Paulius Jakelis: "Pirmajā tikšanās reizē draudzenei paziņoju, ka futbols man ir pirmajā vietā!"

Kāpēc Tu, kā lietuvietis tik labi runā latviski?

Sešu gadu vecumā mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Latviju, un man izvēle šajā jautājumā dota netikta. Tajā laikā vecākiem bija bizness Lietuvā, un, saskārušies ar mafijas šantāžu, viņi nolēma pārcelties uz drošāku vidi. Mūsu ģimene pazaudēja visu – lielu māju, biznesu, mašīnu. Principā dzīve Latvijā bija kā jauns, bet drošs sākums. Kad tiek izteikti draudi taviem bērniem, saprotu vecāku rīcību. Tie bija mežonīgi laiki.

Es, protams, par to toreiz neko nezināju, un pieņēmu faktu, kāds tas bija. Tā nu pārcēlāmies uz Jūrmalu, kur nodzīvoju līdz sešpadsmit gadu vecumam. Nāku no lielas ģimenes, esam pieci bērni, turklāt es vecākais. Bija laiks, kad Dubultos visi dzīvojām vienistabas dzīvoklī.

Interesanti, ka pa šiem gadiem paspēju nomainīt četras skolas. Savas skolas gaitas sāku Slokas pamatskolā, tad divi gadi tika pavadīti Rīgā Jura Barbina kristīgajā vidusskolā, pēc tam mācības turpināju sākumskolā Atvase un Jūrmalas 1. ģimnāzijā. Astoņas klases pabeidzu Latvijā, un pēc tam pārcēlāmies atpakaļ uz Lietuvu. Interesanti, ka Lietuvā, līdzīgi kā Latvijā, daudzi domā, ka esmu latvietis, bet, ja paskatāmies no radniecīgo saišu puses, tad man ar Latviju nav nekāda saistība.

Kāpēc tik bieži mainīji skolas?

Vecāki ir ļoti ticīgi un pēc diviem gadiem, ko pavadīju Slokas pamatskolā, viņi uzzināja, ka ir pieejama privātskola, kur vairāk tiek pievērsta uzmanība kristīgām vērtībām. Tajā laikā mēs bijām jau trīs skolas vecuma bērni, tāpēc mums tika piešķirtas arī atlaides, kas deva papildu motivāciju. Atceros, ka klases bija ļoti mazas, manā klasē mēs bijām astoņi, bet brāļa, šķiet, ka tikai trīs. Jāatzīst, ka tur bija patiešām forša atmosfēra. Tagad gan īsti vairs neatceros, bet, šķiet, ka pēc diviem gadiem tā skola bankrotēja, tāpēc atgriezāmies Jūrmalā, kur uzsāku mācības sākumskolā Atvase. Tā bija saistīta ar ģimnāziju, tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka, ja labi mācies, tad septītajā klasē mācības turpini ģimnāzijā.

Vai Tu jūti kultūras atšķirības?

Lielākā atšķirība, ko es izjūtu, ir tā, ka lietuvieši ir lielāki savas valsts patrioti. Vismaz man rodas tāds priekšstats. Lietuviešiem ir skaidrāka identitāte, un sabiedrība nav tik sašķelta kā Latvijā. Latvijā liela sabiedrības daļa ir krievvalodīgie, Lietuvā tā nav, tāpēc mums ir grūti saprast, kādēļ te ir tik daudz krievu kanālu, radiostaciju un laikrakstu. Arī veikalos mēdz gadīties, ka Tevi vispirms pasveicinās krieviski, un tikai pēc tam latviski. Tas varbūt nav šokējoši, bet specifiski gan. Kopumā lietuviešu un latviešu mentalitātes gan man liekas ir ļoti līdzīgas un tuvas. Lielas atšķirības neredzu.

Savu nākotni Tu saisti vairāk ar Latviju vai Lietuvu?

Es uzskatu, ka mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad esam vienkārši Pasaules cilvēki. Protams, es esmu lietuvietis, patriots un mīlu savu valsti, bet tajā pašā laikā, ja man, teiksim pēc 5-10 gadiem, būs interesants darba piedāvājums, kaut kur citur, kaut vai otrā pasaules malā, tad es nevilcināšos to izmantot. Pašreiz es par to nedomāju, un esmu laimīgs šeit. Ja runājam par tālāku nākotni, tad vecumdienas gan laikam izvēlētos pavadīt Lietuvā.

Vai Tev ir kaut kāda vīzija, sapnis, mērķis saistībā ar karjeru?

Bērnībā šis mērķis man bija ļoti skaidrs – es vēlējos spēlēt Kauņas Žalgira basketbola komandā. Šo mērķi man neizdevās sasniegt, un par profesionālu sportistu es nekļuvu. 13-14 gadu vecumā par mērķi kļuva Lietuvas futbola un basketbola izlašu spēļu komentēšana televīzijā, un to man izdevās piepildīt visnotaļ ātri. Jāatzīst, ka pašlaik tāda viena izteikta mērķa man nav. Gribu augt un pilnveidoties, uzlabot savas zināšanas, iemācīties piekto valodu. Futbols ir tas sporta veids, kas man patiešām patīk, un bez tā es savu dzīvi šobrīd nespēju iedomāties. Arī iepazīstoties ar draudzeni, viņai uzreiz paziņoju, ka futbols man ir pirmajā vietā, un tikties varēsim vien tad, kad nebūs svarīgu spēļu. Viņa vēl joprojām iesmej par mani, kad šo visu atceras. Ja atgriežamies pie mērķiem, tad gribētos kādreiz strādāt kādā spēcīgā organizācijā klubu, vai līgu līmenī. Tajā pašā laikā mans primārais mērķis vienmēr ir bijusi arī komentēšana, un nespēju iedomāties labāku darbu par to. Es to izbaudu. Man patīk runāt, izteikt savu viedokli, dalīties ar emocijām un pārdzīvojumiem. Nespēju iedomāties dzīvi bez futbola, bez spēļu gaidīšanas, bez emocijām. Tāda dzīve man šobrīd izklausās kā bezjēdzīga un ļoti garlaicīga. Man vajadzīgs azarts, ko sniedz sports. Vismaz šajā dzīves stadijā.

Kā noprotu, tad futbols nebija Tava pirmā aizraušanās?

Man vienmēr ir paticis sports, un atceros, ka bērnībā Jūrmalā, pat skrienot uz veikalu no rīta pēc piena, vienmēr liku hronometru, un centos to izdarīt pēc iespējas ātrāk. Pirmā tāda nopietnāka aizraušanās bija basketbols, kas noteikti vairāk saistīts ar to, ka dzīvoju nosacīti svešā valstī, kas vairoja patriotismu un radīja vēlmi darīt kaut ko, ko lietuvieši pieprot īpaši labi – spēlēt basketbolu. Man basketbols patika, un līdz 2004. gadam par futbolu vispār neinteresējos. Tajā gadā Eiropas čempionāta laikā biju pie vecmammas Lietuvā un katru dienu skatījos futbolu un gaidīju, kad beidzot spēlēs Lietuva, un man bija grūti saprast, kāpēc spēlē Latvija, Portugāle un citas Eiropas valstis, bet Lietuva ne. Kad draugs beidzot izskaidroja, ka ir kvalifikācijas, man bija liels pārsteigums. Neko par to nezināju. Tas arī bija lūzuma punkts, kad sāku pastiprināti interesēties par futbolu. Basketbolā sāku trenēties Jūrmalas sporta skolā, vēlāk turpināju arī Žalgira basketbola skolā, bet tur pirmajā komandā tā arī netiku un sapratu, ka profesionāls sportists no manis nesanāks. Arī pirmā darba pieredze sporta organizācijā bija tieši basketbola klubā, kad vienpadsmitajā klasē pievienojos Kauņas Žalgirim.

Pirmā futbola spēle, ko noskatījos, bija Latvijas uzvara pār Luksemburgu Skonto stadionā ar 4-0, un tad jau maisam gals bija vaļā, un centos apmeklēt arī visas Jūrmalas kluba spēles Virslīgā. Gāju uz stadionu ļoti agri, lai caur sētu varētu paspiest roku lietuvietim Gintaram Staučem, kurš toreiz sargāja Jūrmalas kluba vārtus. Bieži gan spēles skatījos arī ārpus Jūrmalas stadiona uz kalniņa, jo man nebija 20 santīmu biļetei. Vēlāk sāku braukt arī uz izbraukumiem kopā ar jūrmalnieku faniem. Meloju par savu vecumu, jo līdzi ņēma tikai tos, kam bija vismaz 15 gadi. Braucot ar faniem viss bija par brīvu – gan biļete, gan autobuss, bet fani vēl bieži uzcienāja arī ar bulciņām. Tas man patika. Kādu gadu ar faniem diezgan bieži braucu līdzi uz izbraukumiem, bija tāds laiks.  

Kad atmeti sapni par profesionāla sportista karjeru?

Pilnai ainai laikam iesākumā jāpastāsta par žurnālistikas aizsākumiem. Jau četrpadsmit gadu vecumā es sāku rakstīt Sportacentram dažādus rakstus, un par to visu mūžu būšu pateicīgs Anatolijam Kreipānam. Kopš 12 gadu vecuma katru dienu klausījos SWH sporta stundu. Tajā laikā ļoti populārs bija portāls draugiem.lv, un es tajā uzmeklēju raidījuma vadītājus Anatoliju Kreipānu un Krišjāni Kļaviņu, un pēc katra raidījuma apbēru viņus ar jautājumiem. Man par pārsteigumu saņēmu arī atbildes, un reizē, kad Anatolijs brauca uz Jūrmalu skatīties spēli, viņš uzaicināja mani satikties. Satikāmies, parunājām un turpinājām uzturēt kontaktus. Vēlāk viņš mani uzaicināja uz redakciju un parādīja, kā strādā, tiku arī TV3 studijā, kur Anatolijs komentēja spēli, turklāt manā rīcībā nonāca reāli strādājošas austiņas, un varēju nokļūt tiešajā ēterā. Viņš man bija kā elks un skolotājs. Esmu bezgala pateicīgs gan viņam, gan Krišjānim Kļaviņam, kuri nevairījās atbildēt uz maniem bērnišķīgajiem jautājumiem. Tas bija kā lūzuma punkts, kad nolēmu – vēlos kļūt par sporta žurnālistu, komentētāju. Brīdi vēlāk, pēc vienas no basketbola spēlēm, kurā patiešām slikti nospēlēju, treneris man pajautāja, par ko tad es īsti gribu kļūt. Es atbildēju, ka par žurnālistu, un tad, lai arī uz treniņiem vēl gāju, lēmums jau bija pieņemts. Vēl spilgtā atmiņā man palika Anatolija lūgums iztulkot vienu rakstu no lietuviešu valodas, kad Bagatskis kļuva par Žalgira treneri. Atceros, kā lielā steigā visu pametu un ķēros pie darba. Nākamajā dienā saņēmu ziņu no Kreipāna kunga, lai nopērku avīzi, šķiet, ka tā bija Neatkarīgā Rīta Avīze. Nopirku, un pēdējā lapā bija raksts, kur vēl lielākā šriftā ievadā bija izcelts fakts, ka no lietuviešu valodas tulkojis Paulius Jakelis. Tas bija tik patīkami no viņa puses, visu dienu jutos kā uz spārniem.

Tad žurnālistika nesākās tāpēc, ka neizdevās basketbola karjera?

Noteikti nē. Žurnālistika man patika pati par sevi. Kā tagad atceros, ka, lai gan krievu valodu tajā laikā nepārzināju, es vienmēr pirku Sport Express un centos pēc bildēm saprast, kas tur ir rakstīts. Es nepalaidu garām nevienu rakstu, kas saistīts ar sportu.

Futbols vai basketbols?

Man ļoti patīk abi sporta veidi, bet šajā manā dzīves posmā futbols noteikti ir prioritāte, un, ja salīdzinām attiecību, cik daudz skatos futbolu un basketbolu, tad tā būtu apmēram 80:20. Tajā pašā laikā kādreiz šī attiecība bija pavisam savādāka.

Kā nokļuvi Žalgirī?

Kauņas Žalgiris vienmēr man ir bijis mīļākais klubs. Tā bija manas dzimtās pilsētas komanda. Atceros, kā izmantoju iespēju savu piecpadsmito dzimšanas dienu nosvinēt ar Žalgiri, kad pirms spēles arī mani izsauca laukumā, ar spēlētājiem noklausījos himnu, un pēc tam devos skatīties spēli. Tā bija nopietna manas dzīves daļa, kreklus, penāļus un citas lietas ar kluba simboliku ieskaitot. Sešpadsmit gados es jau rakstīju Sportacentram, un, pārcēlies atpakaļ uz Lietuvu, neizlaidu nevienu Žalgira spēli, nešķirojot basketbols vai futbols. Tagad par to varu vien pasmaidīt, bet tolaik, šie ļoti apjomīgie raksti man likās ļoti nozīmīgi. Šajās spēlēs es iepazinos ar dažādiem cilvēkiem un Žalgira preses sekretārs piedāvāja man kļūt par viņa palīgu. Tā arī nostrādāju tur pāris gadus, rakstot rakstus portālam, gatavojot spēļu programmas, bet spēļu laikā mans pienākums bija mača live apraksti. Tas sakrita ar laiku, kad kluba īpašnieks bija skandalozais Vladimiras Romanovas, un ar diviem gadiem, to visu redzot no iekšpuses, man pietika, lai gribētu no basketbola kādu laiku paiet malā. Šos visus notikumus uztvēru pārāk personiski. Atnācu strādāt kā liels kluba fans, bet ieraudzīju visu haosu, kas tobrīd notika kluba iekšienē, lapiņas ar spēlētāju maiņām un citas lietas. Manas rozā brilles ātri pazuda. Pēc aiziešanas no Žalgira apmēram gads pagāja līdz atkal spēju noskatīties kādu basketbola spēli.

Ko darīji pēc tam?

Es pārcēlos uz mazu pilsētiņu Pakruojis, kur pievienojos vietējam futbola klubam. Kruoja tobrīd spēlēja augstākajā līgā, bija jauns mājīgs stadions ar 1000 skatītāju vietām. Dzīvoju tādās kā barakās kopā ar komandu un rūpējos par visu, kas saistīts ar komunikāciju. Daudzi nespēja saprast, kā no Kauņas Žalgira var pārcelties uz ciematu ar pieciem tūkstošiem iedzīvotāju. Interesanti, ka kluba īpašnieks mani aicināja jau iepriekšējās sezonas laikā, bet tad es atbildēju, ka man ir saistības ar Žalgiri, un viņš aicināja pie šīs sarunas atgriezties pēc sezonas. Aizbraucu uz kluba bāzi, redzēju, ka īpašniekam reāli deg acis, un es noticēju, ka te varētu būt kaut kas labs. Ambicioza komanda, maza pilsēta, dzīvošana un ēšana par brīvu, alga lielāka nekā Žalgirī. Kāpēc ne? Man ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki ir man apkārt. Es viņiem noticēju, patika vīzija un viņu lielais azarts. Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka jau tobrīd daži kluba spēlētāji nodarbojas ar totalizatoru.

Kā tālāk attīstījās Tava karjera?

Es vairāk pievērsos spēļu komentēšanai. Šķiet, aizsākumi meklējumi 2009., vai 2010. gadā, kad jau iepriekš kolēģiem biju ieminējies, ka labprāt nokomentētu kādu spēli. Tajā laikā tika dibināta pirmā interneta televīzija Lietuvā, un viņi meklēja komentētājus. Mani ieteica, un tā es tiku pie savas pirmās spēles. Tā bija 2. līga basketbolā. Beigās sanāca tik labi, ka man piedāvāja pilna laika darbu kā spēļu komentētājam, un es nolēmu vairāk pievērsties tieši šai nodarbei. Tas bija intensīvs, bet ļoti interesants laiks, un bija mēneši, kad nācās komentēt ap 30 spēlēm mēnesī, bez brīvdienām. Paralēli tam visam taisījām daudz dažādas reportāžas par spēlētājiem. Spēles notika visā Lietuvā, katru dienu bija jābrauc uz citu pilsētu. Braucām agri, lai klāt būtu trīs – četras stundas pirms spēles sākuma. Palīdzēju nēsāt visu aparatūru, saslēgt vadus, tad komentēju spēli, ņēmu intervijas, pēc tam vēl stundu – divas bija jāgaida, kamēr visu uz vietas kolēģi samontē. Tad atkal krāmējām mantas mašīnā un braucām mājās.

Kādas bija Tavas sajūtas pirmo reizi komentējot spēli?

2. līgas basketbola spēles sajūtas īsti neatceros, bet es ļoti labi atceros savu pirmo reizi TV, kas arī bija pašos pirmsākumos. Man piedāvāja būt kā otrajam komentētājam, un, kā tagad atceros – man likās, ka jārunā pēc iespējas vairāk, jārāda pēc iespējas vairāk emociju un jābūt spilgtākam par savu partneri. Tagad par to varu vien pasmaidīt, bet fakts ir un paliek fakts. Sākumā, kad Tev vēl nav izveidojies savs stils, pavisam neapzināti, sanāk kādu kopēt, bet tas ar laiku pazūd.

Kādam ir jābūt labam komentētājam?

Tas ir jautājums, uz kuru nav iespējams atbildēt, jo lielā mērā tas ir gaumes jautājums. Kādam patīk detaļas, cits dod priekšroku emocijām. Kādam patīk, ka seko vairāk līdzi spēlei, cits atkal vēlas uzzināt kādus jaunus faktus. Tas ir stipri individuāli.

Kāda stila komentētājs esi Tu?

Man ļoti nepatīk viltotas emocijas. Es cenšos būt atklāts, un, ja spēle ir laba, es tieši to arī atzīmēšu, tāpat kā tad, ja tā būs pagalam garlaicīga. Cenšos būt objektīvs un profesionāls. Nekavēju un iespēju robežās cenšos sagatavoties. Es neteiktu, ka man ir kāds konkrēts stils. Es vienkārši daudz skatos sportu, un tā ir laba bāze, uz kā būvēt stāstījumu. Es necenšos izklausīties gudrāks, kā esmu, bet, ja man tā jāsaka, tad es vairāk esmu play by play komentētājs, tāpēc labprāt komentēju kopā ar kādu bijušo spēlētāju. Tādā gadījumā mums ir katram sava loma, es esmu nosacīti galvenais komentētājs, kurš runā par spēli, piemin kaut kādus faktus, bet viņš analizē detaļas, kombinācijas un spēles zīmējumu.

Cik daudz laika nepieciešams sagatavoties spēlei starp komandām, kuras skaties retāk?

Tas viss ir ļoti atkarīgs no spēles. Ja tā ir Anglijas Premjerlīga, UEFA Čempionu līga, Eirolīga vai kas tāds, kam cieši sekoju un kontekstu pārzinu ļoti labi, tad nav īpaši jāgatavojas. Paskatos vai nav kādi jauni savainojumi, diskvalifikācijas, ko treneri teikuši pirms spēles. Tas arī viss. Situācija ir savādāka ja jākomentē kas tāds, kam īsti daudz nesekoju līdzi. Tad vismaz pāris stundas noteikti jāpasēž, jāsagatavojas. Man nepatīk iet ēterā ja neesmu gatavs. Cenšos vienmēr būt profesionāls. Sagatavoties, atnākt laicīgi. Protams, ir bijušas situācijas, kad sēžu kafejnīcā, bet man pēkšņi zvana un jautā, vai pēc 10 minūtēm varu būt studijā. Tad visu atstāju un ātri braucu komentēt. Tādās situācijās arī ir jāprot improvizēt un izdarīt savu darbu.

Ko bez futbola un basketbola vēl esi komentējis?

Neko, lai gan piedāvājumi ir bijuši diezgan daudzi. Es uzskatu, ka ir jāizvirza prioritātes, jo nevari, nesekojot līdzi, iedziļināties visās detaļās, un tas prasa laiku. Man pat futbolam neatliek tik daudz laika, cik vēlētos. Šogad gan man bija paredzēts komentēt Olimpiskās spēles. Šādi pasākumi nenotiek tik bieži, un ir vērts papildus pastudēt un apgūt arī mazāk populārus sporta veidus. Uzskatu, ka labāk ir būt labam vienā vai divos sporta veidos, nevis viduvējam visos. Vismaz es izvēlos tādu ceļu. Tas gan nenozīmē, ka nesekoju līdzi arī citiem sporta veidiem, bet tos komentēt un izlikties, ka esmu gudrāks nekā īstenībā esmu, nevēlos.

Pastāsti par projektu Futbolo TV?

Tas bija ļoti interesants TV projekts, kurš vairāk orientējās tieši uz futbola spēļu translācijām. Tajā laikā bieži nācās komentēt pa 25-30 spēlēm mēnesī. Par to jau nedaudz stāstīju. Mums bija arī sadarbība ar Lietuvas futbola federāciju, un apmeklējām un filmējām visus pasākumus, kas kaut kādā mērā ir saistīti ar federāciju, tajā skaitā bērnudārzu futbola festivālus un citus. Šādās reizēs mani pienākumi bija, sākot ar scenāriju rakstīšanu un beidzot ar jautājumu domāšanu, intervēšanu un voice over sagatavošanu. Devāmies kopā ar Lietuvas futbola izlasi arī visos izbraukumos, un, ja kāds domā, ka tā bija izklaide, tad viņš rūgti maldās. Mums bija strikts grafiks ar vairāku video sagatavošanu katru dienu, tajā skaitā scenārija rakstīšanu, filmēšanu un montēšanu, kā rezultātā montētājs gulēja pa 3-4h dienā, bet man tika 5-6 stundas. Tas bija sarežģīts laiks, kas deva man rūdījumu, un tagad neviens vairs mani nevar iebiedēt ar to, ka būs daudz jāstrādā. Diemžēl šis projekts izbeidzās, un, kā jau tas mēdz gadīties, tad mums palika parādā samērā lielu naudu. Vienam no kolēģiem pat 7000EUR, kas bija vairāk kā pusgada alga.

Paralēli komentēšanai un Futbolo TV bija darbs arī Lietuvas A lyga?

Futbolo.TV projekta īpašnieks bija ambiciozs cilvēks. 2015. gadā viņš kļuva par A līgas vadītāju, komandā piesaistīja leģendāro spēlētāju Deividu Šemberu, bet mani iecēla par A līgas komunikācijas vadītāju. Paralēli milzīgajai slodzei Futbolo.TV vajadzēja organizēt arī visu Lietuvas čempionāta komunikāciju. Toreiz taisījām ļoti daudz foršas lietas un tiešām pusgada laikā mārketinga un komunikācijas ziņā Lietuvas čempionātu pacēlām vēl neredzētos augstumos. Reāli dzīvoju ofisā, mājās tikai izdevās pagulēt, bet bija gandarījums par padarīto. Diemžēl pēc pusgada izrādījās, ka līgas finanses ir beigušās. Mums jau tā stipri kavējās algas, dažreiz atceros man bankas kontā bija pēdējie 20 Eiro par kuriem tik un tā lēju benzīnu savā mašīnā, lai kopā ar kolēģiem varam aizbraukt un uztaisīt translāciju. Bijām nereāli labs kolektīvs, bet līgas vadītājs mūs reāli uzmeta. Visu laiku solīja, bet... Palika parādā lielas summas. Sapratu, ka upurēt personīgo dzīvi un strādāt bez algas nevēlos. Aizgāju projām, projām aizgāja arī Šemberas. Drīz viss sabruka. Vēlāk noskaidrojās, ka daudz naudas aizgāja kaut kur sānos, ar viņu saistītiem uzņēmumiem un cilvēkiem, bet mēs tikmēr strādājām kā traki, lai tikai viss būtu labi. Bija laba skola un pieredze. Kopš tās sezonas Lietuvas A līgai nav bijis neviens ģenerālsponsors. Viss ar katru gadu iet uz leju.

Ko tālāk?

Man bija divi piedāvājumi. Vai nu doties uz Viļņas Žalgiri, vai uz Kauņas Stumbras, kuru bija iegādājies portugāļu investors. Satikos gan ar vieniem, gan ar otriem, un nolēmu palikt Kauņā. Man ļoti patika viņu pieeja, kur varēja sazīmēt līdzības ar Jūrmalas Spartaka pieeju, tāpat arī mani simpatizēja kluba treneris Mariano Barretto, kurš mani personīgi aicināja nākt strādāt, būt par viņa labo roku, būt katrā treniņā, solīja parādīt visu virtuvi, komunicēt ar spēlētājiem utt. Biju klāt sarunās ar spēlētājiem par līgumiem, visu redzēju no iekšpuses. Viņš bija treneris, aģents un līdzīpašnieks vienā personā. Nostrādāju tur divas ar pusi sezonas, kuru laikā klubs ieguva Lietuvas kausu, vēl vienu reizi spēlēja kausa finālā un divas reizes iekļuva Eiropas līgas atlasē. Man tur viss patika, bet problēmas bija līdzīgas, kā citur. Algas visu laiku kavējās, investori vēlējās atgūt ieguldīto, bet ar jauno spēlētāju pārdošanu viņiem īsti neveicās. Līdz ar to diez ko spoža nākotne nerādījās, tāpēc nolēmu doties prom, un nākamās sezonas vidū klubs paziņoja, ka nav naudas un pārtrauca savu darbību. Tas notika nedēļu pirms kluba otrā starta Eiropas līgā. Beigu beigās viņu vietā tur startēja Kauņas Žalgiris.

Barretto ir ļoti interesants treneris, un no viņa es ļoti daudz ko iemācījos. Viņam ir plaši sakari un pieredze Portugālē, viņš ir strādājis Krievijas Premjerlīgā, vadījis Ganas izlasi Atēnu Olimpiskajās spēlēs, strādājis ar Bobby Robsonu, Žoze Mourinju, trenējis Luišu Figo. Lietuvā viņu daudzi nenovērtēja, bet, kad Lietuvā ieradās Portugāles prezidents, pirmā vieta, ko viņš Lietuvā apmeklēja, bija tieši Stumbras. Mums bija oficiāla tikšanās ar Portugāles prezidentu. Un ne vienkārši apsveicināties, bet reāli ar mums apskavās un teju ar katru parunājās.

Pēc Stumbras pievienojos Viļņas Žalgirim, un paralēli tam sāku strādāt arī par TV3 Sport komentētāju. Tur nostrādāju pusotru gadu.

Kā nokļuvi Latvijā?

Es vienmēr sekoju Latvijas futbolam, un, kad Valdas Dambrauskas kļuva par RFS treneri, viņš man šad tad kaut ko apjautājās par Latvijas futbolu un aicināja uz spēlēm. Tā nu es apmeklēju vairākas RFS spēles, un iepazinos ar dažiem cilvēkiem, tajā skaitā Maksimu Krivuņecu. Mums izveidojās kontakts, man ļoti patika viņa idejas un vīzija, kā varētu attīstīt Virslīgu. Mums izveidojās kontakts, un runājām, ka kādreiz būtu ļoti interesanti pastrādāt kopā. Uzzinot, ka eju prom no Viļņas Žalgira, viņš ar mani sazinājās un piedāvāja darbu. Latvijas Virslīga strauji attīstās, un nodomāju, ka man būtu interesanti pamēģināt kaut ko jaunu. Uzskatu, ka cilvēkam dažreiz ir jāiziet ārā no savas komforta zonas. Tam gan bija viens nosacījums – iespēja komentēt spēles lietuviski no TV3 studijas Rīgā. Saņēmis pozitīvu atbildi no TV3, pēc mēneša biju šeit. Caur Valdas biju iepazinies arī ar Artjomu Milovu, un vēlāk no viņa nāca piedāvājums kārtot komunikācijas jautājumus arī RFS. Satikos ar Māri Verpakovski, atradām kopsaucējus un sāku darbu.

Kā Tu salīdzinātu Latvijas un Lietuvas futbolu?

Pirms pieciem, sešiem gadiem Lietuvas līga, pret Latvijas Virslīgu bija kā diena pret nakti, bet pašlaik viss ir pretēji - ja salīdzinām līgas, tad šaubu nav, Latvijas Virslīga ir spēcīgākā līga Baltijā, un šeit viss ir labāks. Latvijā viss iet uz priekšu un attīstās, Lietuvā pašlaik viss nīkuļo un attīstība praktiski nenotiek. Arī spēlētāji, un treneri, kuri, pabijuši abās līgās, tam piekrīt, pat tiesneši neformālā gaisotnē atzīst, ka Latvijā līmenis ir jūtami augstāks. No otras puses Eirokausos Lietuvas klubu rezultāti ir labāki, bet tas ir vēsturisku panākumu dēļ. Lietuvas vadošie klubi eirokausu apritē ir daudzus gadus krājuši punktus, un tagad ir izsēto statusā, pirmajās kārtās, dabūjot sev izteikti vājākus pretiniekus.

Ja runājam par izlasēm, tad tās ir līdzīgās pozīcijās, es dotu 55% Lietuvai un 45% Latvijai. Igauņi gan, manuprāt, atpaliek. Lietuvā varbūt ir vairāki individuāli spēcīgāki spēlētāji, piemēram, Arvīdas Novikovas, kādu Latvijā, manuprāt, nav.

Vai vari salīdzināt Latvijas un Lietuvas klubus kā organizācijas?

Negribētu izcelt kādu konkrētu klubu, bet ja paņemtu teiksim piecus vadošos Latvijas un Lietuvas klubus, tad Latvijā tas pašlaik viennozīmīgi ir daudz nopietnākā līmenī.

Vai ir kas tāds, ko vēlies mainīt Latvijas futbola Virslīgā?

Vienmēr ir daudz vieglāk atnākt strādāt organizācijā, kurai ir lielas problēmas. Tad arī nelielas pozitīvas izmaiņas ir ātri redzamas un cilvēki to novērtē. Virslīgas gadījumā jāatzīst, kā pēdējie pāris gadi ir bijuši ļoti veiksmīgi un Virslīga ir spērusi platus soļus uz priekšu. Viss strādāja diezgan labi.

Neskatoties uz to, protams, ir lietas, kuras jāuzlabo. Pašlaik līgā esmu pavadījis vien divarpus mēnešus. Sezonas vidū kaut ko krasi mainīt nebūtu īsti pareizi, turklāt, kā jau minēju, kopumā viss strādā diezgan labi. Man svarīgākais šajā laikā bija iepazīties ar cilvēkiem, ar klubu pārstāvjiem, novērtēt situāciju, saprast, kā strādā visi procesi. Protams, ka esmu nācis ar savām idejām, tomēr vairāk izmaiņu noteikti varēs sagaidīt pēc sezonas. 

Šobrīd esam mainījuši dažas lietas. Par galveno video platformu ir kļuvis Optibet Virslīgas YouTube kanāls, kas līdz šim nav ticis īpaši izmantots. Tur tagad iespējams ērti atrast ne tikai spēļu labākos momentus, bet arī visas preses konferences. Izdevās uzlabot video satura operativitāti – gan labāko momentu video, gan pēcspēļu komentāri parādās ātrāk kā tas bijis līdz šim. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.

Virslīgas mājaslapā esam uzlabojuši foto un video sadaļas. Tās kļuvušas ērtākas un pārskatāmākas. Veidojam foto arhīvu, lai izmantojot “hashtags” varētu ātri un ērti atrast jebkura konkrētā spēlētāja bildes. Tas nākotnē atvieglos darbu gan mums, gan kolēģiem žurnālistiem.

Tāpat sākām vairāk izmantot WSC video platformu, kas ļauj cilvēkiem piedāvāt dažādus interesantus spēļu momentus ērtā formātā. Tie ir daži piemēri, kas veikts šajā laikā.

Nav komentāru

Komentēt