Roberts Vīksne: "Jābūt kādam, kurš spēj pateikt – video kvalitāte ir primārā"

Iepazīstini nedaudz ar sevi?

Pašreiz esmu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs. Studentiem mācu fotografēt filmēt, montēt, veidot sižetus un atbildu par studentu veidotu raidījumu – Kivi. Tāpat arī man ir uzņēmums Audiovisual, kas nodarbojas ar dažādu video gatavošanu, sākot ar maziem sižetiem, beidzot ar dokumentālajām filmām.

Otrajā klasē sāku trenēties futbolā, precīzāk FK Auda, tajā sekcijā, kas notika Rīgas 74. vidusskolā, kur mans pirmais treneris bija Ivars Zvirbulis. Ap sesto klasi es futbolu aizstāju ar hokeju, bet pēc tam atgriezos futbolā, kur atsāku trenēties pie Ģirta Mihelsona un Andra Riherta, un biju liecinieks, kā no FS Auda izauga jeb radās FS Metta. Tuvāk pilngadībai jau sapratu, ka profesionāls futbolists es nebūšu, un man jāmeklē kaut kas cits, tāpēc pievērsos izglītībai un, jau studējot pirmajā kursā komunikācijas zinātni, veidoju dažādus video FS  Metta vajadzībām. Pateicoties Andrim un Ģirtam radās futbola raidījums “OLE”, ko vadīju gandrīz astoņus gadus. Ap 2012. gadu es iepazinos ar tā brīža Virslīgas izpilddirektoru Normundu Malnaču, un jau šīs intervijas sākumā vēlos viņam pateikt lielu paldies, jo tieši viņš bija iniciators un lielākais dzinējspēks lielākajai daļai no manām futbola filmām. Trešajā kursā sāku veidot raidījumu par Virslīgu, uz studiju aicinājām tādus vīrus kā Edmunds Novickis, Ilvars Koscinkevičs, Vladimirs Ivanovs, Anatolijs Kreipāns un citus. Kad devos prom studēt uz Maltu, atstāju šo raidījumu savam kolēģa (studiju biedra) Matīsa Timofejeva rokās, kurš attīstīja vairāk analītiskus materiālus par Virslīgu. Jau tad sapratu, ka viņš ir perspektīvs čalis, un, baidoties, ka viņš var kaut kur pazust, uzrakstīju e-pastu LTV sporta nodaļas vadītājam Andrim Ušackim viņu iesakot. Viņš atbildēja, ka visi štati ir aizņemti un vietas nav, bet pēc kāda laika jau Matīss bija iesaistīts LTV Sporta ziņu veidošanā. Prieks, ka tā.

No Maltas atgriezos 2014. gadā un devos pie N. Malnača, sakot, ka ir pagājuši desmit gadi no Latvijas futbolam tik nozīmīgā brīža Portugālē – jāuztaisa filma. Viņš mani atbalstīja un papildus tam mani uzrunāja kā potenciālo jaunā digitāla futbola žurnāla “Latvijas Futbols” veidotāju. Jāatzīst, ka es viņam tolaik samānījos, sakot, ka zinu, kā tas ir darāms, un uzreiz pēc sarunas ķēros pie mācību materiāliem, cenšoties apgūt visu par digitālo žurnālu veidošanu.

Viena no manām spilgtākajām filmām bija par Latvijas dalību EURO 2004, kuras nosaukums "Futbolā sīkumu nav" izrietēja no filmas gaitā veidotajām intervijām, kur visi kā viens uzsvēra, ka sīkumu šajā līmenī nemēdz būt. Pēc tam sekoja vēl vairākas futbola filmas un, šķiet, ka visas arī tika translētas Latvijas Televīzijā.

Ko Tev nozīmē futbols?

Interesanti, ka ģimenē man nebija neviena futbola cilvēka, bet es jau agrā jaunībā sapratu, ka futbols ir mana štelle. Pagalmā mēs spēlējām praktiski tikai futbolu, un tur, kur tagad ir Gustava Zemgala gatve, bija mūsu laukums ar pašu sarūpētiem, zemē ieraktiem koka stabiem vārtu vietā. No mana dzīvokļa logiem pavērās lielisks skats uz šo laukumu, kurš vienmēr izskatījās tā, it kā tur tikko buļļi būtu skrējuši pāri, tik ļoti mēs visu laukumu bijām nomīdījuši. Tieši bērnībā arī rodas šī mīlestība uz dažādām lietām.

Kāds ir Tavs lielākais sasniegums futbolā?

Es vienmēr smejos, ka mans lielākais sasniegums ir gūtie vārti Latvijas Kausa izcīņā FS Metta/Latvijas Universitāte sastāvā pret Madonas Kvarcu, kur guvu komandas desmitos vārtus, un tablo īpatnības dēļ, rezultāts atkal pārlēca uz 0:0. Ja nopietnāk, tad tīri labi esmu spēlējis jauniešu čempionātos, kur guvu vārtus gan pats, gan apgādāju ar rezultatīvām piespēlēm savus komandas biedrus Edgaru Kārkliņu, Hariju Cepurīti un citus.

Varbūt vari izcelt kādu, ar kuru esi kopā spēlējis? Vēl joprojām sanāk uzspēlēt?

Esmu spēlējis ar Mārci Ošu. Tajā laikā viņš vēl nebija tik plecīgs, un viņa frizūras dēļ saucu viņu par Imantu Bleideli. Tagad uzspēlēt sanāk ļoti reti, bet šad tad ņemu dalību kādā žurnālistu turnīrā. Vairāk futbolu spēlēju Pro Evolution Soccer. Pēdējā laikā gan arī tam vairs nesanāk laika, tas jāvelta abiem bērniem.

Kā nonāci līdz video lietām?

Universitātē mēs bijām diezgan unikāls kurss, kurā veselīgas konkurences iespaidā daudzi vēlējās būt labāki par citiem, un viens no mūsu tā laika pasniedzējiem Rolands Tjarve norādīja, ka LU ir studija, kameras un cita aparatūra, bet neviens neko nedara. Uzreiz pēc lekcijas savācāmies grupiņa un dažu mēnešu laikā izveidojām raidījumu Kivi, kura ietvaros mācījāmies filmēt un montēt. Katrs attīstījāmies savā virzienā, piemēram Artūrs Špaks un Baiba Runce attiecīgi pārstāv un pārstāvēja Bez Tabu. Ilze Vēbere bija TV3, tagad Re:Baltica un citi. Arī es vienu brīdi strādāju LTV7 par intervētāju sporta tiešraidēs. Diezgan ātri gan sapratu, ka drošāk jūtos kameras otrā pusē. Kad mācījos Maltā, dzīvoju Gzirā, kur ir ļoti slavens stadions, viscaur apjozts ar mūri - Empire stadium. Tur nekad nav augusi zāle, un 1967. gadā vietējā Hibernians tur nospēlēja 0:0 ar pašu Manchester United, kas tajā sezonā ieguva Eiropas Kausu. Sāku interesēties par šo stadionu, un beigu beigās uztaisīju dokumentālo filmu, kura vietējā auditorijā guva arī atzinību. Atgriežoties Latvijā, sapratu, ka arī te ir daudz kas tāds, ko būtu vērts iemūžināt filmā. Pirmā bija par Baltijas Kausu, kuras filmēšanas laikā uzgāju videomateriālus no 1928. gada. Interesanti, ka tajā laikā LTV nelabprāt rādīja LFF gatavotus videomateriālus, un sākotnēji viņi bija skeptiski arī par mūsu filmu, bet, kad nosūtījām materiālu, tad, redzot kvalitāti un kompakto filmas garumu, jau pēc pāris dienām LTV programmā atradās laiks filmas parādīšanai.

Pastāsti nedaudz par Kivi TV rašanos un attīstību?

Mēs bijām kādi astoņi cilvēki, kas to izveidoja. Vēlāk, atgriežoties no Maltas, uzreiz sapratu, ka vēlos būt pasniedzējs un vērsos pie toreizējās fakultātes vadītājas Intas Brikšes, kura nu jau ir aizsaulē, ar lūgumu saglabāt un nodot manā pārziņā šo raidījumu. Tad arī iepazinos ar Arkādiju Birjuku, kurš tolaik jau tur darbojās. Uztaisīju nelielu reformu, veicām apmācības un šogad rudenī raidījums svinēs jau savu desmit gadu jubileju.

Kā nonāci līdz mācīšanai?

Tas ir sirdsdarbs. Darbs, kas dod gandarījumu. Mana vecmamma Anna Birkova bija skolotāja, un varbūt no viņas man ir mantots tas skolotāja gēns. Man ļoti patīk sajūta, kad salīdzinoši īsā laikā studentu no baltas lapas varu apgādāt ar video nozares pamatzināšanām. Arī Audiovisual pie manis strādā divi cilvēki, kurus esmu izaudzinājis Latvijas Universitāte. Futbola mediju vidē caur mani ir ienācis arī Arkādijs Birjuks, bez kura es daudzas filmas nebūtu varējis uztaisīt.

Pastāsti nedaudz par Latvijas uzņēmēju atbalstīšanas kultūru un savu pieredzi?

Trešajā kursā ļoti vēlējos aizbraukt mācīties uz ASV. Es uzskatu, ka vismaz video jomā tur, salīdzinot ar Latviju, ir kosmoss, un joprojām vēlos tur nokļūt, lai kaut ko papildus apgūtu. Es biju aprēķinājis, ka, tam visam man būtu nepieciešami aptuveni 100 tūkstoši dolāru. Meklējot dažādus veidus, kā tikt pie naudas, tiku pie viena Latvijā labi pazīstama un sabiedrībā spilgta uzņēmēja, plaši pazīstama mecenāta telefona numura. Zināju, ka viņš tajā brīdī bija Austrālijā, tāpēc pēc Latvijas laika cēlos piecos no rīta un zvanīju viņam. Viss beidzās ar to, ka viņš mani brutāli pasūtīja, un aicināja ieķīlāt savu dzīvokli vai māju. Kas zina kā viss būtu izvērties, ja es būtu pie šīs naudas ticis…

Ja runājam vispārīgāk un tieši par futbolu, tad atbalstītājiem tas diez vai ir kā bizness, un atdeve finansiālā izteiksmē ir visnotaļ maza. Drīzāk tas ir kā lielo vīru futbola menedžeris ar iespēju iegūt reālas trofejas. Ja man būtu liels uzņēmums, kurš strādātu ar lielu peļņu, es arī noteikti izskatītu iespēju ieguldīt Latvijas futbolā.

Ar ko nodarbojas Audiovisual?

Mēs esam uzņēmums, kas nodarbojas ar gandrīz jebkādu videomateriālu veidošanu – uzņēmumu imidžu video, kampaņu video, dokumentālās filmas utt. Arī pašreiz procesā ir divas dokumentālās filmas par sportu. Nesen esam sākuši pievērsties arī ģimenes atmiņu video žanram, piedāvājot iemūžināt, piemēram, vecmāmiņas dzīvesstāstu, tādējādi izveidojot nenovērtējamu augstas kvalitātes videomateriālu ģimenes arhīvam.

Gadu gaitā veidojot futbola filmas un intervējot cilvēkus, man ir sakrājusies kaudze ar lielajām intervijām ar teju visiem Latvijas futbola dižgariem. Tur ir ļoti daudz vērtīga materiāla, kuru noteikti kaut kad vajadzētu saņemties sagatavot publicēšanai. Kopā, viss futbola materiāls ir ap 4TB, ja ne vairāk, un daļa no tā būtu arī Latvijas futbola muzeja cienīga, ja tāds tiktu veidots.

Vai skaties futbolu arī televīzijā?

Praktiski nē, tikai Latvijas izlases un Latvijas čempionāta spēles. Man mājās nav pieejami populārie futbolu raidošie TV kanāli, un, patiesību sakot, brīvo laiku cenšos vairāk pavadīt ar ģimeni. Tajā pašā laikā Latvijas izlase ir svēta lieta, un šīs spēles noteikti ir jāredz.

Skatoties spēles TV, tu nododies tam, kas notiek laukumā, vai tomēr piefiksē arī profesionālās nianses?

Profesionālā acs noteikti pieslēdzas, un te gribas teikt, ka, manuprāt ir aplams princips vienmēr filmēt pret tribīnēm, upurējot video kvalitāti. Tā rezultātā, piemēram, saulainu vakaru spēles Hanzas vidusskolas laukumā lielākoties vispār nav skatāmas, un es uzreiz tās slēdzu ārā. Man interesē tas, kas notiek laukumā un, ja man ir grūtības saskatīt, kur ir bumba un ir redzami tikai melni spēlētāju silueti, tad man to nevajag. Tāpat arī kvalitāti iespaido kanāls, kurā tiek spēle pārraidīta. Ja kanāls neraida HD kvalitātē, tad pat ar HD kamerām filmētais materiāls nav baudāms. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ es lielākoties skatos spēles vai nu telefonā, vai datorā.

Kāda ir situācija Latvijas futbolā tieši no video puses?

Situācija ir ok, bet tā varētu būt labāka. 2016. gadā es pats biju iesaistīts spēļu filmēšanas organizēšanā, un tad arī sastapos ar šīm problēmām, ka komunikāciju infrastruktūra stadionos mēdz būt nepieejamas, vai vienkārši tās ir ļoti tālu no vietas, kur tās ir vajadzīgas. Tas gan nav visos stadionos, bet lielā daļā gan. Problēmas ir pat tādā stadionā kā Liepājas Daugavas stadionā, kur saulrieta laikā bieži vien vispār neko nevar redzēt. Tajā pašā laikā filmējot no tribīnēm būtu perfekts kadrs. Varbūt kā risinājums būtu viena kamera pret tribīnēm, kuru ik pa laikam parāda, salikt vairākus mikrofonus pie tribīnēm,  lai arī skatītājs pie TV ekrāna var vairāk izjust atmosfēru. Ir vieta izaugsmei, bet jābūt kādam, kurš spēj pateikt – video kvalitāte ir primārā.

Kādēļ Anglijas Premjerlīgā ir tik vizuāli pievilcīga bilde?

Tas noteikti ir vairāku faktoru kopums. Pirmkārt jau pati filmēšanas aparatūra tur ir citas raudzes, spēles tiek rādītas HD kanālos, un, visbeidzot, infrastruktūra ir krietni piemērotāka kvalitatīvu video radīšanai. Saule ir viens no traucējošākajiem faktoriem, un viņu stadionos tā iespīd visnotaļ reti. Runājot par saules radītajām problēmām, tad pat Pasaules Kausā ar to ne vienmēr spēj tikt galā, un atsevišķas spēles galīgi nebija skatāmas.

Atskaitot šo filmēšanu no "pareizās" puses, kādi vēl varētu būt saprātīgi risinājumi pārraižu kvalitātes uzlabošanai?

Uzreiz gan jāsaka, ka tas noteikti nebūs lēti. Laba materiāla viens no pamatnosacījumiem ir vieta. Ja, piemēram, fotosesijas vieta būs neglīta, tad arī rezultāts nebūs veiksmīgs. Atgriežoties pie futbola, ja rādot spēli no Skonto stadiona fonā aiz vārtiem var redzēt, ka stāv mašīnas, tad ir grūti to “garšīgi iesaiņot”. Domāju, ka šeit vajadzētu visiem kopā rast kādu risinājumu. Pasapņojot, ja izdotos izveidot pilnībā noslēgtas tribīnes, tad efekts būtu nenovērtējams. Šis bija viens no iemesliem, kādēļ es atbalstīju Futbola Māju izveidi. Izveidotais bērnu laukums ir ļoti jauks, un pats ar bērniem tur mēdzu atpūsties, bet vēl priecīgāks es būtu, ja tur būtu kārtīgs stadions, kaut vai ar mākslīgā seguma laukumu.

Ja par pašu filmēšanu, tad pozitīvu iespaidu varētu iegūt arī, ja tiešajā ēterā tiktu izmantoti drona kadri. Tur gan nepieciešamas diez gan nopietnas saskaņošanas, bet tas viss ir izdarāms. Šādas mazas nianses arī piedod to kvalitātes un nozīmīguma sajūtu.

Ar kuru savu darbu tu lepojies visvairāk?

Futbola jomā tie būtu divi darbi. Viens no tiem ir "Futbolā sīkumu nav", kas ir vēsturiska vērtība ar ļoti apjomīgu ieguldīto darbu, un otrs būtu "Vēstule no Dalbes". Tā ir dokumentāla filma par jaunu puisi, kurš uzrakstīja vēstuli Ilvaram Koscinkevičam, ka spēlē pret Portugāli vēlas stadionā izvest Krištiano Ronaldu. Mēs ļoti ātri noreaģējām un sarunājām, ka neviens jaunajam futbolistam neteiks, ka viņam tiks dota iespēja izvest stadionā kādu no spēlētājiem (to, kuru spēlētāju vedīs bērni, nosaka lozējot – aut.piez.), īpaši piekodinājām viņa vecākus to turēt noslēpumā. Ideja bija spēles dienā doties pie viņa ar kameru, aizbildinoties, ka nepieciešama intervija no jauniem futbolistiem par to, kā Latvijas izlasei veiksies, un pēc tam, pārsteidzot viņu intervijas laikā, kopā ar viņu doties uz spēli. Šķiet, ka šī ir vienīgā futbola filma, par kuru esmu saņēmis tik daudz pozitīvas atsauksmes no visdažādākajiem cilvēkiem, pat tādiem, kuriem ar futbolu nav nekāda sakara. Tas aizkustinājums un emocijas, kas virmoja šajā filmā iedvesmoja mūs visus.

Kā tu vērtē savu pieredzi kā Televīzijas sejai, kā intervētājam un raidījumu vadītājam?

Agrāk es ļoti vēlējos būt kadra cilvēks, bet diezgan ātri apjautu, ka tas tomēr nav man. Jā, futbola radioraidījumā “OLE”, kur ir lielāks freestyle, es jutos diezgan labi, bet, ja vadi raidījumu televīzijā, kur ir jāaizpilda 45 minūšu ētera laiks, runājot par futbolu, un tu esi visnotaļ atkarīgs no intervējamā un viņa runātīguma, nav viegli. Ja es varētu kaut ko vadīt, tad tas būtu futbola podkāsts, bet nu esmu pagājis malā no futbola žurnālistikas, un pašreiz jūtu, ka šajā jomā esmu sevi izsmēlis.

Kas ir Tava sirdslieta video jomā? Filmēšana? Montēšana? Vai varbūt kas cits?

Katrā lietā ir kaut kas, kas aizrauj. Runājot par filmā, tad es mēdzu uztraukties par rezultātu – vai cilvēki sapratīs, novērtēs, vai viņiem patiks… Es nevaru pateikt, kas man patīk vislabāk, jo katrā procesā ir sava izcilā sajūta. Filmējot tu uzņem saturu, klausies, uzdod jautājumus, kontrolē interviju, izjūti atmosfēru. Montējot tu atkal kontrolē stāstu - ko atstāsi un ko ņemsi laukā. Vienīgais, ir sāpīgi, ka tik daudz labu ainu nākas atstāt ārpus filmas. Filmai par EURO 2004 kopā bija 70 stundu materiāls, un tas bija jāiespiež 52 minūtēs.

Veidojot filmu, katrai ainai noteikti ir savs stāsts, sava ziņa. Tā ir? Tavuprāt, skatītāji tavās filmās to nolasa?

Saviem studentiem allaž rādu filmu par montāžas vēsturi (The Cutting Edge, 2004), un katru reizi es tajā pamanu un iemācos kaut ko jaunu. Tāpat arī ir ar citām filmām. Pirmajā reizē mēs daudz ko nepamanām, mēs tikai noķeram to sajūtu. Te arī ir atbilde – filma jebkurā gadījumā ir izklaide. Manām filmām pirmo atsauksmi dod sieva Elīna, un viņa ir diezgan atklāta. Galvenais – nevienam nerādīt negatavu materiālu. Pat tad, ja tu lūgsi nepievērst uzmanību nepabeigtajām niansēm, cilvēki nespēs topošo filmu objektīvi novērtēt.

Kā tu nonāci pie saviem futbola projektiem? No idejas līdz realizācijai?

Šīs situācijas ir visnotaļ dažādas, piemēram, filma par Marianu Paharu "Tas vari būt Tu" radās Normunda Malnača idejas rezultātā, un galvenā doma bija, lai bērni un jaunieši saprot, ka iespējas kļūt par futbolistu ir ikvienam. Šīs pašas idejas turpinājums bija filma par Kasparu Gorkšu, kurš ir patiesi labs piemērs, ka ar gribasspēku un darbu var sasniegt ļoti daudz. Ar viņu bija ļoti patīkami sastrādāties. Viņš bija atklāts, tiešs un palīdzēja ar padomiem, ko vēl vajag nointervēt. Par Euro 2004 iniciatīva nāca no manas puses, vērsos pie Malnača un izstāstīju savu ideju. Viņš akceptēja to, iedeva finansējumu un darbs varēja sākties. Sākas viss ar izpētes procesu – ko intervēt, ko jautāt, kāpēc jautāt, ko rādīt, ko nerādīt… Es kādas trīs dienas pavadīju Nacionālajā bibliotēkā periodikas nodaļā meklējot informāciju. Šo filmu principā uztaisījām ar Arkādiju Birjuku divatā, vēl palīdzēja Jānis Balders, kurš parūpējās par 3D grafiku Skonto stadionam.

Cik izmaksā 52 minūšu dokumentālā filma?

Tur ir ļoti daudz mainīgo faktoru. Ja viss ir vienā lokācijā (vienā pilsētā), tad izmaksas varētu būt sākot no 5000 EUR, un tas ir ekonomiskais variants. Agrāk, kamēr vēl nebija pieredzes un tādas noslodzes, tad izmaksas bija zemākas. Filmas var būt dažādas, un līdz ar to arī izmaksas var krasi atšķirties. Jebkurā gadījumā, pat, ja tā ir filma par kāda uzņēmuma pasākumu, vai nometni, mēs vienmēr cenšamies iedziļināties tematikā un izprast problēmas, lai skatītājam pēc filmas noskatīšanās raisītos pārdomas.

Izmaksas un filmas radīšanas laiks var būt arī mainīgs lielums, piemēram, Gorkša filmai mums bija nepieciešama intervija ar Romānu Grigorčuku, jo viņam bija būtiska loma tajā, ka Gorkšs palika futbolā. Tolaik viņš strādāja Azerbaidžānas Qabala. Tā nu mēs ar Arkādiju posāmies ceļam. Ar Turkish Airlines sarunājām, ka viņi mums uzsauks biļetes. Līdz lidojumam mums bija divas nedēļas, ar ko vajadzēja pietikt, lai dabūtu vīzas. Divas nedēļas vēlāk, izlidošanas dienā sēdējām pie Azerbaidžānas vēstniecības, kura strādā tikai pāris stundas dienā un gaidījām savas vīzas, bet velti, jo šo divu nedēļu laikā Azerbaidžānā ir bijušas kaut kādas papildu brīvdienas, un vīzas izsniegšanas termiņš ievilkās. Visa tā rezultātā mēs aizlidojām tikai ar pirmo reisu līdz Stambulai, jo negribējām izniekot biļetes, un tur izgājām ekskursijās pa futbola vietām, un vēlāk jau par savu naudu lidojām uz Azerbaidžānu. Beigās Grigorčuks filmā bija vien 28 sekundes, bet tā ir daļa no mūsu darba.

Spilgtākais piedzīvojums futbolā?

Gothia cup 2006. gadā, toreiz vēl ar FS Auda aizbraucām uz turnīru Gēteborgā, kas ir lielākais jauniešu futbola turnīrs pasaulē. Mums tās bija kā Olimpiskās spēles. Turnīrs atklāšana notika pilnā Ullevi stadionā, kurā ar Latvijas karogu izgājām goda apli. Tas bija spēcīgs notikums.

Saistībā ar šo turnīru, bija vēl viens spilgts notikums. Mums komandā bija bravūrīgs, un savā ziņā lecīgs puisis vārdā Edgars no Zaķumuižas. Mēs dzīvojām vietējā Gēteborgas skolā, un ārā uz kāpnēm sēdēja grupiņa vietējo jaunieši. Edgars caur logu ar viņiem pāris reizes saskatījās un parādīja vidējo pirkstu. Pēc mirkļa vietējie jau bija pie mūsu klases durvīm un vienam rokās bija nazis. Labi, ka Edgars paspēja aizskriet un noslēpties.

Kuram Latvijas klubam šogad sekosi līdzi? Kuram novēli uzvaru?

FK Valmiera, viennozīmīgi. Es redzu cik cītīgi viņi gatavojas, un ceru, ka tas atmaksāsies. Arī Daliņa stadions, kad tiks pabeigta rekonstrukcija, varētu būt patīkams bonuss Virslīgai. Es domāju, ka Tamazs Pertija ir viens no labākajiem treneriem Latvijā, gan kā līderis, gan kā futbola eksperts.

2015. gadā uzvarēji žurnālistu Virslīgas prognožu konkursā. Kā tev tas izdevās, un kāda ir tava prognoze šai sezonai?

Es mīlu prognozēt tā, lai būtu atšķirīgi, mans vērtējums ir tīri uz sajūtām. Arī 2015. gada uzvaru varētu nosaukt par haļavu. Šajā sezonā es ļoti ceru, ka Valmiera uzvarēs, tāpēc viņus likšu kā pirmos. Riga FC otrajā vietā, tad RFS, Spartaks, Ventspils, Liepāja, Jelgava. Metta atkal ies uz pārspēlēm. Ārā visticamāk kritīs Tukums 2000/TS, lai gan ceru, ka viņiem viss izdosies.

Sports? Video lietas? Ar ko nodarbosies tavi bērni?

Es domāju, ka ar sportu viņiem noteikti būs jānodarbojas. Bērni, kuri nodarbojas ar sportu biežāk ir ar augstu pašapziņu, vienmēr pārliecināti par sevi un nekad netiek apcelti. Viņi māk strādāt komandā, māk pieņemt zaudējumu, un vienmēr cīnās par uzvaru, un tam visam līdzi nāk arī veselīgs dzīvesveids. Kvalitatīvs uzturs un kustīgs dzīvesveids ir visa labā pamatā. Aktīvs dzīvesveids veicina arī smadzeņu darbību, un palīdz sasniegt vēlamos rezultātus arī akadēmiskā vidē. Esmu pret agrīno specializāciju, tāpēc centīšos savus bērnus virzīt vairākos sporta veidos, lai ķermenis tiktu vispusīgi attīstīts un neiestātos riebums pret kādu sporta veidu. Šāda stratēģija neliedz sasniegt arī augstus mērķus profesionālā sportā, piemēram viens no labākajiem Latvijas šosejas riteņbraucējiem Toms Skujiņš sāka ar džudo, tad pievērsās hokejam, vēlāk arī florbolam un tikai padsmit gadu vecumā sāka nodarboties ar riteņbraukšanu, turklāt sāka ar kalnu riteņbraukšanu.

Kādi ir tavi tuvākie mērķi? Projekti?

Nav komentāru

Komentēt