Raimonds Grants: "Pēc pirmās tikšanās ar Artjomu un Māri, man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos būt šajā organizācijā"

Pastāsti, ar ko sākās Tavas gaitas futbolā?

Es esmu Liepājnieks un ar futbolu sāku nodarboties, kad man bija kādi 6-7 gadi. Pirmos pāris mēnešus trenējos pie Hardija Blūma, caur kura rokām izgājuši daudzi Latvijā pazīstami futbolisti, tādi kā Ģirts Karlsons, Jurģis Kalns un citi. Tā nopietnāk sāku trenēties desmit gadu vecumā, kad Jānis Zuntners mani paaicināja uz savu komandu. Viņš ļoti labi prata bērnus ievilkt un ieinteresēt futbolā, un iemācīja strādāt ar pilnu atdevi. Jau tajā laikā mēs darījām tādas lietas, ko citas jauniešu komandas nedarīja-analizējām mūsu spēļu video, mums tika lasīti dažādi ar futbolu saistīti raksti no sporta avīzēm un žurnāliem. Tajā laikā viņš skaitījās ļoti progresīvs treneris. Sešpadsmit, septiņpadsmit gados pārgāju uz Liepājas Metalurga dublieru komandu, un vēl pēc gada vai diviem uz galveno komandu, kuru tolaik trenēja Benjamiņš Zeļkēvičš. Spēlēju gan nosacīti, jo galvenajā komandā oficiālā spēlē tā arī laukumā neizgāju, bet biju ar komandu treniņu procesā, un braucu līdzi uz treniņnometnēm ārzemēs. Vēlāk mani izīrēja FK Auda. Regulāri spēlēju arī jauniešu izlasēs, no U15 līdz pat U19 izlasei. Jāatzīst, ka 18-19 gadu vecumā, kad jāsāk kļūt par īstu profesionāli un viss spēks jāveltī futbolam, man parādījās interese par ballītēm, meitenēm un izklaidi. Neievērojot režīmu, aizvien biežāk parādījās traumas un tas viss pamazām mani noveda līdz punktam, ka atskārtu - profesionālai futbola karjerai ir jāliek punkts, un jāsāk skatīties citā virzienā. Nolēmu izmēģināt laimi Anglijā, kur strādāju bāros, restorānos. Nedaudz uzspēlēju arī tur - Sunday līgā (savācas tikai uz spēlēm) un Saturday līgā (treniņi divas reizes nedēļā), bet paralēlais darbs ātri lika apjaust cik grūti ir apvienot naudas pelnīšanu ar futbola spēlēšanu. Sajutis naudas garšu un saprazdams, ka futbolists no manis no manis vairs neiznāks, metu futbolam mieru. Tā piecus gadus nodzīvojos pa Angliju, ik pa laikam atbraucot uz pāris mēnešiem uz Latviju. Bija arī periods, kad strādāju uz kruīza kuģiem, izbraukājot zemes, kur citādi diez vai aizbrauktu – Puertoriko, Karību salas, Bahamu salas, Jamaika, Meksika utt. Ceļot ir interesanti, bet mani visu laiku vilka atpakaļ uz Latviju. Atgriežoties dzimtenē pavisam nejauši nokļuvu apsaimniekošanas un būvniecības nozarē – sāku veidot tāmes, nodarboties ar apsaimniekošanu utt. Paralēli tam paguvu aprecēties, nedaudz vēlāk mums piedzima bērns un nolēmām, ka vēlamies no Rīgas atgriezties Liepājā. Pārcēlāmies, nedomājot par to, kā turpmāk pelnīsim iztiku. Vienkārši iekšā bija sajūta, ka ir jāatgriežas dzimtajā pilsētā. Pēc pāris mēnešiem saņēmu uzaicinājumu no Liepājas futbola skolas direktora kļūt par saimniecības daļas vadītāju futbola skolā. Ilgi nedomājot, piekritu piedāvājumam. Interesanti, ka līdz šim piedāvājumam, kādus gadus 6-7 biju pamatīgi attālinājies no futbola. Atgriešanās futbolā man atgādināja, ka tā ir mana sirdslieta. Paralēli darbam, izmācījos arī C-LFF treneru kursus. Jāsaka, ka trenera darbs man arī vienmēr ir šķitis vilinošs. Pēc nostrādāta gada Liepājas Futbola skolā, saņēmu uzaicinājumu no Māra Verpakovska pievienoties Virslīgas klubam kā kluba menedžerim/administratoram, bet vēl pēc gada Māris pārcēlās uz FK RFS un paaicināja mani līdzi.

Kā Tu salīdzinātu darbu Liepājā un RFS?

Man šķiet, ka lielākā atšķirība ir tieši vadības stilā. Ja FK Liepāja vadītājam patīk vairāk visu kontrolēt un pieskatīt, kas arī ir pilnīgi normāli, tad Artjoms vairāk uzticas saviem padotajiem. RFS katrs cilvēks pārzin savu lietu, un viņam ir pilns uzticības kredīts. Manuprāt, šāds vadības stils ļauj saglabāt pozitīvāku atmosfēru klubā, un man personīgi šķiet pieņemamāks un patīkamāks.

Kāpēc tieši futbols?

Trīs mājas no manis dzīvoja Oskars Kļava, un mēs ar vēl dažiem puišiem visu laiku pavadījām ārā, spēlējām futbolu, basketbolu un citas aktīvas lietas. Vēlāk jau, kad nāca skolas gadi, tad nolēmām pievērsties treniņiem nopietnāk. Runājot par Oskaru, interesanti, ka līdz pat 14, 15 gadiem viņš futbolā ne ar ko neizcēlās, bet vēlāk, kad visi pārējie sāka staigāt pa ballītēm, Oskars futbolam piegāja daudz nopietnāk, apmeklēja visus treniņus un smagi strādāja. Uz to arī viņš turpināja savu izaugsmi un nokļuva tur, kur nokļuva. Tajā pašā laikā kopā spēlējām ar Mareku Zuntneru, kurš jauniešu vecumā bija mega talantīgs futbolists, galvas tiesu pārāks par saviem vienaudžiem, taču vēlāk viņam savu potenciālu tā arī neizdevās īsti realizēt.

Pastāsti nedaudz sīkāk par savu profesionāļa karjeru?

Līdz 18-19 gadu vecumam skaitījos diezgan perspektīvs, bet ātri sapratu, ka kaut kas visu laiku pietrūka, un Liepājas Metalurgā tā arī īsti neuzspēlēju. Pāreja uz FK Auda ieguva tādu kā grūdienu un spēlēju Virslīgā, bet sapratu, ka, ja nevaru izcelties Virslīgā, tad citur arī nevarēšu. Kaut kādā brīdī nolēmu futbolam mest mieru, tāpēc par nopietnu profesionāļa karjeru manā kontekstā nebūtu pareizi runāt.

Kāds ir Tavs augstākais sasniegums? Tie bija Tavi griesti?

Es domāju, ka savu potenciālu es neizmantoju, un par vērā ņemamiem sasniegumiem tā īsti nemaz nevar runāt. Ja jāmin kāds sasniegums, tad es laikam minētu spēlēšanu jauniešu izlasēs un uzvara turnīrā Itālijā. Interesanti, ka, neskatoties uz to, ka principā es biju uzbrukuma grupas spēlētājs, Itālijā es spēlēju kā centra aizsargs, un ar mani laukumā komanda neielaida nevienus vārtus visa turnīra laikā.

Kāpēc beidzi karjeru?

Varētu jau banāli visur piesaukt traumas, bet tā objektīvi vērtējot es teiktu, ka mans līmenis nebija īsti piemērots augstu sasniegumu sasniegšanai, tāpēc arī diezgan ātri sapratu, ka jāatrod citi veidi, kā nopelnīt sev iztiku.

Spilgtākie spēlētāji ar ko spēlēts?

Savā laikā spēlēju ar, nu jau RFS treneri Mariusu Skinderi, Aleksandru Katasonovu, kuram skaitījās teju stiprākais sitiens visā līgā un, ja bija soda sitiens nedaudz aiz centra apļa, tad viņš jau steidzās pie bumbas, lai izdarītu sitienu pa vārtiem. Tad vēl komandā bija Dobrecovs, Zirnis, Grebis, Karlsons un citi. Arī jauniešu izlasēs spēlējām pret dažām lielajām izlasēm, bet pretinieku spēlētāju uzvārdus īsti neatceros, tāpēc nepateikšu, vai viņiem izdevās kaut kur izsisties, vai nē.

Vēl joprojām uzspēlē?

Principā vairs nesanāk uzspēlēt it nemaz. Pēdējā reize gan bija pavisam nesen, jo treniņnometnē Kiprā, netālu no mums dzīvoja arī FK Liepāja. Kluba vadība vienojās savā starpā uzspēlēt draudzības spēli, kurā piedalītos tikai kluba treneri un administrācijas darbinieki. Jāatzīst, ka abām komandām bija visnotaļ spēcīgs sastāvs un spēle bija ļoti spraiga. Uzvaras garša bija salda J

Kāda ir Tava saistība ar FK Karosta?

Es esmu viens no šī kluba dibinātājiem un valdes locekļiem. Pāris spēlēs esmu pildījis arī trenera pienākumus. Klubam šī būs ceturtā sezona. Pirmajā sezonā iekļuvām Latvijas Kausa ceturtdaļfinālā un iepriekšējā gadā tikām pusfinālā, kas ir vēsturisks panākums, jo līdz šim tas nav izdevies vēl nevienam 2. līgas klubam.

2017. gadā, kopā ar toreizējo Liepājas futbola skolas direktoru Egilu Trušēli nospriedām – nedrīkst pieļaut situāciju, kad tādai futbola pilsētai kā Liepāja, ar tik daudziem audzēkņiem nav sava komanda ne pirmajā, ne otrajā līgā un spēlētājiem, kuri izauguši no dublieru vecuma un galvenajai komandai īsti nav derīgi, nav kur spēlēt. Savācām vietējos spēlētājus, audzēkņus un spēlējām. Tuvākais mērķis Karostas klubam ir iekļūt pirmajā līgā, un ticiet man, tas nav nemaz tik vienkārši. Vienmēr atrodas kāds, kuram ir ne mazāka vēlme un ambīcijas.  Cīņa par pakāpšanos uz augstāku līgu ir ļoti nopietna.

Kad un kā nokļuvi futbolā no otras puses?

Kad no Rīgas pārcēlos atpakaļ uz Liepāju, pamazām sāku meklēt darbu. Sanāca, tā, ka Liepājas futbola skolā bija brīva saimniecības vadītāja vieta, un tās direktors Egils Trušēlis mani uzaicināja uz sarunu. Es biju patīkami pārsteigts, un izdzirdot, ka tam ir saistība ar futbolu, daudz nedomājot piekritu, pat nepajautāju par algas apmēriem. Ar pirmajām dienām jau sapratu, ka mīlestība uz futbolu nekur nav pazudusi un tas ir tieši tas, ko vēlos.

Kāpēc un kā pārgāji uz RFS?

Māris jau bija pārgājis uz RFS, un bija jūtams, ka arī mana vieta Liepājā “šūpojas”. Māris izteica piedāvājumu turpināt darīt ko līdzīgu, ko darīju FK Liepāja, tikai jau RFS sastāvā. No vienas puses negribējās atkal pārcelties atpakaļ uz Rīgu, bet no otras puses sapratu, ka šis piedāvājums, ir pārāk vilinošs un būtu muļķīgi no tā atteikties. Pēc pirmās tikšanās ar kluba prezidentu Artjomu un Māri, kurā pārrunājām potenciālā darba nosacījumus, man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos strādāt šajā organizācijā.

Kādi ir Tavi pienākumi? Kas ir lielākais izaicinājums?

Principā es daru visu, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu sekmīgu kluba darbu. Manos pienākumos ietilpst treniņlaukumu un viesnīcu rezervācija, aviobiļešu pasūtīšana spēlētājiem, ekipējuma pasūtīšana, spēļu organizēšana utt.. Daudz sanāk rūpēties par leģionāriem, uzturēšanās atļauju kārtošana, dzīvokļu meklēšana un daudzi citi jautājumi, kas leģionāram vismaz pirmajos mēnešos ļauj justies aprūpētam un palīdz vieglāk iejusties.

Tas gan nav mans pienākums, bet man patīk būt klāt treniņprocesā. Tas palīdz labāk iepazīt spēlētājus un izprast viņu vēlmes. Dažreiz ir tā, ka jau pirms jautājuma, vai lūguma izteikšanas, es zinu, ko spēlētājam vajadzēs. Esmu saikne starp futbolistiem, treneriem un vadību.

Kāds ir Tavs režīms un kā ar to sadzīvo Tava ģimene?

Šim darbam nav normēta darba laika. Pat tad, kad komandai ir brīvdiena, man mēdz būt lietas, kuras ir jānokārto. Tā ir kā liela ģimene, par kuru jāparūpējas. Man patīk, un arī mana ģimene to saprot un pieņem šo situāciju.

Leģionāri nozīmē arī citas kultūras, citas valodas. Varbūt vari atklāt kādu interesantu atgadījumu?

Jā, saskarsme sanāk ar ļoti daudz dažādām tautām un kultūrām, un katram ir kādas iezīmes un savas vajadzības. Visinteresantāk mēdz būt ar āfrikāņiem. Uzreiz var just, ka tā mentalitāte un domāšana diezgan krasi atšķiras no mūsējās. Piemēram, regulāri varam novērot situācijas, ka viņi nerēķinās ar laikapstākļiem, un lidostā ierodas vienās treniņbiksēs un kreklā. Tā gan ir jau ierasta lieta, un mēs esam tam gatavi. Tāpat arī jārēķinās ar to, ka viņiem viss ir jāatkārto vairākas reizes, un jāpārliecinās, ka viņi patiešām ir visu sapratuši. Bija gadījums, kad nācās braukt uz Imigrācijas dienestu Jēkabpilī. Iepriekšējā dienā atgādinu, ka jāpaņem dokumenti, vakarā vēl piezvanu un saku, lai ieliek dokumentus somā. It kā visu saprata un teicās, ka izdarīs. Nākamajā rītā agri no rīta steidzam uz Jēkabpili un pusceļā viņš attopas, ka pase nav līdzi. Jāatzīst gan, ka visi nav vienādi. Bet garlaicīgi nav nekad.

Kāpēc pirms sezonas pārbaudes spēlēs nenorādāt pārbaudāmo spēlētāju vārdus?

Šādu praksi piekopj teju visur. Parasti tie ir spēlētāji, kuri uz to brīdi vēl pieder citiem klubiem. Bieži vien šīs draudzības spēles ir oficiālas UEFA apstiprinātas draudzības spēles, un, lai klubs pasargātu sevi, un šo spēlētāju no kaut kādām potenciālām problēmām un sarežģījumiem, kas var būt saistītas ar šo spēlētāju pārējām, ir lietderīgi šo pārbaudāmo spēlētāju uzvārdus protokolā nenorādīt. Kā vēl vienu iemeslu varētu minēt, ir šo spēlētāju lieka "neizreklamēšana" citiem klubiem. Ja spēlētājs ir kā brīvais aģents un ļoti labi aizvada šīs pārbaudes spēles, viņš var ieinteresēt arī citus klubus. Tādā veidā mēs cenšamies izdarīt tā, lai šo spēlētāju nepārvilina kāds cits klubs.

Tu mēdz pārdzīvot par komandu? Kā tas izpaužas?

Ļoti! Turklāt šīs spēles izraisa gan pozitīvus, gan ne tik pozitīvus pārdzīvojumus, kā piemēram RFS dalība eirokausos, kad pozitīvas emocijas Lubļanā mijās ar pretēju efektu Rīgā. Šādas krasas galējības mēdz būt arī vienas spēles ietvaros, piemēram, pagājušā gada Latvijas Kausa fināls, kad, šķietami jau pirmajā puslaikā visu bijām nokārtojuši, bet divi ātri ielaisti vārti otrā puslaika sākumā visu apgrieza ar kājām gaisā. Beigās tomēr mācējām "izraut" uzvaru un pacēlām kausu virs savām galvām. Spēļu laikā esmu iekšā par visiem 100%, un šie pārdzīvojumi nav vārdos aprakstāmi.

Spilgtākie pozitīvie un negatīvie mirkļi futbolā?

Pozitīvā ziņā laikam visspilgtākā būtu RFS eirokausu spēle Ļubļanā, bet negatīvā ziņā būtu grūti kaut ko konkrētu izcelt, tajā pašā laikā, pārnākot mājās pēc zaudētām spēlēm, sieva, paskatoties uz mani, uzreiz jau paziņo, ka ar mani nav vērts šodien nemaz runāt.

"Lielais" futbols. Kam seko līdzi? favorītkomanda, spēlētāji?

Man ir divas favorītkomandas. Jau no Raula, Zidāna un Roberto Karlosa laikiem sekoju līdzi Madrides Real veiksmēm un neveiksmēm, un otra komanda ir Mančestras City, kurai sekoju līdzi tieši spēles stila dēļ. Ja par spēlētājiem, tad noteikti gribētu izcelt Zidānu.

RFS iepriekšējā sezona bija veiksmīga, vai tomēr nē?

Ja vērtējam kopumā, tad tā noteikti bija veiksmīga sezona. Pirms sezonas mērķis bija gan Latvijas Kausa iegūšana, gan Čempiona titula izcīnīšana. Jā, otro mērķi nesasniedzām, bet pirmais tituls kluba vēsturē ir izcīnīts un tas noteikti ir pozitīvi. Ne mazāk svarīgs bija arī sezonas noslēgums. Pēc veiksmīgā sezonas sākuma sekoja neveiksmes tā vidusdaļā, savukārt beigās atkal sniegums uzlabojās un zīmīgu punktu sezonai spēles pēdējās sekundēs pielika Dāvis Ikaunieks, vārtus gūstot ar skaistu sitienu vienā pieskārienā uzreiz no gaisa. Tas bija skaists noslēgums sezonai.

Kādi mērķi un uzstādījumi ir šajā sezonā?

RFS bija, ir un būs klubs ar ambīcijām, un ceļu negriezīs nevienam. Centīsimies cīnīties par visaugstākajām godalgām. Precīzāku mērķu un uzstādījumu paziņošanu gan atstāšu kluba vadības ziņā.

Kam jānotiek, lai varētu teikt, ka šī sezona ir izdevusies?

Pagājušajā gadā mums bija lieliska komanda un atmosfēra tajā. Ja mums izdosies to noturēt, tad es domāju, ka varēsim iedot labu pretspēku, neskatoties uz to, ka Riga FC papildinājumi šajā sezonā ir patiešām iespaidīgi. Vismaz uz papīra, bet futbolā joprojām uzvarētāju noskaidro laukumā, tā kā viss ir iespējams.

Ar ko saistītas lielās izmaiņas sastāvā?

Izmaiņas vairāk vai mazāk saistītas ar to, ka klubs vairāk cenšas orientēties uz gados jaunākiem spēlētājiem, kuri šeit varētu progresēt, un pēcāk būtu iespēja viņus pārdot uz kādu spēcīgāku futbola līgu.

Uz Valmieru devās Jagodinskis, uz Vācijas ceturto līgu devās Girdvainis, uz Rumāniju devās Seto, atpakaļ uz Čehiju Ikaunieks, uz Horvātiju devās Blagojevičs, tāpat prom devies arī Cigaņiks. Pārmaiņu daudz, bet lielākoties šie jau ir nobrieduši futbolisti. Šosezon klubs nedaudz ir mainījis savu kursu, un akcents tiek likts uz gados jaunākiem futbolistiem.

Spilgtākie jaunpienācēji? Kuri varētu būt sezonas līderi aizsardzībā, uzbrukumā, vidējā līnijā?

Man interesants šķiet ukrainis Vitālijs Kvašuks, kurš ir rezultatīvi spēlējis Baltkrievijā, tehnisks un ar ļoti labu kreiso kāju. Domāju, ka viņš varētu piedot kreativitāti uzbrukumā. Tāpat būs interesanti pavērot jauno centra aizsargu Žigu Lipuščeku. Patīkams pārsteigums ir Kučers, kura atdeve treniņos un sniegums spēlēs patiešām pārsteidza. Kalebs ir atgriezies no īres un var redzēt, ka ir jūtami pielicis savā sniegumā. Man pašam ļoti patīk Sedriks Kouadio, un ļoti ceru, ka šī sezona viņam izdosies labāka par iepriekšējo. Protams, nevar nepieminēt arī Šimkoviču, kurš ir līderis gan laukumā, gan ārpus tā. Tāpat arī par Lemajiču nevienam vairs nevajadzētu būt jautājumiem.

Kā notika šķiršanās no Dambrauskas?

…..Jāsaka, ka tas mums nebija nekāds pārsteigums. Jā, nepatīkami, ka tas notiek īsi pirms sezonas sākuma, bet klubs jau arī saprot, ka, tāpat kā spēlētājiem, arī treneriem šādas iespējas var nebūt pārāk bieži. No vienas puses prieks, ka viņš tika pamanīts, bet no otras puses žēl, ka nācās no viņa šķirties. Valdas ir ļoti inteliģents treneris, kurš nemitīgi mācās un attīstās. Arī pārbraucienos un citos brīvākos brīžos varējām novērot, ka Valdas visu laiku ir ar grāmatu rokās. Mēs jau smējāmies, ka būtu interesanti viņu salikt kopā ar Kreipānu, jo arī Valdas zina neiedomājami daudz faktus par teju jebkuru sporta veidu.

Prognozes, izaicinājumi šajā sezonā? Kā izskatās konkurenti?

Nav komentāru

Komentēt