Olafs Pulks: "Mums joprojām ir ļoti svarīgi ļaut saviem puišiem attīstīties"

Futbols. Ko tas Jums nozīmē?

Man vienmēr ir paticis spēlēt futbolu un tam vienmēr ir bijusi būtiska loma manā dzīvē. Augstā līmenī spēlējis gan es neesmu, bet zēna gados, ja vien nebija ziema, kad spēlējām hokeju, visu brīvo laiku pavadījām ārā dzenājot bumbu. Tāpat arī skolas laikā mīļākās fizkultūras stundas bija, kad nu jau aizsaulē esošais skolotājs, nāca un, ne vienu vārdu nesakot, pasvieda bumbu, ļaujot spēlēt futbolu visas stundas garumā. Nu jau divpadsmito gadu esmu JDFS Alberts valdes priekšsēdētājs, un futbolā esmu iesaistīts ne tikai kā skatītājs, bet arī kā organizators.

Kurā skolā mācījāties? Vai sanāca uzspēlēt arī pret kādu sabiedrībā pazīstamu personu?

Toreiz tā bija Rīgas 5. vidusskola, tagadējā Rīgas Valsts vācu ģimnāzija, kur spēlējām uz melna zemes pleķa. Skolai paplašinoties laukuma vietā uzbūvēja piebūvi. Skolas laikā šķiet, ka ar sabiedrībā plaši zināmiem ļaudīm nespēlēju, bet Saeimas futbola komandā ir sanācis spēlēt ar Mihailu Zemļinski, un tās spēles vienmēr ir īpašas. Pludmalē vairākus gadus spēlēju futbolu kopā ar Ernestu Gulbi, un varu apgalvot, ka viņš jau puika būdams, bija ļoti talantīgs visos sporta veidos, kur jāspēlē ar bumbu.

Interesanti, ka katra jūnija pirmajā sestdienā mūsu izlaiduma klase un klase, kas beidza divus gadus iepriekš, savācas un uzspēlē draudzības spēli, cīnoties par zelta kastes kausu. Tā ir seno laiku zelta krāsā nokrāsota alumīnija pudeļu kaste, protams, aizpildīta ar alu. Šogad apritēs šīs tradīcijas četrdesmitā gadadiena. Ir jau nedaudz skumji, ka no šīs tradīcijas aizsācējiem pagājušajā gadā piedalījās tikai viens cilvēks, un tagad jau, lai nodrošinātu kvorumu, aicinām arī savus dēlus un paziņas.

Jūs lepojaties ar to, ka esat aktīvs basketbola spēlētājs. Futbolu arī sanāk uzspēlēt?

Sanāk reti un visas manas futbola aktivitātes ir saistītas ar tautas sportu, futbols ir ļoti demokrātisks sporta veids. Basketbolā, atšķirībā no futbola, esmu arī trenējies un tas man visu laiku bija tuvāks. Viss mainījās, kad mana laulātā draudzene aizveda mūsu dēlu uz futbolu. Ja man būtu kāds jautājis, būtu sūtījis uz basketbolu, bet tagad jau futbols ir pārņēmis arī mani. Viņš sāka savus treniņus Rīgas futbola skolā Purvciemā pie Ilmāra Liepiņa, kurš vēlāk mīklainā nāvē nomira. Grupiņu izformēja un man nācās meklēt citas iespējas. Tā mēs nonācām pie Alberta, kur Juris Docenko bija kā kluba dvēsele.

Kā nokļuvāt JDFS Alberts valdes priekšsēdētāja amatā?

Mans dēls trenējās Albertā un 2008. gada janvārī, viesnīcas Latvija kafejnīcā mums bija saruna ar Juri Docenko. Viņš man rādīja jauno formas tērpu, un lūdza apsolīt kļūt par kluba vadītāju. Negribīgi, bet piekritu. Docenko 60 gadu jubilejā aizbrauca uz Šrilanku, un tur traģiski gāja bojā. Tā kā es biju apsolījis, tad man nekas cits neatlika kā turēt solījumu. Vēlāk gan izrādījās, ka Juris Docenko klubā bija vairāk kā garīgais līderis, nevis amatpersona un kluba īpašnieki neizrādīja nekādu interesi par bērnu futbolu. Tāpēc nodibinājām savu biedrību, un, par godu Jurim Docenko, vēsturiskajam nosaukumam Alberts pievienojām Jura Docenko futbola skola, jeb JDFS. Tā arī turpinām, nu jau divpadsmito gadu. Esam izauguši līdz piecsimt bērniem ar filiālēm visā Rīgā. Atceros, ka sākām Teikā, Rīgas 45. vidusskolā, kur kopā sanāca trīs Juri – Docenko, Gorkšs, kurš tolaik LFF atbildēja par laukumiem un Viņķelis, kurš bija Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcijas priekšsēdētājs.

Kādi ir Jūsu pienākumi?

Desmit gadus pildīju pienākumus sabiedriskā kārtā, bet tagad saņemu arī atalgojumu, un iesaistīties vajag arvien vairāk. Mums joprojām ir valde, kura arī koleģiāli pieņem lēmumus, un prieks, ka joprojām mums nav nācies pieņemt lēmumu balsojot, un vienmēr esam spējuši tikt galā sarunu ceļā. Otrs virziens, kurā pienākumus dalu ar mūsu galveno treneri un sporta direktoru Artūru Zakreševski, ir šie jautājumi par laukumiem, sadarbība ar skolām un pirmās līgas komandas vajadzību risināšana. Līdz šim manā pārziņā bija arī publicitātes jautājumi, bet tagad tos ir pārņēmis Jānis Pakalns, un prieks, ka viņš aktīvi strādā mūsu tēla veidošanā. Tad vēl visu laiku ir kādas tikšanās un sadarbību veicinoši pasākumi. Vienīgais, ko es nedaru, es nejaucos treneru darbā, saprotu, ka šīs lietas ir jānodala un ceru, ka tā tas arī paliks.

Vai Jums sanāk pasekot arī futbolam starptautiskā līmenī? Kam?

Bez Nacionālās izlases spēlēm es lielākoties skatos Anglijas Premjerlīgu. Lielā mērā pateicoties tam, ka to ir iespējams skatīties TV3 Sports kanālā. Es domāju, ka tā ir līga, kurā ir interesanti vērot teju katru spēli. Katrs var uzvarēt katru un tas spēli padara ļoti skatāmu. Tāpat arī piesaista šī angļu klubu nepiekāpība un fiziski spēcīgais futbols. Mans favorīts ir Manchester United. Latvijā mēs ar to grēkojam, bet īsts līdzjutējs paliks ar komandu arī tādā neveiksmju posmā, kāds ir pašlaik. Taisnības labad gan jāsaka, ka gaidīt no pašreizējā sastāva panākumus, kādus kluba vārds uzliek par pienākumu, visticamāk nav pamata, un tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir kluba īpašnieku vēlme pildīt savus maciņus. Es neignorēju arī Virslīgu, bet spēļu laiku bieži sakrīt ar JDFS Alberts spēlēm, tāpēc klātienē līdzi sekot sanāk diezgan maz.

Cik JDFS Alberts spēles pagājušajā sezonā apmeklējāt?

Mājas spēles apmeklēju vienmēr. Pagājušajā sezonā nācās vienu izlaist, jo nebiju Latvijā. Iespēju robežās braucu arī izbraukumos, bet braucienus uz Rēzekni un Balviem, gan es izlaidu, bet biju gan Tukumā, gan Grobiņā, gan Baldonē un Olainē.

JDFS Alberts piekopj dalīšanu pirmajās, otrajās komandās?

Bērnu ir tik daudz, ka dalīšana ir neizbēgama. Tas gan nenozīmē, ka kāda komanda ir svarīgāka par otru. Atšķiras gan bērnu, gan vecāku mērķi, un, īpaši pašu mazāko vidū, arī šī līmeņu atšķirība var būt ļoti būtiska. Ja kādreiz orientējāmies uz bērniem sākot no pirmās klases, tad tagad jau esam “iekšā” arī bērnudārzos. Neskatoties uz to, ka tam, kas tur notiek ir visai attāla līdzība ar futbolu, tāpat ir jūtams, ka šie bērni, kuri ir rotaļājušies ar bumbu jau pirms skolas vecumā, savā attīstībā un futbola prasmēs ir krietni priekšā tiem, kuri sāk tikai skolas laikā. Tas gan nenozīmē, ka uzsākot treniņus vēlāk, nekas nevar sanākt. Mums ir pāris gadījumi, kad atnāk padsmitgadnieks, kurš iepriekš nav trenējies, un spēj iekļauties komandā.

Iespējams, ka šī orientēšanās uz rezultātiem jau agrā vecumā ir viena no Latvijas problēmām. Arī mums, pēc jaunās LFF akadēmiju sistēmas ieviešanas ir ļoti svarīgi gūt sportiskus panākumus, jo no tā ir atkarīgs mūsu finansējums. Tāpēc arī šī specializācija un atlase jāveic krietni agrāk kā gribētos, un pēc tam no “otrās” komandas ne visiem pietiek gribasspēka turpināt un tikt pirmajā komandā.

Kā un kādēļ nokļuvāt politikā?

Es ilgus gadus darbojos žurnālistikā un joprojām cenšos “uzsūkt” pēc iespējas vairāk informācijas. TV5 kanāls, kur tolaik strādāju sāka pārveidoties par krievisku kanālu un es tur kļuvu lieks. Tas sakrita ar laiku, kad mani uzaicināja piedalīties pašvaldības vēlēšanās. Mani ievēlēja un tā jau piecpadsmit gadus esmu domē. Tā nav Saeima, Tu esi tuvāk konkrētu jautājumu un lietu risināšanai, kas arī ir mani noturējis šeit tik ilgi.

Kādēļ izvēlējāties Rīgas domi, nevis Saeimu?

Esmu startējis arī Saeimas vēlēšanās, bet neesmu ticis ievēlēts. Iemesli tam noteikti ir vairāki, bet esmu apmierināts ar darbu Rīgas domē un strādāju rīdzinieku labā.

Lai gan partijām vairāk vai mazāk vajadzētu iedalīties pēc ideoloģijas, arī vienas partijas ietvaros ir ļoti dažādi politiski uzskati. Īsi nodefinējiet savu politisko pārliecību?

Šobrīd pasaulē šīs robežas palēnām izzūd. Mans uzskats ir centrisks ar nelielu labēju pieskaņu. Es esmu politiķis ar konservatīvu skatījumu, kurš uzskata, ka mums ir jāturpina valsts uzņemtais attīstības kurss NATO un ES ietvaros, neaizmirstot arī par nevienlīdzības un nabadzības problēmu risināšanu.

Kas notiek Rīgas domē?

Īsi sakot situācija nav pilsētai un rīdziniekiem labvēlīga. Rīgas domē pašlaik valda haoss un par rīdzinieku interesēm neviens vairs nedomā. Viss iet uz to, ka būs ārkārtas vēlēšanas, kas, manuprāt, arī būtu labākais risinājums.

Viena no Latvijas futbola lielākajām problēmām ir infrastruktūras neesamība. Latvijā to attīstīt bez valsts un pašvaldības iesaistes ir praktiski neiespējami. Kādēļ JDFS Alberts vēl nav savs stadions? Cik lielas ir iespējas deputātam kaut ko ietekmēt? Kā?

Vienam deputātam, īpaši tad, ja esi vairāk kā desmit gadus opozīcijā, ir diezgan grūti kaut ko būtiski ietekmēt. Turklāt Nila Ušakova laikā bija pieņemta prakse, ka visi priekšlikumi, kurus izteikusi opozīcija, ir jānoraida. Rīgā šis infrastruktūras jautājums ir ļoti sāpīgs. Pašlaik mums ir trīs atbilstoša izmēra mākslīgā seguma laukumi – RTU stadions, kurā nav apgaismojuma un drīkst spēlēt tikai dienas laikā, Ostvalda vidusskolas stadions, kurā nedrīkst aizvadīt spēles, jo ir neatbilstošas ģērbtuves un Hanzas vidusskolas stadions. Ar dabīgajiem laukumiem arī nav diži labāk. Mums ir Daugavas stadions, Skonto stadions, Daugavgrīvas vidusskolas un Arkādijas stadions. Tas nozīmē, ka vairākām Virslīgas un 1. līgas komandām ir jādala viens laukums, kas nekādi neveicina identitātes un skatītāju bāzes veidošanu.

Manuprāt, LFF pieļāva kļūdu, esot pārāk pielaidīga pret pašvaldības programmu laukumu veidošanā, vairākās vietās izveidojot prasībām neatbilstošus laukumus, lai gan ar pavisam maziem papildus ieguldījumiem varētu nodrošināt pilna izmēra laukumu. Skaidrs, ka ne visur tas ir iespējams, bet vajadzēja būt uzstādījumam, ka vismaz vienam jaunam laukumam ir jāatbilst visiem noteikumiem. Var jau arī saprast Rīgas domi, kura priekšroku dod mazajiem laukumiem. Tā ir iespēja papildus izvietot basketbola grozus un bērnu laukumiņus, turklāt sabiedrībai neiedziļinoties šķiet, ka viss ir kārtībā, ir taču arī futbola laukums. Jā, uz tā var spēlēt un arī spēlē bērni, bet no trīspadsmit gadu vecuma, kad jāpāriet uz pilnā izmēra laukumiem, rodas problēmas.

Valsts līmenī ir izveidota trīs gadu programma ar trīs miljoniem, no kuriem viens jau ir piešķirts. Tā gan vairāk ir orientēta uz attīstību reģionos, kas arī bez šaubām ir nepieciešams. Ideālā gadījumā valstij vajadzētu sadarboties ar pašvaldībām, un, ja pašvaldība ir gatava līdzfinansēt kādu projektu, tad tā iegūtu prioritātes statusu.

Protams, ka mēs arī vēlamies paši savu stadionu, bet jāskatās uz lietām reāli  - mums nav tādu ieguldījumu, un arī kredītu mums kā biedrībai neviens nedos.

Pirmās līgas attīstība?

Pirmā līga bez šaubām paliek profesionālāka. Tā joprojām ir amatieru līga, bet redzu arī pēc saviem puišiem, ka ar katru gadu viss ir arvien nopietnāk. Katru gadu ir komandas, kuras īpaši izceļas. Pagājušajā sezonā tāda bija Tukums 2000, vēl gadu iepriekš Daugavpils. Jā, ir arī komandas ar izteikti amatieriskāku pieeju, bet to ir pavisam maz, un ir izveidojies izteikti spēcīgs un līdzīgs vidusslānis, un savstarpējās spēlēs ir grūti paredzēt uzvarētāju.

Visgrūtāk mums ir ar skatītāju piesaisti, un atskaitot pāris pilsētas, uz spēlēm nāk maz skatītāju. Pozitīvā ziņā šeit noteikti izceļas Rēzekne, kur futbols vienmēr ir bijis lielā cieņā. No pozitīvām lietām gribas uzsvērt šo plašo reģionu pārstāvniecību, kas Virslīgā līdz šim pietrūka.

JDFS Alberts pirms iepriekšējās sezonas vairāk runāja par vietas saglabāšanu, bet sanāca tā, ka bijāt ļoti tuvu medaļām. Kādēļ tā?

Pirmā līga nekad nav prognozējama, turklāt jaunie noteikumi paredzēja, ka no pirmās līgas kritīs ārā trīs komandas, kas neapšaubāmi radīja zināmu spriedzi un amatieru komandām tas var nospēlēt par sliktu. Sanāca tā, kā sanāca un šur tur neveiksmīgi zaudētu punktu dēļ palikām bez medaļām. Tā ir vilšanās, bet tajā pat laikā tas ir labs pamats un motivācija šai sezonai.

Kāda ir kluba filozofija? Kādi ir uzstādījumi šai sezonai?

Mums joprojām ir ļoti svarīgi ļaut saviem puišiem attīstīties. Viņiem ir jāredz šī piramīdas virsotne, uz kuru tiekties, tāpēc arvien vairāk cenšamies dot iespēju akadēmijas spēlētājiem sevi pierādīt galvenajā komandā. Ja runājam par mērķiem, tad šogad valdē esam uzlikuši uzstādījumu, ka sezonas beigās mums jābūt trijniekā. Interesanti, ka tad, kad mēs sākām, Artūrs Zakreševskis par mērķi uzlika 2020. gadā spēlēt Virslīgā, tā kā esam nedaudz iekavējuši, kas gan nenozīmē, ka nevaram šo iespēju izcīnīt šogad. Jārēķinās gan, ka tagad teju visās pirmās līgas komandās ir arī leģionāri un tas līmenis ir krietni augstāks.

JDFS Alberts budžets? Kā tas veidojas?

2019. gadā mums apgrozījums bija apmēram 500000EUR. Budžetu veido trīs galvenās pozīcijas, viena no tām ir federācija, no kuras saņemam finansējumu atbilstoši Akadēmijas statusam, otra daļa ir pašvaldības finansējums, kurš lielākoties ir mērķdotāciju veidā, un, visbeidzot, finansējums no vecākiem. Akreditētas izglītības iestādes statuss ļauj mums saņemt finansējumu arī treneru algām. Mums ir arī savi atbalstītāji, bet tās ir nelielas summas un, galvenokārt, no ieinteresētām personām. Ja runājam par pirmās līgas komandu, tad tie ir apmēram 100000EUR, bet to ir visnotaļ grūti nodalīt, jo vairākas pozīcijas pārklājas.

Jūsu domas par leģionāru limitu? Kā tas iespaidos Virslīgu, izlasi, 1. līgu?

Mēs neatbalstījām šo jauno limitu, bet tas nenozīmē, ka to vajadzētu uzreiz mainīt, noteikumi ir izsludināti un tā tam jāpaliek. Jānospēlē šī sezona un tad arī varēsim vērtēt, kādu iespaidu tas ir atstājis. Izlases kontekstā gan viss var izvērsties nedaudz savādāk. Pus pa jokam, bet jau iepriekš esmu teicis, ka varam nonākt situācijā, kad pirmā līga gatavos spēlētājus izlasei. Jau pagājušajā gadā statistikas ailēs varējām redzēt, ka mūsu spēlētāji ne tuvu nav labākie vārtu guvēji un spēles veidotāji. Šobrīd jau latvieši pārsvarā spēlē kā aizsargi vai vārtsargi. Kuri spēlēs uzbrukumā? No otras puses, varbūt būs taisnība tiem, kuri apgalvoja, ka būs kvalitatīvāks treniņprocess un mūsu spēlētāji augs ātrāk, bet neviens nav kļuvis par labu spēlētāju tikai trenējoties.

Izjūtat jau šī leģionāra limita sekas?

Nē, vēl pāragri runāt par iespaidu uz pirmo līgu, jo vēl turpinās pirmssezona, un visi cenšas iekļūt Virslīgas komandās.

Jūsu viedoklis par dublieru spēlēšanu 1. līgā?

Var jau būt, ka praksē būtu citādāk, bet šie dažādie komandu mērķi var novest pie nesportiskas rīcības, un būtiski ietekmēt tās komandas, kuras reāli cīnās par iekļūšanu Virslīgā. Šis tad arī ir galvenais iemesls, kādēļ mēs bijām pret dublieru iekļaušanu 1. līgā.

Jūs esat aktīvs sociālo tīklu lietotājs. Tas ir aicinājums, vai vairāk tomēr politisku apsvērumu dēļ?

Nav komentāru

Komentēt