Eduards Borisevičs: "Reizi desmit gados tiek radīta kāda nozīmīga organizācija Latvijas futbolam, un man ir vīzija, ar kādu projektu 2024. gadā mēs šo tradīciju turpināsim"

Man radies iespaids, ka Tu esi viens no tiem cilvēkiem orķestriem, kur un ar ko pašlaik nodarbojies?

Esmu Rīgas futbola federācijas (RFF) prezidents. Vadu organizāciju jau divus gadus. Martā bija jābūt vēlēšanām, bet, saprotams, ka nācās tās pārcelt. Pirms tam es ilgāku laiku, Jura Keiša prezidentūras laikā, biju RFF izpilddirektors. Pirms diviem gadiem viņš informēja mani, ka vairs nekandidēs, un aicināja mani kandidēt uz prezidenta amatu. Toreiz es biju vienīgais kandidāts, un šoreiz ir tāda pati situācija.

Latvijas Telpu Futbola asociācijā (LTFA) esmu valdes loceklis. Sāku 2014. gadā, kad palīdzēju Vadimam Ļašenko izveidot LTFA statūtus un nepieciešamo dokumentāciju organizācijas reģistrācijai. 2016. gadā kļuvu par LTFA izpilddirektoru, bet pāris gadus vēlāk, lielās noslodzes dēļ, nolēmu atstāt šo amatu, un atgriezos valdē, kur esmu arī šobrīd.

Latvijas Futbola federācijā (LFF) es neesmu štata darbinieks, pildu Rīgas reģiona vadītāja pienākumus. RFF ir vienošanās ar LFF par atsevišķu funkciju un projektu izpildi. Papildus tam esmu arī Futbola attīstības komitejas loceklis, kurā vairāk spriežam par grassroots (autors - masu) futbola virziena attīstību.

Vēl es esmu arī klasiskā futbola, telpu futbola un pludmales futbola tiesnesis. Pludmales futbolā man ir starptautiskā kategorija kopš 2008. gada. Kādu laiku atpakaļ tā bija apdraudēta, jo FIFA saskatīja interešu konfliktu, liekot izvēlēties – vai nu darbs LFF valdē, vai starptautiskā tiesneša karjera. Paliku pie tiesneša darba. Ja precīzāk, tad futbolā esmu asistents, un tiesāju Latvijas futbola Virslīgu, telpu futbolā tiesāju Virslīgas čempionātu, un pludmales futbolā tiesāju vietējā un starptautiskā līmenī. Ja runājam par sasniegumiem, tad esmu tiesājis jau divus pludmales futbola Pasaules kausa izcīņas pusfinālus. Interesanti, ka, ja pirmajā Pasaules kausā pusfinālā tiesāju Brazīlija – Portugāle spēli, tad 2017. gada turnīrā Bahamu salās tiesāju pusfinālu starp tādām eksotiskām valstīm, kā Taiti un Irānu. Tāpat arī esmu tiesājis divus Pasaules klubu kausa izcīņas finālus. Pēdējais no tiem notika Maskavā, kur tikās Maskavas Spartak un Portugāles Braga.

Visbeidzot, esmu arī Futbola Turnīru asociācijas (FTA) dibinātājs. Ar šīs organizācijas dibināšanu 2004. gadā arī oficiāli sākās manas futbola turnīru organizētāja gaitas. Ja kāds ir redzējis manu auto, tad varbūt ir pamanījis dažus logo un gada skaitļus uz tiem. RFF un 1994. gads, FTA un 2004. gads, LTFA un 2014. gads, un jautājuma zīme un 2024. gads. Tā ir sanācis, ka reizi desmit gados tiek radīta kāda nozīmīga organizācija Latvijas futbolam un man ir vīzija, ar kādu projektu 2024. gadā mēs šo tradīciju turpināsim. 

Tu pieminēji, ka uz RFF prezidenta amatu biji vienīgais kandidāts toreiz, un esi vienīgais arī tagad. Tas ir labi? Vai varbūt šeit veidojas līdzīga situācija kā Indriksona laikā?

Konkurence vienmēr ir labi, un tas neļauj atslābt. Tajā pašā laikā tas ir atkarīgs no paša cilvēka, un es sev neļauju atslābt ne brīdi, neskatoties uz tiešas konkurences neesamību. No otras puses konkurences neesamība norāda uz to, ka darbs nav pārāk viegls un pievilcīgs. Mums nav ne liela budžeta, ne kaudze ar algotiem darbiniekiem. Visa informācija par finansēm ir publiski pieejama mūsu mājas lapā www.riga.lff.lv, un, ja kādam ir vēlme, tad ar to var iepazīties tuvāk. Mums ir trīs algoti darbinieki, un pamatalgas patiešām nav lielas. Tajā pašā laikā, par veiksmīgi organizētiem turnīriem ir iespēja tikt pie bonusiem. Ja projekts ir mīnusos, tad gadās, ka organizatoriem izdevumi jāsedz no “savas kabatas”. 

FTA, RFF, LTFA… cilvēki bieži apjūk un nesaprot, kāpēc ir nepieciešamas tik daudzas organizācijas. Ar ko tās nodarbojas? Vai tiešām to visu nevar darīt LFF?

Tā ir normāla prakse visā pasaulē, ka katras valsts futbola federācijas vairāk nodarbojas tieši ar elites futbola attīstīšanu un koordinēšanu. Tālāk jau ir izvēle, vai pludmales futbola, telpu futbola un grasroots futbola lietas tiek nodotas atsevišķu departamentu pārvaldībā, vai arī šie uzdevumi tiek deleģēti citām organizācijām. Abos gadījumos var saskatīt gan plusus gan mīnusus. LFF iet šo deleģēšanas ceļu, uzskatot, ka šādi var sasniegt labākus rezultātus. Ja konkretizējam, tad RFF pilda Rīgas reģiona grassroots futbola attīstīšanas funkcijas, LTFA attīsta telpu futbolu, un FTA pēdējos gados pilda pludmales futbola un korporatīvo turnīru attīstītāja funkcijas.

Runā, ka esi lietuvietis. Cik pamatotas ir šīs baumas?

Šādām baumām nav pamata. Varbūt mani kāds jauc ar manu draugu, lietuvieti, ar kuru kopā dibinājām FTA. Pēc tautības esmu polis. Mani vecāki, lai gan dzimuši Baltkrievijā, ir ar dziļām poļu saknēm. Galvenokārt, manas vēlmes iestāties Policijas akadēmijā dēļ, es, savulaik izgāju naturalizācijas procedūru. Uz Policijas akadēmiju beigās tā arī neaizgāju mācīties, lai gan tiku tur uzņemts.

Kāpēc vecāki pārcēlās uz Latviju?

Pārcelšanās bija saistīta ar mācībām. Tētis uzsāka mācības tehnikumā, bet mamma - Daugavpils Universitātē.

Kāpēc izvēlējies futbolu? Citas iespējas nebija?

Man pie mājām bija Daugavpils 14. vidusskola, kur arī tiku sūtīts. Šķiet, ka jau septembrī skolā ieradās Ēvalds Stankēvičs, kurš vēl joprojām ir atbildīgs par BFC Daugavpils saikni ar skolām un bērnu piesaistīšanu. Sporta stundas laikā, pēc nospēlētas futbola spēles, viņš norādīja uz pieciem, sešiem bērniem, un aicināja viņus uz treniņiem, un es biju viņu skaitā. Pēc gada mūs nodeva Jurijam Stepanovam. Jāatzīmē, ka spīdvejs joprojām Daugavpilī ir ļoti populārs, bet šobrīd futbols noteikti ir sporta veids numur viens. 

Atceries pirmo treniņu?

Pirmo treniņu es tā īsti neatceros, bet atceros to spēli, kuru organizēja skolā, kad notika tā saucamā atlase. Taisnības labad gan jāsaka, ka uz treniņiem aicināja visus, kuriem patika skriet, un nebaidījās no bumbas.

Kā izvērtās Tava futbolista karjera? Ar ko spēlēji kopā?

Es nebiju nekāds dižais futbolists, un spilgtākie brīži bija jauniešu vecumā, kad biju komandas līderis. Spilgtākais spēlētājs ar ko esmu kopā spēlējis, ir Valērijs Afanasjevs. Interesanti, ka pēdējā pagājušā sezonas spēlē, ko tiesāju ar viņa līdzdalību, viņš bija lieliskā formā, un tā bija Jurija Sokolova atvadu spēle, kurš ir gadu jaunāks par Valēriju. Reiz viens no treneriem mums teica: “No Jums visiem var sanākt futbolisti, bet no Tevis, Valērij, futbolists nesanāks!”. Beigās sanāca otrādi, un, visticamāk, tas bija bīstams, bet beigās efektīvs veids, kā treneris vēlējās motivēt Valēriju strādāt vēl vairāk.

Vēl esmu spēlējis kopā ar Juriju Sokolovu, Dmitriju Kohanu, Vadimu Atamaņukovu. Tāpat arī bija brīdis, kad mūs trenēja Andrejs Sipailo. Tad es vēl nezināju, kas viņš tāds ir, un biju pārsteigts, ka ziemā, pie -15 grādiem, viņš skrēja krosus kopā ar mums.

Vai šie spēlētāji jau tajā vecumā izcēlās?

Es teiktu tā, ka tie, kuri ļoti izcēlās jauniešu vecumā, tie vairs futbolu nespēlē. Ļoti spilgti savulaik spēlēja Pjotrs Vnukovs, bet tagad viņš sevi apliecina kultūras vidē Krievijā. Tādu piemēru netrūkst, un arī man tēvs mēdza teikt, lai beidzu nodarboties ar futbolu, jo tas mani nepabaros.

Turpinot par vidusskolu, interneta dzīlēs var uziet informāciju par godalgām dažādās olimpiādēs. Tu labi mācījies?

Ar mācībām man vienmēr viss bija kārtībā. Jau no piektās klases regulāri piedalījos matemātikas olimpiādē, katru reizi atgriežoties ar medaļu, un pēdējos gados biju pat Latvijas matemātikas izlases rezervists dalībai Pasaules Olimpiādē. Mazliet grūtāk bija ar valodām, bet arī tur bija labas atzīmes.

Pabeidzi vienu no vadošajām augstskolām Latvijā – Rīgas Ekonomikas augstskolu. Kādēļ futbols, nevis kāda starptautiska uzņēmuma vadītājs, kā daudzi Tavi studiju biedri?

Es īsti labi nezināju, kas ir tā par augstskolu un nemaz tā baigi uz to netēmēju. Vairāk domāju par LU, vai Policijas akadēmiju, bet kad pirmo reizi ieraudzīju skolas ēku un tehnisko nodrošinājumu, ātri sapratu, ka tā ir īstā vieta, kur vēlos būt. Mēs bija astoņi no klases, kuri centās tur iestāties. Pēc pirmā pārbaudījuma uz pārrunām tika aicināti četri un tikai divi tikām uzņemti. Angļu valoda nebija mana stiprā puse, gāja grūti, bet tiku galā. Bija pāris priekšmeti, kurus nācās likt divas reizes, bet es tāds nebiju vienīgais.

Atbildot uz jautājumu – tā vienkārši sanāca. Augstskola piedalījās Arthur Andersen futbola kausā, un pēc tam, kad uzņēmums neveiksmīgā kārtā globālā mērogā zaudēja reputāciju, turnīra organizatori piedāvāja man un manam draugam pārņemt turnīra organizēšanu. Tur viss bija salīdzinoši vienkārši, un tā tapa turnīrs ar SSE Riga nosaukumu. Gadiem ejot, piesaistījām finansējumu, un sākām celt turnīra līmeni. Radās nepieciešamība pēc tiesnešiem, un tā es sāku arī tiesāt. 2004. gadā dibinājām FTA, un viss kļuva pavisam nopietni. Tajā laikā gan tas vēl bija tikai hobijs, un paspēju vēl pabūt praksē Swedbank un nedaudz pastrādāt mārketinga jomā VP Market (Maxima). Tā bija laba skola, un karjeru marketingā, un vēlāk arī importa/eksporta jautājumos, turpināju alkohola industrijā, strādājot Latalko, kas tajā laikā kļuva par vieniem no tirgus līderiem. 2008. gadā, kad kļuvu par starptautisko tiesnesi, un turnīri auga plašumā, nācās izvēlēties, un es izvēlējos par labu futbolam.

Kā radās ideja par FTA?

Viss sākās ar SSE Riga turnīra organizēšanu un pāris gadus vēlāk sapratām, ka, lai turpinātu celt šī un citu turnīru organizatorisko līmeni, ir nepieciešams izveidot organizāciju, kas tieši nodarbosies ar šāda veida pienākumiem. Tā nu mums ar draugu, lietuvieti Aurimas Draugelis, izdevās radīt organizāciju ar, manuprāt, ļoti veiksmīgu nosaukumu – Football Tournaments Association (FTA). Organizācija darbojas joprojām, un pašlaik vairāk koncentrējas uz pludmales futbola un korporatīvo turnīru organizēšanu.

Pastāsti sīkāk, kā nokļuvi RFF? LTFA?

Ar aktīvu FTA darbību piesaistījām RFF uzmanību, kuri tolaik nodarbojās vien ar pāris turnīriem – Rīgas čempionātu, un čempionātu jauniešiem. Mēs tikām uzaicināti uz sarunu, un, redzot, ka mērķi ir vienādi, vienojāmies turpmāk strādāt kopā. LTFA gadījumā pie manis vērsās Vadims Ļašenko ar ideju attīstīt un sakārtot telpu futbolu. Domāju, ka mums tas izdevās visnotaļ labi, un ceru, ka šī attīstība neapstāsies un spēsim sasniegt jaunas virsotnes.

Kāpēc tiesāšana?

Pirmā tiesāšanas pieredze man bija 2002/2003. gadā, kad tiesāju paša organizētos turnīrus. SSE Riga turnīra līmenis cēlās, un arvien vairāk radās nepieciešamība pēc neitrāla tiesneša, tāpēc iespēju robežās braukāju uz spēlēm un tiesāju. Ar laiku sāku aicināt arī jau kvalificētus tiesnešus, un nolēmu arī pats doties uz kursiem, un pievērsties tiesāšanai nopietnāk.

Ko tiesāt ir vieglāk?

Tas ir ļoti grūts jautājums, un noteikti ir stipri individuāli. Kāds varbūt teiks, ka vieglāk ir tiesāt bērnu un sieviešu turnīrus, bet manā gadījumā pēc tam, kad esmu tiesājis profesionāļus, ir ļoti grūti pārslēgties un saprast, vai tas kontakts bērnu un sieviešu futbolā bijā īsts pārkāpums, vai nē. Ja runājam par pozīcijām, tad lielajā futbolā laukuma tiesnesim, protams, ir krietni lielāka atbildība un grūtības pakāpe kā asistentiem. Manā gadījumā, ņemot vērā, ka lielajā futbolā esmu asistents, es teiktu, ka pludmales futbolu un telpu futbolu man tiesāt ir grūtāk. Ja runājam par fizisko sagatavotību un prasībām, tad lielajā futbolā šī slodze ir nesalīdzināmi lielāka.

Kādas ir tiesnešu prasības un vēlmes?

Pirms atbildu uz šo jautājumu, gribu atzīmēt, ka tiesneši, lai tiktu līdz spēļu tiesāšanai, iegulda ļoti lielu darbu. Pirmkārt, jau visiem ir jābūt licencētiem, kas nozīmē fizisko un zināšanu par noteikumiem testu sekmīgu izpildi, un šīs prasības nebūt nav mazas. Otrkārt, ja runājam par nopietnu līmeni, piemēram Virslīgu, tad nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka katrai spēlei tiesnesis gatavojas vismaz desmit stundas. Tāpat arī ļoti svarīgs ir komandas darbs, un komunikācija savā starpā. Andris Treimanis ar savu brigādi var notiesāt spēli visaugstākajā līmenī, bet, ja viņam būtu jātiesā kopā ar nepazīstamiem asistentiem, tad, iespējams, varētu “norakt” arī Virslīgas līmeņa spēli.

Atgriežoties pie jautājuma, ir lietas, kas tiek prasītas pēc reglamenta, un ir lietas, kuras kā “bonusus” nokārto arī spēles organizētāji. Ir patīkami, ja ierodoties stadionā, Tevi jau sagaida labiekārtota tiesneša istabiņa ar vieglākiem dzērieniem pirms spēles, varbūt kaut ko stiprāku pēc, ar uzkodām utt. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka tiesnesis sāks tiesāt kādam par labu. Tas vienkārši veicina tiesneša labsajūtu, un palīdz koncentrēties spēlei. Gadās arī pretējas situācijas, kad pie stadiona Tevi aiztur apsardze, Tev nākas zvanīties un skaidrot, kas esi, tad ģērbtuves ir slēgtas, vai arī aizņemtas, tad vēl kādi citi sarežģījumi, kas novērš domas no paša galvenā – spēles.

Kā notiek gatavošanās konkrētai spēlei?

Nedēļu iepriekš Tu uzzini, kad būs spēle, un sastādi sev treniņu plānu. Tad sazinies ar galveno tiesnesi un izrunā dažādus loģistikas jautājumus, un nianses, kas jāņem vērā gatavojoties tiesāt konkrētas komandas. Noskatāmies pēdējo spēļu ierakstus, pievēršot īpašu atsevišķiem spēlētājiem, un treneriem. Pārbaudi diskvalifikācijas, painteresējies par traumām, ieskaties tabulā, un novērtē pēdējo spēļu rezultātus. Šādā veidā jau varam modelēt dažādas spēles situācijas. Visbeidzot, tiesneši satiekas jau krietni pirms spēles un vēlreiz izrunā gan svarīgākās lietas, gan dažādas nianses. Ja skatāmies globāli, tad, jo augstāks līmenis, jo augstākas prasības – semināri, testi, vieslekcijas, materiāli no FIFA un UEFA.

Pastāsti par saviem piedzīvojumiem tiesneša karjerā?

Pagājušogad Minskā, Eiropas Pludmales futbola spēlēs, tiesāju svarīgu spēli starp Spāniju un Šveici, un pirmajā periodā (autors – pludmales futbola ir trīs periodi) man izteikti nepaveicās. Pēc sitiena pa vārtu pārliktni, uzbrucējs un vārtsargs iesaistījās cīņā, un, neskatoties uz to, ka biju ieņēmis pēc grāmatas pareizu pozīciju situācijas novērtēšanai, nevarēju redzēt, vai vārtsargs paspēja piefiksēt bumbu pirms uzbrucējs to trieca vārtos, vai nē, jo manu skatu aizsedza vārtsarga mugura. Par nelaimi man un Šveicei, mans kolēģis nepaspēja ieņemt pareizu pozīciju, un arī nevarēja man palīdzēt lēmuma pieņemšanā. Sekundes laikā man bija jāpieņem lēmums, un es to izdarīju, fiksējot pārkāpumu un vārtu guvumu neieskaitot. Visi, kas spēli vēroja no manas puses, bija pārliecināti, ka es pieņēmu pareizu lēmumu, bet, vēlāk, skatoties ierakstu, no otras puses varēja skaidri redzēt, ka vārti bija jāieskaita. Papildus tam, arī visi pārkāpumi, kas tika fiksēti bija pret Šveici, un, es, sajūtot kaut ko nelāgu, pat centos atlikušajā spēles laikā sameklēt kaut mazāko pārkāpumu arī uz otru pusi, bet tas neizdevās. Visa tā rezultātā Šveice zaudēja un morāli bija sagrauta, un vēl nepatīkamākas sajūtas pārņēma, kad redzēju video ar nepareizi fiksētu pārkāpumu. No malas izskatījās, ka tiesneši “nogremdēja” šveiciešus, kaut gan pēc fakta – tāda tā spēle sanāca. Ar šo es gribēju teikt, ka tiesneši mēdz kļūdīties nevis tāpēc, ka ir akli, vai dara to apzināti; bet tas nemaina faktu, ka ir svarīgi noturēt un novadīt spēli līdz galam. Joprojām, grūti noticēt, ka man izdevās noturēt tādu spēli, ņemot vērā, ka visi tiesnešu lēmumi bija pret Šveices komandu – un tā skaitās visgrūtāk kontrolējamā komanda pludmales futbolā Eiropā. No gandrīz divsimt notiesātām spēlēm starptautiskā karjerā, tā palikusi visspilgtāk manā atmiņā. Negatīva pieredze bieži ir visvērtīgākā.

Lielākais sasniegums tiesāšanā?

Es atzīmētu abas Pasaules kausa pusfinālspēles 2008. un 2017. gadā. Februāri tiesāju arī Pasaules klubu kausa finālspēli pludmales futbolā ar desmit tūkstošiem skatītāju, kas ir Eiropas rekords apmeklētības ziņā, un atmosfēra bija grandioza.

Cik saņem tiesnesis?

Par precīziem cipariem konkrētajās sacensībās runāt nedrīkstu, bet publiskā telpā jau vairākas reizes bija informācija, ka, ja runājam par Virslīgu, tad galvenais tiesnesis pērn saņēma nedaudz virs 200EUR, bet asistenti nedaudz virs 100EUR. Tā ir bruto summa, no kuras ir jānomaksā nodokļi. Telpu un pludmales futbolā ir krietni zemākas summas, un tiesnesis Latvijā nevar izdzīvot tikai ar tiesāšanu. Ja runājam par starptautiskām sacensībām, tad katrā sporta veidā ir cita specifika. Pludmales futbolā tiek maksāta dienas nauda, kas ir 100EUR dienā, bet telpu un lielajā futbolā dienas nauda ir 200EUR plus tiek maksāti arī dažādi bonusi, atkarība no kvalifikācijas un spēles līmeņa. Pludmales futbols vēl tikai attīstās un naudas tur ir krietni mazāk, tāpēc bonusi tiek maksāti tikai par dalību Pasaules kausā. Ja lielajā futbolā starptautiskā līmenī tu esi starp Elites tiesnešiem vai tuvu tiem, kā mūsu atzītākais tiesnesis Andris Treimanis, pieļauju, vari atļauties dzīvot arī tikai no tiesāšanas.

Telpu futbols, pludmales futbols. Mihelsons teiktu, ka to izdomāja tie, kuri nespēj konkurēt lielajā futbolā. Vai un kāpēc mums vajadzīgs tāds futbols?!

Paņemsim kā piemēru Taiti ar nepilniem divsimt tūkstošiem iedzīvotāju. Cauru gadu ir vasara, telpās futbolu nepaspēlēsi. Kā viņi var atstāt kādu nospiedumu futbolā? Lielajā futbolā tas ir praktiski neiespējami, un vienīgā iespēja ir pludmales futbols. Telpu futbolā ir līdzīgi. Lai gan mūsdienās reti kur nevar spēlēt futbolu cauru gadu, bet tā ir iespēja sevi pierādīt tām valstīm, kurām citkārt nebūtu iespējams izcelties. FIFA šos trīs sporta veidus sauc par futbola ģimeni. Daudzi apgalvo, ka šie ir pilnīgi atšķirīgi sporta veidi, un arī viņiem var daļēji piekrist. Arī Mihelsonam, runājot par Latviju, ir zināma taisnība. Mūsu klimatiskie apstākļi ļauj spēlēt futbolu cauru gadu, tajā pašā laikā tiem, kuri nespēj sevi pilnībā realizēt lielajā futbolā, var to darīt telpu, vai pludmales futbolā. Tā ir futbolistu otrā iespēja, mūsu iespēja noturēt cilvēkus futbolā.

Lielajā futbolā mums ir bijuši labāki laiki, bet kāda ir situācija pārējos futbola paveidos?

Manuprāt, pēdējo gadu notikumi ap lielo futbolu nevar neietekmēt telpu un pludmales futbolu - interese kopumā par futbolu Latvijā nedaudz iet mazumā. Bet, ja runājam par bērniem, kuri iespaidojas vairāk no starptautiskā futbola, tur situācija ir pretēja – piemēram Rīgā bērnu un jaunatnes klubiem pietrūkst laukumi, kur trenēties. Starp pieaugušajiem gan ir jūtams samazinājums, ko jūtam arī savos turnīros. Telpu un pludmales futbola čempionātos ir vērojams līmeņa kritums, tajā pašā laikā mums joprojām katrā sporta veidā ir vairākas spilgtas personības, ap kurām var veidot patiešām labu izlasi. Lai gan sasniegumu ziņā, augstāk bijām iepriekš, tagad, ja treneris ar viņiem labi pastrādās, tad, piemēram, telpu futbolā varam pacīnīties par tikšanu uz kādu no finālturnīriem. Pludmales futbolā arī ir spilgtas personības, bet kopumā tur ir daudz jāstrādā, lai sasniegtu vērā ņemamus rezultātus. Jebkurā gadījumā es personīgi ticu Latvijas futbolam un esmu pārliecināts, ka kārtīgs uzņēmīgs vadītājs var atgriezt Latvijas futbolu uz straujas attīstības sliedēm. Mums ir ļoti daudz bērnu futbolā, lai to izdarītu. Tas viss ļoti pozitīvi ietekmēs arī telpu un pludmales futbolu.

Kas ir lielākie grassroots futbola atbalstītāji Latvijā? Vai SSE Riga kontakti Tev palīdz?

Grassroots futbola gadījumā lielāko smagumu iznes vecāki, kuri maksā par saviem bērniem, vai vienkārši pieaugušie, kuri sedz savas treniņu un turnīru izmaksas. Ja runājam par atbalstītājiem kā tādiem, tad ņemot vērā situāciju valstī un Latvijas futbolā, kādu piesaistīt ir patiešām grūti. Šeit es domāju laiku pirms pandēmijas. Pēc ārkārtas situācijas – kādu laiku būs vēl grūtāk. Ja runājam par pieaugušajiem, tad Tev ir paveicies, ja strādā nopietnā uzņēmumā, kur ir vēl kāds spēlēt gribētājs, un varat lūgt vai pat pieprasīt, lai uzņēmums atbalsta Jūsu aktivitātes. Arī mēs redzam šeit potenciālu piesaistīt jaunas sejas Latvijas futbolam, tāpēc arī izveidojām Latvijas Korporatīvo telpu futbola čempionātu. Ar laiku, iespējams, šie uzņēmumi vēlēsies atbalstīt arī futbolu kopumā. Ja runājam par visaktīvākajiem partneriem, kas šobrīd Latvijas futbolā ir, tās ir azartspēļu kompānijas, kas labprāt atbalsta sportu: Synottip, Optibet, 11.lv un citi. Ja runājam tieši par maniem kontaktiem, tad teju visās šajās kompānijās tiešā vai netiešā veidā ir iesaistīts kāds mans kursabiedrs no SSE Riga laikiem. Diemžēl kompānijas konkurē savā starpā, un ar visiem sadarboties nevaram. Mūsu gadījumā laba sadarbība ir izveidojusies ar Synottip, bet pludmales futbola atbalstā nopietni iesaistījās Taizemes dabisko zāļu un skaistumkopšanas produktu ražotājs Erawadee.

Labākais Tevis veidots turnīrs?

Pašlaik tas viennozīmīgi ir Latvijas Korporatīvais telpu futbola čempionāts, kuru izveidojām tikai šogad. Uzrunājām ļoti daudzas kompānijas, kas rezultējās ar astoņu ambiciozu kompāniju piesaistīšanu. Šajā turnīrā esam implementējuši visu to, ko protam. Tas ir gan darbs uz vietas, gan sociālajos tīklos, gan translācijās. Tik daudz laika un līdzekļu līdz šim ne uz vienu turnīru neesam tērējuši. Vēlamies šo turnīru turēt patiešām augstā līmenī.

Kādi ir Tavi personīgie mērķi?

Pašlaik galvenais mērķis ir līdz 2024.gadam pilnībā palaist jauno projektu, kas vēl vairāk pietuvinās futbolu cilvēkiem Rīgā un vispār Latvijā, un dos iespēju jūtami atvieglot komunikāciju ar tiem, kuri ir futbolā. Neko vairāk par šo pašlaik gan nevēlos atklāt – viss ir procesā.

Varbūt nobeigumā vēlies kaut ko piebilst?

Izmantojot iespēju, es vēlos novēlēt gan savam kolektīvam, gan RFF biedriem, partneriem, gan Rīgas un visas Latvijas futbola sabiedrībai veselību, stabilitāti, un arī šogad realizēt savus mērķus un uzdevumus. Esmu drošs, ka jau vasarā mēs uz šo situāciju varēsim paskatīties vieglāk, un varēsim atgriezties ļoti aktīvā sportā. Kad tas viss būs beidzies, tad aicinu visus piedalīties mūsu, un ne tikai mūsu organizētajās futbola aktivitātēs, jo, galu galā mēs visi esam par Latvijas futbola attīstību.

Nav komentāru

Komentēt