Andris Bulis: “Esmu filmējies kopā ar Deividu Bekhemu”

Andri Buli šķiet pazīst visi, bet, kā Tu pats sevi raksturotu?

Ņemot vērā manu darbības sfēru un spektru, varētu teikt, ka esmu mākslinieks. Ja mēs tam pieejam tā plašāk, tad es esmu latvietis un iestājos par Latviju un Latvijas interesēm. Esmu patriots. Un vissvarīgākais, kas man ir, tie ir bērni – piecpadsmitgadīgais Markuss un trīsgadīgā Alise. Labs apzīmējums man būtu arī - cilvēks ar diezgan daudziem pienākumiem.

Mazliet ir sanācis pret Tevi uzspēlēt un var redzēt, ka Tev ir pieredze. Pastāsti par savu pieredzi futbolā?

Patiesībā tāda nopietnāka pieredze man bija vien skolas laikā. Es esmu no Salacgrīvas, un tajā laukā mazā lauku pilsētā varēja paspēt visu. Vasarā spēlējām futbolu veidojot komandas un sacenšoties starp māju iedzīvotājiem. Tāpat arī neiztika bez futbola spēlēšanas pludmalē. Futbols Salacgrīvā ir bijis cieņā vienmēr. Tajā laikā Salacgrīvā bija ļoti laba komanda – Brīvais Vilnis, uz kuras spēlēm gāju arī es.

Futbolā sāku trenēties pavisam nejauši, aizejot līdzi vienam draugam. Treneris Aigars Ragainis brauca no Ainažiem, līdzi ņemot vietējos puikas. Negribējās vieniem pašiem iet, tāpēc gājām kopā. Pirmais turnīrs, kurā piedalījāmies bija Snicker kauss Salacgrīvā. Precīzu gadu neatceros, bet mājās vēl kaut kur ir atrodams arī vimpelis. Vēlāk jau braukāju arī uz dažādiem turnīriem. Spilgti atceros turnīrus Lodē, kur Valmierai vienmēr piekāpāmies, pret Lodi spēlējām līdzīgi, bet, ja atbrauca Auda, tad saņēmām kārtīgu pērienu.

Tajā laikā reti kuram bija “buči”. Izmantojām zviedru sūtīto humāno palīdzību. Atceros, ka labākajam tika Patrika Kluiverta vārdā nosauktie, bet man savi bija jādala ar vārtsargu. Pirmajā puslaikā tika vārtsargam, otrajā man. Dažreiz grūti pieņemt, kad tagad jaunajiem vajag vienus apavus tādam segumam, vienus tādam…

Interesanti, ka skolas laikā man daudz svarīgāks bija basketbols, bet tagad, ja ir iespēja izvēlēties, tad labprātāk uzspēlēju futbolu. Esmu pat piesekojis trim Whatsapp grupiņām, lai vismaz reizi nedēļā sanāktu uzspēlēt. Līdzīgi arī ar TV. Vienmēr dodu priekšroku futbolam. Basketbols gan netiek galīgi aizmirsts. Salacgrīvas vidusskolā ir tradīcija, kad vienu dienu absolventi savācas un uzspēlē savā starpā, un vakarā sacenšas pret pašreizējo skolas izlasi. Ja nekļūdos, tad nākamgad skolai būs simts gadu jubileja un šī tradīcija turpinās jau piecdesmit gadu.

Arī dēls vienu brīdi trenējās futbolā, tostarp vasarā, kad bijām Salacgrīvā, viņš trenējās pie mana kādreizējā trenera. Tā nu man ir bilde, kur mans nu jau bijušais treneris trenē manu dēlu. Tā ir lieliska sajūta, kad vari uzspēlēt pret vai vienā komandā ar savu dēlu.

Ko Tu atceries no sava pirmā treniņa?

Atceros, ka mēs gājām ar domu, ka tūlīt spēlēsim futbolu, bet tad mums lika pildīt dažādus vingrinājumus, trenēt piespēles utt. Bija neliela vilšanās. Tāpat arī bija manāms, ka esam tādi kā autsaideri, jo uz citu fona mēs neko nepratām.

Laikam jau Tev lielākā saistība ar futbolu pašlaik ir ārpus laukuma. Pastāsti par šo savu pusi?

Man puika spēlēja futbolu un tad arī es aktīvāk sāku publiski atbalstīt futbolu. Cilvēki federācijā laikam pamanīja un uzrunāja mani kļūt par futbola vēstnesi. Mana misija bija aicināt bērnu vecākus braukt līdzi uz turnīriem. Esmu redzējis, turnīrus, kad Olaines vai Piņķu komandu vecāki ieradušies ar teltīm un atbalsta savus bērnus, bet pretī ir komanda, kurai laukuma malā ir vien treneris. Atceroties, cik svarīgi man pašam bija sajust savu tuvinieku atbalstu, man nebija grūti iejusties šajā lomā.

Kā Tu atceries futbola vēstneša pienākumu pildīšanas laiku?

Tas bija foršs laiks. Vadīju dažādas aktivitātes, filmējos kopā ar dēlu plus vēl aktivitātes sociālajos tīklos. Tāpat arī braucām uz turnīru Salacgrīvā, kur rīkojām spēli starp vecākiem un treneriem. Bija interesanti. Izlases rezultāti sabiedrības noskaņojumu gan neuzlaboja, bet nevaram atbalstīt tikai tad, ja ir panākumi. Tā nav atbalstīšana.

Futbols ir sporta karalis? Kāpēc?

Pasaulē jā. Latvijā, es teiktu, ka drīzāk nē. Mēs diemžēl visu vērtējam pēc panākumiem. Ja kādam ir panākumi, tad visi viņam seko. Basketbols, hokejs, bokss, motokross, tagad arī handbols… Futbols ir visdemokrātiskākais sporta veids. Ja Tev ir bumba, tad var spēlēt futbolu. Mums jāapzinās, ka šajā sporta veidā valda nežēlīga konkurence un tieši tāpēc, ka tas ir futbola karalis.

Kas Tevi pašu aizrauj futbolā?

Pirmkārt jau tā ir dinamika. Otrkārt šī atmosfēra un īpašā aura, Pelnrušķītes stāsti. Agrāk tas nebija tik izteikti, bet tagad mēs varam uzzināt burtiski visu par visiem. Skaidrs, ka šie elku kulti tiek apzināti kultivēti, bet, ja šis mārketings strādā un jaunieši pievēršas futbolam, nevis aiziet neceļos, tad kāpēc ne?

Viens no maniem sapņiem, kuru vēl nav izdevies piepildīt, būtu aizbraukt uz kādu Premjerlīgas spēli. Pilni stadioni, visi dzied dziesmas. Tas noteikti būtu neaizmirstami. Futbolā var saskatīt vairākas līdzības arī ar teātri. Skatītāji dodas uz stadioniem, lai izjustu līdzpārdzīvojumu, redzētu labu izrādi, turklāt ar neprognozējamām beigām.

Kā Tu nokļuvi līdz tādam produktam, kā Ģenerāļa un Buļa Naglas?

Viss sākās ar Overtime, kuru tolaik rādīja TV6. Vienā pasākumā mani uzrunāja Armands Puče un Valdis Valters, sakot, ka viņiem nepieciešams kāds trešais, kurš būtu kā pārstāvis no tautas. Tā radās Guntis. Tas bija lielisks laiks un iespēja satikt lielās Latvijas sporta zvaigznes. Kad nokļuvu Dailes teātrī štatā, tad vairs nebija iespējams savienot filmēšanu ar manu pamatdarbu, tāpēc nācās to visu pamest. Tad, kādu dienu saņēmu zvanu no Valda Valtera, kurš izteica piedāvājumu un es piekritu. Tas ir patīkami, dod iespēju parunāt par sportu, neaizņem daudz laika, un vienmēr varam viens otram pielāgoties. Šķiet, ka šosezon, jau esam divdesmit video blogus izveidojuši.

Cik ilgi un kā Tu gatavojies raidījumam?

Tēmu izvēle lielākoties ir Valda pārziņā. Cenšamies izvēlēties tādas tēmas, kuras nav visur citur jau izrunātas. Valdis daudz lasa krievu presi un forumus, nemitīgi atrod dažādus interesantus faktus par aktuālajām tēmām, kurus arī cenšamies aprunāt un izrunāt. Tas dod iespēju skatītājiem sniegt ne tikai sausu informāciju par sportu un rezultātiem, bet arī sniegt informāciju, ko ikdienā nekur citur nedzirdēsi. Mani pašu šim raidījumam, tajā skaitā arī Overtime pievelk iespēja uzzināt tās aizskatuves lietas. Īpaši garajās sportistu intervijās, kad Tu uzzini dažādas nianses, kuras citādi paliktu nepamanītas.

Ja runājam par pašu gatavošanos, tad tā notiek visu laiku. Es ikdienā aktīvi sekoju līdzi dažādiem sporta notikumiem un tā arī ir tā bāze, kas palīdz filmējot. Ja runājam konkrēti, tad tēmas es parasti uzzinu pāris dienas iepriekš, tad man ir laiks to pārdomāt un papētīt nedaudz nopietnāk. Tas nav pārāk ilgs laiks, es teiktu, ka no pusstundas līdz stundai. Filmēšanas dienā gan mēs laicīgi satiekamies, un vēlreiz izrunājam katras tēmas aktualitāti, dodot iespēju “uzķert” vēl kādu niansi.

Kāds ir Tavs viedoklis par Latvijas futbolu?

Zinot, ka šodien būs intervija, šorīt braucot uz darbu tieši par to domāju. Runājot īsi, teikšu, ka labot kļūdas vienmēr ir grūtāk, nekā sākt no sākuma. Mūsu basketbolisti, tak vairs nestrādāja pēc padomju metodēm? Domāju, ka futbolā vēl nesen daudz kur valdīja vecās treniņu metodes, kad galvenais veids, kā tiek mēģināts panākt rezultātu ir balss pacelšana tādā līmenī, kad lielākajai daļai ir bail pat pie bumbas pieskarties. Prieks, ka ir arī citi piemēri un pēc neveiksmīgām darbībām spēlētājs tiek uz brīdi pasaukts malā, un atgriežoties laukumā viņš skrien jau divreiz ātrāk. Domāju, ka tā sistēma, kas darbojās iepriekš, vairs nedarbojas. Novienkāršojot var teikt, ka futbols Pasaulē ir attīstījies daudz ātrāk kā Latvijā. Bet atkal jau – konkurence, konkurence, konkurence.

Latvijas futbola nākotne?

Manī ir kaut kāda dziļa pārliecība, ka futbolam ir nākotne. Pavisam noteikti. Ar futbolu Latvijā nodarbojas lielas tautas masas un nevar neizšķilties kāda zvaigznīte.

Tava spilgtākā pieredze futbolā?

Es esmu filmējies kopā ar Deividu Bekhemu. Tas bija 2003. gadā. Es mācījos trešajā kursā un saņēmu piedāvājumu piestrādāt par modeli Taizemē. Liela daļa darbu bija saistīti ar reklāmām, kur man bija lielas priekšrocības salīdzinot ar klasiskajiem modeļiem. Tad bija viens kastings, kur bija jāspēlē futbols. Nākamajā dienā man paziņoja, ka esmu dabūjis darbu. Bija jābalina matu gali. Aizeju pie friziera, man priekšā noliek fotogrāfiju, kam man pēc pārvērtībām ir jālīdzinās, un tur Bekhems…

Deividu un Viktoriju bija nolīguši viens japāņu skaistumkopšanas uzņēmums. Viņi ieradās tikai uz sešām stundām, un, lai visu paspētu, tur, kur bija kadri ar muguru, tur filmējos es. Mans uzdevums bija kopēt viņa kustības. Izdevās arī pārmīt pāris vārdus ar Deividu. Latvijas vārds viņam nebija svešs, jo tajā laikā Anglijā spēlēja Igors Stepanovs un Marians Pahars. Vēlāk nopirku viņa biogrāfiju un tur bija fotogrāfijas tieši no šīs reklāmas filmēšanas.

Kad es vēl spēlēju, tad jau nebija interneta. Mēs zinājām tikai dažus spēlētājus. Atceros, ka bija tādas košļenes CinCin ar spēlētāju uzlīmēm iekšā. Tā es uzzināju, kas ir Marko Van Bastens, Valters Zenga, kolumbietis Higuita. Tās ir lietas, kas paliek atmiņā. Un tad, mēs puikas novācāmies un spēlējot iztēlojāmies, ka esam kāds no viņiem.

Tad vēl spilgti atmiņā ir draudzības spēle starp Verpakovski un Zuntneru. Pēcspēles vienpadsmit metru soda sitieni un es pārspēju Aleksandru Ķoļinko. Lielisks iemesls, lai beigtu savu karjeru. Spēlējot ar šīm Latvijas futbola zvaigznēm neizbēgami gūsti arī ļoti spilgtas emocijas. Tas ir tāpat kā ar grupu Eolika. Es uzaugu pie viņu mūzikas, jo tēvs klausījās viņu plates, bet tagad regulāri vadu pasākumus ar viņu piedalīšanos, un varu sēdēt kafejnīcā pie viena galda ar Olgu Rajecku. Kādreiz skatījos televizorā, kā mūsu Zelta roka (Ainars Bagatskis) gūst izšķirošos punktus, bet tagad viņš man Salacgrīvā dzīvo kaimiņos…

Kareļinam draugu lokā patīk prognozēt spēļu rezultātus. Kā Tu sadzīvo ar prognozēšanu un likmēm? Kas tur ir aizraujošs?

Patiesībā es nekad neesmu šajās lietās iesaistījies un es pat varētu sajaukt patiesās koeficientu nozīmes. Pat ja kādreiz esam draugu lokā esmu centies prognozēt kādas spēles rezultātu, tad man parasti neveicas. Tajā pašā laikā man patīk azarts, man patīk uzvarēt un ar dēlu skatoties futbolu, mēs vienmēr izlemjam, kurš kuram jutīs līdzi.

Favorīti starptautiskajā arēnā (līga, klubs, spēlētāji)?

Favorītlīga noteikti ir Anglijas Premjerlīga. Man patīk atlētisks un vīrišķīgs futbols un man kaut kā šķiet, ka angļu un arī vācu futbols ir tieši tāds. Ja runājam par komandām, tad Klopa dēļ pēdējā laikā es vairāk jūtu līdzi tieši Liverpūlei. No futbolistiem tagad grūti kādu izcelt. Bērnībā tomēr bija spilgtākas emocijas un elku sajūtas. Tajā laikā man visvairāk patika Marko Van Bastens un, kad spēlēju, tad vienmēr izvēlējos būt viņš.

Tavs favorīts Latvijā? (komanda, spēlētājs)

Spēlētājs viennozīmīgi ir Māris Verpakovskis. Vārti pret turkiem, tikšana uz EURO 2004, vārti pret Madrides Real… Tās ir neizdzēšamas atmiņas. Ja runājam par komandu, tad izteiktu favorītu man atšķirībā no Kareļina nav. Kopš tās draudzības spēles es vairāk sekoju Liepājai. Viņi tieši tajā gadā arī kļuva par Latvijas čempioniem. Tajā pašā laikā es priecājos par visiem klubiem, kuri nes Latvijas vārdu Eiropā. Šad tad aizeju uz kādu Mettas spēli, kas sanāk tepat tuvumā, tāpat arī prieks par Skonto stadiona uzlabojumiem, FK Valmiera atdzimšanu un spraigo Virslīgas čempionātu.

Kāda ir vide teātros? Interesējas par sportu?

Šeit es vairāk varu atbildēt tieši par Dailes teātri. Vismaz trīs četri no mums ļoti aktīvi seko visam līdzi. Ja ar Gintu Andžānu spēlējam vienā izrādē un tajā dienā ir arī Dinamo spēle, tad paralēli tiek sekots līdzi arī spēlei TV ekrānā. Tad vēl Intars Rešetins seko līdzi. Es teiktu, ka puikas labi orientējas sportā. Īpaši izteikti tas ir kādu lielo sporta pasākumu laikā, kad par to interesējas teju visi.

Starp teātriem ir konkurence? Kā tā izpaužas?

Noteikti! Un ne tikai starp teātriem, bet arī katra teātra iekšienē un tas ir labi, kamēr vien tā ir veselīga un palīdz kādu motivēt strādāt vairāk. Tajā pašā laikā, ja kāds aktieris labi sevi parāda ārpus Latvijas, tad ir liela iespēja, ka arī kāds cits var tikt pamanīts.

Ja par sportisko pusi, tad agrāk bija arī sporta spēles. Tagad gan ir švakāk un kopējās sportiskās aktivitātes ir vien Žagarkalnā, kad Juris Žagars uzaicina visus uz nelieliem slēpošanas mačiem.

Bērni. Aktieri vai sportisti?

Es domāju, ka nebūs neviens ne otrs. Es esmu par to, ka jāļauj bērnam pamēģināt visu un pēc tam pašam izdarīt izvēli. Tagad šī izvēle ir tik liela, ka bērni nereti apjūk. Man laukos bija krietni vieglāk. Bija tikai futbols un basketbols. Vēlāk parādījās karatē un visi bērni arī mēnesi tur trenējās. Šī brīvības došana gan nenozīmē, ka nevēlos, lai mans bērns sporto. Es vēlos, lai viņā ir cīņasspars un vēlme uzvarēt, lai iegūst šo sportisko nekaunību.

Kur var nopelnīt vairāk? Latvijas šovbiznesā vai Latvijas futbolā?

Es teiktu, ka labs Latvijas mūziķis, mākslinieks, aktieris vai šovbiznesa pārstāvis vidēji pelna labāk kā labs spēlētājs Virslīgā. Latvijā ir arī piemēri, kur ar divām Šlāgeraptaujas dziesmām var uzcelt māju un braukāt ar labām mašīnām. Dziedāšanai ir arī pluss, ka var dziedāt arī sešdesmit gados. Futbolistiem savukārt ir vieglāk izsisties un nokļūt labās līgās un pelnīt “lielo” naudu. Teātrī to izdarīt ir praktiski neiespējami.

Kuru izrādi šajā sezonā noteikti vajadzētu apmeklēt?

Tā noteikti ir Dailes teātra izrāde “Talantīgais misters Riplijs” ar mani vienā no lomām. Tā ir drāma divos cēlienos pēc Patrīcijas Haismitas romāna motīviem. Tas ir stāsts par bagāta kunga centieniem ar Riplija palīdzību atgūt savu dēlu, bet Riplijam ir citi plāni. Izšķērdīgā un brīvā pasaule ir pārāk kārdinoša, un noved pie bezgalīgiem meliem un nāvējoši bīstamu notikumu virknes.

Nav komentāru

Komentēt