Dāvids Jansons: "FK Liepāja līdzjutējs ir ļoti prasīgs"

Futbola cilvēki Tevi pazīst kā cilvēku-orķestri klubā FK Liepāja. Kas Tu tur īsti esi? Ko dari?

2014. gadā reglamentā parādījās punkts, ka katrā klubā jābūt preses sekretāram, un tas sakrita ar laiku, kad Liepājā atgriezās Māris Verpakovskis. Viss notika lielā steigā un visā tajā burzmā tiku uzrunāts arī es. Principā nokļūšana FK Liepāja bija vairāku apstākļu un sakritību kopums. Liels paldies jāsaka Aigaram Prūsim, kurš filmē praktiski visus sportacentrs.com sporta notikumus Kurzemē. Mēs abi tajā laikā strādājām domē un tieši viņš mani ieteica. Atbildot uz jautājumu kāpēc tieši mani, viņš bija lakonisks – “Tu esi normāls čalis”.

Māri un citus iesaistītos pirms tam personīgi nepazinu, bet tā kā jau iepriekš biju nedaudz komentējis florbolu, un palīdzējis ar preses lietām, uzreiz sapratu, ka vēlos pieņemt šo izaicinājumu. Sāku ar šīm preses lietām, un pamazām šo pienākumu skaits auga, un daļēji sāku pildīt arī menedžera pienākumus. Nākamajā sezonā jau strādāju uz pilnu slodzi, klāt nāca darbs ar papīriem, līgumiem. No šī gada gan mazliet mazāk strādāju ar sociālajiem tīkliem, bet viss pārējais, kas saistīts ar kluba ikdienas funkcionēšanu faktiski ir manā pārraudzībā.

Kā noprotu, tad tā nav vienīgā Tava nodarbošanās…

Patiesībā nu jau kādu laiku FK Liepāja ir mana galvenā un vienīgā nodarbošanās. Pirms tam darbojos arī florbola klubā Kurši, un savā kokteiļbārā, bet sapratu, ka šādi turpināt jēgpilni nav iespējams, tāpēc nosliecos par labu futbolam, un tagad savu uzmanību koncentrēju tikai uz to.

Kāpēc bārs? Cik nopietni tas Tev bija?

Man jau liekas, ka katram vīrietim gribas atvērt savu bāru, kad vari sev un draugiem jaukt kokteiļus un man tas izdevās. Tagad gan esmu no tā pagājis nost, bet ceru, ka kādreiz izdosies to atkārtot.

Es tam piegāju ļoti nopietni, un pa kluso trīs reizes nedēļā pusgada garumā pēc darba braucu uz Rīgu, kur no deviņiem līdz pusdivpadsmitiem bija bārmeņa kursi. To nezināja pat mani draugi.

Tava aizraušanās ar sportu nesākās ar futbolu?

Noteikti nē. Kad atvēra ledus halli, sāku spēlēt hokeju. Trenējos sešus gadus, un sanāca uzspēlēt ar tādiem vīriem, kā Māri Jučeru, Tomu Hartmani, Ronaldu Ķēniņu, Kasparu Daugaviņu un citiem tagad atpazīstamiem hokejistiem. Diezgan agri sapratu, ka hokejs nebūs līdz galam mans sporta veids un pārgāju uz florbolu. Stāvēju vārtos un man tas visnotaļ labi izdevās. Jau sešpadsmit gadu vecumā debitēju Virslīgā. Tad nāca pilngadība un florbols vērtību skalā vairs nebija prioritāte, tāpēc tas mazliet tika palikts malā. Tagad vēl šad tad uzspēlēju, bet jau amatieru līmenī.

Mainās īpašnieki, mainās spēlētāji, mainās arī daļa no stafa, bet Dāvids kā ir tā ir… Kā Tev tas izdodas?

Jā, šķiet, ka no 2014. gada tikai es, Mareks Zuntners, Viktors Spole, un Kristians Damians Torress kā spēlētājs tikai esam palikuši. Sākumā man tas bija vairāk kā hobijs, bet futbols vietu manā sirdī iekaroja visnotaļ ātri, un pēc darba Liepājas domes nekustamo īpašumu pārvaldē līdz pat desmitiem vakarā biju stadionā un kārtoju jautājumus, kas saistīti ar klubu. Domāju, ka šī pašatdeve un nesavtība arī ir viens no iemesliem, kāpēc man ir izdevies šeit būt no pašiem pirmsākumiem. Tagad jau varu teikt, ka esmu daudz pieredzējis, un varu sniegt reālu pienesumu kluba attīstībā.

Ko Tev nozīmē darbs FK Liepāja?

2014. gadā, kad ierados klubā, es neko daudz no futbola nesapratu. Nesapratu, cik daudz ko var ietekmēt tādi sīkumi kā izotoniskā dzēriena vai kādas uzkodas neesamību pirms treniņiem vai spēlēm, vai kādas citas, šķietami nesvarīgas lietas. Tagad zinu cik svarīgi var būt pat vismazākie sīkumi. Es mostos ar domām par klubu, un gulēt eju pārdomājot dienu, darāmos darbus, mārketinga stratēģijas. Tagad jau mīlestība uz futbolu ir tik tālu attīstījusies, ka skatos arī citas līgas, un, ja ir iespēja futbolu vērot kaut kur ārzemēs, tad arī šo iespēju cenšos izmantot.

Noraksturo Liepājas līdzjutēju. Kā viņus piesaistīt?

Liepājas līdzjutējs pavisam noteikti atšķiras no līdzjutēja parastā. Neatceros, kurš to ir teicis, bet ne par velti ir teiciens, ka Liepāja ir kā valsts valstī. Līdzjutējs ir ļoti prasīgs. Mēs nedrīkstam zaudēt, mēs nedrīkstam nebūt TOP komanda. Mums ir nevis vienkārši jāuzvar, bet jāuzvar, spēlējot ar vietējiem spēlētājiem. Tas nekas, ka objektīvi tas varbūt nemaz nav iespējams. Bieži varam redzēt un dzirdēt dažādus pārmetumus, pukstēšanu un neapmierinātību gan stadionā, gan sociālajos tīklos, bet šie paši cilvēki turpina nākt un atbalstīt komandu. Viņiem nav vienalga.

Varam daudz runāt par kluba stratēģijām, spēlētāju nacionalitātēm, bet pavērojot iepriekšējo gadu statistiku, varu droši apgalvot, ka galvenais līdzjutēju ierašanās katalizators ir tieši rezultāti.

Kā Tu skaidro šo skatītāju skaita būtiskās atšķirības? Kā pievilināt skatītāju?

Katru gadu skatos spēļu apmeklējuma statistiku un analizēju, kāpēc skatītāji ir ieradušies vai nav ieradušies. Skaidrs, ka Kurzemes derbijā, un tagad jau arī pret RFS, neviens nav īpaši jāmotivē atnākt un atbalstīt savējos, bet, spēlējot pret lejasgala komandām, ir liels izaicinājums šo skatītāju dabūt līdz stadionam. Tad ir par aukstu, tad atkal ir pārāk karsts un visi ir pludmalē, tad ir dienas vidus un visi ir izbraukuši zaļumos. Iemesli, kādēļ kāds var neatnākt ir ļoti daudz. Šogad biļešu cenas samazinājām līdz vienam eiro, lai vismaz cena nebūtu tas faktors, kāpēc neiet uz futbolu.

Vienmēr var izdarīt vairāk, bet jāapzinās, ka ne vienmēr tas ieguldītais darbs un nauda dos nepieciešamo rezultātu. Iepriekšējos gadus rīkojām konkursu “Skolu kari”, kad klases savā starpā sacentās par labākās atbalstītājas godu. Balvās bija gan ceļojums, gan interaktīvā tāfele un citas visnotaļ iekārojamas lietas. Šogad gan mājas spēļu kalendāra dēļ to izlaidām, bet ticu, ka nākamgad šo tradīciju varēsim turpināt. Ir bijušas arī krāsainas spēļu programmiņas un loterijas ar vērtīgām balvām, bet allaž atgriežamies pie šī rezultāta jautājuma.

 Kur Tu redzi potenciālu palielināt skatītāju skaitu?

Jāsaprot, ka šī skatītāju kapacitāte Liepājā ir visnotaļ ierobežota, bet potenciāls noteikti ir jauniešos, tieši akadēmijas jauniešos. Ja lielā komanda spēlē, tad jaunajiem ir jābūt stadionā, šī tradīcija Liepājā ir nedaudz piemirsta. Tāpat arī tribīnēs īpašs prieks redzēt arī futbola veterānus. Tos, kuri agrāk ir spēlējuši uz šī paša zālāja. Vienmēr ir interesanti parunāt ar viņiem, uzklausīt viņu viedokli un redzējumu.

 Kā notika FK Liepāja īpašnieku maiņu?

Ar Māri kopā jau bijām diezgan daudz pudus sāls izēduši. No brīža kad sākām, kad bija tik daudz grūtību un nezināmā, līdz čempiona titula izcīnīšanai, un spēlēm Čempionu līgā. Oļegs Hramovs sākumā ienāca kā sponsors, bet jau tad viņš aktīvi iesaistījās un daudz palīdzēja. Šī īpašnieku maiņa bija visnotaļ loģiska un normāla notikumu attīstība, īpaši ņemot vērā šos apstākļus. Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka esmu ļoti pateicīgs Mārim par doto iespēju, par to, cik daudz viņš man iemācīja.

 Kāds ir jaunais īpašnieks? Viņa vadības stils?

Oļega vadības stils nopietni atšķiras no Māra, bet tos apstākļus, kādus viņš ir radījis futbolistiem, un mums kā darbiniekiem nevar nepamanīt un nenovērtēt. Viņš nekad neatteiks, un palīdzēs gan ar padomu, gan visādi citādi. Pat tad, ja tam nav tieša saistība ar klubu. Viņš novērtē atklātību, lojalitāti un cilvēkus, kuri ir gatavi strādāt, lai sasniegtu rezultātus. Viņš pats ir ļoti gudrs un veiksmīgs biznesmenis, ļoti atklāts, un, ja viņam kaut kas nepatīk, tad uzreiz tas tiek arī pateikts. Tāpat arī, ja ir kādi darāmi darbi, tad tie ir jādara tagad un tūlīt. Tajā pašā laikā viņš respektē arī savus darbiniekus, un brīvdienās lieki traucēti mēs netiekam.

Futbolā ir šī specifika, ka brīvdienas ne vienmēr ir nedēļas nogalēs. Citreiz tā ir pirmdiena vai otrdiena, dažreiz sanāk strādāt pa naktīm, dažreiz vari bez raizēm paņemt pus dienu brīvu. Ir gadījies arī, ka atvaļinājumu sanāk pavadīt treniņnometnē. Tāds ir futbols.

 Kā Tu raksturotu šo sezonu?

Runājot īsi – tā ir katastrofa. Sezonas sākumā ne brīdi nedomājām, ka mēs varētu būt ārpus TOP 3. Selekcija, gatavošanās, viss it kā bija kārtībā, bet ļoti agri sapratām, ka ir pieļauta kļūda, un ir nepietiekama spēlētāju fiziskā sagatavotība. Tas noveda pie traumām, un ar to turpinājām cīņu visas sezonas garumā.

Nomainījām treneri, un pēc sliktā sākuma it kā atguvāmies, un labi spēlējām eirokausos. Kad nokritās pirmās emocijas, atkal iestājās snieguma kritums – nevarējām uzvarēt septiņas, astoņas spēles pēc kārtas. Kaut kas bija jādara. Komandu vienā dienā nenomainīsi, un diezgan loģiski, ka Hramova un Starkova saruna beidzās ar vienošanos par trenera maiņu. Sezonas beigās komandu vadīja Mareks Zuntners, un tad vairāk bija jādomā par to, kā cienīgi nobeigt sezonu.

 Kāpēc Andrejs Kaļiņins?

Viņš pie mums bija jau no septembra. Sākumā bija paredzēts, ka viņš vairāk strādās tieši ar jauno spēlētāju selekciju. Kad tika pētītas iespējas un potenciālais budžets, un stratēģija nākamajai sezonai, tika nolemts, ka nav jēgas meklēt kaut kur ārpusē, ja jau komandas iekšienē ir atbilstošs kandidāts. Viņš pazīst Latvijas futbolu, pazīst vietējos spēlētājus, jau ir bijis Nigērijā un apzinājis potenciālu tur, un viņa apstiprināšana bija visnotaļ loģisks solis.

  Kā Roberts Mežeckis pievienojās komandai?

Sezonas sākumā formāli sporta direktors skaitījās Mareks Zuntners, bet skaidrs, ka ar šiem pienākumiem viņš īsti nenodarbojās. Loģiski, ka agri vai vēlu kādu profesionāli vajadzētu piesaistīt. Roberts ar FK Liepāja sāka strādāt kā spēlētāju aģents, un viņam izveidojās labs kontakts ar Hramova kungu. Roberts atbilda visiem kritērijiem - strādājis federācijā, bijis menedžeris izlasēm, ir pieredze ar līgumiem, FIFA transfēriem,  kontakti ar futbolistiem. Tas arī ir iemesls, kāpēc viņš tika uzrunāts.

 Kādi ir galvenie uzstādījumi nākamajā sezonā? Uz ko tiks likts uzsvars?

Mēs noteikti vēlētos atgriezties eirokausos, un kaut kā reabilitēties par šo sezonu. Jāpieņem jaunie spēles noteikumi, un skaidrs, ka būs pārmaiņas. Uzsvaru mēģināsim likt uz jauniem spēlētājiem. Pozitīvi, ka tagad varēsim nešķirot nacionalitātes, un ļaut spēlēt labākajiem. Konkurence būs daudz lielāka, un arī Latvijas izlases kandidāti nevarēs būt droši par vietu sastāvā. Tas gan nenozīmē, ka spēlēsim ar astoņiem leģionāriem.

Ja runājam par budžetu, tad tas noteikti būs mazāks kā šogad. Iespējams, pat par trešdaļu.

 Kāpēc un kā izveidojāt akadēmiju Nigērijā?

Jāsaprot, ka Liepājai nepietiek ar vietējiem resursiem, lai nodrošinātu pietiekami lielu un kvalitatīvu konkurenci uz vietu sastāvā, tāpēc bija jāmeklē citas iespējas. Iniciatīva nāca no mūsu sadarbības partnera Nigērijā. Galvenā doma ir no reģioniem savākt spēlētājus, veikt testus un pārbaudes, palīdzēt pilnveidot viņu prasmes, un labākajiem no viņiem dot iespēju konkurēt par vietu FK Liepāja sastāvā. Uz Nigēriju regulāri dodas arī mūsu treneri, ne tikai, lai novērtētu potenciālos spēlētājus, bet arī, lai apmācītu vietējos, un ierādītu viņiem eiropeiskas metodes un prasības.

 Kad būs nākamā Liepājas zelta paaudze? Varbūt vari nosaukt kādus uzvārdus?

Daudzi apgalvo, ka mums Liepājai nav jauno spēlētāju, bet paskatieties uz sastāvu - Tobers, Jurkovskis, Jaunarājs-Janvāris, Smetanovs, Ziemelis, Lūks. Arī Jānis Ikaunieks nav nekāds vecais. Šogad mūsu U-19 komanda spēlēja čempionu līgā tā kā potenciāls mums ir. Būtu utopiski domāt, ka katru gadu trīs, četri jauni spēlētāji no akadēmijas spēs ielauzties galvenajā komandā. Ja tāds ir viens vai divi katrā sezonā, tad pie mūsu apstākļiem tas ir ļoti labi. 

3 komentāri - Dāvids Jansons: "FK Liepāja līdzjutējs ir ļoti prasīgs"

Komentēt