Uldis Pūcītis: "Man patīk pļaut zāli, jo tad es nedzirdu savu telefonu"
Iepazīstini, lūdzu, ar sevi, pastāsti, kas esi un ko dari?
Esmu trīsdesmit deviņus gadus vecs čalis no Valmieras, kurš jau no sešu gadu vecuma nodarbojās ar BMX. Līdz 25 gadu vecumam kā braucējs. Pēc aktīvās karjeras beigām pievērsos administratīvajam darbam un turpināju darboties federācijā. Sākumā kā menedžeris, bet vēlāk jau kā trenera asistents. Paralēli tam amatieru līmenī sāku spēlēt futbolu. Valmieras čempionātā uztaisījām komandu un tā arī spēlējām. Ziemā, savukārt spēlējām telpu futbolu, kur izlēmām piedalīties pirmajā līgā. Tam vajadzēja sponsorus. Viens no uzņēmumiem, kas atsaucās, bija AS “Valmieras stikla šķiedra”. Tiesa gan, ar vienu norunu – man bija jādodas palīgā arī FK Valmiera. Es piekritu, un tā arī aizsākās mana dalība šajā klubā. Amati mainījās vairākkārt, bet pašlaik esmu FK Valmiera prezidents. Vēl iepriekšējā sezonā, es apvienošanas kārtībā pildīju 4-5 amatu pienākumus, tāpēc varbūt šur tur man vēl piedēvē arī kādu citu amatu. Tagad mēs augam, un šī situācija ir krasi mainījusies.
Kā nonāci līdz BMX?
Kā jau visi, arī es tajā vecumā braukājos ar riteni, un šķiet, ka 1988. gadā BMX ienāca Latvijā un tieši Valmierā. Ar pagalma puišiem aizgājām uz pirmajām sacensībām, un tā arī viss sākās. Pirms tam Valmierā bija divi lieli notikumi – futbols un reizi gadā motokross. Skaidrs, ka visiem puikām patika šie motorizētie transportlīdzekļi, un braukāšana ar velosipēdu bija tuvākais tam, ko redzējām trasē.
Kuru panākumu savā BMX karjerā Tu vērtē visaugstāk?
Es esmu bijis Eiropas amatieru čempions, pāris reizes jauniešu vecumā biju arī Latvijas čempions, bet šajā sporta veidā Latvijā ir grūti ar kaut ko palepoties, jo mums ir Māris Štrombergs.
Tu es bijis arī Olimpiskajās spēlēs. Ko Tev ir devusi šī pieredze?
Tā ir milzīga un neaizmirstama pieredze, un es patiešām lepojos, ka esmu bijis un savu mazo rociņu pielicis mūsu panākumiem Olimpiskajās spēlēs.
Vai Olimpiāde ir Tava spilgtākā pieredze sportā?
Tas ir līdzīgi kā ar Ameriku. Kādam var patikt, kādam var nepatikt, bet es visiem, kuriem ir tāda iespēja, iesaku, kaut reizi aizbraukt un ko tādu piedzīvot. Ja ne kā sportistam vai funkcionāram, tad vismaz kā fanam un atbalstītājam. Tā subjektīvi man ir sajūtas, ka šis olimpiskais gars pašlaik iet mazumā, bet, kad es augu, tad tas noteikti bija kas tāds uz ko tiekties.
Kāda ir Tava izglītība? Varbūt kādreiz vēlējies kļūt par ko citu?
Kaut kad skolas laikā, kad man labi padevās rasēšana, vēlējos kļūt par arhitektu. Kad nonāca līdz reālai izvēlei, tad tomēr nolēmu doties uz LSPA. Sakrita gan tā, ka uzreiz pēc pirmā kursa devos uz ASV, kur pavadīju gandrīz gadu. Pēc tam bija izteikti grūti atsākt mācības, un reāli to izdarīju tikai tad, kad beidzu BMX braucēja karjeru. Tad mēs kopā ar Ivo Lakuču uzbūvējām BMX trasi pie Valmieras ar domu tieši gatavoties Londonas Olimpiādes spēlēm, un radās doma, ka tajā trasē es varētu pēc tam strādāt par treneri, tāpēc beidzot pabeidzu LSPA kā riteņbraukšanas treneris. Tiesa gan, plāni darbam par BMX treneri tā īsti beigās arī nerealizējās, bet trīs sezonas nostrādāju par Valmieras FK telpu futbola komandas treneri, un paralēli pāris futbolistiem palīdzēju ar fizisko sagatavotību.
Pastāsti par saviem pirmajiem soļiem FK Valmiera?
Tad, kad es ierados, tieši mainījās vadība. Iepriekšējais kluba vadītājs bija ļoti aizņemts ar saviem pamatpienākumiem un vēlējās doties prom. Es pirms tam desmit gadus biju vadījis savu amatieru klubiņu, mēs piedalījāmies dažādos amatieru turnīros un tikām līdz telpu futbola pirmajai līgai, kur strādāju kā treneris. Paralēli tam es mēdzu apmeklēt arī FK Valmiera, kurš tolaik spēlēja pirmajā līgā, kluba treniņus. Man tur bija daudz draugu, un sanāca tā, ka es visu jau zināju vēl pirms sāku tur strādāt. Pirmsākumos laikam manu amatu varētu pielīdzināt ģenerālmenedžerim, kurš dara visu – vāc sastāvu, taisa līgumus, meklē sponsorus, atbild par formām, organizē izbraukumus un mājas spēles utt. Tā mēs augām un augām, un pirmais lielais lēciens bija iekļūšana Virslīgā. Skaidrs, ka pirmais gads bija smags, naudas praktiski nebija, un praktiski turpinājām būt pirmās līgas līmenī. Jau tad man bija skaidrs, ka, ja mēs izkritīsim uz pirmo līgu, tad sastāvs pašķīdīs un tik drīz vairs atpakaļ netiksim, tāpēc braucu uz federāciju un vērsos pie toreizējā LFF prezidenta Kaspara Gorkša ar aicinājumu “nenogalināt” futbolu Valmierā un paplašināt Virslīgu. Sākums mums bija grūts, bet tad iepazinos ar šī brīža kluba īpašnieku, un solīti pa solīti dodamies uz priekšu.
Vai FK Valmiera vadītāja amats ir Tavs sapņa piepildījums, vai ir vēl augstāki mērķi?
Es saprotu, kā lietas notiek, un, lai gan gribētu strādāt FC Barcelona, es apzinos, ka tas ir praktiski neiespējami. Jā, ja esi ārkārtīgi spēcīgs speciālists, Tevi var pamanīt, un šāda iespēja var rasties, bet es jau neesmu tāds. Es daru un māku darīt visu, bet diez vai mani varētu saukt par vadošo speciālistu pasaulē kādā no jomām. Tajā pašā laikā es strādāju pie sevis attīstīšanas, un, ja tāda iespēja pēc pieciem, desmit vai vairāk gadiem radīsies, labprāt izmēģināšu spēkus starptautiskā līmenī.
Kādi bija mērķi laikā, kad Tu ienāci klubā, un kādi tie ir tagad?
Katru gadu man uzdod jautājumu, kurš mani kaitina - kāds ir komandas mērķis šosezon? Mans uzstādījums ir, ka, ja Tu kaut ko dari, tad dari to par 100%, ir jācīnās katrā spēlē par uzvaru un katru darbu, ko Tu dari, ir jādara par 100%.
Pirmais mērķis bija tikt Virslīgā. Sezonā pirms es ienācu klubā, tas finišēja otrajā vietā un pārspēlēs spēlēja pret Mettu. Ģenerālsponsoram bija uzstādījums, ka, ja klubs uzvar pirmo līgu, tad nākamajai sezonai būs prāvs papildus finansējums. Ja nevaram uzvarēt, tad neesam Virslīgai vēl gatavi. Mettai pārspēlēs zaudējām, bet, tā kā no čempionāta tika “izmesta” Skonto, tad arī mums tika piedāvāta vieta Virslīgā, bet, zinot sponsora attieksmi šajā jautājumā, mēs no šādas iespējas atteicāmies. Nākamais gads bija grūts, iepriekšējā vadība ļoti gribēja tikt Virslīgā,un finansiāli tas atstāja iespaidu arī uz nākamo sezonu, paralēli – ģenerālsponsoram radās finanšu grūtības, un liela daļa no komandas devās prom. Komanda principā bija jāveido no jauna. Pamainot attieksmi, ar mūsu pašu jauniešiem izdevās sasniegt lielisku rezultātu, un lielā mērā tikai neveiksme pret Smilteni, kurai nekad iepriekš nebijām zaudējuši, mums liedza sasniegt savu sportisko mērķi. Nākamajā gadā šādas vaļības nepieļāvām un bez zaudētām spēlēm uzvarējām 1. līgu.
Apetīte rodas ēdot, un mūsu nākamais mērķis bija noturēties Virslīgā. Pirmajā gadā tas neizdevās, bet jau 2019. gadā Tamazs Pertija pirms sezonas uzrunas laikā puišiem teica, ka jātēmē uz Eirokausiem. Jāatzīst, ka šī atklāsme mani šokēja, un aicināju Tamazu paskatīties, cik punktus nopelnījām iepriekšējā sezonā, un izvirzīt pieticīgāku mērķi. Beigās gan sanāca tā, ka mums pievienojās nozīmīgi spēlētāji, un patiešām spējām iesaistīties cīņā par medaļām.
Atgriežoties pie šodienas, tad tas noteikti mērķis ir Čempiona tituls. Man gan vienmēr ir bijis tāds mazais sapnis izcīnīt arī Latvijas Kausu. Līdz šim kluba 25 gadu pastāvēšanas vēsturē gan tālāk par pusfinālu mums nav izdevies tikt.
Kāpēc nolēmāt mainīt treneri?
Pirmo reizi to izdarījām 2018. gadā. Nebija viegli noskatīties, ka čaļi dodas no spēles uz spēli un nemitīgi zaudē. Spēlētāji jau grima pesimismā, un redzēju, ka arī treneriem sākt trūkt atbilžu uz jautājumiem, ko un kā darīt. Pēc ieteikuma satikos ar ukraiņu treneri, man viņš iepatikās, un tā arī vienojāmies. Pēc sezonas sākām lūkoties cita trenera virzienā, izskatījām Babičeva kandidatūru, bet ar viņu vienoties neizdevās, un tā nonācām pie Tamaza.
Klubā pašlaik ir vairāki treneri/speciālisti. Kāds ir pienākumu sadalījums?
Tamazs ir treneris, kurš ir pieradis visu darīt pats, tāpēc viņš varēja atnākt 2019. gadā, kad mums vēl nekā nebija, un tikt ar visu galā. Ja nepieciešams, viņš ir gatavs arī pats skriet laukumā un parādīt, ko un kā vajag darīt. Visu ko var teikt par Pertiju kā treneri vai personību, bet viņš sevi visu atdod futbolam. Cik daudz mums ir šādu fanātu?
Tagad esam spēruši plašu soli uz priekšu, piesaistījuši vairākus speciālistus, un galvenā trenera uzdevumi ir nosacīti “šaurāki”, bet mums joprojām nav strikti nodalīti pienākumi. Tamazs labprāt iesaista citus un uzklausa ne tikai trenera asistentu viedokļus, bet arī vārtsargu treneri un fiziskās sagatavotības treneri. Pat fizioterapeitam tiek prasīts viedoklis. Tajā pašā laikā Tamazs ir galvenais, viņš par visu atbild un pieņem gala lēmumu.
Vai Tamaza Pertijas nolīgšana bija jaunā īpašnieka lēmums?
Lai gan viņi abi klubam pievienojās vienā sezonā, nē, tas nebija viņa ierosinājums vai lēmums. Tamazs jau kādu pusgadu bija bez darba, un, neskatoties uz mūsu tā brīža finanšu iespējām, viņš bija gatavs pieņemt izaicinājumu un panākt rezultātu. Tajā laikā piesaistījām vairākus labus vietējos spēlētājus, kuri citiem klubiem bija mazāk vajadzīgi, papildus vēl Tamazs ar saviem kontaktiem palīdzēja, un izdevās izveidot konkurētspējīgu vienību.
Pastāsti par kluba īpašnieku un to, kā iepazināties?
Iepazināmies vēl tad, kad Guntis Indriksons bija LFF prezidents. Pirms sava pēdējā termiņa viņš braukāja apkārt un tikās ar biedriem. Rādīju viņam, kā mums te klājas, un mums izveidojās visnotaļ laba komunikācija. Vēlāk nekautrējoties gāju viņam klāt un lūdzu palīdzēt atrast kādu sponsoru. Izmantojot Gunta kontaktus, arī iepazināmies, un pirmie trīs nigērieši, kuri ieradās Valmierā, jau bija jaunā sadarbības partnera “pirksts”. Tā soli pa solim un 2020. gadā viņš jau ienāca klubā kā īpašnieks. Viņš ir Šveices advokāts, kurš jau gandrīz trīsdesmit gadus ir futbolā. Viņš pārstāv gan futbolistus, gan futbola klubus, un līdz ar to kontakti viņam ir patiešām plaši. Viņš ir arī strādājis par juristu Kijevas Dinamo, un kluba prezidents joprojām ir viņa klients.
Kādi ir Tavi galvenie pienākumi?
Neskatoties uz to, ka kluba darbinieku skaits ir būtiski audzis, nepieciešamības gadījumā joprojām varu kādu baneri aiziet uzlikt vai mūsu treniņbāzē zāli nopļaut. Ikdienas funkciju sarakstā ir sastāva vākšana sezonai, budžets, līgumi utt. Brīva laika man praktiski nav. Jāatzīst, ka es kā vadītājs mazliet grēkoju un vēl nespēju nodeleģēt visas lietas, kuras vajadzētu deleģēt, tādējādi atslogojot sevi no rutīnas darbiem un ļaujot vairāk pievērsties sponsoru piesaistei vai kādiem citiem globālākiem mērķiem.
Vai prezidentam, un vispār kluba darbiniekiem, kas nav tieši saistīti ar treniņu procesu, būtu jābūt treniņos/spēlēs?
Es domāju, ka tas nav obligāti, bet no otras puses tas ir gana svarīgi, lai Tu pazītu katru spēlētāju, katru savu darbinieku, lai veidotos draudzīgāka un ģimeniskāka atmosfēra. Tas gan var būt arī traucējošs faktors gadījumos, kad rodas kādas konfliktsituācijas. Te gan jāskatās arī kontekstā ar kluba izmēru. Domāju, ka lielākajos Eiropas klubos, kur šo subordinācijas līmeņi ir krietni vairāk, kluba prezidents ar atsevišķiem spēlētājiem satiekas varbūt tikai vienu reizi pie līguma parakstīšanas. Mums šeit ir citādāk, tāpēc arī labprāt veidoju ciešāku kontaktu.
Kā klubā notiek spēlētāju atlase?
Mums varbūt nav tipiska situācija, jo ar kluba īpašnieku jau pašā sākumā vienojāmies, ka viņš atbild par ārzemniekiem, un es par vietējiem spēlētājiem. Viņš ir ar plašiem kontaktiem visā pasaulē, tajā skaitā skautiem, kuriem viņš uzticas. Tajā pašā laikā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas viņš prasa manu viedokli. Ja mums šis spēlētājs šķiet pieņemams, tad vēl pajautājam Pertijas viedokli, un tikai pēc tam tiek pieņemts gala lēmums. Par Latvijas spēlētājiem iniciatīva nāk no manas puses, un pēc apstiprinājuma no īpašnieka vēršamies pie trenera, pēc kura akcepta aicinām spēlētāju uz pārbaudi, jo mums ir svarīgs ne tikai viņa sniegums laukumā, bet arī uzvedība ģērbtuvē un ārpus tās. Ja tas nav iespējams, tad zināmā mērā riskējam un parakstām līgumu.
Vai bija iespēja, ka Tolu pēc īres atgrieztos Latvijā?
Nē. Es zinu, ka viņš mums palīdzētu gan vietējā čempionātā, gan eirokausos, bet tas būtu liels solis atpakaļ un viņa vērtību dramatiski samazinātu.
Ko, jūsuprāt, vajadzētu darīt, lai klubus nepiemeklē līdzīgs liktenis kā FK Ventspils?
Tāds risks vienmēr pastāv. Arī mūsu sākotnēja vienošanās bija par šī īpašnieka dalību klubā uz pieciem gadiem, bet šobrīd es teiktu, ka viņš jau ir domas mainījis. Viņš ir ieguldījis pārāk lielas naudas summas, laiku un enerģiju, lai tā vienkārši pēc pāris gadiem pazustu. Manuprāt, šādus riskus vajag izvērtēt, bet, ja vēlamies ko sasniegt, tad nedrīkstam baidīties tos uzņemt. Arī Valmierā bija jaušama skepse par to, kāpēc spēlē leģionāri utt., bet jāsaprot, ka mūsdienu futbola realitāte ir tāda, ka bez leģionāriem vērā ņemamu rezultātu sasniegt ir neiespējami. Skaidrs, ka arī mūsu investors nav no Valmieras un nav pilsētas patriots. Viņam ir savs biznesa plāns, kā šo naudu ar transfēriem atgūt, paralēli tam viņš vēlas izveidot tādu, kā mini Latvijas “AJAX”. Mūsu pienākums ir šo klubu būvēt tā, lai, ja arī investors nolemj aiziet, tad mēs spētu turpināt funkcionēt, un, ja mēs to kvalitatīvi darīsim, tad futbols Valmierā tā vienkārši izbeigties nevarēs.
Latvijā klubi nereti ir vairāk kā atsevišķas komandas. Cik tuvu vai tālu no termina klubs ir FK Valmiera?
Nevienu neapvainojot, mēs esam daudz vairāk klubs nekā FK Spartaks, bet mēs ne tuvu neesam tāds klubs kā FK Metta. Apzinoties vietējās reālijas, sasniegt Mettas līmeni mums nav reāli. Valmiera ir lieliska pilsēta, kura dod iespēju jauniešiem nodarboties ar teju jebkādu sporta veidu, kas nozīmē, ka dabūt masveidību ir neiespējami. Mūsu uzdevums ir atrast savu nišu un turpināt strādāt. Arī es gribētu, lai Valmieras pieteikumā būtu vismaz piecpadsmit valmieriešu vai Valmieras FC akadēmijas audzēkņu, bet pašlaik vēl mūsu puiši nav gatavi tam līmenim. Pašlaik rit sestais gads, kopš esmu klubā, un nevaru teikt, ka esmu izdarījis ko grandiozu jaunatnes sistēmā, bet zināmi uzlabojumi tiek veikti nepārtraukti. Jāatzīst, ka laikā, kad Valmierā nebija Virslīgas komandas, arī jaunatnes futbols bija sporta skolu līmenī, un no tā arī pašlaik mēs ciešam. Pašlaik skatos uz ilgtermiņa darbu, manuprāt, jābūt godīgam un kaut ko varam sākt gaidīt no 2009. gada puišiem, ar cerību, ka varbūt izaugs kāds lietaskoks, jo šajā vecumā, vismaz pagaidām, ir kvantitāte un kvalitātes aizmetņi, protams, ceru, ka arī kāds no vecākiem gadiem izšaus jau ātrāk, bet tas nebūs tik daudz sistemātiska darba un kluba nopelns, bet gan spēlētāja talants un gribasspēks. Paralēli šim visam mēs jūtam spiedienu arī no federācijas, lai izveidojam spēcīgu kluba sistēmu, un mēs to labprāt arī uzņemamies un cenšamies realizēt.
Vai šo masveidības problēmu neesat domājuši risināt, sadarbojoties ar mazajiem Vidzemes klubiem?
Mēs jau arī mēģinām to darīt. Bija Vidzemes futbola centra projekts, sadarbojāmies ar Priekuļiem, Smilteni, Limbažiem, bet…, ko nozīmē sadarbība? Realitātē katrā vietā ir divi, trīs, varbūt pieci laba līmeņa spēlētāji vienā vecuma grupā. Viņi ikdienā trenējas katrs savās, nosacīti mājās, un uz spēlēm apvienojas zem vienas komandas. Tas ir labāk, nekā mocīties savā sulā, bet, lai tas būtu patiešām noderīgi un vērtīgi, viņiem arī ikdienā ir jātrenējas kopā. Lai to panāktu, ir nepieciešami līdzekļi. Manuprāt, izņemot algas, visam pārējam būtu jābūt identiskam gan Virslīgas komandā, gan U13 komandā. Ir jābūt fizioterapeitam, fiziskās sagatavotības trenerim, vārtsargu trenerim, pārtikai, kvalitatīvai infrastruktūrai utt. Virslīgas komandai tas tā ir, bet kurš ir gatavs ieguldīt tādus līdzekļus U13 grupā piecus vai sešus gadus pēc kārtas, pirms viņus var piesaistīt galvenās komandas sistēmai, kur, iespējams, lielākā daļa pēc pāris gadiem paziņos, ka vairs nevēlas spēlēt futbolu?
Vai ir kāds jaunais spēlētājs no akadēmijas, kuru varam drīzumā ieraudzīt Valmieras sastāvā?
Mēs visu laiku sekojam līdzi jaunajiem spēlētājiem, tāpat arī vecāki un aģenti nemitīgi cenšas iekārtot spēlētājus labākās vietās, bet skaidrs, ka mēs pašlaik neizskatām iespēju parakstīt kādu spēlētāju ar domu, ka piecu gadu laikā viņš varētu kļūt par Virslīgas spēlētāju. Ja runājam par vietējiem, tad ir pāris čaļi, kurus ik pa laikam cenšamies piesaistīt lielās komandas treniņos, tāpat arī ņemam jaunos līdzi uz treniņnometnēm. Arī uz eirokausiem paņēmām līdzi jaunos ar domu, ka viņiem ir iespēja sajust to lielo futbola atmosfēru. Žēl, ka nebija skatītāju, bet tāpat šī pieredze un emocijas ir neatsveramas.
Kā Jums kā FK Valmiera pietrūkst infrastruktūras ziņā? Kur trenējaties?
Mums pietrūkst īsta futbola stadiona. Mēs trenējamies normālas kvalitātes dabīgajā laukumā, kuru cenšamies lēnām savest kārtībā, bet tur vēl nāksies ieguldīt daudz laika un līdzekļus. Blakus ir iespēja izveidot vēl vienu laukumu, tā kā mums ir kur augt. Vēl mums ir, kā mēs to saucam – Futbola māja, kur ir ģērbtuves, konferenču zāle un trenažieru zāle. Tur arī puiši pārģērbjas, iesildās, pēc tam sakāpj mašīnās un dodas uz treniņu. Tajās nedēļās, kad mums ir mājas spēles, gan visu nedēļu pavadām Vidzemes Olimpiskajā centrā, kur trenējamies uz mākslīgā seguma laukuma. Daliņa stadions noteikti būs liels solis uz priekšu, bet tas ir un paliek vieglatlētikas stadions.
Vai ir vēl kaut kas nepateikts?
Es vēlos pateikt paldies savai sievai. Jo īpaši pirmajos trīs/četros gados un patiesībā arī tagad viņai sanāk ļoti daudz ciest, jo mans darba laiks nav no deviņiem līdz pieciem. Tās burtiski ir divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā. Šī noslodze arī ir viens no iemesliem, kādēļ labprātīgi braucu uz bāzi un pļauju zāli, jo tad es nedzirdu telefonu. Protams, es varu arī citā laikā nepacelt un neatbildēt, bet mana atbildības sajūta dara savu, un tas rada stresu par to, ka jāatzvana un jāatbild.