoju vienu no spilgtākajiem momentiem savā amatiera karjerā, uzvarot Latvijas čempionāta 2. līgas Vidzemes zonā. Bija laiks, kad bija varianti spēlēt 1. līgā, bet apzinoties savu varēšanu un iespējas, un galvenokārt – savu mīlestību attiecībā uz FK Alberts – izvēlējos palikt 2. līgā.

- Vari izcelt arī kādu spēli?

- Kā īpaši izceļamu noteikti varu atzīmēt spēli 2008. gadā Carnikavā pret Ādažiem, kad nodrošinājām titulu. Atceros, kā rezultatīvi piespēlēju Edgaram Strautmanim, kurš no soda laukuma robežas neatvairāmi sita bumbu vārtos.

Spilgti atceros arī spēli pret Skonto, kur man bija izgājiens viens pret vienu ar Dmitriju Grigorjevu. Viņš manu sitienu atvairīja, bet pirmais pie bumbas tika komandas biedrs, kurš panāca 1-2. Mēs bijām pirmā amatieru 2. līgas komanda, kuru Skonto «nesasita» ar vairāk nekā desmit vārtu starpību un turklāt – guvām vārtus. Jā, mēs zaudējām ar 1-8, un tāds rezultāts FK Alberts nekad neapmierinās, bet tādas spēles, lai arī rezultāts arvien ir galvenais, futbola amatieriem ir arī svētki.

Man ļoti spilgta bija arī spēle iepriekšējā sezonā pret Valmieras komandu 2. līgā, kur man pirmo reizi FK Alberts rindās tika uzticēts kapteiņa apsējs. Man izdevās gūt vārtus un ilgi rezultāts bija 1-1, taču mača beigās Alvis Dubovs ar filigrānu gājienu izrāva Valmierai uzvaru, bet dažas minūtes vēlāk es pirmo reizi mūžā nopelnīju sarkano kartīti. Biju šokā, jo, manuprāt, tas bija normāls izklupiens, kādus veicu katrā spēlē, taču tiesnesis domāja citādi. Tā nu es iegāzu komandu, kurai, mazākumā spēlējot, vairs neizdevās atspēlēties.

- FK Alberts komandā valdot īpaši noteikumi. Pastāsti nedaudz par tiem?

- Pirmais un galvenais noteikums ir attieksme. Ja Tu gribi spēlēt, tad Tu regulāri apmeklē treniņus un atdod sevi ikkatrā treniņā un spēlē. Ja sāc izlaist treniņus, tad sākumā Tu nespēlē, bet vēlāk droši vien vairs nebūsi komandā. Tāpat arī augstu godājam latviskās vērtības. Nav jau tā, ka tur nav spēlējis neviens cittautietis, bet viņam noteikti ir jāciena latviskās vērtības. Viens no komandas sākotnējiem mērķiem arī bija parādīt, ka latvieši arī prot spēlēt futbolu.

Albertā vienmēr ir bijušas spilgtas personības, kuras arī ir noturējušas šo komandu pie dzīvības un saglabājušas dvēseli. Ilgus gadus komandas kapteinis bija žurnālists Kristians Girvičs, vēlāk – Intars Grabovskis, kurš ir kluba sirds, veicot visas organizatoriskās lietas. To pašu var teikt arī par Kristapu Lešinski un pārējiem. Būtu taisnīgāk, ja uzskaitītu visu komandu, jo katrs dod savu pienesumu. Pie mums ir spēlējis arī Aleksandrs Čekulajevs, kurš ir uzstādījis Igaunijas čempionāta rezultativitātes rekordu, vienā sezonā gūstot 46 vārtus.

- Kāpēc žurnālistika? Kā veidojās Tava karjera tajā?

- Žurnālista karjeru veicināja nepiepildītais sapnis par sportista karjeru. Sākotnēji gribēju mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā, vēlāk – Latvijas Sporta pedagoģijas augstskolā un kļūt par profesionālu sportistu, bet smaga trauma neļāva veselu gadu trenēties. Tas viss arī pārvilka strīpu maniem sapņiem. Tajā laikā mana sporta skolotāja Ināra Staudža palūdza uzrakstīt par mūsu sporta komandu. Tā uzrakstīju vienu, otru reizi, un man iepatikās. Jau vienpadsmitajā klasē man bija skaidrs, ka vēlos kļūt par sporta žurnālistu. Iestājos Latvijas Universitātē, biju praksē laikrakstā Diena, rakstot par visdažādākajām sadzīves lietām. Turpināju Baltic News Service ziņu aģentūrā, kur nostrādāju pusotru gadu. Vēlāk pieteicos un uzvarēju konkursā uz piektā sporta žurnālista vietu laikrakstā Diena, tiekot kolektīvā līdzās tādiem vīriem kā Arturs Vaiders, Guntis Keisels, Māris Zembergs un Ivo Jirgens. Dienā nostrādāju četrus gadus, un pēc trešā aicinājuma 2010. gadā pievienojos Sporta Avīzes kolektīvam, tur nostrādājot sešus gadus. Lieki teikt, ka mana galvenā tēma bija futbols.

- Kā nokļuvi LFF?

- Tolaik aiz muguras jau bija bagātīgi gadi futbola žurnālistikā. Acīmredzot LFF vadība bija pamanījusi gan manus profesionālos standartus, gan šīs spēles mīlestību. Kad mani uzrunāja, piedāvājumu apsvēru apmēram trīs mēnešus, jo žurnālistika ir kaut kas viens, bet rūpēties par organizācijas komunikāciju – jau pavisam kas cits. Tie bija trīs fantastiski gadi!

- Kādam būtu jābūt labam futbola žurnālistam?

- Primāri ir jāsaglabā visi žurnālistikas pamatprincipi – godīgums, precizitāte, profesionālisms, apstrādājot materiālus un uzklausot dažādu pušu viedokļus. Noteikti jāpiemīt empātijai. Skaļi virsraksti ne vienmēr ir pareizais risinājums. Jāsaprot kopaina un ko Tu ar to vēlies panākt. Tev ir jābūt labā kontaktā ar spēlētājiem, bet tajā pašā laikā nedrīksti pazaudēt objektīvismu un spēju būt kritiskam.

- Cik ļoti svarīgi žurnālistam pārzināt taktiskās nianses?

- Tā noteikti ir liela pievienotā vērtība, jo Tu vienkārši labāk saproti, kas tikko notika laukumā.

- Pastāsti par darbu federācijā!

- Tas bija nemitīgs izaicinājumu pilns skrējiens, kurā Tev ir iespēja būt tajā, ko mīli – futbolā. Labs piemērs ir valstsvienības spēles nedēļa, kad liela daļa LFF darbinieku burtiski dzīvo stadionā, risinot dažādus ar spēli saistītus jautājumus. Stadionā jau esi no rīta, bet ārā labākajā gadījumā tiec ap pusnakti. Spēles dienā – pat divos, trijos naktī. Patiesībā, strādājot kā spēļu organizatoram, Tu redzi tikai mazu daļu no pašas spēles, jo, lai cik cītīgi arī Tu būtu gatavojies, vienmēr var notikt un notiks kaut kas neparedzēts. Piemēram, kāds žurnālists būs aizmirsis pieteikt akreditāciju, citam vēl kāda ķibele. Pirms spēles pērn jūnijā pret Izraēlu bijām sarunājuši Valsts asinsdonoru centru (VADC), ka viņi atbrauks, un būs iespēja nodot asinis. Turklāt donori uz spēli saņems biļetes bez maksas. Pāris stundas pirms spēles saņēmu zvanu, ka VADC tomēr nevarēs ierasties, jo karstajā dienā mašīnām bija pārkarsuši dzinēji. Tajā brīdī tas ir kā sniegs uz galvas. Kur skriet? Ko meklēt? Beigās sarunājām vienkārši VADC busiņu, pie kura stāvēju arī es, dodot biļetes tiem, kuri vēlējās nodot asinis, un skaidrojot, kāpēc nebūs šādas iespējas, jo bija arī tādi, kuriem vakaram bija citi plāni un viņi vēlējās tikai ziedot.

- Kāpēc šķīries no LFF?

- Mans viedoklis par to, kādam turpmāk būtu jābūt Komunikācijas nodaļas darbam, būtiski atšķīrās no vadības redzējuma, tāpēc mans atlūgums bija loģisks turpinājums. Tas bija ilgstoši apsvērts un noteikti ne viegls lēmums. Es nevaru darīt darbu, ja tas nav saskaņā ar manu pārliecību un profesionālo redzējumu. Jebkurā gadījumā laiku LFF savā dzīvē vērtēju ar lielu plusa zīmi. Tā bija izcila dzīves un profesionālā pieredze. UEFA un FIFA investīcijas futbola izaugsmē ir fantastiskas, un šeit es nerunāju tikai par naudu. Es centos darīt visu, kas manos spēkos, lai palīdzētu Latvijas futbolam. Piemēram, izveidoju labdarības tūres Futbols dāvina, kuras ietvaros dāvinājām futbola bučus, formas, bumbas utt. Jā, bija lietas, kuras man neizdevās vai nepaguvu paveikt, taču vienā ziņā gan mans prāts ir mierīgs – es šim darbam atdevu sevi pilnībā, nereti darba dienu sākot pusseptiņos no rīta, bet no biroja izejot ap diviem naktī. Man šis darbs tik ļoti patika, ka bieži vien nemaz nevēlējos iet prom no biroja.

- Kāda ir Tava dzīve pēc LFF?

- Lielu pārdomu pilna. Futbols man noteikti nav apnicis, joprojām esmu gatavs mācīties, tāpēc pašlaik izglītojos trenera lauciņā, ko savā ziņā uzskatu pat par pienākumu, lai kaut reizi dzīvē spētu dot jēgpilnu padomu arī saviem bērniem, kas abi nodarbojas ar šo spēli. Jau tad, kad vēl strādāju LFF, ļoti gribēju mācīties C-LFF kursos, taču lielā darba apjoma dēļ to neizdevās realizēt.

- Esi pievērsies trenera darbam. Pastāsti par to, un klubu, kurā darbojies!

- Pagaidām tās nav darba attiecības, – tas ir mācīšanās process, taču neslēpšu, ka tas mani ļoti aizrauj. Pašlaik esmu trenera asistents, palīdzu treneriem organizēt pašu treniņprocesu, kas, strādājot ar tik maziem bērniem, ir diezgan liels izaicinājums. Mans pienākums ir šo mazo ķiparu pirmo pieredzi futbolā padarīt pēc iespējas patīkamāku. Futbola Parks Academy ir salīdzinoši jauns klubs, kam šogad aprit pieci gadi. Kluba prezidents ir Kristaps Slaidiņš, kurš mīl futbolu tikpat traki kā es. Viņš ir darbojies gan Rīgas klubā Skonto, gan Mettā, ar laiku saprotot, ka vēlas veidot ko savu. Manuprāt, Futbola Parks Academy ir klubs ar ļoti lielu potenciālu. Pie mums darbojas vienpadsmit cilvēki – treneri, treneru asistenti, cilvēki, kas organizē procesus klubā. Nupat klāt nāca arī fiziskās sagatavotības treneris. Klubā trenējas ap 250 bērnu, un to skaits nemitīgi aug. Treneri ir jauni un perspektīvi, vairāki no viņiem – arī tehniski ļoti spēcīgi. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, ar ļoti labām cilvēciskajām īpašībām, kas klubā nodrošina ļoti pozitīvu atmosfēru un kvalitatīvu darba procesu.

- Kur trenējas Tavi bērni?

- Es kā Alberta cilvēks jau bija nolēmis sūtīt savu puiku uz JDFS Alberts. Iļģuciemā, netālu no mājām, vasarā gājām uz laukumu uzspēlēt bumbu, bet visu laiku tas bija aizņemts, jo tur trenējās Futbola Parks Academy. Vienā reizē piedāvāju dēlam pamēģināt, un puika tā aizrāvās, ka aizgāja uz pirmo treniņu un pat neatskatījās. Vērojot treniņus, mani aizrāva tas, kā tie tiek vadīti un cik priecīgi ir bērni. Vēlāk tur sāka trenēties arī meita. Satiekot Kristapu Slaidiņu un viņam uzzinot, ka grasos mācīties treneru kursos, piedāvāja iesaistīties. Tas gan nebija pirmais brīdis, kad man radās reāla interese par trenera darbu un izglītošanos šajā virzienā. Taisnību sakot, jau pirms vairākiem gadiem apsvēru domu mācīties treneru kursos, lai labāk izprastu taktiskās nianses, kas palīdzētu spēļu komentēšanā. Daudz skatījos YouTube rullīšus, abonēju World Soccer žurnālu, kur bija raksti arī par taktiku, bet tas nav gluži tas, kas reālas mācības.

- Man ir radies priekšstats, ka Tu esi viens no patriotiski noskaņotākajiem futbola cilvēkiem Latvijā. Kur tam «aug kājas»?

- Man ļoti spilgti atmiņā palicis stāsts par manu vectēvu, kuru vienā no pēdējām Otrā pasaules kara dienām sašāva galvā, un viņš kļuva par invalīdu. Es viņu tā arī nesatiku... Arī tāpēc man vēstures tēma ir ļoti tuva – lasu grāmatas par vēsturi, par Latvija okupāciju. Par futbola mīlestību ir cits stāsts, jo, lai arī manā ģimenē dažādos laikos cieņā bijuši dažādi sporta veidi – svarcelšana, skriešana, basketbols, slēpošana, taču neviens īsti nav bijis dulls uz futbolu. No otras puses, ja patīk sports, tad iespējamība, ka tas būs futbols, ir ļoti liela. Raimonds Pauls, Andris Bulis, Zigfrīds Muktupāvels… Lai kurā jomā viņi būtu sasnieguši lielas lietas, viņiem visiem patīk futbols. Futbolam piemīt kaut kas īpašs, tas ir kā magnēts. Desmit gadu vecumā no kaimiņa izprasīju veco zivju tīklu, lai varētu izveidot vārtus, ar skaidām iezīmēju laukumu, un viens pats caurām dienām skraidīju no vienas puses uz otru.

- Esi piedalījies arī vairāku grāmatu radīšanā. Pastāsti par tām un, jo īpaši, par savu jaunāko veikumu – grāmatu DurVis?

- Grāmatas man allaž paticis lasīt. Skolā biju apzinīgs obligātās literatūras lasītājs, kas nereti iedzina izmisumā vietējos bibliotekārus, kad uzstājīgi vēlējos iegūt visas sarakstā norādītās grāmatas. Vēlāk, kad mācījos LU, pasniedzējas un vēsturnieces Vitas Zelčas, kura arī bija pozitīvi apmāta ar grāmatām, iedvesmots, piedalījos projektā Domino 3, kur rakstīju par ASK Rīga un TTT Rīga basketbola komandu atspoguļojumu piecdesmito un sešdesmito gadu presē. Tam sekoja projekts Zīmes, kur rakstījām par 1905. gada revolūcijas piemiņas vietām Madonas pusē. Ar publikāciju piedalījos arī grāmatas par Londonas olimpiskajām spēlēm tapšanā, bet 2016. gadā man uzticēja Latvijas futbola gadagrāmatas veidošanu. Tās redaktors biju arī 2017. gadā, bet 2018. gadā tā par lielu nožēlu netika izdota. Toties tagad tā ir atpakaļ – šobrīd manā vadībā top 2019. gada gadagrāmata. Ceru, ka šī tradīcija turpināsies.

Kopš pamatskolas esmu rakstījis dzejpārdomas. Nolēmu, ka man tās vajadzētu apkopot, bet, lai piešķirtu tam papildus vērtību, meklēju stāstu, kam ar šo grāmatu varētu palīdzēt. Nejauši uzdūros video sižetam par Rūdolfu Pogodu, kuru astoņu gadu vecumā notrieca uz gājēju pārejas. Nebija šaubu, ka viņš ir īstais, jo pats kādreiz trenējās SK Super Nova, un joprojām vēlas spēlēt futbolu. Nolēmu, ka visus ienākumus par grāmatu novirzīšu viņa ārstēšanai. Meklēju izdevēju, kurš neprasītu procentus par pārdoto un grāmatnīca Jānis Roze bija ļoti atsaucīga. Paldies Aināram Rozem, kurš tik ļoti nāca pretī un paīdzēja šo ideju realizēt. Grāmata šajā visā stāstā ir kā dāvana, kā pateicība ikvienam, kurš ziedo Rūdolfam.

- Kāds ir Rūdolfa progress?

- Progress ir fantastisks! Salīdzinoši nesen biju pie viņa ciemos Saulkrastos. Staigājot gar jūru, mamma man stāstīja, ka šī ir pirmā reize, kad, ejot pa kāpnēm, viņa viņam vairs nestāv blakus. Viņai vairs nav nemitīgi jābaidās, ka puisi varētu nokrist. Rūdolfam ir nepieciešama salīdzinoši specifiska rehabilitācija, un tuvākā vieta, kur to var saņemt, ir Slovākija. Rūdolfs tur ir bijis divas reizes, un tieši pēc šīm trīs nedēļām viņā vērojams ārkārtīgi straujš progress.

Man ir patiess prieks, ka cilvēki ir tik atsaucīgi, ka pērk grāmatas, ka ņem šīs grāmatas un tirgo arī citos pasākumos. Kopā esam saziedojuši jau vairāk nekā 2500 eiro un tonnām kilogramu labu domu!

- Cik izmaksāja grāmatas iespiešana?

- Nedaudz vairāk par pusotru tūkstoti eiro, to izdodot 500 eksemplāros. Kopējās projekta izmaksas bijušas virs 2000 eiro, ietverot arī DurVis prezentācijas pasākumu, uz kuru ielūdzu 80 cilvēkus un ieradās 73 personas! Protams, vienmēr jau var vienkārši noziedot 2500 eiro un likties mierā, bet es vēlējos radīt stāstu, kas veicinātu papildu rezonansi sabiedrībā, palielinot iespēju, ka kāds, kuram šajā dzīvē varbūt ir veicies vairāk, noziedotu vēl lielāku summu, palīdzot vēl vairāk.

- Viena no Tavām aizraušanām ir futbola spēļu komentēšanai!

- Jā, tāds feins vaļasprieks. Pirmo spēli nokomentēju 2008. gadā. Tajā laikā strādāju laikrakstā Diena un TV3 sporta cilvēks Toms Circenis mani uzrunāja, aicinot nokomentēt FK Rīga spēli pret Islandes Fylkir. Bija plānots, ka būsim divi komentētāji, taču beigās otrs tā arī netika atrasts un es, lapām apkrāvies, devos uz Liepāju. Pēc spēles jautājot par to, kā bija, Toms atbildēja: «Otrais puslaiks bija labāks par pirmo.» Abi pasmējāmies, un gada beigās saņēmu uzaicinājumu pamēģināt sevi tobrīd izveidotajā sporta kanālā Viasat Sport Baltic kanālā, kur pirmās spēles komentēju kopā ar Anatoliju Kreipānu. Toreiz kanālam bija tiesības translēt Vācijas Bundeslīgu, Anglijas Championship un Francijas League 1. Man kā jaunākajam palika tā, kuru neviens neizvēlējās – Francija. Sākumā tas mani uztrauca – sarežģīti uzvārdi, komandas pilnas ar melnādainajiem spēlētājiem, kurās vismaz desmit no viņiem izskatījās pēc dvīņu brāļiem. Man paveicās, ka kursa biedrene tajā laikā bija Francijā, aizsūtīju viņai visu komandu sastāvus, lai iztulko. Paldies Mārai par izpalīdzēšanu.

- Kurš ir Tavs elks komentēšanā?

- Kā sporta komentētājs Latvijā vienmēr visvairāk ir paticis Madars Bergmanis. Vēl mazs būdams ar aizrautību skatījos viņa komentētās basketbola spēles. Noteikti jāatzīmē Anatolijs Kreipāns, kurš ir kā labs piemērs tam, kā ir jāgatavojas spēlēm. Es joprojām nesaprotu, kā viņš spēj aptvert tik daudz sporta veidus, jo tas apjoms ir milzīgs.

- Cik ilgi Tu gatavojies spēlēm?

- Standarts ir trīs, četras stundas, taču karjeras sākumposmā tās bija astoņas deviņas stundas katrai spēlei. Nepietiek ar to, ka Tu zini spēlētājus. Situācija nemitīgi mainās, jāspēj izsekot līdzi. Pēkšņi izrādās, ka treniņos kāds sakāvies, te kāds ir savainojies, vai treneris kaut ko ir pateicis, bet otrs – atbildējis. Tas ir nemitīgs process. Man bija periods, kad skatījos krietni vairāk nekā desmit spēles nedēļā.

Spilgti atmiņā palicis kuriozs, kad Francijas čempionāta spēles laikā mums studijas antenā iespēra zibens. Visur Latvijā spēli rādīja, man – nē, bet man taču bija jākomentē! Tas, šķiet, bija 2009. gadā, kad livescore.com un citas mājaslapas vēl nebija tik labi attīstītas. Trīspadsmit minūtes es komentēju spēli, neko neredzot. Kā par spīti, tajā laikā arī tika gūti vārti. Kad pamanīju vārtu gūšanas faktu livescore.com, sāku stāstu par viņa rekordiem. It kā nekādas sliktās atsauksmes nesaņēmu, bet tagad, atskatoties uz to video, noteikti pietiktu materiāla veselai komēdijai.

- Mēs visi labi zinām Kreipāna spārnoto teicienu par zālīti. Vai Tev arī kāds ir gadījies?

- Ik pa laikam kaut kas ir gadījies, ka esmu izšāvis tādu frāzi, ko sapratuši vien pāris cilvēki Latvijā, un viņi tad smejas vēderu turēdami. Ja runājam par gatavošanos spēlēm, es uzskatu, ka komentētājam nav tiesību skatītājam piedāvāt sliktu produktu. Skatītājs ir par to samaksājis, bet komentētājam ir pienākums atdot sevi visu, lai šo produktu padarītu skatītājam baudāmu.

- Kura ir spilgtākā spēle kā komentētājam?

- Pēdējās UEFA Čempionu līgas sezonas bijušas viena par otru trakākas. Liels izaicinājums bija Euro 2012 finālturnīrā, kad negaisa dēļ viena no spēlēm sākās aptuveni pusstundu vēlāk. Tu esi sagatavojies un izstrādājis kompozīciju, bet pēc trīsdesmit minūtēm jau viss ir izstāstīts un spēle pat vēl nav sākusies. Turklāt – Tu nevari zināt, vai tā vispār sāksies...

- Tev labāk paticis komentēt vienam vai tomēr – pārī?

- Gan, gan. Tās ir divas pasaules. Man patīk piesātināta translācija. Man parasti nav bijis problēmu noturēt augstu intensitāti un jācer arī interesi deviņdesmit minūšu garumā. Tikmēr, strādājot divatā, komentētāji var nodrošināt profesionālāku sniegumu, ir vieglāk kaut ko nepalaist garām.

- Laikam jau lieki prasīt, kura ir Tava favorītlīga?

- Man kā skatītājam vissimpātiskākā ir Anglijas Premjerlīga. Man patīk, kā savā starpā sitas Brighton&Hove Albion ar Crystal Palace vai Watford ar Bournemouth. Bet, ja runājam tā plašāk, tad es vienkārši mīlu futbolu. Ja man būtu laiks, labprāt regulāri apmeklētu arī Latvijas čempionāta 2. līgas spēles.

- Kurš ir Tavs iecienītākais klubs un spēlētāji?

- Manuprāt, visu laiku izcilākais spēlētājs ir Mesi. Tas, ka viņš ir izdarījis, ir prātam neaptverami. Ja runājam par manu top 3, tad tie būtu Mesi, Čavi Ernandess un Stīvens Džerārds. Bērnībā mana absolūtā favorīte bija Vācijas izlase ar Jirgenu Klinsmanu priekšgalā.

Teikšu godīgi, es nefanoju par komandām, es fanoju par futbolu! Bet – ja man tomēr ir jāatbild uz jautājumu par komandām, tad manas iecienītākās ir divas – Latvijas valstsvienība un FK Alberts.

- Tev sanāk pasekot arī Virslīgai? Ir kāda komanda, kura šķiet tuvāka nekā citas?

- Kopš 2003. gadā pārcēlos uz Rīgu, es visu laiku esmu sekojis līdzi Virslīgai. Pagājušajā sezonā gan vairāk sanāca vērot spēles televīzijā, bet tas saistīts ar ģimeni un iespējām atrasties vairākās vietās vienlaikus. Iecienītākās Virslīgas komandas man nav, jo teju ikkatrā komandā ir paziņas, ar kurām varu pēc spēles sazvanīties un izrunāt kādu epizodi.

- Ko gaidi no šīs sezonas?

- Es nepacietību gaidu gan Virslīgu, gan Eirokausus. Pērn mūsu klubi radīja patiešām labu sniegumu un arī – intrigu. Ceru, ka arī šogad tiksim tālu. Agris Suveizda Latvijas futbola gadagrāmatai uzrakstījis lielisku un visaptverošu rakstu par Latvijas klubiem Eirokausos – pagājušajā sezonā mums izdevās labot vairākus iespaidīgus rekordus. Ceru, ka kādreiz Latvijā mainīsies domāšana un izpratne par šo spēli, un sāksim apmeklēt futbolu, lai skatītos futbolu, nevis nāksim tikai tad, kad būs žilbinoši starptautiski panākumi.

1 komentārs - Ilvars Koscinkevičs: "Es nefanoju par komandām, es fanoju par futbolu!"

Komentēt