Dainis Kazakevičs: "Arī mūsu spēlētāji spēj trāpīt vārtu devītniekā"
Kā nokļuvāt futbolā?
Laikam jau kā lielākajai daļai no puišiem. Astoņu gadu vecumā pieteicos futbola treniņiem Jelgavas sporta skolā. Mans pirmais treneris bija Gunārs Jansons, kurš, manuprāt, bija ideāls treneris, lai iepazītu futbolu – inteliģents, vienmēr atbalstošs, pozitīvs un tāds, kurš nepaceļ balsi. Liels pretstats lielākajai daļai tā laika treneriem.
Kas vai kurš Jums iemācīja šo mīlestību uz futbolu?
To ir tā grūti definēt. Arī profesionāliem futbolistiem dažreiz piemirstas, ar ko tad tas viss sākās. Tā ir kaisle pret spēli, un lielākoties tā sākas pagalmā, nepārtraukti dzenājot bumbu. To nevar ieaudzināt, tas vienkārši notiek. Pēc tam daudziem no viņiem gribas atrast savu lomu futbolā.
Vai kāds no šiem bērniem, ar ko kopā bērnībā trenējies, ir izsities futbolā?
Diemžēl nē. Es to vairāk saistu ar pašu situāciju Jelgavas futbolā tajā laikā. Tie bija juku laiki, un bija brīdis, kad pilsētā nebija nevienas nopietnas pieaugušo komandas. Tajā laikā vienīgā iespēja izsisties bija doties uz Rīgu un tur censties iekļūt kādā no komandām.
Jau iepriekšējās intervijās esat minējis, ka viens no iemesliem, kādēļ nekļuvāt par profesionālu futbolistu, bija trauma. Vai pirms tam nopietni apsvērāt futbolista karjeru, un ar šodienas acīm Jūs sevi uzskatītu par perspektīvu?
Patiesībā tam bija vairāki iemesli. Jā, viens no tiem bija ceļgala trauma, pēc kuras gan vēl atgriezos un mēģināju spēlēt. Otrs iemesls noteikti bija arī jau iepriekš minētais iespēju trūkums Jelgavā, un visbeidzot arī diezgan ātri apjautu, ka neesmu nekāds supertalants, un iespējamie sasniegumi laukumā būtu diezgan ierobežoti.
Kā ar šodienas acīm Jūs vērtētu savus potenciālos griestus kā futbolistam?
Šis ir tāds pēc būtības teju neatbildams jautājums. Futbolā vieta atrodas ne tikai lielākajiem talantiem, bet arī tiem, kas piecpadsmit gadu vecumā ne ar ko īpašu nav izcēlušies, kuri ar savu centību un darbaspējām bieži sasniedz vairāk nekā šie supertalanti.
Man kaut kā līdz galam nav skaidrs, kā 15 gadu vecumā var nolemt veidot nopietnu komandu/klubu un turklāt vēl trenēt. Kā līdz tam nonācāt?
Patiesībā tas bija vienkāršāk, kā sākumā varētu likties. Es biju viens no retajiem latviešu puikām, kurš 15 gados trenējās kopā ar pieaugušo komandu, un 2. vidusskolas, kurā es mācījos, sporta skolotājs palūdza palīdzēt sagatavot skolas komandu sporta sacensībām. Pirmajā pusgadā es principā tikai asistēju. Vēlāk jau iesaistījos arvien vairāk, un tad, kad sāku domāt par aktīvās futbolista karjeras beigām, tad tā šķita lieliska iespēja palikt futbolā un realizēt sevi. Nebija tā, ka es mērķtiecīgi veidoju komandu ar domām par trenera karjeru. Tas prasīja apmēram pusotru gadu, pēc kura ar Aivara Ķera (Aļģirda Ķera) tēva un viņa uzņēmuma “Viola” palīdzību izveidojām FK “Viola/2. vidusskola”.
Cik nopietni bija šie treniņi FK “Viola” sākumposmā?
Es domāju, ka tie bija diezgan nopietni. Izmantoju informāciju no treneriem, kuri mani līdz tam bija trenējuši un pamatprincipi man bija skaidri, tāpat arī jau tajā laikā braukāju uz Rīgu un aktīvi mācījos, un apguvu treniņu metodiku. Tajā skaitā arī daudz lasīju dažādu tajā laikā pieejamu literatūru, kas varbūt nebija tā modernākā un jaunākā, bet pietiekami nopietna un noderīga. Ar šodienas acīm raugoties, varu teikt, ka, jā, ņemot vērā tā laika manas zināšanas un prasmes, treniņi bija pietiekami nopietni. Jau tad biju diezgan prasīgs, un treniņos valdīja kārtība un disciplīna.
Kāda vecuma grupas trenējāt?
Sākotnēji, kad vēl vairāk asistēju, tie bija mani vienaudži, kuri varbūt nebija tik talantīgi, lai trenētos kādā sporta skolā, bet bija pietiekami motivēti nodarboties ar futbolu. Tajā laikā vēl pats iespēju robežās trenējos kopā ar viņiem. Pirmā jauniešu komanda, ko trenēju, bija 84./85. gada vecuma grupa. Patiesību sakot, ar šo manu grupu man ļoti paveicās, jo viņi bija patiešām talantīgi, kas pēc piecu, sešu gadu kopdarba rezultējās ar Latvijas jaunatnes futbola līgas čempionu titula iegūšanu.
Kuri ir tie atpazīstamākie spēlētāji, ko tajā laikā trenējāt?
No pirmās vecuma grupas noteikti būtu jāatzīmē Gints Freimanis, kurš vēlāk iekļuva arī Latvijas izlasē. Viņš gan pats ir no Saldus un mums pievienojās, šķiet, ka desmitajā klasē. Vēl bija vairāki spēlētāji, kuri 2009./2010. gadā spēlēja FK “Jelgava” rindās, piemēram, atzīmēšanas vērts noteikti ir tas pats Aivars Ķeris, kurš guva vienus no vārtiem Latvijas Kausa ceturtdaļfinālā pret FK “Liepāja”, kur papildlaikā izlīdzinājām rezultātu un vēlāk 11 metru sitienu sērijā arī uzvarējām. Tagad gan, paskatoties atpakaļ, varu secināt, ka arī tajā laikā situācija Jelgavā nebija tik labvēlīga, un liela daļa no spēlētājiem pēc vidusskolas beigšanas arī beidza savas futbolista gaitas.
Vairāki futbolisti ir Jūs nodēvējuši par tādu kā savu patronu, otro tēvu. Kas ir tā motivācija, kas liek jaunos futbolistus uzņemt savās mājās? Kur ir tā robeža, kas trenerim ir un kas nav jādara?
Man šķiet, ka šis stāsts nav nekas unikāls. Katrs treneris, kurš redz kaut kādu potenciālu, darīs visu, lai palīdzētu sasniegt rezultātu. Manuprāt, trenēt jauniešu komandu ir kā privilēģija ietekmēt likteņus, ietekmēt personības izaugsmi, iespēja palīdzēt piepildīt kāda sapņus. Tas ne vienmēr rezultējas ar profesionāļa karjeru, bet tā ir iespēja kaut ko iemācīt un dot. Nesen nosvinējām FK “Viola” 20 gadu jubileju, un bija prieks skatīties, ka no maniem audzēkņiem ir izauguši ne tikai futbolisti, bet arī mediķi, inženieri, skolotāji, juristi un daudzu citu profesiju pārstāvji. Treniņiem nevajadzētu aprobežoties vien ar nodarbībām laukumā. Tajā laikā, piemēram, devāmies uz izdzīvošanas nometnēm un darījām daudz citu lietu, kas audzināja raksturu un deva zināmu rūdījumu turpmākai dzīvei.
Runājot par šīm robežām, tas noteikti ir mainīgs lielums, kas mainās atkarībā no paša trenera un prioritātēm. Tajā pašā laikā jāapzinās, ka labam trenerim nav “viss jāielej ar karotīti”. Trenerim ir jādod iespēja un jāpalīdz attīstīties tiem, kas to vēlas, un, piemēram, Ginta Freimaņa panākumi ir viņa paša, ne kāda cita nopelns.
Kāda ir Jūsu ģimenes iesaiste futbolā?
Vēsturiski manai ģimenei ar futbolu nebija nekādas saistības, bet līdz ar manu nonākšanu futbolā, daudz kas ir mainījies – abi māsas bērni trenējas futbolā, un arī mana vecākā meita apmeklē tieši futbola treniņus. Tas gan nenozīmē, ka es esmu kaut ko uzspiedis. Es esmu priecīgs, ka viņi ir futbolā, bet tajā pašā laikā priecātos arī, ja izvēle kristu par labu kam citam. Arī manai sievai patīk futbols, viņa mani atbalsta, un, manuprāt, tas, kas notiek mājās, lielā mērā nosaka to, cik augstus panākumus vīrietis izvēlētajā profesijā sasniegs, un trenera darbs nav izņēmums.
Kādi ir principi, pēc kuriem jāvadās, izvēloties klubu, uz kuru vest savu bērnu?
Šeit noteikti ir jāapskata divas situācijas. Pirmā, kad vecāki ir izlēmuši par labu kādam sporta veidam, un otrā, kad jau bērns ir pamēģinājis. Bez šaubām šiem lēmumiem jābūt sasaistītiem ar mērķiem, kādus esam izvirzījuši. Kāds vēlas, lai viņa bērns būtu veselīgs, pilnvērtīgi attīstītu savas prasmes turpmākajai dzīvei, nodarbojoties ar komandu sporta veidu, tad arī pēc šiem principiem jāizvēlas arī skola, kur sūtīt savu bērnu. Skola gan ir diezgan abstrakts jēdziens, un vairāk jāvērtē katrs treneris atsevišķi. Bērnam nedrīkst atņemt bērnību, tāpēc jāizvērtē arī vecāku un paša bērna ikdiena, lai nav tā, ka katru dienu pusotru vai divas stundas jāpavada ceļā uz treniņu, tādējādi atņemot laiku citām nodarbēm. Ja ir arī sportiski mērķi, tad jāizvēlas tāda skola, kur ir ne tikai labi pedagogi, bet ir arī laba metodika tieši futbola treniņiem, kur ir pietiekami augsta konkurence un cik labs ir pats treneris arī sportiskajā plāksnē. Tāpat arī svarīga ir pati organizācija. Jo augstvērtīgāka darbība tajā, jo lielākas prasības pret treneriem.
Kādā vecumā ir jādomā par sportiskiem mērķiem?
Pirmā indikācija, neskatoties uz bērna vecumu, ir tā, vai futbols ir galvenā bērna nodarbošanās, vai tas ir tas, kas bērnam rada prieku. Vecāki bērnu nereti uztver kā investīciju objektu, un tā ir lielākā kļūda, ko var pieļaut. Atgriežoties pie vecuma, domāju, ka 13-14 gadu vecumā jau var sākt izvērtēt bērna prasmes un spēju apgūt pamatelementus, un var novērtēt viņa spēles izpratni un citas specifiskas lietas. Tajā pašā laikā neatbalstu dažu treneru piekopto dalīšanu perspektīvajos un mazāk perspektīvajos. Jebkurā gadījumā vecākiem vienmēr ir jābūt bērna lielākajam atbalstam. Rezultātu prasīšana un kritika lai paliek treneru kompetencē.
Kā nonācāt līdz FK “Jelgava” veidošanai?
FK “Viola” auga un attīstījās, un pirmās komandas jau bija izaugušas, un 2003. gadā pieteicām spēlēt komandu Latvijas čempionāta Pirmajā līgā. Tajā brīdī arī apvienojāmies ar FK “Auda-Neo”, ko trenēja Andrejs Jegorovs, un izveidojām pietiekami labu uz jauniešiem balstītu komandu. Paralēli tam čempionātā jau iepriekš startēja komanda “RAF”, kurai gan nebija nekāda saistība ar iepriekš panākumus guvušo vienību. Šī sezona pierādīja, ka ar mums pieejamiem resursiem abas vienības kūlās pa tabulas apakšdaļu bez lielām cerībām sasniegt ko vairāk. Ņemot vērā, ka ne tikai spēlētāju resursi, bet arī finanses bija visnotaļ ierobežotas, vērsāmies pie pilsētas vadības ar lūgumu kaut kādā veidā mūs atbalstīt. Saņēmām pozitīvu atbildi ar nosacījumu, ka abi klubi tiks apvienoti. Tā arī nonācām līdz FK “Jelgava” izveidošanai.
Kas ir tas FK “Jelgava” panākums, ko vērtējat visaugstāk?
Tas nav nekāds noslēpums, ka man pašam 2010. gada Latvijas Kausa iegūšana bija kas īpašs un fantastisks. Īpaši, ņemot vērā kontekstu. FK “Jelgava” attīstība notika loģiskā evolūcijas ceļā, ko izdzīvo reti kurš klubs Latvijā. To nodibinājām 2004. gadā. Sākām ar tabulas lejasdaļu un soli pa solim gājām uz priekšu, līdz 2009. gadā uzvarējām un ieguvām tiesības spēlēt Virslīgā. Ļoti būtisks pavērsiens noteikti bija Aināra Tamisāra atnākšana, kurš risināja daudzus līdz tam neatrisināmus jautājumus. Līdzīgu ceļu izgāja arī fanu kustība, kura uzsāka savu ceļu krietni pirms kluba popularitātes pīķa.
Šo Kausa izcīņu uzsākām vēl kā Pirmās līgas komanda, no pašas pirmās kārtas. Kā tagad atceros, ka pirmā spēle bija derbijs pret FK “Ozolnieki”. Vēlāk bija emocionāli grūti brīži, jo līdz ar nonākšanu Augstākajā līgā mūs pameta daļa spēlētāju, kuri nespēja pavilkt vai apvienot to ar citām lietām, pat ņemot vērā to, ka pirmajā gadā vēl vairāk bijām amatieru, nevis pusprofesionāla komanda. Turpinājumā bija ļoti spilgts laiks, kad astotdaļfinālā uzvarējām papildlaikā un ceturtdaļfinālu, pusfinālu un finālu pēcspēles 11 metru sitienu sērijā. Visas karjeras laikā, ņemot vērā, ka man aiz muguras nav profesionāļa karjera, esmu saskāries ar zināmu neticību. Līdzīgi bija arī ar FK “Jelgava”, kad visi paredzēja izgāšanos un ātru atgriešanos Pirmajā līgā, tāpēc vēl jo spilgtākas emocijas mani pārņēma pēc šī titula iegūšanas un arī vietas saglabāšanas Augstākajā līgā.
Kā nonācāt līdz Sporta direktora amatam?
Paralēli kluba trenera amatam es vairākus gadus darbojos arī Jaunatnes komitejā, tajā skaitā arī biju tās priekšsēdētājs. 2012. gadā tiku ievēlēts arī LFF valdē un kļuvu par Sacensību komitejas priekšsēdētāju. Droši vien, ka arī darbs valdē ļāva mani vairāk iepazīt gan Mežeckim, gan Indriksonam. Es nekautrējos būt kritisks un pietiekoši skaļi runāju par lietām, kas nenotiek tā, kā tam būtu jābūt. Tas sakrita ar diezgan lielu izaicinājumu laiku Latvijas futbolā, kad iepriekšējie Latvijas futbola flagmaņi saskārās ar lielām grūtībām. Tāpat arī jutu, ka esmu sevi izsmēlis kā FK “Jelgava” treneris, un vēl pirms LFF piedāvājuma apsvēru domu paiet malā un ļaut sevi pierādīt kādam citam trenerim. Tajā laikā Sporta direktora pienākumus darbu apvienošanas kārtībā pildīja Jānis Mežeckis, bet FIFA tas neapmierināja, un LFF sāka meklēt kandidātus. Mežeckis mani uzrunāja, un es piekritu ar nosacījumu, ka to būšu gatavs pienēmt sezonas beigās, ja FK “Jelgava” izdosies noturēties Virslīgā, jo brīdī, kad mani uzrunāja, mēs bijām tabulas lejasdaļā, tomēr sezonas otro pusi izdevās aizvadīt veiksmīgi un finišēt tabulas vidusdaļā!
Esot Sporta direktora amatā, veicāt daudz pārmaiņu, principā izveidojāt jaunu sistēmu. Vai bija kādas valsts paraugs, kuru ņēmāt par pamatu šīm reformām?
Savu darbu šajā amatā sāku ar divām lietām. Pirmkārt ar revīzijas veikšanu, lai saprastu, kas tad te īsti notiek, cik daudz ir spēlētāju un kādā stāvoklī ir futbola saimniecība. Otrkārt, es ļoti aktīvi, gan ar UEFA palīdzību, gan caur Jāņa Mežecka kontaktiem centos iegūt citu valstu pieredzi. Tas, ko es uzreiz sapratu, ka ir jāizveido sistēma, kas pievērstu pienācīgu uzmanību jauniešu futbolam, kas līdz tam bija izteiktā pabērna lomā. Kā piemēru var minēt, ka lielākajā daļā organizāciju futbola apmācība beidzās 13-14 gadu vecumā, kad vēl spēlē uz mazajiem laukumiem. Tos varēja uzskatīt par maziem biznesa projektiem bez nopietnas vēlmes attīstīt un sagatavot pašus spēlētājus. Sākotnējais uzdevums bija nodrošināt resursus, tāpēc iepriekš uz iekšu vērsto organizāciju mainījām un radījām sistēmu un dažādus atbalsta mehānismus jaunatnes klubiem. Skaidrs, ka arī maniem pēcnācējiem vēl ir ļoti daudz izaicinājumu, bet tajā pašā laikā esam spējuši radīt vidi, kas vismaz pamatlīmenī ļauj sagatavot spēlētājus.
Vai ir kāda sistēma, kas Jums šķiet īpaši pievilcīga? Kuru varat izcelt? Kas tur ir tik īpašs? Ir iespēja nokopēt?
Tādu vienu valsti gan es nevaru nosaukt, jo katrā valstī šī futbola realitāte ir pavisam citādāka. Mums viss bija jābūvē no nulles, un, teiksim, pārņemt Beļģijas sistēmu pat nebūtu iespējams. Šī sistēmas izveide turpinās joprojām, un tas, ka ir uzbūvēts rāmis, nenozīmē, ka ir gatava sistēma. No tiem piemēriem, ar ko es saskāros, man visvairāk imponēja gan Šveices, gan Beļģijas piemēri. Anglijas un Vācijas gadījumā ir citas iespējas un mērogi, bet tur savukārt bija atsevišķas detaļas, ko varēja pārņemt.
Vai ir īstenojamas vēl kādas būtiskas reformas vai atliek gaidīt rezultātu?
Vēl noteikti ir daudz reformu ko īstenot. Tas, ko es redzu kā nākamo lielāko izaicinājumu, ir nodrošināt pāreju jauniešiem pēc akadēmijas pabeigšanas uz pieaugušo futbolu. Pašreiz 19 gadīgam futbolistam pēc akadēmijas nonākt Virslīgas komandā vai vismaz tās sistēmā ar pietiekamu nodrošinājumu un iespēju tuvākajā laikā sevi apliecināt nav pārāk lielas izredzes. Skaidrs, ka joprojām lielāko daļu futbolistu mēs sagatavosim šeit uz vietas, nevis viņi jau agrīnā vecumā dosies uz ārzemju akadēmijām, tāpēc nepietiks ar vienu vai diviem klubiem, kuri balstīsies uz vietējiem jauniešiem. Var jau arī saprast klubus, kuri vēlas, lai tiktu saražoti jau gatavi spēlētāji, kuri var izkonkurēt 27 gadīgu leģionāru. Skaidrs, ka arī bez sistēmas daži šādi spēlētāji izaugtu, bet tādu nebūs daudz. Pašlaik esam aizveduši šos 13-14 gadīgos puišus līdz 19 gadu vecumam. Tagad mums ir jāpanāk, lai viņi nonāk līdz 22-23 gadu vecumam, un būtu jau gatavi, konkurētspējīgi futbolisti. Šeit ir jāstrādā no vairākām pusēm. Gan akadēmijām ir jāstrādā produktīvāk, labāk jāsagatavo spēlētāji, gan jāveicina Virslīgas komandu ieinteresētība Latvijas spēlētāju iespēlēšanai un attīstīšanai.
Viens no klubu argumentiem ir šie papildus izdevumi, kas nepieciešami futbolistu attīstīšanai. Vai Latvijā ir apsvērta doma izmantot līdzīgu modeli kā Igaunijā, kad no federācijas tiek piešķirts līdzfinansējums jaunajiem futbolistiem?
Latvijas apstākļos tas nav noteikti tikai finansiālais aspekts, jo komandām ar lielām sportiskām ambīcijām noteikti ir ērtāk un ātrāk noalgot jau gatavu leģionāru, nevis mēģināt izaudzināt vietējo spēlētāju. Jā, Igaunijā šāda sistēma eksistē. Mēs esam gājuši citu ceļu, un saistībā ar leģionāru sistēmas maiņu pagājušajā gadā ieviesām mehānismu, kā šīs leģionāru maksas tiek novirzītas Virslīgas klubiem, balstoties uz to, cik daudz vietējie jaunie spēlētāji nospēlē. Šādā veidā atsevišķi klubi ieguva dotācijas no LFF pat līdz 100 000 eiro. Domāju, ka pie šī mēs nedrīkstam apstāties, un jāmeklē veidi, kā turpināt motivēt klubus izmantot vietējos jaunos spēlētājus.
Iedomājieties ideālo situāciju, kad visi Latvijas futbolā domā vienādi. Kāds ir tas pareizais ceļš, kā sasniegt rezultātus?
Šāda ideāla sistēma diemžēl nav iespējama, jo, piemēram, kluba īpašnieks, kurš ir ieguldījis naudu, agri vai vēlu vēlas redzēt rezultātu vai varbūt ar laiku ieguldīt mazāk, vai pat nopelnīt. Viņš vēlas redzēt, kā klubs gūst panākumus Eiropā, un medaļas otra puse ir Latvijas izlase un tās intereses. Domāju, ka šī potenciāli ideālā sistēma būtu balansa atrašana starp dažādām interesēm. Latvijas izlase būs ieguvēja arī tad, ja divi trīs Latvijas klubi veiksmīgi spēlēs Eirokausos, un katrā no tām būs 3-4 Latvijas spēlētāji. Arī tas ir veids, kā attīstīties. Mūsu uzdevums ir maksimāli nodrošināt pieejamību un panākt, lai pašreizējie futbolā iesaistītie 20 tūkstoši ar laiku kļūst par 35-40 tūkstošiem. Mums jāpanāk, lai Latvijā būtu 6-8 vadošās futbola skolas ar kvalitatīvu treneru, finanšu un medicīnas resursu, lai nodrošinātu maksimāli efektīvu spēlētāju sagatavošanu līdz pieaugušo līmenim, kas rezultēsies ar klubu ticību vietējiem spēlētājiem un pārliecību, ka naudu var iegūt ne tikai no eirokausiem, bet arī no latviešu spēlētāju transfēriem.
Vai vajadzētu izveidot līdzīgu sistēmu, kāda bija, piemēram, Nīderlandē, kur visām jauniešu komandām bija jāspēlē pēc vienas sistēmas, kur viņi to dara jau no mazotnes?
Es uz to neskatos īpaši pozitīvi, jo jāsaprot, ka mēs runājam par futbolā dominējošām valstīm. Domāju, ka Latvijā to būtu grūti realizēt. Mēs esam valsts, kurai drīzāk būs vairāk jāpielāgojas pretinieku spēles stilam, nevis jāuzspiež savējais, tāpēc mums noderīgāki būtu taktiski gudri, labi apmācīti spēlētāji, kuri spētu sekmīgi nospēlēt dažādās sistēmās. Manuprāt, mūsu spēlētāju un arī izlases konkurētspējas pamatā būtu fiziski spēcīgi, labi attīstīti spēlētāji, taktiski izglītoti un gudri spēlētāji. Bez šaubām, mūsdienu futbolā ir jābūt pietiekami labai tehniskai bāzei un prasmju kopumam, bez kura vienkārši nevar iztikt. Tie ir tie trīs pamatpīlāri kvalitatīvam latviešu spēlētājam.
Latvijas futbolistiem bieži tiek pārmests tieši tehniskās meistarības trūkums. Tā ir sistēmas problēma, vai varbūt paši futbolisti pie tā nepietiekami daudz piestrādā?
Tehniskajai meistarībai, bez šaubām, ir ļoti liela nozīme, un tā arī atšķir futbolistu kvalitātes. Pavisam nesen spēlējām pret Jovetič, kurš spēj sarežģītā situācijā trāpīt vārtu devītniekā. Arī mūsu spēlētāji to spēj, bet varbūt ne tik bieži un ar tik lielu pārliecību. Es domāju, ka Latvijas futbolistiem ir ļoti lielas rezerves savai individuālajai pilnveidošanai, un daļa pie tā arī nopietni piestrādā. Spēlētāju līmenis gan nav tikai viņa tehniskajā arsenālā, tam nāk klāt arī domāšanas/lēmumu pieņemšanas ātrums un pareizība, darbību ātrums un citi aspekti. Vēl arī jāņem vērā iedzimtības bāze, un, iespējams, ka Latvijā spēlētāji izsitušies vairāk ar raksturu, cīņassparu, spēju veiksmīgi nospēlēt divcīņās un citiem rakursiem.
Virslīgas klubu licencēšana un akadēmiju nepieciešamība attaisno cerības? Vai šī sistēma strādā?
Virslīgā joprojām ir vērojama situācija, ka ir klubi ar akadēmijām un ka ir klubi kā atsevišķas vienības. Manuprāt, tas nav labi un var liecināt par to, ka šie klubi ir kā īstermiņa projekti. Viņi nemēģina ražot sev spēlētājus tādus, kādus vajag tieši viņiem. Lielā mērā tas, protams, ir saistīts ar finansiālo situāciju, un mēs nevaram salīdzināt sevi ar futbola lielvalstīm vai valstīm ar mērķi ražot spēlētājus, kā Serbija, Horvātija, tā pati Čehija un Slovēnija. Tur nevienam nav jautājumu par to, kāpēc un vai ir nepieciešama akadēmija. 2010. gadā lielākā daļa Latvijā bija vienkārši komandas ar 25 cilvēkiem, un tad federācija paziņoja, ka Jums jāveido klubs ar akadēmiju, savu infrastruktūru un pārējām kārtīga kluba funkcionēšanai nepieciešamām lietām, tad daudzi bija neizpratnē. Federācijas uzdevums ir, balstoties uz to, kādu futbolu gribam redzēt Latvijā, izveidot noteikumu kopumu jeb rāmi, un klubiem šie spēles noteikumi ir jāpieņem. Līdzīgi kā ar autovadītājiem un ceļu satiksmes noteikumiem.
Piekrītu, ka sistēma nav ideāla,
bet jau tagad vērojamas pozitīvas tendences, un, piemēram,
“Riga FC” ir lielisks piemērs. Viņi neizvēlējās kādam vienkārši samaksāt, bet
uz Šitika futbola skolas bāzes izveidoja savu akadēmiju.
Latvijā pašlaik ir diezgan sarežģīta skolu sistēma, jo daļa no tām pieder pašvaldībām, kuras nevar nonākt klubu īpašumā, daļēji arī tāpēc tiek slēgti šie sadarbības līgumi. Ja mēs skatāmies no pašu akadēmiju puses, tad arī tur ir zināma loģika, ka akadēmijai ir arī piramīdas virsotne jeb komanda, kurai gatavot savus spēlētājus. Ja man jautājat, kāda ir ideālā sistēma, tad, manuprāt, katram klubam jābūt savai akadēmijai, un kā vienam no mērķiem vajadzētu būt katru gadu sagatavot vismaz vienu pamatsastāva spēlētāju.
Vai Latvijas apstākļiem šī licencēšanas kārtība ir adekvāta un cik lielas atkāpes būtu pieļaujamas?
Mūsu mērķis ir laba un stabila līga, un, izejot no tā, arī ir izstrādātas šīs prasības. Kā piemēru varu minēt Dublieru turnīru. Daudziem joprojām ir jautājums, kādēļ tāds ir nepieciešams, bet pirms gadiem septiņiem, ja klubam X izbeidzas finansējums, futbolisti aizbrauc, paliek seši septiņi futbolisti un nav, kam iet laukumā. Viņiem vienkārši nebija citu komandu, citu resursu, no kā smelties. Ja paveicas un transfēru logs ir vaļā, tad vēl var ātri atrast un pieteikt spēlētājus, bet, ja nav, tad klubs jeb komanda pat nevar pabeigt sezonu. Šobrīd šāda situācija nemaz nav iespējama, un vienmēr ir iespēja pabeigt čempionātu ar vietējiem jaunajiem spēlētājiem. Mēs vēlamies radīt labvēlīgu augsni loģiskai un pilnvērtīgai klubu attīstībai. Arī dažiem Pirmās līgas klubiem ir problēmas ar licencēšanas noteikumu izpildi, un tad arī aicinām klubu veidot no visām pusēm, nedomājot tikai par tiem, kuri ies laukumā. Jāatzīst arī, ka mums ir arī vairāki izteikti pozitīvi piemēri šajā jomā.
Runājot par konkrētām lietām, protams, ir lietas, kuras ir jāpilnveido, un, piemēram, jaunpienācējiem sistēmas ietvaros būtu jādod zināmas atlaides.
Kādam ir jābūt labam izlases trenerim, ko vispār var dot izlases treneris?
Labs izlases treneris ir tāds, kurš uzvar visas spēles. Ja runājam par trenera tipu, tad viņam ir jābūt ar izteikti labām komunikācijas prasmēm ne tikai ar spēlētājiem, treneriem, medicīnas personālu, bet arī ar žurnālistiem un sabiedrību kopumā. Tāpat arī viņam ir jābūt spēcīgam motivatoram un psihologam, jo jāsaprot, ko tad reāli izlases treneris var ietekmēt. Piemēram, individuālo meistarību izlases treneris ietekmēt nevar, viņš var ar pārdomātu atjaunošanos un slodžu režīmu zināmās robežās ietekmēt spēlētāja funkcionālo gatavību. Izlase kopā sanāk vien uz dažām dienām, kuru laikā tiek aizvadītas 2-3 spēles, un tādos brīžos liela nozīme ir trenera spējai motivēt komandu, likt tai noticēt savām spējām. Izlases trenerim ir jābūt arī ar labām menedžmenta prasmēm, jo spēlētāju un personāla loks ir visnotaļ plašs, jāatrod katram sava loma un jāspēj nodrošināt rezultātu. Protams, nevar iztikt arī bez analītiskajām spējām un taktiskās sagatavotības, lai spētu sagatavot komandu konkrētajam pretiniekam, lai vajadzības gadījumā spēles laikā varētu arī mainīt plānu.
Vēl gribētos atzīmēt emocionālo noturību. Izlases trenera darbs vienmēr ir saistīts ar lielu spiedienu no apkārtējiem, un trenerim ir jāspēj no tā norobežoties, neiespaidoties no apkārtējiem un saglabāt spēju analizēt situāciju.
Galvenais izlases trenera uzdevums ir radīt vidi un apstākļus, lai spēlētāji spētu parādīt savu labāko sniegumu.
Kādas ir Jūsu stiprās un vājās puses?
Nebūšu oriģināls un ļaušu sevi vērtēt tiem, kas mani pazīst un ar mani kopā ir strādājuši. Skaidrs, ka katram ir savas stiprās un vājās puses, bet svarīgi, lai treneris apzinātos šīs lietas un tās prastu attiecīgi pielietot, līdzīgi kā spēlētājiem.
Kā izvēlējāties treneru korpusu un kā esat sadalījuši pienākumus?
Es esmu no tiem treneriem, kuriem patīk spēcīgi cilvēki sev apkārt, un ticu, ka tikai spēcīgi cilvēki var viens otram palīdzēt sasniegt augstākos mērķus. Tādēļ es nebaidījos uzaicināt spēcīgus, jau sevi pierādījušus trenerus ar vārdu savā komandā, kā Marians Pahars, Jurģis Pučinskis, Māris Smirnovs un Aleksandrs Proskurņins. Šī, protams, ir tikai daļa no komandas, kurā ir arī citas spēcīgas personības. Katram no viņiem ir sava loma - gan vienkārši saredzama, gan specifiskāka. No redzamākajām lietām - Māris Smirnovs atbild par fizisko sagatavotību un aizsardzības līniju, Marians Pahars ir atbildīgs par darbu ar uzbrucējiem, un Jurģis Pučinskis vairāk atbild par pussargu līniju. Papildus tam vēl katram ir savi specifiski pienākumi. Turpinot par kritērijiem, tā noteikti ir profesionālā kompetence konkrētajā jomā, kurā viņš ir nepieciešams, un visbeidzot arī cilvēciskās īpašības, kas ir ļoti svarīgas vienotas komandas izveidē.
Vai Jūs labprātāk visu darāt pats, vai nebaidāties atbildību nodot arī asistentu rokās?
Man ir būtiski izveidot spēcīgu komandu. Katram no treneriem ir sava loma komandā, un kaut kādas atbildības sfēras esmu nodevis viņu ziņā. Tajā pašā laikā par galvenajām lietām tādas kā pamattaktika, sapulces, analītikas lietas, es atbildu pats, bet situācijās, kad man ir nepieciešamība pavērot no malas, es to bez lieliem satraukumiem varu darīt, jo pilnībā uzticos saviem asistentiem. Ticu, ka arī trenera asistentiem, tāpat kā futbolistiem, ir jādod iespēja sevi apliecināt.
Vara, koalīcija, grupējumi Latvijas futbolā. Ir dzirdēts, ka patiesībā Jūs esat visu lietu kārtotājs un bīdītājs. Kā Jūs to varētu komentēt?
Manī šie komentāri izraisa vieglu smīnu. Domāju, ka tā ir vai nu vēlme kādu maldināt, vai vienkārši cilvēki paši neapzinās, ko runā. Ņemot vērā, ka diezgan ilgu laiku esmu strādājis par Sporta direktoru ar plašu darbības lauku, man ir viedoklis par daudziem jautājumiem, un, ja man kāds pajautā, tad nekautrējos arī to atklāti izklāstīt. LFF ir skaidra varas vertikāle ar prezidentu, valdi, un ģenerālsekretāru priekšgalā. Man ir savi pienākumi un atbildības sfēras, kurās arī darbojos un par ko uzņemos atbildību. Bieži šīs konfliktsituācijas rodas komunikācijas trūkuma un stila dēļ, un šis process noteikti ir jāuzlabo. Bet pats galvenais ir sākumā definēt mērķi. Ko tad mēs īsti gribam sasniegt? Kādu mērķu vadīti mēs pieņemam vienu vai otru lēmumu.
Vai apsverat domu kādreiz atkal trenēt kādu klubu? Kāpēc?
Bez šaubām. Pirms es sāku strādāt federācijā, es visu mūžu strādāju par treneri. Un, ja nebūtu iespējas apvienot Sporta direktora amatu ar U21 izlases vadīšanu, es noteikti tik ilgi amatā nebūtu noturējies. Ilgstoši būt funkcionāra amatā nekad nav bijis mans mērķis. Es vienmēr esmu vēlējies būt par treneri un arī pēc izlases posma beigām domāju turpināt trenera darbu.
Ko vēl vēlaties piebilst?
Latvijas futbola ģimene, futbola sabiedrība nav pārāk liela, un ticu, ka ikviens no viņiem mīl un rūpējas par futbolu. Tas, ka lietas redzam atšķirīgi, iestājamies par savām idejām un aizstāvam tās, tas ir normāli un norāda uz to, ka mums nav vienalga. Jāatceras, ka viss, ko darām, ir vērsts uz to, lai padarītu mums tik mīļo spēli plašāk pieejamu, populārāku un veiksmīgāku.