Jānis Engelis: “Plānojam cīnīties par vadošajām vietām”

Kā sākās Tavs ceļš futbolā?

Futbolu savam priekam spēlēju visu laiku, bet nopietnāk tajā iesaistījos vien 2002. gadā, kad uz Rīgas 62. vidusskolas bāzes izveidojās sporta klubs Supernova. Viss sākās ar futbola pulciņu, un tā kā es biju šo skolu absolvējis, un turpināju mācības LSPA, tad tiku uzaicināts brīvprātīgā režīmā pastrādāt par treneri. Sākām ar pieciem bērniem un gadu no gada gājām uz priekšu. 2003. gadā kļuvu par kluba prezidentu un tas viss izauga līdz akadēmijai un sporta skolas statusam. (Šobrīd 771 futbolists)

Kāpēc Supernova?

Kluba nosaukumu izvēlējās biedrības dibinātāji. Supernova tulkojumā no latīņu valodas ir uzlēcošā zvaigzne. Vēlāk, kad iesaistījos klubā, izveidojām logo un izvēlējāmies kluba krāsas.

Šķiet, ka esi bijis aktīvs ikkatrā LFF kongresā. Tagad esi arī valdē un redzi lietas no otras puses. Kas federācijā īsti notiek?

Manuprāt, viss lēnām iet uz labo pusi. Daudz ko ir devis nu jau sporta direktors Dainis Kazakēvičs, kurš ir sakārtojis sistēmu, izveidojis akadēmijas, un radījis krietni skaidrāku klubu atbalsta sistēmu. Papildus atbalstam no federācijas, sporta skolas statuss ļauj saņemt zināmu finansiālu palīdzību arī no valsts. Kopumā sarežģījumu jau tāpat netrūkst, bet ceru, ka tas negāciju vilnis, kas vēlās pār federāciju iepriekšējā gadā nu ir pagātne.

Arī Tu parakstījies par Gorkša atlaišanu. Kāpēc?

Sākotnēji es biju pilnīgi viņa pusē. Man ļoti simpatizēja viņa vīzija un nostāja vairākos jautājumos. Vēlāk Kaspara vēlme iesaistīties pilnīgi visos jautājumos līdz sīkākai niansei noveda līdz federācijas darba paralizēšanai, un lielākās daļas darbinieku neapmierinātību ar šo vadības stilu. Iespējams, ka par sliktu nospēlēja tieši šis vadības pieredzes trūkums (vai pietuvinātās ne futbola personas),  kas šķēla federāciju un futbola sabiedrību kopumā, un tagad esam tur, kur esam. 

Kādēļ bija jāmaina Latvijas izlases galvenais treneris?

Mans personīgais uzskats ir, ka Stojanovičs līdz galam tā arī nespēja izprast Latvijas futbolu. Divās valdes sēdēs, kurās bijām viņu pieaicinājuši, es viņam jautāju, vai nevēlas piesaistīt kādu Latvijas treneri par savu asistentu, kurš palīdzētu ātrāk izprast Latvijas futbola reālijas. Lai gan viņš atbildēja, ka ir kādu uzrunājis, varēja just viņa nevēlēšanos to darīt. Viņam esot sava komanda, savi asistenti un ar to pietiekot.

Izejot no tā arī uzskatu, ka bija laiks dot iespēju vietējam speciālistam. Nav jau tā, ka mums ir treneru pārbagātība. Virslīgā pašlaik ir tikai divi  latviešu treneri. Man personīgi interesanta šķita arī Mariana Pahara un Viktora Dobrecova kandidatūra. Tāpat arī es izskatītu Tamaza Pertijas kandidatūru, neskatoties uz to, ka viņš formāli nav vietējais. Daiņa priekšrocība ir neatlaidība un tieši Latvijas futbolistu un sistēmas pārzināšana. Viņš daudzus gadus ir trenējis U21 izlasi, kas ir ļāvis iepazīt jaunos Latvijas futbolistus. UEFA rekomendācijas bija ieklausīties speciālistu, šajā gadījumā treneru komitejas viedoklī, kas arī spēlēja zināmu lomu lēmuma pieņemšanā.

Kāda ir situācija ar LFF finansēm?

2019. gada sākumā izmaiņas grāmatvedībā nebija labi pārdomātas un kliboja katrā posmā. Papildus jaunas sistēmas ieviešana, politiskās spēles, kas diemžēl ienāca Mūsu sporta veidā utt. Tas negatīvi ietekmēja visu finanšu gadu, un šobrīd redzam tā sekas. Diemžēl sabojāt sistēmu ir daudz vieglāk nekā uzbūvēt atpakaļ. Šobrīd LFF aktīvi strādā, lai  stabilizētu finanšu sektoru. Kā primārais darbs ir efektīvāka finanšu pārraudzības sistēmas ieviešana un sponsora piesaiste ilgstošai sadarbībai.

Tava atbildības joma LFF ir Tautas futbols. Pastāsti nedaudz par to?

Tautas futbols ir visa pamats. Bez tā nebūs ne akadēmijas, ne profesionāļu. Jo Tautas futbols būs kvantitatīvāk pārstāvēts, jo lielāka iespēja, ka mums parādīsies šīs zvaigznes. Jāatzīst, ka tad, kad iekļuvu valdē, jau budžets un visi turnīri bija apstiprināti, tāpēc reālas izmaiņas veikt nebija iespējams. Šī gada uzdevums būs par ierobežotiem līdzekļiem censties saglabāt visu iesākto. Manuprāt, aktivitātes Tautas futbola līmenī būtu jāveic decentralizēti, un naudu jānovirza reģioniem. Tieši šādā veidā būtu iespējams kvalitatīvāk sasniegt nospraustos mērķus, jo reģionu vadītāji labāk zina, kas reģionos notiek.

Tev ir arī C-LFF trenera kategorija. Šķiet, ka tā jau ir kādu laiku. Nav doma turpināt šajā jomā?

Es uzskatu, ka katrā jomā ir jāstrādā speciālistiem. Nepieciešamības gadījumā es varu kādu piesegt un palīdzēt novadīt atsevišķus treniņus, bet man darba tāpat pietiek un pašlaik es sevi nesaredzu kā treneri. Tuvākajā laikā arī neplānoju ko mainīt šajā jomā.

Kāda ir Tava ikdiena klubā? Kādi ir Tavi pienākumi?

Tās ir nemitīgas tikšanās un sarežģītu situāciju risināšana. Ciešāk sanāk sastrādāties tieši ar akadēmijas un sporta skolas direktoriem. Risinām jautājumus ar laukumiem, spēlētājiem, treneriem. Rīgā vien mums ir divpadsmit treniņu vietas, un vēl ir Sigulda, Saulkrasti, Vangaži un  Suntaži.

Kāpēc izveidojāt filiāli Spānijā? Kā Jums tur veicas?

Sadarbībā ar FK Baltika direktoru izveidojām filiāli Spānijā. Sākām trenēt ap piecdesmit bērniem, bet visnotaļ ātri saskārāmies ar vietējo treneru negodprātīgu rīcību, kad viņi sāka meklēt iespējas ar visiem bērniem pāriet uz citiem klubiem. Tā arī beigās notika un šis projekts apstājās. Pašlaik mums ir līgums ar treneri Vladislavu Zablocki, kurš zem mūsu vārda Krievijā (Maskavā, www.fcsupernova.ru) koordinē apmēram astoņdesmit bērnus. Ja turpinām par Spāniju, tad tur ir saglabāta stažēšanās iespēja. Šogad plānojam  trīs jauniešus vecumā no četrpadsmit līdz  septiņpadsmit gadiem par saviem līdzekļiem sūtīt uz turieni. Ir iespēja braukt arī agrāk, bet tas tad notiks par vecāku līdzekļiem.

Cik daudz darbinieku, neskaitot trenerus ir klubā? 

Bez manis ofisā vēl strādā Akadēmijas direktors, kurš atbild par sportisko pusi, treniņiem un visu, kas saistīts ar federāciju, un Sporta skolas direktors, kurš atbild par saistībām pret valsti. Tad vēl uz nepilnu slodzi ir PR cilvēks, kurš darbojas ar sociālajiem tīkliem.

Bez klasiskajiem, galvenajiem treneriem, mums ir arī cita veida speciālisti, kuri strādā ar komandām. Pagājušajā gadā uz spēlēm un, ja kādam indivudāli kaut ko vajadzēja, tad piesaistījām fizioterapeitu, bet no janvāra mums oficiāli darbā ir pieņemts fizioterapeits, kurš strādās ar visām komandām, kuras spēlē 11 uz 11. Tāpat arī ir fiziskās sagatavotības treneris, kurš atbild par visām 11 uz 11 komandām, meistarkomandu ieskaitot. Papildus tam mēs pieņēmām darbā arī vārtsargu treneri gan akadēmijai, gan galvenajai komandai. Daļēji tas iespējams tieši pateicoties federācijas atbalstam.

Kā Jūs risināt traumu gadījumus?

Mums visi spēlētāji ir apdrošināti, tāpat arī ir līgums ar MedSport.lv, kur spēlētājiem ir iespēja braukt un nepieciešamības gadījumā Uģa Viļuma vadībā strādāt pie savas veselības. 

Kā Jūs izvēlējāties reģionus, kurā darbosieties?

Tā vairāk ir laimīga apstākļu sakritība, kad esi īstajā vietā un īstajā laikā. Lielākoties pašvaldības pašas nāk pie mums un mūs uzrunā. Ja pilsētā vēl nav neviena futbola kluba, tad varam runāt par sadarbību, bet pašvaldībās, kurās jau kāds klubs darbojas, cenšamies nelīst. Līdzīgi ir arī Rīgā. Viss sākās ar Ķengragu, vēlāk pievienojās Ziepniekkalns, tad izveidojām trīs mazas grupiņas arī Imantā, kur trenējās pirmās līgas komanda. Centrā, kur jau ir daudzi klubi, mēs nelienam.

Kurš ir pazīstamākais futbolists, kurš izgājis SK Super Nova skolu?

Šeit es varu izcelt vairākus futbolistus. Ceru, ka kādu nepiemirsīšu. Svetoslavs Čugunovs spēlē Riga FC dublieros, Rūdolfs Zeņģis, kuru uzaicināja uz Marcet football akadēmiju Barselonā. Tagad viņš ir atgriezies, lai spēlētu pieaugušo komandā, un pēc pusgada pirmajā līgā, pievienojies virslīgas klubam  FK Valmiera. Vēl arī Kristers Čudars, Roberts Zelmanis (FK Liepāja), Austris Sprukulis (bija FK Ventspils, tagad 1. līgā), Artjoms Troickis (1. līga, ir interese no dažiem ārzemju klubiem). Vairāki audzēkņi pārcēlušies uz ārzemju akadēmijām – Damirs Gržeškevičs (Palencia Akademija, Spānija), Toms Šteinbergs (GPS/SEE VALENCIA MESOGEIA-Α.Ο ΚΟΥΒΑΡΑΣ, Grieķija), Andžejs Dubjaga (Cardiff City, Anglija). Ir ar ko lepoties, bet nedrīkst apstāties.

Vai pie apvāršņa ir vēl tās mazās zvaigznītes?

Katrā vecumā ir viena, divas trīs zvaigznītes, kuras izceļas. Tas grūtākais ir šis padsmitnieka vecums, kad daudz kas izšķiras. Mēdz būt arī gadījumi, kad šajā vecumā par līderiem kļūst tie, kuri iepriekš ir turējušies ēnā. Kā spilgts piemērs tam ir arī Rūdolfs Zeņģis, kurš sāka trenēties Siguldā. Pirmajos gados īpaši neizcēlās, bet padsmitgadnieka vecumā, braukāja uz Rīgu, uz treniņiem un ar gribasspēku panāca savu.

Kāpēc apvienojāties ar AFA Olaine, un kāpēc vēlāk šķīrāties?

Apvienojāmies, lai izveidotu spēcīgas komandas katra vecuma grupā, bet laika gaitā sapratām, ka šī braukāšana uz Olaini ir pārāk nogurdinoša (attālums gan bērniem, gan vecākiem) un nolēmām no šīs idejas atteikties.

Kurā brīdī Jums parādījās reālas ambīcijas par Virslīgu? Kas mainījās?

Finansiāli nekas nemainījās. Ja paskatītos statistiku, tad domāju, ka abus pēdējos gadus, mums bija tikai piektais vai sestais lielākais budžets. Domāju, ka panākumu pamatā ir puišu nobriešana un pieredzes uzkrāšana. Tajā pašā laikā, ja runājam objektīvi, tad pārspēlēs pirmās līgas komandai pārspēt Virslīgas komandu ir praktiski neiespējami. Jā, var izšaut vienā spēlē, bet budžeti un pieredze ir nesalīdizināma. Ir tomēr starpība, vai Tu ikdienā spēlē pret komandām, kuras labākajā gadījumā trenējas 3-4 reizes nedēļā, vai katru dienu.

Kādēļ nespēlējāt pirmajā līgā 2017. gadā?

Tajā gadā mēs spēlējām otrajā līgā. Tas bija gads, kad šķīrāmies no AFA Olaine, kura noslēdza līgumu ar FK Progress, un pēc noteikumiem mums vajadzēja sākt ar otro līgu. Kurzemes zonu mēs uzvarējām, bet finālturnīrā vārtu attiecības dēļ palikām trešie. LDZ Cargo togad nepielaida, Monarhs paši atteicās, un tā mēs tikām pie iespējas atgriezties pirmajā līgā.

Metta mēdz iespēlēt savus jaunos Virslīgā jau 15-16 gadu vecumā. Jums pašlaik tādas iespējas nav. Vai Jūsu spēlētājus nepārvilinia citas komandas? Kāda ir Jūs politika? Kāda ir kompensāciju sistēma?

Mūsu iespējas nav nemaz tik sliktas. Mums kā akadēmijai, no federācijas bija ieteikums spēlēt vismaz ar 75% jauno spēlētāju. Ja mēs spēlētu Virslīgā, tad to būtu grūti izdarīt, bet Pirmajā līgā mēs pie tā arī pieturējāmies. Problēmas sākas tad, kad spēlētāji sasniedz 18 gadu vecumu. Tad ar šiem spēlētājiem ir jāslēdz jaunas vienošanās, un labākos ir grūti noturēt. Ja viņi noslēdz profesionālu kontraktu ar citu klubu, mēs saņemam kompensāciju, kā tas bija par Čudaru, Zelmani un Zeņģi.

Šī pilngadība bieži noved arī pie spēlētāju “pazaudēšanas”. Ja līdz pilngadībai vēl viņus uztur vecāki un alga nav tik būtiska, tad vēlāk jau jācīnās pašam. Virslīgai viņi vēl nav gatavi, bet pirmās līgas klubi nevar nodrošināt cienīgu atalgojumu. Manuprāt, te mums vajadzētu izmantot jau citur pārbaudītas metodes, kad katras vecuma jaunatnes izlašu kandidātus, teiksim divdesmit piecus spēlētājus daļēji dotē federācija. Tad viņi papildus šiem pāris simtiem eiro klubā saņemtu vēl 500-700EUR un varētu turpināt savu izaugsmi.

Ja runājam, par vēl pilngadību nesasniegušajiem, tad tagad arī šī sistēma ir sakārtota un jaunajiem spēlētājiem pārejot no viena kluba uz otru, klubs saņem kompensāciju par katru gadu no divpadsmit gadu vecuma, ko spēlētājs ir aizvadījis konkrētajā klubā. Šīm summām tiek piemēroti koeficienti atkarībā no kluba līmeņa. Ja spēlētājs spēlē jauniešu izlasē, tad koeficients ir vēl lielāks. Šīs kompensācijas var pieprasīt par aizsargātajiem spēlētājiem. Katrs mazais klubs var aizsargāt piecus spēlētājus katrā vecumā, bet akadēmijas šādi var aizsargāt astoņus spēlētājus katrā vecumā.

Vai jaunais leģionāru limits ir atstājis kādu efektu arī uz Jums?

Es balsoju pret šo jauno limitu, un man kā akadēmijas pārstāvim tas nav īpaši labi. Tajā pašā laikā, ja Tev būs līdzvērtīgs vietējais spēlētājs, tad diez vai Tu laukumā laidīsi leģionāru. No katras sistēmas ir jāpaņem labākais, šajā gadījumā iegūtā nauda no leģionāru maksas būtu jānovirza jauno spēlētāju attīstībai. Vai tie ir Virslīgas lejasgala klubi, vai Pirmās līgas klubi vai jaunatnes klubi  jau ir diskutējams jautājums.

Viss jāskatās kompleksi. Šie atšķirīgie leģionāru limiti noved pie savā ziņā nevienlīdzīgas cīņas pārspēlēs. Jo līdz šim pārspēles notika pēc Virslīgas reglamenta, kas nozīmēja, ka Virslīgas komanda varēja izmantot piecus leģionārus, bet pirmās līgas komandai tik daudz vienkārši nav, jo sezonas laikā drīkstēja izmantot tikai trīs. Man liekas, ka ideālā gadījumā šīs pārspēles vajadzētu aizvadīt pēc pirmās līgas reglamenta.

Uz ko tēmējat šosezon, vai būs arī leģionāri?

Sastāvs mums par kādiem 80% paliks tāds pats kā iepriekšējā sezonā. Tāpat arī plānojam cīnīties par vadošajām vietām. Ja runājam par leģionāriem, tad pagājušajā gadā mums ar leģionāriem nepaveicās, burtiski aizpildījām vietu, kas bija paredzēta citiem. Viena vieta bija paredzēta Perepļotkinam, kurš pēc jaunajiem noteikumiem skaitījās leģionārs. Vasarā viņš pārcēlās uz Lietuvu, Greks pārcēlās uz Virslīgu, BFC Daugavpils, un mēs paņēmām to, kas tirgū tajā brīdī bija pieejams. Mūsu ierobežotajos budžeta apstākļos nekādas lielās iespējas nebija un es neteiktu, ka šie leģionāri bija īpaši stiprāki par vietējiem. Skaidrs, ka šogad vairāk par trīs leģionāriem nebūs, jo turēt ārzemnieku uz soliņa atļauties nevaram.

Kas ir Jūsu lielākie atbalstītāji? Kāds ir Jūsu budžets? Cik lielam tam ir jābūt, lai pretendētu uz vietu Virslīgā?

Es domāju, ka, lai droši uzvarētu pirmo līgu, ir nepieciešami ap 150000EUR. Mums ar sponsoru piesaisti neklājas diez ko labi. Jāņem vērā, ka Pirmās līgas komandai jau pēc definīcijas nav viegli atrast sponsorus. Jā, pēdējos gados daudz kas ir gājis uz priekšu, palielinās atpazīstamība, spēles rāda Sportacentrā, šur tur pa kādam apskatam, bet kopumā tāpat šī ažiotāža ir salīdzinoši maza. Mums ir grūti kaut ko saviem potenciālajiem sponsoriem piedāvāt. Ģenerālsponsora mums nav. Pašlaik risinām sarunas ar dažiem potenciālajiem atbalstītājiem , bet kopumā ir diezgan smagi. Mums ir sadarbība ar Joma Sport,Maxima, supernova-krasa. lv .  Pārējais viss ir no vecāku līdzmaksājumiem, dotācijām akadēmijai un sporta skolai.

Kāda ir situācija ar infrastruktūra. Klubam ir kādi plāni? Kāds būtu Jūsu ceļš, ja izcīnītu vietu Virslīgā?

Ja šogad mums būtu jāspēlē Virslīgā, tad mēs spēlētu Olainē. Ja mums neatļautu tur vasarā spēlēt, tad mēs vienotos ar kādu no lielajiem stadioniem. Skaidrs, ka šogad tas noteikti nebūtu Daugavas stadions, jo tur būs Dziesmu un Deju svētki, bet ar Jelgavas OC es domāju, ka mēs varētu vienoties.

Pirms pāris gadiem bija plāns Ķengragā pie Rīgas 75. vidusskolas uzcelt laukumu. Mums ar LFF jau bija pārrunas, ka prioritāri tas varētu būtu mūsu laukums. Šogad viņam bija jābūt gatavam, tas atbilstu Virslīgas prasībām, un tur arī mēs spēlētu. Finansējuma trūkuma dēļ šis projekts diemžēl ir apturēts, bet mēs joprojām ceram, ka pārskatāmā nākotnē tas tiks realizēts.

Domāju, ka jaunajam LFF prezidentam sadarbībā ar valsti vajadzētu panākt vismaz piecu Latvijas Virslīgas standartiem atbilstošu laukumu uzbūvēšanu pārskatām nākotnē. Un vismaz diviem no tiem vajadzētu būt galvaspilsētā.

Teju katru gadu Pirmajā līgā kādai komandai uzrodas “bagātais onkulis”, kurš “ievelk” komandu Virslīgā. Vai ir kādas indikācijas, ka arī šogad varētu būt šāds scenārijs?

Nav komentāru

Komentēt